Sākotnēji O. Ranks bija dedzīgs un produktīvs ortodoksālās psihoanalīzes adepts, kurš publicēja darbus aplikatīvās psihoanalīzes jomā (par mitoloģiju, literatūru, kultūras vēsturi). Viņš kļuva par psihoanalītiskās tehnikas atjauninātāju un neortodoksālu psihoanalīzes izvērsēju. Izstrādājot koncepciju par dzimšanas traumu, O. Ranks pievērsās pirmsoidipālajām attiecībām, mātes un bērna mijattiecībām. Viņš pieļāva ne tikai verbālu, bet arī afektīvu atslogojumu terapijas procesā, aktīvu psihoanalītiķa iejaukšanos tajā un mātes lomas izspēlēšanu. Saistībā ar ietiekšanos preverbālajā jomā, O. Ranks lika pamatus terminētai kūrei jeb īsterapijai. O. Ranks apšaubīja mācību psihoanalīzes lietderību un uzsvēra saprašanas nozīmīgumu, pacienta gribas veicināšanu, atsvabinot no mazohistiskās pasivitātes. O. Ranka skatījumā cilvēkdzīves svarīgākās tēmas ir dzimšana un atdzimšana, kā arī primārā nošķiršanās no mātes. Dzīves nogalē viņš iezīmēja psihoanalīzi kā personālu ģenētisko dzīļu psiholoģiju.

O. Ranks piedzima ortodoksālā ebreju Simona un Karolīnes (dzimusi Fleišnere, Fleischner) Rozenfeldu (Rosenfeld) ģimenē. Tajā pastāvošās attiecības, uzspiestā arodizglītība vedināja O. Ranku atteikties no tēvu ticības (1903; 1908. gadā viņš konvertējās katolicismā, bet 1918. gadā atgriezās sākotnējā konfesijā) un norobežoties no ģimenes, 1909. gadā par uzvārdu pieņemot jau izmantoto pseidonīmu Ranks. Ar ģimenes ārsta Alfreda Ādlera (Alfred Adler) starpniecību O. Ranks 1905. gadā iepazinās ar Zigmundu Freidu (Sigmund Freud) un tika iesaistīts Psiholoģisko trešdienu sabiedrības (Psychologische Mittwoch-Gesellschaft) darbībā.

Iemesls uzņemšanai (1906) sabiedrībā bija O. Ranka darbs “Mākslinieks”, kas nākamajā gadā tika publicēts kā grāmata (Der Künstler). O. Ranks kļuva par sabiedrības sekretāru un no tās izveidotās (1908) Vīnes psihoanalītiķu apvienības (Wiener Psychoanalytische Vereinigung) sēžu protokolētāju (līdz 1915. gadam). Ar Z. Freida finansiālu atbalstu O. Ranks pabeidza ģimnāziju un iestājās Vīnes Universitātē (Universität Wien). Jau studiju laikā O. Ranks publicēja grāmatas “Mīts par varoņa dzimšanu” (Der Mythos von der Geburt des Helden, 1909), “Incesta motīvs dzejā un teikās” (Das Inzest-Motiv in Dichtung und Sage, 1912), bet darbu “Loengrīna teika” (Die Lohengrinsage) 1912. gadā aizstāvēja kā promocijas darbu filozofijā. Tajā pašā gadā viņš kļuva par žurnāla Imago redaktoru (1912–1924), publicējot darbus par psihoanalīzes pielietošanu, aplicēšanu garazinātnēs (humanitārajās zinātnēs). Kopā ar draugu un psihoanalītiķi Hansu Zahsu (Hanns Sachs) O. Ranks 1913. gadā publicēja grāmatu “Psihoanalīzes nozīme garazinātnēs” (Die Bedeutung der Psychoanalyse für die Geisteswissenschaften).

Pirmā pasaules kara laikā O. Ranku iesauca dienestā, viņš strādāja avīzes redakcijā Krakovā, kur iepazinās ar topošo sievu Beāti Minceri (Beata Minzer) – vēlāko bērnu psihoanalītiķi. Pēc kara O. Ranks Vīnē kļuva par vienu no pirmajiem laju analītiķiem, proti, psihoanalītiķi neārstu; tādu aizstāvēšanai Z. Freids bija spiests iejaukties ar rakstu “Laju analīzes jautājums” (Die Frage der Laienanalyse, 1926). O. Ranks vadīja (1919–1924) Starptautisko psihoanalītisko izdevniecību (Internationaler Psychoanalytischer Verlag) un bija iekļauts psihoanalītisko kustību organizējošajā Slepenajā komitejā (Geheimes Komitee). Grāmatas formā viņš pārpublicēja klasisko psihoanalītisko interpretāciju “Dubultnieks” (Der Doppelgänger, 1925) un “Dona Žuana veidols” (Die Don Juan-Gestalt, 1924). 1924. gadā O. Ranks devās uz ASV, kur tika godināts Ņujorkas psihoanalītiķu apvienībā (New York Psychoanalytic Society), taču šis gads arī iezīmēja pagriezienu viņa dzīvē. Tas saistīts ar divām publikācijām – “Dzimšanas trauma” (Das Trauma der Geburt) un kopā ar psihoanalītiķi Šāndoru Ferenci (Sándor Ferenczi) sarakstītā grāmata “Psihoanalīzes attīstības mērķi” (Entwicklungsziele der Psychoanalyse).

