Jēdzienu “psihoterapija” veido grieķu valodas vārdi ψυχή, psihē (‘elpa’, ‘gars’, ‘dvēsele’) un θεραπεία, therapeia (‘dziedniecība’, ‘medicīniska ārstēšana’). Oksfordas vārdnīca to definē kā “prāta vai personības traucējumu ārstēšanu ar psiholoģiskām metodēm”. Jēdzienu pirmo reizi esot izmantojis Londonas ķirurgs Volters Dendijs (Walter Cooper Dendy) 1853. gadā kā “domu pretindi” (antidote of thought) darbā “Psihe: domu dzimšanas un svētceļojuma diskurss” (Psyche: A discourse on the birth and pilgrimage of thought). Psihiatrs Daniels Tjūks (Daniel Tuke) terminu “psihoterapija” pielāgoja, lai aprakstītu prāta dziednieciskā spēka – īpaši iztēles – racionālo ietekmi uz ķermeni. D. Tjūka 1872. gadā publicētais darbs “Ilustrācijas par prāta ietekmi uz ķermeni veselībā un slimībās” (Illustrations of the Influence of the Mind upon the Body in Health and Disease) labāk palīdzēja izprast 19. gs. beigu psihiatriju un medicīnu. Tajā psiholoģiskais un somatiskais ārstniecībā vēl nebija nodalīts.

Jau 19. gs. otrajā pusē termins bieži vien tika izmantots, lai apzīmētu psihisku traucējumu un distresa ārstēšanu. Saskaņā ar vienu no definīcijām, psihoterapija ir tehnoloģiju un procedūru piemērošana, kurai piemīt ārstnieciska iedarbība uz noteikta veida psihiskiem, emocionāliem un/vai uzvedības traucējumiem. Mūsdienās ar šo jēdzienu apzīmē procesu, kura mērķis ir palīdzēt indivīdam atveseļoties un apgūt konstruktīvus veidus, kā pārvarēt grūtības. Psihoterapiju iesaka gadījumos, kad cilvēkam ir problēmas noteiktās dzīves situācijās, attiecībās, darbā vai nākas saskarties ar veselības problēmām, kas rada ciešanas vai uztraukumu ilgāk par dažām dienām.

Psihoterapijas mērķis ir paaugstināt pacienta labklājības izjūtu, izmantojot psihoterapeitiskas tehnikas/intervences/metodes, kuras izstrādātas, lai uzlabotu indivīda psiholoģisko funkcionēšanu un veicinātu pielāgošanos dzīvei. Psihoterapijas mērķis ir ar distresu saistītu traucējumu ārstēšana, mazinot ciešanas, koriģējot neadaptīvus paradumus, konfliktus un attieksmes. Psihoterapija palīdz virzīties no sāpīgas simptomātiskas disfunkcijas uz adekvātu bezsimptomu funkcionalitāti.

Psihoterapija var notikt individuāli, grupās, ar pāriem un ģimenēm. Pamatā ir uzticības un drošības atmosfēras veidošana, kas veicina labvēlīgas izmaiņas klienta/pacienta dzīvē. Svarīgi ir apzināties, ka psihoterapeitiskā palīdzība ilgst vismaz dažus mēnešus. 

Psihoterapija uzlabo cilvēka psihoemocionālo labklājību, risinot emocionālās un mentālās problēmas. Ilgtermiņa psihoterapija veicina personības nobriešanu, funkcionēšanas uzlabošanos, fiziski, emocionāli, sociāli veiksmīgāku dzīvi. Psihoterapiju izmanto fizisku un psiholoģisku ciešanu, psihosomatisku un psihisku traucējumu gadījumā, piemēram, trauksmes, depresijas, veģetatīvu traucējumu mazināšanai, dažādu slimību (anoreksijas, bulīmijas, psihoaktīvo vielu atkarību, cukura diabēta, astmas, kairinātu zarnu sindroma, migrēnas, hipertensijas) gadījumā. Psihoterapija palīdz labāk izprast sevi, savas jūtas, uzvedības ietekmi uz citiem, citus cilvēkus, viņu motīvus. Tā var mainīt uztveri, domāšanu, uzvedību.

Daudzu psihisko, emocionālo un uzvedības traucējumu gadījumos psihoterapiju veselības aprūpē izmanto kā primāro ārstēšanas veidu – arī bērniem. Plaši pielieto pirms medikamentozās terapijas uzsākšanas vai kombinējot ar to. Pētījumi un pētījumu metaanalīzes pierāda, ka rezultāti ir pozitīvāki un noturīgāki laikā, ja tiek izmantotas pacienta vajadzībām atbilstošas psihoterapijas metodes.

