Militāro operāciju plānošana iekļauj trīs līmeņus: stratēģisko, operacionālo un taktisko. Katrā no tiem ir savs militārās vadības līmenis un plānošanas mērķis. Plānošanas procesā operācijas plāns katrā līmenī meklē atbildes uz jautājumiem.

Operāciju plānošanas līmeņi

Militārās operācijas plāns sastāv no dažādiem elementiem. Svarīgākie ir gravitācijas centri, sasniedzamie efekti, operāciju līnijas un operācijas mērķi. Šie un citi elementi veido t. s. operacionālo dizainu. 

Operacionālais dizains atkarībā no operācijas veida un dotā uzdevuma tiek sadalīts vairākās operācijas fāzēs. Katra fāze rada priekšnosacījumus nākamās fāzes izpildei.

Gravitācijas centrs ir savu vai pretinieka bruņoto spēku svarīgākais elements, spējas vai funkcija, kuru zaudējot, konfliktā iesaistītā puse zaudē savu pārsvaru pār pretinieku. Piemēram, 1991. gadā Līča kara operācijas “Tuksneša vētra” (Desert Storm) laikā kā Irākas gravitācijas centrs bija noteikta Irākas Prezidenta gvarde: spēcīgs militārs formējums, kas veidoja Irākas militāro spēju pamatu. Gravitācijas centrs tiek noteikts gan stratēģiskajā, gan arī operacionālajā un bieži arī taktiskajā līmenī. Gravitācijas centrs var arī nebūt militārs, piemēram, ja militārās operācijas rajonā civiliedzīvotāji atbalsta pretošanās kustību, tad bruņotajiem spēkiem ir jārada efekti civiliedzīvotāju attieksmes maiņai. Vienlaicīgi var pastāvēt arī vairāki gravitācijas centri.

Sasniedzamie efekti ir pasākumi, kurus īstenojot, bruņotie spēki var ietekmēt pretinieka gravitācijas centru. Piemēram, operācijas “Tuksneša vētra” laikā viens no sasniedzamajiem efektiem bija Irākas pretgaisa aizsardzības sistēmas iznīcināšana, kas deva iespēju Amerikas Savienoto Valstu (ASV) vadītās koalīcijas aviācijai iegūt pārsvaru gaisa telpā. Sasniedzamais efekts var būt arī nemilitārs, piemēram, civiliedzīvotāju atbalsta nodrošināšana.

Operāciju līnijas un mērķi ir sistēma, kas apvieno sasniedzamos efektus grupās, sakārto to izpildi laikā un telpā, nosaka savstarpējās likumsakarības gan vienas operāciju līnijas ietvaros, gan operacionālajā dizainā kopumā. Piemēram, militārās operācijas plānā var būt šādas operāciju līnijas: pretinieka bruņoto spēku sakaušana; savu spēku aizsardzība; civiliedzīvotāju atbalsta iegūšana. Katrs sasniegtais efekts balstās uz iepriekšējo efektu un rada priekšnosacījumus nākamā efekta sasniegšanai; katra efekta izpildei tiek piesaistīti resursi, t. i., militārās vienības atbilstoši to spēcīgajām īpašībām un vājajiem punktiem; kļūdaina efektu sakārtošana var novest pie būtiskiem bruņoto spēku zaudējumiem. Visu noteikto operācijas mērķu sasniegšana nodrošina operācijas kopējā mērķa izpildi.

Pastāv piecas galvenās operāciju plānošanas fāzes:

1) operāciju vides izpēte; 2) uzdevuma analīze; 3) rīcības variantu izstrāde; 4) rīcības variantu analīze; 5) operāciju pavēles sagatavošana.

Operāciju vides izpēte ir process, kurā vadība un plānotāji analizē operāciju rajonu, savu, pretinieka un neitrālo spēku nodomu, darbības algoritmus, savu un pretinieka bruņoto spēku vājās un stiprās īpašības, politiskā līmeņa noteiktos ierobežojumus un citus parametrus.

Uzdevuma analīze ir process, kas nosaka operācijas plānošanas virzienus. Uzdevuma analīzes laikā politiskā un stratēģiskā līmeņa noteiktie mērķi tiek konfrontēti ar operāciju vides faktoriem, lai atrastu iespējamos rīcības variantus mērķu sasniegšanai. Pēc uzdevuma analīzes vadība definē divus vai vairākus rīcības variantus. Piemēram, viens rīcības variants var būt militāra operācija, otrs – militāro spēku demonstrācija, lai pārliecinātu pretinieku atteikties no sava sākotnējā nodoma. 

