AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2026. gada 2. februārī
Igors Å uvajevs

Alfreds Ādlers

(Alfred Adler; 07.02.1870. RÅ«dolfsheimā, Austroungārijā–28.05.1937. AberdÄ«nā, Skotijā, Apvienotajā Karalistē)
individuālpsiholoģijas pamatlicējs

Saistītie Ŕķirkļi

  • Ērihs Fromms
  • Karls Gustavs Jungs
  • Karls Jasperss
  • Oto Ranks
  • psihoterapija
  • Viktors Frankls
  • Vilhelms Reihs
  • Zigmunds Freids
Alfreds Ādlers. Ap 1920. gadu.

Alfreds Ādlers. Ap 1920. gadu.

Avots: Votava/brandstaetter images via Getty Images, 1422093690.

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izcelsme un izglītība
  • 3.
    Zinātniskā darbība
  • 4.
    Svarīgākās idejas
  • 5.
    Ideju izplatība un ietekme
  • 6.
    Novērtējums, apbalvojumi, piemiņa
  • Multivide 2
  • SaistÄ«tie Ŕķirkļi
  • TÄ«mekļa vietnes
  • Ieteicamā literatÅ«ra
  • KopÄ«got
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izcelsme un izglītība
  • 3.
    Zinātniskā darbība
  • 4.
    Svarīgākās idejas
  • 5.
    Ideju izplatība un ietekme
  • 6.
    Novērtējums, apbalvojumi, piemiņa
Kopsavilkums

Laikabiedru vērtējumā Alfreds Ādlers izskatÄ«jies un izturējies kā tipisks vÄ«nietis, kas atŔķīrās no citiem ar savu mācÄ«bu.

IndividuālpsiholoÄ£ija laika gaitā nav guvusi bÅ«tiskas pārmaiņas, to iezÄ«mē jēdzienu neizstrādātÄ«ba, ko atsver ar intuitÄ«vu apjausmu. IndividuālpsiholoÄ£iju raksturo: 1) sociālpolitiska angažētÄ«ba, 2) audzināŔanas un paÅ”audzināŔanas jautājumu risināŔana, 3) cilvēkzinÄ«bas jeb pragmatiskas antropoloÄ£ijas izstrāde saistÄ«bā ar dzÄ«vesmākslu, 4) terapija kā sadarbÄ«ba un iedroÅ”ināŔana. Sociālpolitiskā angažētÄ«ba izpaužas kā individuāla sabiedrÄ«bas transformēŔana. AudzināŔanas jautājumu risināŔanā tiek izmantota bērnu, vecāku un skolotāju sadarbÄ«ba. IndividuālpsiholoÄ£ijas idejas izmanto arÄ« sociālās aprÅ«pes darbinieki. CilvēkzinÄ«ba ir pragmatiska dzÄ«ves pārzināŔana, risinot tās galvenos uzdevumus: profesijas apguvi, Ä£imenes izveidi un iekļauÅ”anos kopÄ«bā. IndividuālpsiholoÄ£iskās dziedināŔanas mērÄ·is arÄ« ir Å”o uzdevumu atrisināŔana.

IndividuālpsiholoÄ£ija tiek saistÄ«ta ar neopsihoanalÄ«zi, kuru nereti dēvē par neoādlerismu. Sasaistes pamats – izteiktā pievērÅ”anās sociālā jomai, interpersonālām attiecÄ«bām un bezapziņas koncepta relativēŔanai. IndividuālpsiholoÄ£ija ir viena no dzīļu psiholoÄ£ijas (vācu Tiefenpsychologie, angļu depth psychology) skolām.