Ārpus veselības aprūpes psihoterapija tiek pielietota sociālo pakalpojumu nodrošināšanā: vardarbībā cietušo rehabilitācijā, organizējot palīdzību ilgstošiem bezdarbniekiem, nodrošinot probācijas dienesta pakalpojumus, ieslodzīto sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, sniedzot atbalstu noziegumos cietušajiem, veidojot individualizētu, klienta vajadzībās balstītu palīdzības sistēmu.

Psihoterapijas teorijas un metodes, pēc dažu autoru aplēsēm, sasniedz aptuveni 1000, turklāt to izpratne par problēmu risināšanas veidiem mēdz būt ļoti atšķirīga.

Psihoterapijas virzienu kopumā raksturo šādi kritēriji:

1) noteikta koncepcija par cilvēka/psihes attīstību;

2) visaptveroša teorija par cilvēka psiholoģisko problēmu rašanās iemesliem (etioloģija);

3) praktisks šīs teorijas pielietojums, lai sniegtu palīdzību tiem, kam tā nepieciešama; attīstīta metodoloģija;

4) pierādījumi tam, ka šī teorija un metodoloģija ir pietiekami efektīvas;

5) indikācijas un kontrindikācijas, kam un kādos gadījumos konkrētais psihoterapijas virziens ir derīgs;

6) noteikta vieta citu psihoterapijas virzienu vidū, saiknes ar tiem (un citi).

Apkopojot psihoterapijas virzienus, visbiežāk tiek izdalītas četras galvenās pieejas:

1) psihoanalīze un psihodinamiskā pieeja: Zigmunda Freida (Sigmund Freud), Karla Gustava Junga (Carl Gustav Jung), Alfrēda Ādlera (Alfred Adler), Melānijas Kleinas (Melanie Klein), Žaka Lakāna (Jacques Marie Émile Lacan) un citu teorijas;

2) kognitīvi biheiviorālā pieeja: kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT), biheiviorālā terapija, racionāli emotīvā terapija, kognitīvā terapija, pieradināšanas terapija, stresa inokulācijas treniņš, apzinātībā balstītās pieejas, dialektiskā biheiviorālā terapija, pieņemšanas un saistību terapija;

3) humānistiski eksistenciālā pieeja: geštaltterapija, uz klientu centrētā psihoterapija, transakciju analīze, eksistenciālā terapija (eksistenciāli humānistiskā, eksistenciāli fenomenoloģiskā, logoterapija, eksistenciālā analīze, daseinanalīze), psihodrāma, uz ķermeni centrētā psihoterapija un citas. Tās bieži kombinējas eklektiskā vai integratīvā veidā, piemēram, psihoorganiskā analīze;

4) sistēmiskā pieeja, piemēram, sistēmiskā ģimenes terapija, kurā klients ir nevis viens indivīds, bet gan pāris vai ģimene.

Pamatizpratni par psihes svarīgo lomu cilvēka dzīvē un psihes pamatu veidošanos agrīnā bērnībā iedibināja psihoanalītiskā teorija, kuras pamatā ir Z. Freida un viņa sekotāju darbi. Psihoanalīzei attīstoties, objektu attiecību pieejas teorētiķi, kas attīstīja Z. Freida teorijas, izvirzīja uzskatu, ka indivīda mijiedarbību ar citiem cilvēkiem nosaka kaut kas vairāk nekā tikai dziņu apmierinājums. Tādējādi objektu attiecību teorija ļāva izzināt iepriekš neskaidrus jautājumus: kā bērni un pieaugušie veido attiecības ar sev līdzīgiem, kā formējas indivīda sociālo saišu sistēma, kā izdalīt un aprakstīt cilvēku destruktīvās un patoloģiskās uzvedības formas un citus. Mūsdienās psihoanalītiskā teorija un objektu attiecību teorija ir cieši saistītas; tās papildina viena otru un nav atdalāmas.

