Latvijas un pārējo Baltijas valstu tapšanas posma vēstures kontekstā A. Vinniga nozīme ir īpaša. Vācu Impērijas ģenerālpilnvarotā amata ieņemšanas laikā viņš okupētajās Baltijas zemēs bija pirmais augstākā ranga ārvalstu pārstāvis, kas 26.11.1918. savas valsts vārdā oficiāli atzina neatkarīgās Latvijas Pagaidu valdību. Atrodamas norādes, ka atzīt Latvijas un Igaunijas neatkarību A. Vinnigu pārliecinājis tolaik par Krievijas ekspertu atzītais vācu nacionālkonservatīvo ideju paudējs, vācbaltiešu emigrants un bijušais kurzemnieks Pauls Rorbahs (Karl Albert Paul Rohrbach). P. Rorbahs piederēja ietekmīgai vācu politiķu un akadēmiķu grupai, kuras mērķis bija Krievijas Impērijas saskaldīšana atsevišķos valstiskos veidojumos. Pēcāk A. Vinniga nopelnus aizēnoja vēlme saglabāt vācu dominanti Baltijā, kā arī vācu kolonizācijas plānu tālākā īstenošana. Savās atmiņās “Vācu austrumu politikas izskaņā” un “Atgriešanās mājās” A. Vinnigs daudzkārt pieminējis latviešu naidīgumu pret vāciešiem, Latvijas Pagaidu valdības ministri, viņaprāt, pārāk aizrāvušies ar alkoholu un bijuši īsti dēkaiņi, savukārt vietējo vācbaltiešu aristokrātiju viņš kritizēja par tās nepārspējamo naivumu un nespēju izprast realitāti. Kopumā A. Vinniga autobiogrāfiskie darbi ir krāšņs, saturiski bagāts un neaizstājams vēstures avots, kas ļauj labāk izprast tā laika sabiedrībā pazīstamas personības un sarežģīto, pārmaiņām pilno stāvokli Baltijā 1918.–1919. gadā. Ar A. Vinnigu 29.12.1918. slēgtais līgums par landesvēra izveidi un tā nodrošināšanu ar vācu algotņiem 20. gadsimta starpkaru periodā Latvijā bija viens no neērtiem starpnacionāla rakstura polemikas tematiem. A. Vinniga nopelni augstu novērtēti VFR, viņam piešķirs Getingenes Universitātes (Georg-August-Universität zu Göttingen) teoloģijas goda doktora nosaukums, 1955. gadā piešķirts VFR augstākais apbalvojums – Lielais Nopelnu krusts, viņa vārdā nosauktas ielas Zīzenē un Blankenburgā.