Rīcības variantu izstrāde ir detalizēts process, kura laikā tiek izstrādātas vadības definēto rīcības variantu detaļas. Visbiežāk ar katru rīcības variantu strādā atsevišķa plānotāju grupa. Rīcības variantu analīze notiek, lai tos katru atsevišķi analizētu un pēc tam salīdzinātu. Tiek noteikts, kā rīcības varianta rezultāts atbilst vadības noteiktajam mērķim, kā arī lai noteiktu to stiprās un vājās īpašības. Katrs rīcības variants tiek teorētiski izspēlēts (t. s. wargaming process). Pēc rīcības variantu analīzes un plānotāju ieteikuma vadība nosaka, kurš rīcības variants tiks īstenots. Pēc vadības norādījumiem izvēlētais rīcības variants var tikt koriģēts.

Operācijas pavēles sagatavošana notiek, balstoties uz vadības noteikto rīcības variantu. Operācijas pavēle sastāv no galvenās daļas un pielikumiem. Galvenā daļa īsumā raksturo:

1) situāciju;

2) augstākās vadības doto uzdevumu;

3) vadības nodomu uzdevuma izpildei, uzdevumus vienībām;

4) vadlīnijas loģistikai;

5) vadības un sakaru organizāciju.

Pielikumi ir vairāk detalizēti. Tie var būt gan grafiskie, gan teksta dokumenti. Grafiskie pielikumi var būt operacionālais dizains, sinhronizācijas matrica ar uzdevumiem bruņoto spēku vienībām, operāciju rajona telpiskais sadalījums un citi. Teksta pielikumi var būt uzdevumu apraksti dažādām bruņoto spēku vienībām un funkcijām, loģistikai, sakariem un citām jomām. 

Ar militāro operāciju plānošanu nodarbojas bruņoto spēku štābi: korpuss, divīzija, brigāde. Militāro operāciju plānošanā tiek ievērots princips, ka augstāks plānošanas līmenis dod uzdevumus un vadlīnijas zemākam, izvairoties no pārāk lielas detalizācijas pakāpes, kā arī atstājot rīcības brīvību formulēt uzdevumus nākamajam zemākajam līmenim. Augstākais līmenis nevar redzēt visus operāciju vides faktorus, un formulētie uzdevumi var izrādīties kļūdaini. 

20. gs. un jo īpaši 21. gs. aizvien lielāka uzmanība militāro operāciju plānošanā tiek pievērsta civiliedzīvotājiem, lai iegūtu viņu atbalstu. Šī mērķa dēļ plānošanas procesā tiek ņemti vērā efekti, ko var sniegt arī civilās institūcijas: starptautiskās, valstiskās un nevalstiskās organizācijas, piemēram, Starptautiskais Sarkanais Krusts (International Red Cross), “Ārsti bez robežām” (Medecins sans Frontieres), ASV Starptautiskās attīstības aģentūra (United States Agency for International Development) un tamlīdzīgi. Kaut arī minētās organizācijas nav tieši iesaistītas plānošanā, to sniegtais atbalsts nodrošina sasniedzamo efektu izpildi.

Operāciju plānošanas elementi veidojās un teorijas attīstījās vairāku apstākļu dēļ: palielinājās bruņoto spēku lielums un attiecīgi arī kaujas lauka lielums, palielinājās militārās operācijas rajona lielums, attīstījās ieroču kvalitāte un darbības tālums un palielinājās bruņoto spēku mobilitāte.