Līdztekus psihoanalīzes attīstībai pasaulē, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), attīstījās biheiviorisms – zinātne par organisma uzvedību, kuras pamatpostulāti ir pilnīgi pretēji klasiskajai psihoanalīzei. Uzsvērts, ka izprast un mērīt var tikai uzvedību. Burhuss Frederiks Skinners (Burrhus Frederic Skinner), nozīmīgākais biheiviorisma teorijas un empīrisko pētījumu autors, uzsver, ka izmaiņas atspoguļojas tieši uzvedības izmaiņās: ārējās izpausmēs vai individuālā uzvedībā (domās, emocijās, sajūtās). B. F. Skinners un viņa sekotāji pētīja uzvedību, to ietekmējošos un modificējošos faktorus, uzvedības izraisītājus un sekas, mācīšanās principus un to nozīmi indivīda attīstībā. Balstoties B. F. Skinnera pētījumos, biheiviorisms 20. gs. vidū nostiprinājās veselības aprūpes, izglītības un sociālās palīdzības nozarēs, arī psihoterapijā. Ir izveidotas sistemātiskas metodes uzvedības maiņai un trūkstošo prasmju mācīšanai (lietišķā uzvedības analīze), traucējumu simptomu novēršanai, piemēram, sistemātiska desensitizācija trauksmes un fobiju ārstēšanā.

Attīstoties pētījumiem kognitīvajā psiholoģijā, kurā padziļināti pētīta izziņas procesu darbība, biheiviorisma pieeja tiek savienota ar kognitīvo terapiju, veidojot KBT, kuras fokusā ir izpratne, kādas situācijas izraisa domāšanas, emocionālās, sajūtu un uzvedības reakcijas, kas tās uztur, nostiprina un maina. Galvenie KBT pamatlicēji ir Alberts Elliss (Albert Ellis), kurš izveidoja racionāli emotīvo terapiju, un Ārons Beks (Aaron Beck), kurš vispamatīgāk izstrādāja kognitīvo terapiju. Darbu paplašināja zinātnieku un praktiķu grupas, izstrādājot piemērotākos terapijas protokolus traucējumu ārstēšanai, piemēram, Deivids Bārlovs (David H. Barlow) trauksmes traucējumu ārstēšanai, Edna Foa (Edna Foa) pēctraumas stresa sindroma ārstēšanai, Melānija Fennela (Melanie Fennell) zemas pašcieņas novēršanai. Trešā viļņa KBT fokusā ir holistiskas pieejas, kurās tiek uzsvērta arī veselības veicināšana, un tā ietver apzinātības, pieņemšanas un metakognitīvās pieejas. Līdzīgi psihoanalīzei, arī KBT tiek ņemta vērā cilvēka attīstības individuālā vēsture. Tomēr KBT daudz lielākā mērā fokusējas uz tagadni, pašreizējiem domāšanas, emociju, sajūtu un uzvedības modeļiem, lai izprastu, kāda veida disfunkcionāla domāšana un uzvedība uztur simptomus un problēmas. Tiek piedāvātas strukturētas metodes domāšanas, sajūtu, emociju un uzvedības maiņai, piemēram, ekspozīcija trauksmes mazināšanai, domu rekonstrukcija, interpersonālo un komunikācijas prasmju treniņš.

Pēc Otrā pasaules kara un holokausta postījumiem cilvēce saskārās ar ilgtermiņa psiholoģiskajām sekām. Aktualizējās jautājumi par dzīvības vērtību, cilvēcisko ierobežotību, dzīves galīgumu un dzīves jēgu. Mēģinājumos rast atbildes uz eksistenciālajiem jautājumiem un protestējot pret mehānistiskas, fragmentētas, no apkārtējās vides atrautas, vienkāršotas cilvēka koncepcijas, 20. gs. 50. gados psihoterapijas attīstībā iezīmējās trešais attīstības virziens – humānistiski eksistenciālais (pēc psihoanalītiskās un biheiviorālās pieejas). Sākotnēji pieejas psihoterapeitiskie virzieni vairāk sakņojās eksistenciālajā filozofijā (Sērens Kirkegors (Søren Aabye Kierkegaard), Edmunds Huserls (Edmund Husserl), Martins Heidegers (Martin Heidegger), Frīdrihs Nīče (Friedrich Wilhelm Nietzsche), Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Charles Aymard Sartre), Moriss Merlo-Pontī (Maurice Merleau-Ponty) u. c.)., eksistenciāli fenomenoloģiskajā psiholoģijā un humānistiskajā psiholoģijā, mazāk medicīnas un eksperimentālās zinātnes tradīcijās. 