Darba “Dzimšanas trauma” manuskriptu O. Ranks uzdāvināja Z. Freidam dzimšanas dienā, taču publikācija reaktivēja psihoanalītiķu savstarpējās psihopatoloģiskās attiecības, kas noslēdzās ar viņa izstumšanu no Vīnes analītiķu vides. Darba pamatideja – piedzimšana kā fundamentāla trauma, kuru pārdzīvo un tiecas pārvarēt ar neapzinātu atgriešanos mātes miesās. Līdztekus līdzīgas idejas par mātes un bērna nošķiršanās bailēm, ambivalentajām attiecībām izstrādāja britu psihoanalītiķi: Melānija Kleina (Melanie Klein), Donalds Vinnikots (Donald Woods Winnicott), Džons Boulbijs (Edward John Mostyn Bowlby) u. c. Sadarbībā ar Š. Ferenci tapušajā grāmatā O. Ranks uzsvēra nepieciešamību risināt pacientu aktuālās problēmas, norādīja uz dziedināšanā nozīmīgajām psihoanalītiķa emocijām un iejaukšanās politiku. Konfrontācija noslēdzās ar O. Ranka pārcelšanos uz Parīzi, kur viņš uzsāka aktīvu psihoanalīzes popularizēšanas darbu.

Trijsējumu darbā “Psihoanalīzes tehnika” (Technik der Psychoanalyse, 1926–1931) O. Ranks iestājās par psihoanalītiskās dziedināšanas termiņa noteikšanu, afektīvas (ne tikai verbālas) atslogošanas pieļaušanu, pārnesumu kā reminiscenci par saistību ar māti, nošķiršanās mijattiecībām u. tml. Grāmata “Patiesība un īstenība” (Wahrheit und Wirklichkeit, 1929) nereti tiek uzskatīta par neopsihoanalīzes filozofisko aizsākumu, kuras centrā ir radoša individualitāte, gribas un apziņas attīstīšana. Radošā cilvēka paraugu O. Ranks saskatīja māksliniekā, viņa gribā un mākslā izstrādāt savu pašbūšanu. O. Ranks uzsāka ģenētiskās dzīļu psiholoģijas izstrādi, kurā dominē saprašana, sadarbība, atklātums un patiesība. Parīzē psihoanalītisko dziedināšanu pie O. Ranka atsāka rakstniece Anaisa Nina (Angela Anaïs Juana Antolina Rosa Edelmira Nin y Culmell), kura vēlāk kļuva par viņa līdzstrādnieci, bet savstarpējās attiecības fiksēja savās dienasgrāmatās. 1935. gadā O. Ranks pārcēlās uz ASV, kur izvērsa savu psihoanalītisko praksi, veicināja sociālo darbinieku skolas izveidi Pensilvānijas Universitātē (University of Pennsylvania) un docēja Ebreju sociālā darba skolā (Graduate School of Jewish Social Work). 1939. gadā O. Ranks izšķīrās ar sievu un apprecējas ar Estellu Bueli (Estelle Buel), taču dažus mēnešus vēlāk sepses rezultātā nomira.

O. Ranks aizsāka mītu psihoanalītisko izpēti. Mīti tiek traktēti kā fantāzijas produkts, kura rašanos ietekmē dvēseles neapzinātie spēki. Mīti ir sava veida tautas sapņi, kuros figurē sapņa darba mehānismi: pārvirze, kondensācija, simbolizācija un sekundārā apstrāde. Mīti O. Ranka skatījumā var būt vēlmju piepildījums. Viņa ieskatā mīti ir garīgs kopdarbs, kas salīdzināms ar nomoda sapni. O. Ranks norādīja, ka gandrīz visu tautu varoņmītos ir konstanti motīvi – grūta piedzimšana, došanās svešumā, smagi pārbaudījumi, neatlaidīga cīņa par mērķa sasniegšanu u. tml. Bērnībā un jaunībā cilvēki (īpaši neirotiķi un psihotiķi) arī individuāli sadomā šādus varoņromānus. O. Ranks apkopoja milzīgu materiālu par incestuālo problemātiku un skaidroja, ka ikviens iziet caur incestuālo fāzi, kas iedvesmo dzejniekus un rakstniekus, jo bezapziņa ir bezlaicīga.