Izcelsme un izglītība

A. Ä€dlers piedzima VÄ«nes priekÅ”pilsētas ciematiņā ebreju tirgotāja Leopolda Ādlera (Leopold Adler) un PaulÄ«nes Ādleres (dzimusi Bēra, Beer) Ä£imenē. 1904. gadā A. Ä€dlers konvertējās protestantismā, bet 1911. gadā ieguva Austrijas pavalstniecÄ«bu. A. Ādleram izveidojās labas attiecÄ«bas ar tēvu, bet saspringtas – ar māti. BērnÄ«bā A. Ä€dlers bija slimÄ«gs bērns; atskatā viņŔ nepilnvērtÄ«bas un nāves baiļu pārvarēŔanu uzskatÄ«ja par noteicoÅ”o motÄ«vu savas profesijas izvēlē. A. Ä€dlers apmeklēja Hernālsas Ä£imnāziju (tagad Hernalser Gymansium Geblergasse). Skolā viņu uzskatÄ«ja par viduvēju skolēnu, taču A. Ä€dlers to pārvarēja un visu mūžu apÅ”aubÄ«ja apdāvinātÄ«bas teoriju. A. Ä€dlers uzsāka medicÄ«nas studijas VÄ«nes Universitātē (UniversitƤt Wien), kur 1895. gadā aizstāvēja promocijas darbu ā€œÅ uvēju aroda veselÄ«bas grāmataā€ (Gesundheitsbuch für das Schneidergewerbe).

Studiju laikā A. Ādlers sociālistisko studentu grupā Veritas iepazinās ar savu nākamo sievu Raisu EpÅ”teinu (vācu Raissa Epstein, krievu Раиса Тимофеевна Š­ŠæŃˆŃ‚ейн), kura bija studējusi CÄ«rihē un pieslējusies revolucionārai kustÄ«bai. Viņi apprecējās 1897. gadā Smoļenskā (Krievijas Impērijā), Ä£imenē piedzima četri bērni. Ar sievas starpniecÄ«bu A. Ä€dlers iepazinās ar Ä»evu Trocki (Лев ДавиГович Троцкий), bet revolucionārs un vēlākais padomju diplomāts Ādolfs Jofe (ŠŠ“Š¾Š»ŃŒŃ„ Абрамович Š˜Š¾Ń„Ń„Šµ) pie viņa ārstējās. R. Ādlere Austrijā nodibināja Starptautisko strādnieku palÄ«dzÄ«bas organizāciju (Internationale Arbeiterhilfe), iestājās par sievieÅ”u tiesÄ«bām un bija Austrijas Komunistiskās partijas (Kommunistische Partei Ɩsterreichs) biedre. Savukārt A. Ä€dleru vairāk saistÄ«ja anarhistu darbi un austromarksisms.

Ārstniecisko praksi A. Ä€dlers uzsāka kā sociālreformatoriski noskaņots ārsts oftalmologs, bet 1899. gadā viņŔ uzsāka privātpraksi VÄ«nes piepilsētā (tagad pilsētas iecirknÄ«) LeopoldÅ”tatē ā€“ apkārtnē, kur lielākoties mita trÅ«cÄ«gi iedzÄ«votāji. Pamazām A. Ä€dlers pievērsās neiroloÄ£ijai, bet viņa pozÄ«cijas iezÄ«mēja vācu mediÄ·a un politiÄ·a RÅ«dolfa Virhova (Rudolf Ludwig Carl Virchow) idejas. Ārsts tika izprasts kā pragmatisks antropologs, cilvēkdzimuma audzinātājs, kurÅ” piedāvā slimÄ«bu sociālo risinājumu, jo medicÄ«na ir sociāla zinātne un politika. Å Ä«s idejas A. Ä€dlers izklāstÄ«ja darbā ā€œÄ€rsts kā audzinātājsā€ (Der Arzt als Erzieher, 1904).