Humānistiski eksistenciālās pieejas psihoterapijas virzieniem raksturīgas vairākas kopīgas pazīmes:

1) fokusēšanās uz klienta subjektīvo unikālo pieredzi, kāda tā ir. Psihoterapeita mērķis ir empātiski un savstarpēji ieinteresētā sadarbībā ar klientu iepazīt šo pieredzi tādā veidā, kas palīdz klientam iegūt jaunu izpratni par sevi un unikālo veidu, kā klients mijiedarbojas ar pasauli un kā šī mijiedarbe ietekmē viņa psihoemocionālo labklājību;

2) koncentrēšanās uz klienta pieredzi tieši terapeitisko attiecību procesā, kas veicina tūlītēju, pastāvīgu klienta apzināšanos saistībā ar uztveri, sajūtām, emocijām, domām, vēlmēm;

3) psihoterapeita un klienta sadarbība, kas paredz aktīvu klienta iesaisti un interesi psihoterapijas mērķu sasniegšanā;

4) psihoterapeita pozīcijai raksturīga holistiska interese, rūpes un cieņa pret katru klientu, kurš tiek uztverts kā unikāls indivīds ar īpašu veidu, kādā viņš cieš no psihoemocionāliem vai fiziskiem traucējumiem;

5) psihoemocionālo vai fizisko ciešanu diagnostiskās kategorijas tiek izmantotas, bet izpratne par klienta ciešanām nekad netiek reducēta līdz diagnostisko kategoriju ietvaram;

6) psihoterapijas procesa vispārējais mērķis ir veicināt klienta izaugsmi, jēgpilnu pieredzes integrēšanu, autentiskumu, pašrealizāciju, ņemot vērā indivīda iespējas un ierobežotību. 

Apvienojot atsevišķās pazīmes, var teikt, ka humānistiski eksistenciālajām pieejām psihoterapijā kopīga ir fenomenoloģiskā perspektīva (psihoterapijai jābūt saistītai ar klienta individuālo pasaules izpratni un viņa subjektīvo pieredzi); pieņēmums, ka cilvēkiem piemīt iedzimta spēja attīstīties un realizēt izaugsmes potenciālu, aktualizēt sevi atbilstoši vajadzībām, spējām un ierobežojumiem; uzskats, ka cilvēks ir pašdeterminējošs; cieņa pret indivīdu neatkarīgi no tā rīcības vai lomas sabiedrībā. 

Autentiskas un personiskas attiecības starp psihoterapeitu un klientu ir fundamentāli nozīmīgas efektīvai psihoterapijai. Klientu emocionālās sāpes un ciešanas psihoterapijas rezultātā kļūst panesamas, pateicoties saprotošām, uzticībā un izpratnē balstītām terapeitiskajām attiecībām, kas tiek uzskatītas par galveno psihoterapijas virzošo spēku. 

Sistēmisko psihoterapiju pirmsākumi ir meklējami ģimenes sistēmu terapijā. Agrīnās ģimenes terapijas skolas pārstāvēja plašāku starpdisciplināru sistēmu teoriju psihoterapeitiskās adaptācijas, kas balstījās psihoanalītiskajos konceptos, bioloģijā, fizioloģijā un kibernētikā. 20. gs. 70. gados šī sistēmu teorijas izpratne atspoguļojās ģimenes terapijas strukturālajās un stratēģiskajās skolās. Postmodernisma laikmeta ietekmē tika apšaubīts uzskats, ka varētu kontrolēt sistēmas vai objektīvi pateikt, “kas ir”. Balstījās galvenokārt uz antropologu Gregorija Beitsona (Gregory Bateson) un Mārgaretas Mīdas (Margaret Mead) darbu, kas veda pie pārejas no lineārās domāšanas (pirmās pakāpes kibernētika) uz cirkulāro domāšanu (otrās pakāpes kibernētiku) sistēmiskajā psihoterapijā. Tā jebkurā pētījumā atzīst subjektīvā novērotāja ietekmi uz novērojamo objektu vai sistēmu. Rezultātā šīs terapijas fokuss 20. gs. 80. gados attālinājās no modernisma lineārā cēloņsakarību un objektīvās realitātes modeļa, tuvojoties postmodernai realitātes izpratnei, kas ir sociāli un lingvistiski konstruēta. 

Sistēmiskā terapija balstās uz pieņēmumu, ka cilvēku problēmas vislabāk var atrisināt attiecību sistēmā un kontekstā, kurā tās ir radušās. Klienta pieredze un vēsture tiek uzskatīta par labāko sākumpunktu, lai meklētu jaunus risinājumus problēmām. Galvenais mērķis ir mobilizēt klientu attiecību stiprās puses, lai traucējošos simptomus padarītu mazāk problemātiskus vai nenozīmīgus. Jāidentificē klienta valodā ietvertie uzskati un domas, to patiesā jēga, lai palīdzētu tās saistīt ar emocijām un sajūtām, radītu jaunu nozīmi un alternatīvu iespēju attiecībām. Psihoterapeitiskā procesa laikā psihoterapeits saglabā cieņas un nenoteiktības attieksmi, zinot, ka ir jāmobilizē klientu pieredze un zināšanas par viņu dzīvi un ka psihoterapeitu zināšanas ir provizoriskas.

