Augusts Vinnigs dzimis un uzaudzis kapraču dinastijas pārstāvja Johana Vinniga (Johann Gottfried August Winnig) un viņa otrās sievas Johannas (Johanna Christiane Dorothee Marie Goeze) divpadsmit bērnu ģimenē kā jaunākais bērns. Ģimene dzīvoja nabadzīgos apstākļos, tādēļ A. Vinnigs bērnības un jaunības gados piedzīvoja trūkumu un skarbus dzīves brīžus, kas ļoti iespaidoja viņa personību un sakāpināto taisnīguma izjūtu.

Izglītības pamatus A. Vinnigs sāka apgūt 1883. gadā Blankenburgas skolā. Vecāki vēlējās, lai dēls iegūtu aroda prasmes, tādēļ A. Vinnigs no 14 līdz 17 gadu vecumam apguva mūrnieka profesiju. Viņa atraitne Paula 20. gadsimta 60. gados virkni 20. gadsimta vēsturē nozīmīgu vācu dokumentu pēc ilgstošām pārrunām nodeva VFR arhīvam.

Apglabāts Goslarā, VFR, 1996. gadā pārapbedīts blakus sievai Harcas Blankenburgā.

Pēc mūrnieka zeļļa kvalifikācijas iegūšanas A. Vinnigs strādāja būvniecībā dažādās Vācu Impērijas pilsētās. 1896. gadā viņš līdztekus darbam būvniecībā pievērsās sabiedriski politiskām aktivitātēm. A. Vinnigs pieslējās sociālistiskajai kustībai, kļuva par Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas (Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SPD) biedru, organizēja vietējo mūrnieku sociāldemokrātisko grupu, sāka rakstīt politiskus pamfletus un piedalījās streiku organizēšanā, par ko nonāca īslaicīgā apcietinājumā. 1904. gadā kļuva par būvstrādnieku arodbiedrības žurnāla Der Grundstein (“Pamatakmens”) līdzstrādnieku un vēlāk – par galveno redaktoru. Kopš šī brīža vairs regulāri būvniecībā nestrādāja. 1912. gadā A. Vinnigu ievēlēja par vietējās Būvstrādnieku arodbiedrības (Deutscher Bauarbeiter-Verband) priekšsēdētāju. Jau nākamajā gadā viņš kļuva par Hamburgas parlamenta (pašvaldības) deputātu, kur līdz pat 1921. gadam bija SPD frakcijā. Pirmā pasaules kara gados A. Vinnigs pārstāvēja nacionāli noskaņotu SPD intelektuāļu grupu, kas saredzēja iespēju Vācu Impērijai karā starptautiski nostiprināties. Šī grupa pauda nacionāli patriotiskus uzskatus, kas tobrīd vienoja plaša politiskā spektra pārstāvjus. 

Kopš 25.10.1918. A. Vinnigs bija Vācu Impērijas sūtnis, kopš 15.11.1918. (pēc Novembra revolūcijas Vācu Impērijā) – ģenerālpilnvarotais okupētajās Baltijas zemēs, bet kopš 1919. gada sākuma – Vācu Impērijas ģenerālpilnvarotais Baltijas valstīs ar rezidenci Rīgā. Amatā būdams, A. Vinnigs, līdzīgi kā plašas vācu militārās aprindas, vēlējās saglabāt vācu ietekmi Baltijā. Lai to panāktu, viņš centās paturēt Baltijā vācu karaspēka kontingentu, kura pārstāvji eventuāli veidotu vācu kolonizācijas bāzi laukos. Tādējādi pēc A. Vinniga iniciatīvas 29.11.1918. no vācu 8. armijas un brīvprātīgajiem Baltijā tika saformēta “Dzelzsbrigāde”, vēlākā “Dzelzsdivīzija”, kuras galvenais mērķis bija pretoties Padomju Krievijas Sarkanajai armijai. 29.12.1918. Latvijas Pagaidu valdība un A. Vinnigs parakstīja līgumu par vācu brīvprātīgo uzņemšanu jaunveidotajos Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (tobrīd saukti par “zemessardzi” jeb landesvēru no vācu Die Landeswehr). Šajā Latvijas vēsturē pirmajā starptautiskajā līgumā Pagaidu valdība apņēmās vācu brīvprātīgajiem par vismaz četru nedēļu cīņu pret lieliniekiem piešķirt pavalstniecību. Vācu puse šo vienošanos par pavalstniecības piešķiršanu izprata kā valdības garantiju brīvprātīgajiem zemes iegūšanai Latvijā, kaut gan līgumā tā nebija rakstīts. Realitātē tieši kolonizācijas iespēja Baltijā vācu brīvprātīgo vervēšanā tika izmantota kā galvenais vilinošais arguments. A. Vinnigs 1918. gada novembrī un decembrī aktīvi iesaistījās arī Latvijas iekšpolitikā, prasot palielināt vācbaltiešu ietekmi Latvijas Tautas Padomē līdz 25%. 