Pēc Vilhelma Å tēkela (Wilhelm Stekel) ieteikuma A. Ä€dlers iepazinās ar Zigmundu Freidu (Sigmund Freud) un 1902. gadā kļuva par PsiholoÄ£isko treÅ”dienu sabiedrÄ«bas (Psychologische Mittwoch-Gesellschaft) dibinātāju. ViņŔ aktÄ«vi iesaistÄ«jās izstrādājamās psihoanalÄ«zes apsprieÅ”anā, tomēr vienlaikus nostājās pret Z. Freidu. 1907. gadā A. Ä€dlers publicēja grāmatu ā€œStudijas par orgānu nepilnvērtÄ«buā€ (Studie Ć¼ber Minderwertigkeit von Organen). ViņŔ veidoja neirozes teoriju, kas bÅ«tu atvedināma no orgānu nepilnvērtÄ«bas un kas iekļāva psihoanalÄ«tisko neirožu risinājumu. A. Ādlers pievērsās agresijas un sadisma problemātikai, seksuālo apspieÅ”anu saistÄ«ja ar sociālo represiju, relativēja seksuālo dziņu konceptu, ko aizstāja ar nojēgumu par vÄ«riŔķo protestu. 1910. gadā A. Ä€dlers kļuva par VÄ«nes psihoanalÄ«tiÄ·u apvienÄ«bas (Wiener psychoanalytische Vereinigung) prezidentu un Z. Freida izdotā žurnāla Centralblatt für Psychoanalyse redaktoru. Taču jau gadu vēlāk attiecÄ«bas ar Z. Freidu tika sarautas, A. Ä€dlers izstājās no psihoanalÄ«tiÄ·u apvienÄ«bas, nodibināja ā€œBrÄ«vo psihoanalÄ«tisko pētÄ«jumu apvienÄ«buā€ (Verein für freie psychoanalytische Forschung), kas drÄ«z pārtapa par ā€œIndividuālpsiholoÄ£ijas apvienÄ«buā€ (Verein für Individualpsychologie). AttiecÄ«bas tika sarautas, saglabājot aizvainotÄ«bu uz visu mūžu un nodroÅ”inot turpmāko psihoanalÄ«tiÄ·u ignoranci. 1912. gadā A. Ä€dlera mēģinājums habilitēties VÄ«nes Universitātē bija neveiksmÄ«gs, jo viņŔ tika uzskatÄ«ts par psihoanalÄ«tiÄ·i (darbs arÄ« neatbilda pieņemtajiem dabaszinātniskajiem kritērijiem).

Zinātniskā darbība

Nojēgumu par orgānu nepilnvērtÄ«bu A. Ä€dlers transformēja par mazvērtÄ«bas izjÅ«tu. 1912. gadā viņŔ publicēja grāmatu ā€œPar nervozo raksturu. SalÄ«dzinoŔās individuālpsiholoÄ£ijas un psihoterapijas pamatiezÄ«mesā€ (Über den nervƶsen Charakter. Grundzüge einer vergleichenden Individualpsychologie und Psychotherapie). Savas mācÄ«bas apzÄ«mējumu A. Ādlers aizguva no R. Virhova, lai ar to raksturotu indivÄ«du (veselu, nedalāmu un neatkārtojamu vienÄ«bu) kopÄ«bā un risinātu individualizētos uzdevumus. Nervozā rakstura fenomenoloÄ£iju A. Ä€dlers papildināja ar indivÄ«da dzÄ«vesgājuma, vadlÄ«niju un dzÄ«ves stila noskaidroÅ”anu. Savu mācÄ«bu A. Ä€dlers dēvēja arÄ« par pozÄ«cijas psiholoÄ£iju pretstatā pārējām dispozÄ«cijas psiholoÄ£ijām. IndividuālpsiholoÄ£ijā A. Ä€dlers iestrādāja pacifizētus Karla fon Klauzevica (Carl Philipp Gottlieb von Clausewitz), modernās karazinātnes pamatlicēja, izmantotos jēdzienus un principus. 1913. gadā A. Ä€dlers kopā ar saviem piekritējiem publicēja grāmatu ā€œDziedināt un izglÄ«tot. AudzināŔanas mākslas grāmata ārstiem un pedagogiemā€ (Heilen und Bilden. Ein Buch der Erziehungskunst für Ƅrzte und PƤdagogen), paplaÅ”inot individuālpsiholoÄ£ijā ieinteresēto loku. Jau studiju laikā A. Ä€dlers bija iecienÄ«jis tipiski vÄ«nisko diskutēŔanu kafejnÄ«cās (CafĆ© Griensteidl, Dom CafĆ©), ko turpināja individuālpsiholoÄ£ijas nostiprināŔanas laikā (CafĆ© Central, CafĆ© Tabakspfeife). 1914. gadā tika nodibināts arÄ« individuālpsiholoÄ£ijas žurnāls Zeitschrift für Individualpsychologie.