Psihoterapijas pētniecībā izmanto gan kvantitatīvo pētniecības metodi, kas balstās uz skaitļiem un statistisku analīzi un kuru/-as lieto psihoterapijas pētniecībā vairāk nekā 100 gadus, gan kvalitatīvo un jaukto pētniecības metodi, kas ir salīdzinoši nesena. Psihoterapijas pētījumu mērķis ir izzināt psihoterapijas procesu, kursu un iznākumu, lai identificētu efektīvākās ārstēšanas metodes. Kvantitatīvās metodes palīdz izpētīt sarežģītās attiecības starp pacientu, terapeitu, terapijas procesu, ārējiem notikumiem pacienta dzīvē, progresu sesiju laikā, pēcsesiju progresu un terapijas iznākumu. Tās palīdz apkopot un integrēt secinājumus par psihoterapiju, izmantojot metaanalīzi. Metodes tiek sadalītas trīs grupās:

1) jaunu un esošu pētniecības instrumentu attīstīšana psihoterapijas pētījumos;

2) psihoterapijas iznākumu identificēšana un analizēšana, izmantojot tādas metodes kā fMR;

3) pētījumu rezultātu apkopošana, izmantojot metaanalīzi.

Kvalitatīvās un jauktās metodes parasti balstās uz tekstuālu materiālu, kas ir iegūts no terapeitiskām sesijām vai intervijām ar audio vai video palīdzību un transkribēts. Autori tabulā apkopo un salīdzina teksta analīzes pazīmes – piemērojamību; fokusu un metodes; analīzes stratēģiju; iesaistītās loģiskās operācijas; kategoriju veidi un daudzumi; kvalitātes kritēriji; prototipās references – kvantitatīvā un kvalitatīvā pētījuma gadījumā. Autori norāda:

1) metodes dalībnieka subjektīvās pieredzes noteikšanai (pamatotās teorijas analīzi, fenomenoloģisko analīzi, naratīvo analīzi, biogrāfisko analīzi, induktīvo kontentanalīzi, tematisko analīzi un citas);

2) metodes valodas struktūras un funkcijas noteikšanai (sarunas analīzi, diskursa analīzi);

3) klīniskā procesa analīzes metodes (uzdevumu analīzi, visaptveroša procesa analīzi, asimilācijas analīzi un metaforu analīzi). Kā kvantitatīvās metodes uzrādīti daudzi instrumenti, kurus var izmantot teksta (sesijas) analīzei.

Psihoterapijas procesa pētniecībā un tās iznākuma novērtēšanā tiek lietotas ļoti dažādas metodes. Tās atšķiras atkarībā no tā, kāda teorētiskā pieeja ir psihoterapijas pamatā vai kas novērtē psihoterapijas procesu: paši klienti, viņu psihoterapeiti, to supervizori vai arī neatkarīgi vērtētāji. Šādi pētījumi var koncentrēt uzmanību uz atšķirīgo, proti, uzmanības centrā var būt klients/pacients, psihoterapeits, klienta/pacienta un psihoterapeita attiecības vai supervizora un psihoterapeita attiecības. Visbiežāk gan koncentrējas uz klientu/pacientu vai psihoterapeitu. Ir iespējams pētīt dažādus procesus. Parasti tiek pētīta psihoterapeita vai klienta uzvedība. Psihoterapijas procesa novērtēšanas metodes var balstīties gan uz kvantitatīvo, gan kvalitatīvo pētniecības pieeju. Pielietojot kvalitatīvo pieeju, var analizēt konkrētu psihoterapeita vai klienta/pacienta izteikumu saturu, veidu, kā kaut kas tiek pateikts vai izdarīts, cik kvalitatīvi kaut kas tiek izdarīts utt. Konsultēšanas/psihoterapijas procesu iespējams novērot gan klātienē, gan ar audio- un videoierakstu starpniecību, gan ar transkripciju analīzes starpniecību.