1919. gada janvāra sākumā A. Vinnigs vairs nespēja pildīt ģenerālpilnvarotā amatu Rīgā, jo Latvijas galvaspilsētu bija ieņēmusi Sarkanā armija un vācu iestādes pārvietoja uz Jelgavu. Vācu valdība A. Vinnigu tobrīd pilnvaroja papildus ieņemt arī Austrumprūsijas un Rietumprūsijas imperiālā komisāra posteni (vēlāk viņš bija Austrumprūsijas provinces prezidenta postenī). Kopš 25.01.1919. A. Vinnigs komisāra postenī uzturējās Kēnigsbergā, bet kopš 06.02.1919. piedalījās Veimāras Nacionālās sapulces darbā (Die Weimarer Nationalversammlung), kur pārstāvēja SPD. Nacionālajai sapulcei bija jāizstrādā Vācu Impērijas jaunā republikāniskā konstitūcija. Vīlies Veimāras politiskajā procesā, A. Vinnigs turpmāk rīkojās pretēji savas partijas tradicionāli kreisajām vadlīnijām. 13.03.1920. viņš atbalstīja Kapa puču (saukts apvērsuma īstenotāju izvirzītā valdības vadītāja, ierēdņa Volfganga Kapa (Wolfgang Kapp) vārdā), kura mērķis bija gāzt Veimāras republikas valdību. Pēc apvērsuma izgāšanās A. Vinnigs zaudēja Austrumprūsijas provinces prezidenta amatu, un partijas biedri viņu izslēdza no SPD un tās kontrolētajām arodbiedrībām. 

1922. gadā A. Vinnigs pievērsās savas izglītības pilnveidei – apmeklēja vēstures, teoloģijas, tiesību zinātnes un ģeogrāfijas kursus Berlīnes Universitātē (tobrīd Friedrich-Wilhelms-Universität zu Berlin, tagad Humboldt-Universität zu Berlin), sāka pastiprināti pievērsties publicistikai un rakstniecībai. Sarakstīja vairākus autobiogrāfiskas ievirzes darbus, stāstus un romānus. Pēcāk mēģināja atsākt politisko darbību, pievienojoties sociāldemokrātu un vēlāk nacionālkonservatīvo spēku šķeltnieciskajām grupām. Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) valdības izveide 30.01.1933. A. Vinnigam šķita simpātiska, jo viņš uzskatīja, ka tā glābs no marksisma un ierobežos ebreju varu, bet par aktīvu nacisma piekritēju viņš nekļuva. Tā vietā 20. gadsimta 30. gados viņš pakāpeniski distancējās no politikas un, pretstatā nacistu koķetērijām ar neopagānismu, sāka simpatizēt kristīgi konservatīvajiem uzskatiem. Pēc Vācu Trešā reiha sakāves Otrajā pasaules karā viņš kritizēja vācu sociāldemokrātus un 1945. gadā līdzdarbojās jauna politiskā spēka – Vācijas Kristīgi demokrātiskās savienības – (Christlich Demokratische Union Deutschlands, CDU) izveidē, kas turpmāk kļuva par VFR vadošo partiju.

Latvijas un pārējo Baltijas valstu tapšanas posma vēstures kontekstā A. Vinniga nozīme ir īpaša. Vācu Impērijas ģenerālpilnvarotā amata ieņemšanas laikā viņš okupētajās Baltijas zemēs bija pirmais augstākā ranga ārvalstu pārstāvis, kas 26.11.1918. savas valsts vārdā oficiāli atzina neatkarīgās Latvijas Pagaidu valdību. Atrodamas norādes, ka atzīt Latvijas un Igaunijas neatkarību A. Vinnigu pārliecinājis tolaik par Krievijas ekspertu atzītais vācu nacionālkonservatīvo ideju paudējs, vācbaltiešu emigrants un bijušais kurzemnieks Pauls Rorbahs (Karl Albert Paul Rohrbach). P. Rorbahs piederēja ietekmīgai vācu politiķu un akadēmiķu grupai, kuras mērķis bija Krievijas Impērijas saskaldīšana atsevišķos valstiskos veidojumos. Pēcāk A. Vinniga nopelnus aizēnoja vēlme saglabāt vācu dominanti Baltijā, kā arī vācu kolonizācijas plānu tālākā īstenošana. Savās atmiņās “Vācu austrumu politikas izskaņā” un “Atgriešanās mājās” A. Vinnigs daudzkārt pieminējis latviešu naidīgumu pret vāciešiem, Latvijas Pagaidu valdības ministri, viņaprāt, pārāk aizrāvušies ar alkoholu un bijuši īsti dēkaiņi, savukārt vietējo vācbaltiešu aristokrātiju viņš kritizēja par tās nepārspējamo naivumu un nespēju izprast realitāti. Kopumā A. Vinniga autobiogrāfiskie darbi ir krāšņs, saturiski bagāts un neaizstājams vēstures avots, kas ļauj labāk izprast tā laika sabiedrībā pazīstamas personības un sarežģīto, pārmaiņām pilno stāvokli Baltijā 1918.–1919. gadā. Ar A. Vinnigu 29.12.1918. slēgtais līgums par landesvēra izveidi un tā nodrošināšanu ar vācu algotņiem 20. gadsimta starpkaru periodā Latvijā bija viens no neērtiem starpnacionāla rakstura polemikas tematiem. A. Vinniga nopelni augstu novērtēti VFR, viņam piešķirs Getingenes Universitātes (Georg-August-Universität zu Göttingen) teoloģijas goda doktora nosaukums, 1955. gadā piešķirts VFR augstākais apbalvojums – Lielais Nopelnu krusts, viņa vārdā nosauktas ielas Zīzenē un Blankenburgā.