Grāmata ā€œIndividuālpsiholoÄ£ijas prakse un teorijaā€ (Praxis und Theorie der Individualpsychologie, 1920) uzskatāmi raksturo A. Ä€dlera mācÄ«bu – prakse apsteidz teoriju, kuras izstrādātÄ«bai netiek veltÄ«ta Ä«paÅ”a uzmanÄ«ba. 1922. gadā notika Pirmais starptautiskais individuālpsiholoÄ£ijas kongress, A. Ä€dlers aktÄ«vi iesaistÄ«jās VÄ«nes izglÄ«tÄ«bas reformēŔanā, dibināja padomdoÅ”anas centrus, lasÄ«ja lekcijas skolotājiem, publicējot lekciju apkopojumu – ā€œIndividuālpsiholoÄ£ija skolÄā€ (Individualpsychologie in der Schule, 1929). PriekÅ”lasÄ«jumu apkopojums ir arÄ« treŔā nozÄ«mÄ«gākā A. Ä€dlera grāmata ā€œCilvēkzinÄ«baā€ (Menschenkenntnis, 1927). KopÅ” 1926. gada A. Ä€dlers regulāri ceļoja uz Amerikas Savienotajām ValstÄ«m (ASV), kur Ņujorkas Kolumbijas Universitātē (Columbia University) lasÄ«ja lekcijas par medicÄ«nisko psiholoÄ£iju. 1929. gadā tika publicētas arÄ« pirmās divas angliski sarakstÄ«tās grāmatas: ā€œZinātne par dzÄ«voÅ”anuā€ (The Science of Living; latviski – ā€œPsiholoÄ£ija un dzÄ«veā€), ā€œBērnu izglÄ«tÄ«baā€ (The Education of Children).

AktÄ«vo darbÄ«bu A. Ä€dlers nepārtrauca arÄ« Eiropā. 1933. gadā viņŔ publicēja grāmatu ā€œDzÄ«ves jēgaā€ (Der Sinn des Lebens), bet kopā ar mācÄ«tāju Ernstu Jānu (Ernst Jahn) – darbu ā€œReliÄ£ija un individuālpsiholoÄ£ija. Principiāla izskaidroÅ”anās par cilvēku vadīŔanuā€ (Religion und Individualpsychologie. Eine prinzipielle Auseinandersetzung über Menschenführung). Pēc nacionālsociālistiskās varas pārņemÅ”anas Vācijā A. Ä€dlers pārcēlās uz Ņujorku, atklāja privātpraksi un PsiholoÄ£ijas katedru Longailendas MedicÄ«nas koledžā (Long Island College of Medicine). 1937. gadā A. Ä€dlers lasÄ«ja lekcijas NÄ«derlandē un publicēja grāmatu ā€œDzÄ«ves problēmasā€ (Levensproblemen) nÄ«derlandiski. Turpinot lekciju turneju, A. Ä€dlers devās uz Lielbritāniju, kur ceļā uz lekciju AberdÄ«nā (Skotijā) nomira.