Nacionālais veselības un klīniskās izcilības institūts (National Institute for Health and Clinical Excellence) piedāvā psihoterapijas/intervenču efektivitātes novērtēšanas pētījumu astoņus pierādījumu līmeņus, sākot ar augstas kvalitātes metaanalīzēm un sistemātiskiem pārskatiem par nejaušinātiem (randomized) kontrolētiem pētījumiem un beidzot ar līmeni, kurā nav nekādu pētījumu, ir tikai ekspertu viedokļi.

Konsultēšanas/psihoterapijas iznākuma pētīšanā var izmantot eksperimentālos/kvazieksperimentālos un neeksperimentālos pētījumu dizainus; tādus, kuros psihoterapijas vai intervences efektivitāte tiek salīdzināta ar alternatīviem terapijas/intervences veidiem, piemēram, ar farmakoloģisko ārstēšanu, pašpalīdzības grupu apmeklēšanu u. c., vai šāds salīdzinājums netiek izdarīts; tādus, kuros tiek veikti pētījumi ar randomizētu respondentu iedalīšanu eksperimentālajā un kontroles grupā; tādus, kuros randomizācija netiek veikta, utt.

Kvantitatīvās pētniecības pieejā konsultēšanas/psihoterapijas procesa izpētei tiek izmantoti dažādi mērījuma instrumenti: standartizētas aptaujas, novērtēšanas skalas (rating scales) un citi. Tās var būt vērstas gan uz konsultantu/psihoterapeitu, gan uz klientu, gan uz abiem vienlaikus.

Psihoterapijas procesa pētniecībā tiek lietota arī kvalitatīva pētniecības pieeja. Viena no metodēm ir, piemēram, daudzpusīgā konsultēšanas procesa analīze. Uzreiz pēc konsultēšanas vai psihoterapijas sesijas klients un konsultants/psihoterapeits identificē vienu vai vairākus notikumus, kuri ir palīdzējuši vai traucējuši konsultēšanā/psihoterapijā. Notikumus apraksta, un tad tiek atskaņots konsultēšanas/psihoterapijas sesijas audio- vai videoieraksts, lai varētu novērot identificēto notikumu kontekstu. Tādējādi šajā metodē tiek analizēts gan pats notikums, gan konteksts, kādā tas parādījies.

Visbiežāk konsultēšanas/psihoterapijas procesa izpētes un novērtēšanas nolūkos kvalitatīvā pētniecības pieejā tiek lietotas intervijas, kas ļauj iegūt padziļinātu informāciju par konsultēšanas/psihoterapijas procesu un tajā notiekošo. Intervijas var būt:

1) brīvā formā bez konkrēta scenārija;

2) strukturētas – jautājumi tiek nolasīti precīzi, kā tie ir uzrakstīti, un intervētājs nevar ietekmēt ne intervijas gaitu, ne jautājumu secību;

3) daļēji strukturētas – tiek uzdoti pamata jautājumi, bet ir iespējams uzdot arī citus. Parasti katrs respondents tiek intervēts vienu reizi, tomēr dažkārt intervē vairākas reizes, lai iegūtu plašāku informāciju, izveidotu ciešāku kontaktu ar respondentu utt.

Veicot konsultēšanas/psihoterapijas efektivitātes (tās iznākuma) novērtēšanas pētījumus un analizējot rezultātus, jāņem vērā būtiska nianse. Lai secinātu, ka konsultēšana/psihoterapija/intervence ir efektīva, nepietiek konstatēt, ka pastāv statistiski nozīmīgas atšķirības starp izpētes/intervences un kontroles grupu vidējiem rādītājiem un starp mērījumu vidējiem rādītājiem izpētes/intervences grupā pirms un pēc konsultēšanas/psihoterapijas salīdzinājumā ar kontroles grupu. Ir jāsaprot:

1) konstatēto atšķirību statistiskā nozīmība un klīniskā nozīmība nav viens un tas pats;

2) statistiskā efekta lielums ir nosacīti neatkarīgs no klīniskās nozīmības, jo pētījuma rezultāti, kuros konstatēts liels statistiskais efekta līmenis, ne obligāti ir nozīmīgi arī no klīniskā.

