Nojēgumu par orgānu nepilnvērtību A. Ādlers transformēja par mazvērtības izjūtu. 1912. gadā viņš publicēja grāmatu “Par nervozo raksturu. Salīdzinošās individuālpsiholoģijas un psihoterapijas pamatiezīmes” (Über den nervösen Charakter. Grundzüge einer vergleichenden Individualpsychologie und Psychotherapie). Savas mācības apzīmējumu A. Ādlers aizguva no R. Virhova, lai ar to raksturotu indivīdu (veselu, nedalāmu un neatkārtojamu vienību) kopībā un risinātu individualizētos uzdevumus. Nervozā rakstura fenomenoloģiju A. Ādlers papildināja ar indivīda dzīvesgājuma, vadlīniju un dzīves stila noskaidrošanu. Savu mācību A. Ādlers dēvēja arī par pozīcijas psiholoģiju pretstatā pārējām dispozīcijas psiholoģijām. Individuālpsiholoģijā A. Ādlers iestrādāja pacifizētus Karla fon Klauzevica (Carl Philipp Gottlieb von Clausewitz), modernās karazinātnes pamatlicēja, izmantotos jēdzienus un principus. 1913. gadā A. Ādlers kopā ar saviem piekritējiem publicēja grāmatu “Dziedināt un izglītot. Audzināšanas mākslas grāmata ārstiem un pedagogiem” (Heilen und Bilden. Ein Buch der Erziehungskunst für Ärzte und Pädagogen), paplašinot individuālpsiholoģijā ieinteresēto loku. Jau studiju laikā A. Ādlers bija iecienījis tipiski vīnisko diskutēšanu kafejnīcās (Café Griensteidl, Dom Café), ko turpināja individuālpsiholoģijas nostiprināšanas laikā (Café Central, Café Tabakspfeife). 1914. gadā tika nodibināts arī individuālpsiholoģijas žurnāls Zeitschrift für Individualpsychologie.
Grāmata “Individuālpsiholoģijas prakse un teorija” (Praxis und Theorie der Individualpsychologie, 1920) uzskatāmi raksturo A. Ādlera mācību – prakse apsteidz teoriju, kuras izstrādātībai netiek veltīta īpaša uzmanība. 1922. gadā notika Pirmais starptautiskais individuālpsiholoģijas kongress, A. Ādlers aktīvi iesaistījās Vīnes izglītības reformēšanā, dibināja padomdošanas centrus, lasīja lekcijas skolotājiem, publicējot lekciju apkopojumu – “Individuālpsiholoģija skolā” (Individualpsychologie in der Schule, 1929). Priekšlasījumu apkopojums ir arī trešā nozīmīgākā A. Ādlera grāmata “Cilvēkzinība” (Menschenkenntnis, 1927). Kopš 1926. gada A. Ādlers regulāri ceļoja uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), kur Ņujorkas Kolumbijas Universitātē (Columbia University) lasīja lekcijas par medicīnisko psiholoģiju. 1929. gadā tika publicētas arī pirmās divas angliski sarakstītās grāmatas: “Zinātne par dzīvošanu” (The Science of Living; latviski – “Psiholoģija un dzīve”), “Bērnu izglītība” (The Education of Children).
Aktīvo darbību A. Ādlers nepārtrauca arī Eiropā. 1933. gadā viņš publicēja grāmatu “Dzīves jēga” (Der Sinn des Lebens), bet kopā ar mācītāju Ernstu Jānu (Ernst Jahn) – darbu “Reliģija un individuālpsiholoģija. Principiāla izskaidrošanās par cilvēku vadīšanu” (Religion und Individualpsychologie. Eine prinzipielle Auseinandersetzung über Menschenführung). Pēc nacionālsociālistiskās varas pārņemšanas Vācijā A. Ādlers pārcēlās uz Ņujorku, atklāja privātpraksi un Psiholoģijas katedru Longailendas Medicīnas koledžā (Long Island College of Medicine). 1937. gadā A. Ādlers lasīja lekcijas Nīderlandē un publicēja grāmatu “Dzīves problēmas” (Levensproblemen) nīderlandiski. Turpinot lekciju turneju, A. Ādlers devās uz Lielbritāniju, kur ceļā uz lekciju Aberdīnā (Skotijā) nomira.