Svarīgākās idejas

Cilvēku A. Ä€dlera ieskatā raksturo konstitucionāla nepilnvērtÄ«ba. Orgānu nepilnvērtÄ«bu pārvar ar kompensēŔanu un pārkompensēŔanu, kas ievijas arÄ« dzÄ«vē, bet mazvērtÄ«bu pārvar ar nodroÅ”ināŔanos. CÄ«nÄ«tājpozÄ«cijas veidoÅ”anās pieļauj cīņu dzÄ«ves nederÄ«gajā pusē un dezertēŔanu. IndividuālpsiholoÄ£ija tiek izprasta kā sevis paÅ”a izkaroÅ”ana un karoÅ”anas mācÄ«ba, apkarojot dezertēŔanu un izcÄ«not laimÄ«gu un jēgpilnu dzÄ«vi. NeirotiÄ·is izcÄ«na Ŕķietamu kauju, nemitÄ«gi jÅ«tas ienaidnieku ielenkts, saÅ”aurina savu darbÄ«bas lauku un izmanto vienkārÅ”oÅ”anas Å”ablonus. NeirotiÄ·i raksturo paaugstināta afektu gatavÄ«ba un uzbrukÅ”ana, kompensējot gatavÄ«bu rÄ«koties. NeirotiÄ·is ved partizānu karu vai atrodas avangardā jeb priekÅ”postenÄ« (kultÅ«rvēsturiskās analoÄ£ijas rodamas militārajā, politiskajā un mākslinieciskajā jomā). IndividuālpsiholoÄ£ijā cenÅ”as atgÅ«t nostāŔanos dzÄ«ves pareizajā pusē, nodroÅ”inot paÅ”noteikÅ”anos un iekļauÅ”anos kopÄ«bā.

A. Ä€dlers izstrādāja mācÄ«bu par dzÄ«voÅ”anu, kas vienlaikus bÅ«tu dzÄ«va, nesastingusi mācÄ«ba. DzÄ«ve viņa ieskatā ir virzÄ«ba uz noteiktu mērÄ·i. To raksturo teleoloÄ£isms – bioloÄ£iskā finalitāte satur sociālo un personisko finalitāti. A. Ä€dlers noliedza naturālās kauzalitātes pastāvēŔanu dvēseles dzÄ«vē un uzsvēra teleoloÄ£iskās kauzalitātes nozÄ«mi. DzÄ«ves plÅ«stamÄ«bas skaidrojumā viņŔ sabalsojas ar filozofa AnrÄ« Bergsona (Henri-Louis Bergson) skaidrojumu un cenÅ”as uzrādÄ«t individuālajās dzÄ«vēs tapuÅ”o dzÄ«ves stilu. DzÄ«ves veidoÅ”anas pareizÄ«bu A. Ä€dlers sasaista ar sociālo uzdevumu risināŔanu un atsaucas uz common sense – ā€˜kopjēgu’, ā€˜kopÄ«bas jēgu’. DzÄ«ve ir kooperēŔanās un paredz pasaules, cilvēku un sevis pazīŔanu. A. Ä€dlera veidojamā cilvēkzinÄ«ba sasaucas ar Imanuela Kanta (Immanuel Kant) veidoto antropoloÄ£iju pragmatiskā nolÅ«kā. Koncepts ā€œgriba varētā€ sabalsojas ar Artura Å openhauera (Arthur Schopenhauer) un FrÄ«driha Nīčes (Friedrich Wilhelm Nietzsche) idejām, kuras A. Ä€dlers dažkārt traktēja visnotaļ naturālistiski. Izmantojot Hansa Vaihingera (Hans Vaihinger) idejas, A. Ä€dlers aplÅ«koja fikcionālismu dzÄ«vē; fikcijas ir sastopamas gan neirotiÄ·a, gan vesela cilvēka dzÄ«vē, taču neirotiÄ·is tās Ä«steno ar varu, nerēķinoties ar citiem un pasauli.

IndividuālpsiholoÄ£iskā terapija ietver trÄ«s dažāda ilguma stadijas. Pirmajā stadijā (lÄ«dz dažām nedēļām) cenÅ”as noskaidrot pacienta problēmas, dzÄ«ves stilu un plānu. Otrajā stadijā vedina apzināties dzÄ«ves stilu un fiktÄ«vo dzÄ«ves mērÄ·i. TreÅ”ajā stadijā palÄ«dz izŔķirties par dzÄ«ves stila un mērÄ·a maiņu un pielāgoties jaunatklātajai realitātei. Bērnu dziedināŔanas nosacÄ«jums ir pārrunas ar vecākiem, seansi nereti notiek paziņu klātbÅ«tnē un ar viņu lÄ«dzdalÄ«bu. IndividuālpsiholoÄ£iskā teorija (ieskaitot terapiju) tiek iekļauta arÄ« pedagoÄ£iskajā praksē. 