Tradicionālā statistiskā pieeja grupu vidējo rādītāju salīdzināšanai ir maznoderīga psihoterapijas rezultativitātes novērtēšanai. Lietderīgāka ir psihoterapijas iznākuma klīniskās nozīmības analīze un pamatošana. Speciālajā literatūrā norādīts, ka konsultēšanas/psihoterapijas efektivitātes pētījumos ir nepieciešams veikt analīzi ne tikai atsevišķu grupu līmenī, bet – vēl svarīgāk − arī atsevišķu indivīdu līmenī, analizējot, cik indivīdiem katrā no grupām terapijas rezultātā konstatētas izmaiņas un cik izteiktas tās ir. Psihoterapijas iznākuma klīniskā nozīmība attiecas uz pakāpi, kādā iegūtais terapijas iznākums atbilst tiem iedarbības efektivitātes standartiem, ko cer sagaidīt patērētāji (klienti), psihoterapeiti, konsultanti, pētnieki. Tiek piedāvāti vairāki kritēriji, piemēram:

1) procentuāli liels skaits klientu, kas konsultēšanas/psihoterapijas rezultātā uzrādījuši būtiskus uzlabojumus;

2) ir panākts tāds klienta stāvokļa uzlabojums, ka to atzīst viņa draugi, paziņas un citi viņam nozīmīgi cilvēki;

3) procentuāli lielam skaitam klientu ir vērojams ārstējamās problēmas būtisks samazinājums līdz pat pilnīgai simptomu izzušanai;

4) konsultēšanas/psihoterapijas beigās ir sasniegts tāds klienta funkcionēšanas līmenis, kas atbilst normatīvās izlases rādītājiem (normative level of functioning);

5) ir panāktas tādas izmaiņas klienta stāvoklī, kas būtiski samazina dažādu veselības problēmu parādīšanās risku nākotnē.

Vēstures rakstīšanu apgrūtina daudzu pieeju un metožu esamība. Bieži vien autori norāda, ka psihoterapijas vēstures pirmsākumi meklējami vēl pirms mūsu ēras.

Daži autori psihoterapijas vēstures apskatu sāk ar 18. gs. beigām, kad Viljams Tjūks (William Tuke) 1796. gadā Anglijas ziemeļos izveidoja Jorkas patvērumu (York Retreat). Tie bija aizsākumi vājprātīgo “morālai ārstēšanai”, nomainot agresīvu ieslodzījumu par labu cilvēcīgai rehabilitācijai.

Vācu ārsta Franca Mezmera (Franz Mesmer) terapeitiskie pētījumi 18. gs. otrajā pusē deva pārliecību, ka prātam piemīt slēptie spēki. Izmantotās tehnikas ļāva izprast hipnozes būtību. Francijā medicīnas profesors Ipolits Bernheims (Hippolyte Bernheim) lietoja terminu “psihoterapija”, lai aprakstītu izmantoto hipnozi, izprastu vai ietekmētu pacientu apzinātos procesus un ārstētu ar pozitīvu un negatīvu suģestiju (tā, ka viņi justos labāk vai viņu simptomi izzustu). 1890. gadā Šveices ārsts Pols Dibuā (Paul Dubois) piedāvāja morālās ārstēšanas direktīvo metodi, ko daži sauca par “racionālo jeb pārliecināšanas terapiju”. To uzskata par mūsdienu kognitīvās terapijas priekšteci. 

