Revolveris ir neautomātisks daudzlādiņu rokas šaujamierocis ar rotējošu, paralēli stobra garenasij novietotu cilindrisku veltni, kurā izveidotas vairākas patronu ligzdas, kas kalpo par stobra patrontelpām. Stobrs savienots ar ieroča rāmi un šāviena brīdī paliek nekustīgs. Manuāli ar gaili uzvelkot kaujas atsperi, rotējošajā veltnī iebūvētā patrontelpa tiek fiksēta pret stobru. Revolveru kalibrs ir no 5,6 mm līdz 12,7 mm. Veltnī var būt no 5 līdz 12 patrontelpām, biežāk 5 līdz 8. Revolveri šauj tikai ar atsevišķiem šāvieniem (savrupšāvieniem), ar pirkstu nospiežot sprūda mēlīti. Pēc darbības režīma revolveriem var būt vienkāršas un dubultas darbības mehānismi. Vienkāršas darbības SA (S/ingle A/action) revolveriem gaili uzvelk manuāli un nospiež sprūda mēlīti, dubultas darbības DA (D/ouble A/action) revolveriem, spiežot mēlīti, uzvelkas gailis un atbrīvojas sprūds, bet ieroci iespējams lietot arī SA režīmā. Sastopami arī DAO (D/ouble A/action O/only) sistēmas ieroči, kuriem atsevišķi uzvilkt gaili nevar. Galvenās revolvera sastāvdaļas ir šādas: 1) metāla rāmis ar rokturi, pie kura piestiprināti pārējie mezgli; var būt vaļējs, slēgts vai salikts rāmis; 2) stobrs ar vītnēm kanālā, biežāk ieskrūvējams rāmja priekšējā daļā, retāk urbts un frēzēts no viena metāla gabala kopā ar rāmi (šādus modeļus sauc par buldogiem); 3) veltnis ar atsevišķām patrontelpām un fiksācijas robiem; 4) kaujas atspere ar gaili un vienkāršas vai dubultas darbības sprūda mehānismu; 5) mehānisms izšauto čaulīšu izmešanai – manuālais ar stobra slauķi, kurš izmet čaulītes pa vienai, vai saliktiem rāmjiem – ar atsperi un speciālu detaļu – “zvaigzni”, kura izmet visas čaulītes uzreiz. Ir revolveri ar pārlokāmu rāmi čaulīšu izmešanai vai ar veltni, ko šim nolūkam izbīda uz sāniem.

Pēc pielietojuma izšķir militāros, sporta un civilos revolverus, kas savstarpēji atšķiras ar kalibriem, stobra garumiem un mērķēšanas ierīcēm.

Vārds “revolveris” cēlies no latīņu vārda revolvĕre – griezties, grozīties, un no tā atvasinātā angļu valodas darbības vārda to revolve – griezties. Vācu valodā senākos revolverus sauca par rolleriem – no vārda rollen – velt, jo revolveru galvenā iezīme, kas tos atšķir no pistolēm, ir veltnis, kurā atrodas munīcija.

Revolveru konstrukcija sākuma attīstības stāvoklī mehānisma sarežģītības un izgatavošanas dārdzības dēļ neieguva lielu izplatību, tos lietoja reti. Pistoles, būdamas lētākas un konstrukcijā vienkāršākas, bija daudz vairāk izmantotais kavalēristu, jūrnieku un mednieku tuvcīņas ierocis, lai gan pirms katra šāviena tās bija jāpārlādē un ar tām varēja izšaut tikai vienu reizi. Situācija strauji izmainījās, kad sāka ražot kapseles uzsitienu ieročus. Revolveri ar kapseles aizdedzi strauji nomainīja vienstobra un daudzstobru pistoles, tie bija vieglāki, ar tiem bija ērtāk mērķēt un pēc pārlādēšanas varēja atklāt daudz intensīvāku uguni. Revolveru nozīme vēl vairāk pieauga pēc unitārās patronas ieviešanas. 19. gs. otrajā pusē visās attīstītajās valstīs revolveri bruņojumā nomainīja pistoles ar kapseles aizdedzi.

Revolveri evolūcijas gaitā pieredzējuši tādas pašas izmaiņas stobra kanāliem, lādiņiem un ložu samazināšanai kā pistoles un šautenes. Kapseles aizdedzes vietā izplatījās unitārās patronas, dūmu pulveri patronās nomainīja bezdūmu pulveris, to mehānismi aizvien tika pilnveidoti. Revolveriem kā tuvcīņas šaujamieročiem nebija lietderīgi izmantot patronas ar mazu kalibru, jo bija svarīgi letālus zaudējumus nodarīt ar pirmo trāpījumu, atšķirībā no šautenēm un karabīnēm, kuru šāvienu distance bija daudz tālāka. Tādēļ laikā, kad šautenēm patronu kalibru centās samazināt, revolveriem saglabājās salīdzinoši lieli kalibri: .30 (7,62 mm) – .45 (11, 43 mm).

Revolveru konstrukcijas ideja bija pazīstama jau kopš 16. gs., kad veidoja ieročus ar rata un krama uzsitiena aizdedzi, bet sarežģītās izgatavošanas un minēto nepilnību dēļ tos lietoja reti. Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs (Gustaf II Adolf) un Prūsijas valdnieks Frīdrihs Lielais (Friedrich II) mēģināja ar šādiem revolveriem apbruņot savu kavalēriju, bet ātri atteicās no pārāk dārgajiem un sarežģītajiem ieročiem.