Ideju izplatība un ietekme

IndividuālpsiholoÄ£isko kustÄ«bu, kurai piemÄ«t terapeitisks optimisms, raksturo trÄ«s iezÄ«mes. 1) Uzsverot mācÄ«bas pamatlicēja nedogmatismu, kustÄ«bā tomēr pastāv ŔķelÅ”anās un ekskomunicēŔana. 2) IndividuālpsiholoÄ£iskās kustÄ«bas vēstures joprojām nav izstrādātas. 3) IndividuālpsiholoÄ£iskās kustÄ«bas organizatoriskā uzbÅ«ve lielākoties tiek ignorēta; tajā nepastāv kāzusu (gadÄ«jumu) izvērsti izklāsti.

Sistemātisku individuālpsiholoÄ£ijas izklāstu ir sniedzis ErvÄ«ns Veksbergs (Erwin Wexberg), tomēr lielāku popularitāti ir ieguvis Karls Furtmillers (Carl Furtmüller), kurÅ” nodroÅ”ināja arÄ« individuālpsiholoÄ£ijas klātbÅ«tni VÄ«nes mācÄ«bu iestādēs. Par individuālpsiholoÄ£ijas izplatīŔanos Eiropā (arÄ« Latvijā) ir gādājis Maness Å perbers (ManĆØs Sperber), kurÅ” dzÄ«ves nogalē vēlreiz atgriezās pie individuālpsiholoÄ£ijas darbā ā€œIndivÄ«ds un kopÄ«baā€ (Individuum und Gemeinschaft, 1978). VienubrÄ«d individuālpsiholoÄ£ijas ietvaros darbojās logoterapijas pamatlicējs Viktors Frankls (Viktor Emil Frankl) un ekskomunicētais Frics Kinkels (Fritz (Friedrich) Wilhelm Künkel), kurÅ” veidoja harakteroloÄ£iju un savu mācÄ«bu dēvēja par vitālo dialektiku. ASV individuālpsiholoÄ£iskās atziņas izplatÄ«ja no VÄ«nes emigrējuÅ”ais RÅ«dolfs Dreikurss (Rudolf Dreikurs), kura darbi ir kļuvuÅ”i par pedagogu rokasgrāmatām. Eiropā par pazÄ«stamāko individuālpsihologu mÅ«sdienās var uzskatÄ«t Jozefu Ratneru (Josef Rattner). IzplatÄ«tāka un institucionāli nodroÅ”inātāka individuālpsiholoÄ£ija ir angloamerikāniskajā pasaulē. 

Novērtējums, apbalvojumi, piemiņa

1930. gadā A. Ādlers kļuva par VÄ«nes goda pilsoni (Bürger der Stadt Wien). VÄ«nē ir vairākas viņa piemiņas vietas, institÅ«ti, biedrÄ«bas, arÄ« iela (Alfred-Adler-Straße). Urna ar pelniem 12.07.2011. tika pārvesta no Edinburgas un svinÄ«gi pārapbedÄ«ta VÄ«nes Centrālajā kapsētā (Zentralfriedhof). 2000. gadā A. Ādlera vārdā nosaukts asteroÄ«ds (11519).

Multivide

Alfreds Ādlers. Ap 1920. gadu.

Alfreds Ādlers. Ap 1920. gadu.

Avots: Votava/brandstaetter images via Getty Images, 1422093690.

Alfreds Ādlers. 20. gs. 20. gadi.

Alfreds Ādlers. 20. gs. 20. gadi.