Senatnē konflikta militāro risinājumu noteica īsa, intensīva kauja starp bruņotām grupām, un iznākumu noteica vienas vai otras grupas pārspēks. Viduslaikos Eiropas valstu bruņotie spēki bija nelieli. Karos tie parasti bija koncentrēti vienā vietā un vienpersoniski vadīti. 18. gs. Franču revolūcijas un vēlāk arī Francijas imperatora Napoleona I (Napoléon Bonapart, dzimis Napoleone di Buonaparte) valdīšanas laikā armijas kļuva ļoti lielas, un Napoleons ieviesa korpusu sistēmu. Katrā korpusā bija kājnieki, kavalērija un artilērija, kā arī sava apgādes sistēma. Tas ļāva izkliedēt bruņotos spēkus lielākā teritorijā, nepieciešamības gadījumā savelkot kopā lielākai kaujai. Līdz ar to veidojās arī nepieciešamība deleģēt uzdevumus, jo augstākais komandieris vairs nevarēja tieši vadīt visas vienības. 19. gs. ASV pilsoņu kara laikā karojošās puses pirmo reizi izmantoja iespējas transportēt bruņoto spēkus pa dzelzceļu; radās iespēja ātri mainīt vietu, kur ir lielākā spēku koncentrācija. 20. gs. Pirmā pasaules kara laikā radās kara aviācija un zemūdenes, kas operāciju plānošanā pierasto divu dimensiju vietā lika domāt trīs dimensijās. Pirmā pasaules kara laikā pastāvēja būtiska atšķirība starp Rietumu un Austrumu fronti. Rietumu frontē bija koncentrētas lielas karavīru masas, kas ļāva izveidot nepārtrauktu frontes līniju no Šveices līdz Beļģijai. Manevru iespējas bija nelielas, par ko liecina tas, ka četru gadu laikā frontes līnija ļoti maz mainīja savu vietu. Citādi tas bija Austrumeiropā, kur teritorija ir lielāka un karaspēka daudzums līdzīgs vai mazāks. Pirmā pasaules kara, bet īpaši Krievijas pilsoņu kara laikā radās nepieciešamība pēc metodikas, kā karot manevrējošā karā. Galvenā cīņa nenotika par teritoriju, bet par svarīgiem apvidus punktiem – pilsētām, dzelzceļu mezgliem u. tml. –, kas atradās tālu viens no otra. Bija nepieciešams izplānot operācijas elementus loģiskā secībā mērķa sasniegšanai. Sarkanās armijas vadība pievērsa lielu uzmanību militāro operāciju mākslas izpētei un attīstībai. Var uzskatīt, ka terminu “operatīvā māksla” (operational art) pirmo reizi formulēja Sarkanajā armijā. Otrs izmaiņu periods militāro operāciju plānošanas zinātnē sākās pēc Aukstā kara beigām. 20. gs. beigu un 21. gs. sākuma konflikti, kas nenotika atbilstoši Aukstā kara frontālajai doktrīnai un izpratnei par pretinieku, lika pārskatīt militārās doktrīnas. Lai gan arī ik pa laikam mainās operacionālā dizaina elementu jēdzieni, operacionālā dizaina kā militārās operācijas pamatstruktūras būtība paliek nemainīga. 

Konflikti, kas notikuši pēc Aukstā kara beigām, rāda, ka mūsdienās militāro operāciju plānošanā un izpildē nav iespējams sasniegt rezultātu tikai ar bruņoto spēku palīdzību. Lai sasniegtu politiskā līmeņa noteikto gala mērķi, nepietiek tikai ar pretinieka bruņoto spēku sakaušanu, bet arī ar pretinieka valsts civiliedzīvotāju atbalsta vai vismaz neitralitātes nodrošināšanu, kas arī prasa operacionālo plānošanu. ASV vadītā koalīcija 2003. gadā operācijas “Irākas brīvība” (Operation Iraqi Freedom, OIF) laikā ātri un ar maziem zaudējumiem efektīvi sakāva Irākas bruņotos spēkus; tas liecināja par labu militārās operācijas plānošanu. Sākotnēji Irākas civiliedzīvotāji pārsvarā bija noskaņoti neitrāli pret ASV vadīto koalīciju. Drīz situācija pasliktinājās, jo ASV nepastāvēja kvalitatīvs, visaptverošs plāns Irākas atjaunošanai, kas iekļautu Irākas civilās pārvaldes izveidošanu, sabiedriskās kārtības nodrošināšanu, humanitārās palīdzības sniegšanu un tā tālāk.

20. gs. beigās un 21. gs. sākumā notiekošie konflikti bijušajā Dienvidslāvijā, Irākā, Afganistānā un Āfrikā ir radījuši jēdzienu “visaptverošā pieeja” (comprehensive approach), kas nozīmē militāro, politisko, ekonomisko, sociālo un citu resursu piesaisti militāro operāciju procesā. Ir pierādījies, ka viens no svarīgākajiem gravitācijas centriem ir civilās sabiedrības atbalsts vienai vai otrai konfliktā iesaistītajai pusei operāciju rajonā. Bruņotie spēki mūsdienās ir salīdzinoši nelieli pret civiliedzīvotāju masu un ir spiesti rēķināties, ka civiliedzīvotāju attieksme ir atkarīga no bruņoto spēku attieksmes. Šā iemesla dēļ viena no mūsdienu operāciju devīzēm ir “winning hearts and minds”, t. i., sabiedrības atbalsta iegūšana. Plānojot militāro operāciju, tiek analizēti ne tikai militārie faktori, bet arī politiskie, ekonomiskie un sociālie faktori, operāciju rajona infrastruktūra un jo īpaši informācijas telpa (t. s. PMESII jeb political, military, economic, social, infrastructure, information). 

Viens no piemēriem, kas ataino operāciju plānošanas procesu, ir Folklendu karš 1982. gadā.