19. gs. pirmajā pusē, kad izplatījās šaujamieroči ar kapseles uzsitiena aizdedzi, revolveri uzsāka strauju attīstību un ieguva ļoti plašu pielietojumu. Moderno revolveru priekšteces bija vairākstobru pistoles ar rotējošiem stobriem attiecībā pret garenasi, kuras sauca par peperboksiem (pepperbox), bundelrevolveriem (Bundelrevolver) – revolverpistolēm. Ieroču meistari no tām sāka izgatavot vairākus pārejas variantus, saīsinot stobru blokus un vairākus stobrus nomainot pret vienu (Übergangsrevolver). Šie ieroči joprojām bija ar kapseles uzsitiena aizdedzi un šāva ar apaļām lodēm. Pistolēm un revolveriem ir daudz kopīga, atšķiras tikai atsevišķu to mezglu uzbūve. Revolvera galvenā īpatnība ir veltnis, kurā varēja ielādēt papīra patronas ar kapseles aizdedzi vai vēlāk – unitārās patronas.

Par klasiskā revolvera izgudrotāju uzskata amerikāņu ieroču konstruktoru un rūpnieku Semjuelu Koltu (Samuel Colt). Jau agrā jaunībā viņam radās ideja pārveidot daudzstobru pistoli par vienstobra ieroci. Kalpodams par kuģa puiku uz tēva drauga tirdzniecības kuģa, 17 gadu vecumā viņš no koka izveidoja revolvera maketu ar kustīgu veltni sešiem šāviņiem un vienu stobru, un veltņa šāviņa ligzdas fiksāciju, uzvelkot gaili. Tā S. Kolts nonāca pie savas dzīves svarīgākā izgudrojuma. Atgriezies Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), viņš sāka sadarbību ar ieroču meistaru Džonu Pīrsonu (JohnPearson), kurš ar nelielām izmaiņām iedzīvināja S. Kolta koka revolveri metālā. Paraugam bija kapseles aizdedze un papīra patrona, bet lode ieguva smailu galu. 1835. gadā S. Kolts patentēja savu izgudrojumu Eiropā, gadu vēlāk – ASV. Revolveri sāka ražot ASV pilsētā Patersonā, firmā Patent Arms Manufacturing Co. No 1836. līdz 1842. gadam šīs konstrukcijas revolverus ražoja dažādos izpildījumos, un tie uzreiz ieguva lielu ievērību gan karavīru, gan likumsargu, gan arī likumpārkāpēju vidū. (1. attēls, 6. attēls)

Citi konstruktori sāka kopēt S. Kolta kompānijas revolverus, uzlabojot esošos mezglus, ieroča pārlādēšanu (2. attēls, 4. attēls, 5. attēls), bet svarīgākais ir tas, ka kopš 1853. gada sāka lietot unitāro patronu ar metāla čaulīti – Lefošē (Casimir Lefaucheux) sistēmas munīciju (5 mm – 12 mm) (3. attēls). Patronām pilnveidojoties, sākās pāreja uz munīciju ar metāla čaulītēm un centrālo kapseli. Eiropā galvenie revolveru ražotāji bija Beļģijā, Francijā un Lielbritānijā. Izplatītākie revolveri – Adamsa, Baiarda-Pipera, Frankotē, Klēmana Lepāža, Lefošē, Nagana un Vebleja sistēmas modeļi (7. attēls, 8. attēls).

Tā kā revolveriem nav pašpārlādēšanās funkcijas, armijas virsnieku bruņojumā jau līdz Otrajam pasaules karam revolverus nomainīja pistoles (9. attēls).

Kaut gan 20. gs. armijas apbruņojumā arvien lielāku vietu ieņēma pusautomātiskās un automātiskās pistoles, revolveru ražošana turpinās, pielietojot jaunas tehnoloģijas un materiālus, ieviešot visas iespējamās novitātes un zinātniskos atklājumus. Revolverus plaši izmanto policijā un civilisti kā pašaizsardzības ieročus, tos lieto arī medībās, jo pastāv viedoklis, ka revolveriem ir vienkāršāka konstrukcija, tie ir drošāki lietošanā un ar tiem var izdarīt nākamo šāvienu arī kļūmes gadījumā, tādēļ joprojām revolveri saglabā popularitāti šaujamieroču lietotāju aprindās (10. attēls).

Revolverus kopā ar klusinātājiem un īpašu munīciju izmanto speciālo vienību kaujinieki terorisma apkarošanā.

Joprojām daudzas ieroču rūpnīcas ražo 19. gs. revolveru kopijas, kuras labprāt iegādājas kolekcionāri, tās izmanto arī kino industrijā.

19. gs. otrajā pusē revolveri īpaši strauji izplatījās ASV – gan pilsoņu kara laikā, gan karā ar Meksiku, gan  eiropiešu izcelsmes amerikāņu kolonistu ekspansijā uz ASV Rietumiem un “Zelta drudža” laikā. Gan ASV likumsargi – šerifi, gan kovboji, gan arī likumpārkāpēji izmantoja kā senākos modeļus ar kapseles aizdedzi, tā arī tikko ražot sāktos ieročus ar unitāro patronu. Revolveri Eiropā tika izmantoti gan Krimas kara laikā, gan visos vēlākajos militārajos konfliktos. Revolveris bija jebkura virsnieka apbruņojumā daudzu valstu armijās. Šie ieroči bija iecienīts apbruņojums revolucionāro kaujinieku rokās 20. gs. sākumā gan Krievijā, gan citos sociālos konfliktos.