Psihoanalīze O. Ranka skatījumā ir ģenētiska un skaidro dvēseles izpausmes, atvedinot tās no pirmsākumiem. Pacienta atrašanās psihoanalītiskajā kūrē ir skaidrojama kā drošā uzturēšanās mātes miesās, bet dziedināšanas beigas ir salīdzināmas ar piedzimšanas aktu. Apkopojot terapeitisko pieredzi, O. Ranks secināja, ka neirotiķi nav realizējuši nošķiršanos no mātes, bet terapijas mērķis ir akceptēt jaunās piedzimšanas sāpes un pieņemt sevis izaugsmi. Tādējādi dzimšana un atdzimšana ir cilvēka eksistences pirmtēmas. Dzimšana ir akts (trauma vai pārdzīvojums), kas atveidojas visā cilvēka dzīvē. Analoģiski konceptam “peņa skaudība” O. Ranks izveidoja nojēgumu “dzemdēšanas skaudība”. Vīrietis vēlas dzemdēt kā sieviete, sublimācijas procesā šīs alkas iemiesojas radītājā (māksliniekā), kas pēc inkubācijas perioda laiž pasaulē savu darinājumu.

Dziedināšanas procesā O. Ranka ieskatā svarīga loma ir psihoanalītiķa emocijām, iejaukšanās politikai un mātes lomas izspēlēšanai. Viņš uzskatīja, ka psihoanalītiskajā dziedināšanā ir pieļaujams ne tikai verbāls, bet arī afektīvs atslogojums, un, lai reaktivētu un pārstrādātu dzimšanas traumu, dziedināšanā nepieciešams noteikt striktus termiņus. Dominējošā tēma O. Ranka terapijā ir saistīšanās un nošķiršanās mijattiecības, divu gribu sadursme un cīņa. Neirotiķis viņa ieskatā ir neveiksmīgs mākslinieks, kuram jāpalīdz atbrīvot radošos spēkus pašbūšanas veidošanai. Laika gaitā O. Ranks aizvien vairāk uzsvēra, ka psihoanalīzē svarīgāka ir nevis analīzes tehnika, bet saprašanas māksla. Analītiķa un analizanda attiecības O. Ranka ieskatā ir Es un Tu attiecības, kuras jāveido uz atklātuma, patiesības un sadarbības pamatiem. Dzīves nogalē O. Ranks veidoja personālu ģenētisko dzīļu psiholoģiju, kas iezīmēta grāmatā “Ārpus psiholoģijas” (Beyond Psychology, 1941).

O. Ranka idejas ir bijušas produktīvas vairākās jomās un disciplīnās. 1) Viņš veicināja prenatālās un perinatālās psiholoģijas izveidi. 2) Antropologs Ernests Bekers (Ernest Becker) atsaucās uz O. Ranku, veidojot nāves baiļu pārvaldīšanu (terror management theory). 3) O. Ranka idejas ir iestrādātas Karla Rodžersa (Carl Ransom Rogers) humānistiskajā psiholoģijā (humanistic psychology). 4) Psihiatrs Stanislafs Grofs (Stanislav Grof) psihodēliskajā terapijā ņem vērā perinatālās matricas. 5) Atdzīvinot dzimšanas sāpes, O. Ranka idejas primārajā terapijā ir iestrādājis psihoterapeits Artūrs Janovs (Arthur Janov). 5) Leonarda Orra (Leonard Orr) izstrādātā elpošanas tehnika rebirthing ietvaros (atdzimšanas elpošanas darbā) ASV tiek saistīta ar O. Ranka vārdu. 6) Frederiks Lebuajā (Frédérick Lebouyer), atsaucoties uz O. Ranku, ir izstrādājis “maigo dzemdību” koncepciju (Lebuajā metodi).

Atkārtota pievēršanās O. Ranka idejām notiek arī psihoanalīzē, bet psihoanalītiķis Ludvigs Januss (Ludwig Janus) pat izstrādā koncepciju par homo foetalis (fetālo cilvēku) un prenatālo psihisko norišu turpmāko atbalsošanos cilvēku dzīvē.

No 1966. līdz 1983. gadam pastāvēja periodiskais izdevums Journal of the Otto Rank Association.