Folklenda salas Atlantijas okeāna dienvidos piederēja Lielbritānijai, taču uz salām pretendēja arī Argentīna. 02.04.1982. Argentīna anektēja Folklenda un arī Dienviddžordžijas salas. Neņemot vērā 03.04.1982. Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO, United Nations Organization) rezolūciju Nr. 502, Argentīna atteicās izvest savus spēkus no salām. Ārpolitiski Lielbritānijai bija mazs atbalsts, un mierīgā ceļā salas atgūt nebija iespējams. Situācijas akceptēšana būtiski ietekmētu Lielbritānijas kā globālās politikas spēlētāja prestižu, un Lielbritānijas valdība izvirzīja stratēģisko mērķi atgūt salas ar militāru spēku. Folklenda salas atrodas 8000 jūras jūdžu attālumā no Lielbritānijas; salīdzinājumā ar to attālums no Folklenda salām līdz Argentīnai ir niecīgs. Nebija piemērota sauszemes atbalsta punkta, no kura veikt uzbrukumu, un šis operāciju vides faktors noteica, ka jāplāno jūras operācija. Operācijas komandieris, Lielbritānijas kara flotes komandieris admirālis Džons Fīldhauss (John Fieldhouse) 17.04.1982. definēja galvenos uzdevumus Folklendu atbrīvošanas operācijai “Korporācija” (Corporate): jūras blokādes izveidošana ap Folklenda salām; Dienviddžordžijas salu atgūšana; jūras un gaisa spēku pārsvara iegūšana ap Folklenda salām; Folklenda salu atgūšana. Šie uzdevumi kalpoja arī kā operācijas fāzes, jo katra no tām nodrošināja efektus, nepieciešamus nākamajām fāzēm. Operācijas plānotāji noteica Argentīnas gravitācijas centrus stratēģiskajā un operacionālajā līmenī. Argentīnas stratēģiskais gravitācijas centrs bija Argentīnas valdības griba un spējas paturēt Folklenda salas. Operacionālais gravitācijas centrs bija Argentīnas bruņoto spēku spējas novērst Lielbritānijas bruņoto spēku jūras desanta operāciju. Lielbritānija noteica jūras blokādes zonu 300 jūras jūdžu rādiusā ap Folklenda salām, lai novērstu Argentīnas bruņoto spēku pastiprināšanu. 26.05.1982. Lielbritānijas zemūdene nogremdēja Argentīnas kreiseri “Belgrano”, tā sasniedzot divus efektus. Stratēģiskajā līmenī Lielbritānija pierādīja, ka spēj īstenot savu nodomu atgūt salas, operacionālajā līmenī tā būtiski samazināja Argentīnas jūras spēku kaujas spējas, t. sk. spēju nogādāt papildspēkus un kara materiālus pa jūru. Laikā no 22.04. līdz 25.04. Lielbritānijas bruņotie spēki ieņēma Dienviddžordžijas salas. Šī uzdevuma izpilde radīja divus efektus. Pirmkārt, Lielbritānija ieguva bruņoto spēku atbalsta punktu uz sauszemes, ja operācija ieilgtu un tiktu zaudēti kara flotes kuģi. Otrkārt, Lielbritānija politiskajā līmenī demonstrēja apņēmību veikt desanta operācijas. 

Operācijas plānā tika izmantotas iespējas izmantot Lielbritānijas bruņoto spēku spēcīgās īpašības pret Argentīnas spēku vājajām īpašībām. Argentīnas sauszemes spēki bija skaitliski lielāki, bet sastāvēja galvenokārt no slikti apmācītiem un apgādātiem obligātā dienesta karavīriem. Lielbritānija izmantoja no profesionāliem karavīriem komplektētas, labi apmācītas un apgādātas vienības. Lielbritānijas kara flotes rīcībā bija modernas zemūdenes ar atomdzinējiem. Argentīnas kara flotei bija zemas aizsardzības spējas pret zemūdenēm – rezultātā Argentīnas flote tika noturēta tādā attālumā no Lielbritānijas flotes, ka nevarēja izmantot sava aviācijas bāzeskuģa lidmašīnas pret britu spēkiem. 

Militāro operāciju laikā tiek analizēta iegūtā pieredze. Pamatojoties uz to, NATO pēc nepieciešamības ik pēc dažiem gadiem atjauno savas publikācijas, kas regulē militāro operāciju plānošanas principus. Lielākās valstis, piemēram, Lielbritānija, ievieš NATO publikācijas, pievienojot tām savus plānošanas principus un ierobežojumus, piemēram, tādas kā 2013. gadā NATO “Visaptverošās pieejas operāciju plānošanas direktīva” (Comprehensive operations planning directive, COPD); 2019. gadā Lielbritānijas aizsardzības ministrijas Apvienotā līmeņa operāciju plānošanas doktrīna (Allied joint doctrine for the planning of operations).