Avots: Hulton Archive/Getty Images, 2634499.

Alfreds Ādlers. Ap 1920. gadu.

Avots: Votava/brandstaetter images via Getty Images, 1422093690.

Saistītie Ŕķirkļi:
  • Alfreds Ādlers
IzmantoŔanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie Ŕķirkļi

  • Ērihs Fromms
  • Karls Gustavs Jungs
  • Karls Jasperss
  • Oto Ranks
  • psihoterapija
  • Viktors Frankls
  • Vilhelms Reihs
  • Zigmunds Freids

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Alfreda Ādlera arhÄ«vs Kongresa bibliotēkā (Alfred Adler Papers. Library of Congress)
  • Alfreda Ādlera institÅ«ta Āhenē (Alfred-Adler-Institut Aachen-Kƶln) tÄ«mekļa vietne
  • Alfreda Ādlera institÅ«ta BerlÄ«nē (Alfred-Adler-Institut Berlin) tÄ«mekļa vietne
  • Austrijas individuālpsiholoÄ£ijas apvienÄ«bas (Ɩsterreichischer Verein für Individualpsychologie) tÄ«mekļa vietne
  • IndividuālpsiholoÄ£iskā terapija, Amerikas psihologu asociācijas (American Psychological Association) tÄ«mekļa vietne
  • Vācijas individuālpsiholoÄ£ijas biedrÄ«bas (Deutsche Gesellschaft für Individualpsychologie) tÄ«mekļa vietne
  • Ziemeļamerikas individuālpsiholoÄ£ijas biedrÄ«bas (North American Society of Adlerian Psychology) tÄ«mekļa vietne

Ieteicamā literatūra

  • Adler, A., Studienausgabe, Gƶttingen, Vandenhoeck & Ruprecht, 2007–2010, 7 Bde.
  • Adler, A., The Collected Clinical Works, Vol. 1–12.
  • Adler, A., Werkausgabe, Frankfurt/M., Fischer, 20 Bde.
  • Ādlers, A., IndividuālpsiholoÄ£ija skolā. Lekcijas skolotājiem un audzinātājiem, RÄ«ga, Zvaigzne ABC, 2001.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Ādlers, A., PsiholoÄ£ija un dzÄ«ve, RÄ«ga, IDEA, 1992.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Bruder-Bezzel, A., Alfred Adlers Wiener Kreise in Politik, Literatur und Psychoanalyse, Gƶttingen, Vandenhoeck & Ruprecht, 2019.
  • Bƶhringer, H., Kompensation und Common Sense. Zur Lebensphilosophie Alfred Adlers, Kƶnigstein, AthenƤum, 1985.
  • Handbauer, B., Die Adler-Freud Kontroverse, Frankfurt/M., Fischer, 1990.
  • Mosak, H. and Maniacci, M., Primer of Adlerian Psychology, New York, Routledge, 1999.
  • Schiferer, H.R. (Hrsg.), Alfred Adler. Eine Bildbiographie, München, Reinhardt, 1995.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Slavik, S. and Carlson, J. (eds.), Reading in the Theory of Individual Psychology, New York, Routledge, 2005.
  • Å uvajevs, I., Dzīļu psiholoÄ£ija. Personas, idejas un risinājumi, RÄ«ga, Zvaigzne ABC, 2002.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Å uvajevs, I., IndividuālpsiholoÄ£ija Latvijā, RÄ«ga, Zinātne, 2019.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Igors Šuvajevs "Alfreds Ādlers". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-Alfreds-%C4%80dlers (skatīts 26.02.2026)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/-Alfreds-%C4%80dlers

Å obrÄ«d enciklopēdijā ir 5584 Ŕķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • SadarbÄ«bas partneri
  • AtbalstÄ«tāji
  • Sazināties ar redakciju

Ā© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2026. Ā© Tilde, izstrāde, 2026. Ā© Orians Anvari, dizains, 2026. AutortiesÄ«bas, datu aizsardzÄ«ba un izmantoÅ”ana