Franču neirologs Žans Martēns Šarko (Jean-Martin Charcot) pievērsās histērijas izpētei un apgalvoja, ka hipnotiska suģestējamība ir galvenais slimību diagnostikas marķieris, ko viņš uzskatīja par centrālās nervu sistēmas patoloģiju. 1893. gadā Ž. M. Šarko atvēra psiholoģisko laboratoriju, aicinādams darbā studentu Pjēru Žanē (Pierre Janet). Viņš iezīmēja histērijas psiholoģisko pamatu, saistot to ar atmiņu un sajūtu disociāciju zemapziņā. P. Žanē darbiem cītīgi sekoja jaunais neirologs Z. Freids, kurš jau 1880. gadā bija sadarbojies ar Jozefu Breieru (Josef Breuer), ārstējot Annas O. (īstajā vārdā Berta Papenheima (Bertha Pappenheim)) savādos simptomus. Vēlāk tos nosauca par konversiju. Z. Freids jau 1885. gadā strādāja pie Ž. M. Šarko, kurš izteica domu par histērijas seksuālo izcelsmi. Lielu ieguldījumu deva Z. Freida radītā psihoseksuālās attīstības teorija, kas palīdzēja izprast bērna fantāziju ietekmi uz dažādām psihiskām izpausmēm. 1910. gadā Z. Freids pievērsās pārneses un pretpārneses intrapsihiskajai teorijai. Vēlāk viņš norādīja, ka psihoanalīze nevis rada pārnesi, bet gan izvilina to no bezapziņas, un uzsvēra, ka pārnese var radīt pretestību terapijā. Lai gan sākotnēji Z. Freids pievērsās hipnozes metodei, ar laiku viņš saprata, ka ne visi pacienti tai pakļaujas, tāpēc mudināja pacientus uz brīvām asociācijām. Turpmākajos gados Z. Freids attīstīja citas joprojām izmantojamas psihoterapijas intervences un tehnikas: konfrontāciju, interpretāciju u. c. 20. gs. sākumā, kad Z. Freida idejas uzrunāja Šveices psihiatrus K. Jungu un Eiženu Bleileru (Paul Eugen Bleuler), Velsas neirologu Ernestu Džonsu (Ernest Jones), ungāru neiropatologu Šāndoru Ferenci (Ferenczi Sándor), austriešu psihiatrus Oto Ranku (Otto Rank), Hansu Zahsu (Hanns Sachs) un vācu psihiatru Karlu Abrahamu (Karl Abraham), Vīnē sāka veidoties starptautiska psihoanalītiska kustība un 1910. gadā nodibināta Starptautiskā Psihoanalītiskā asociācija (International Psychoanalytical Association). Daudzi teorētiķi, balstoties uz Z. Freida idejām, attīstīja savas teorijas, piemēram, A. Ādlers, K. Jungs, Kārena Horneja (Karen Horney), Anna Freida (Anna Freud), O. Ranks, Ēriks Ēriksons (Eric Ericson), M. Kleina, Heincs Kohuts (Heinz Kohut) un citi. Lai gan kopš 19. un 20. gs. mijas psihoanalītiskā pieeja un psihoterapija ir piedzīvojušas būtiskas pārmaiņas, Z. Freida domāšanas ietekmi joprojām var saskatīt gan mūsdienu izpratnē par psihes darbību, gan aktuālās terapeitiskās stratēģijās.

Objektu attiecību pieeja aptver ļoti plašu teoriju un pētījumu diapazonu: M. Kleinas pētījumus par agrīnā vecuma neapzinātajām fantāzijām, Viljama Fērbērna (William Ronald Dodds Fairbairn) abstrakto strukturālo modeli, Donalda Vinikota (Donald W. Winnicott) neatkarības veidošanās skaidrojumu darbā ar bērniem, Mārgaretas Māleres (Margaret Schönberger Mahler) identitātes un autonomijas pētījumus. M. Mālere attīstīja personības teoriju, strādājot ar bērniem, kuriem raksturīgi autiski un psihotiski traucējumi, un koncentrējot uzmanību uz bērna un mātes agrīno attiecību saitēm un pārrāvumiem pirmajos trīs gados. Viņas teorijas stūrakmeņi ir separācijas process un sevis diferenciācija no citiem. Pielietota arī H. Kohuta patības teorija un patības psiholoģijas attīstība. Viņš veidoja teoriju, strādājot ar cilvēkiem, kuriem konstatēti narcistiski personības traucējumi. Pielietota Džona Boulbija (Edward John Mostyn Bowlby) un Mērijas Einsvortas (Mary Ainsworth) piesaistes teorija, Oto Kernberga (Otto F. Kernberg) objektu attiecību pētījumi, kuros dziļi izpētīta robežstāvokļa personības organizācija un apvienota pēckara Ego psiholoģija ar M. Kleinas un citu pētnieku objektu attiecību perspektīvām. O. Kernberga integrējošo darbu mērķis bija attīstīt mūsdienīgu objektu attiecību teoriju, un šobrīd tā, iespējams, ir visplašāk pieņemtā teorija mūsdienu psihoanalītiķu vidū. O. Kernbergs aprakstīja šo teoriju, kas apvieno psihoanalītisko instinktu teoriju ar Ego psiholoģijas pieeju. Uz tās pamata viņš izstrādāja dažādu traucējumu etioloģijas, patoģenēzes un psihopatoloģijas koncepciju un formulēja detalizētus priekšstatus par diagnozi, diferenciāldiagnozi un terapiju. 

Jēdzienu “mentalizācija” pirmais lietoja Parīzes Psihosomatiskās asociācijas (L'Association Internationale de Psychosomatique) dibinātājs, psihiatrs, psihoanalītiķis Pjērs Martī (Pierre Marty) 1968. gadā. Plašāku mentalizācijas aprakstu ir sniedzis psihoanalītiķis Pīters Fonagi (Peter Fonagy), kurš izstrādājis arī mentalizāciju uzlabojošus pasākumus. Mentalizācija ir spēja izprast sevi un citus, nosakot tos psihiskos stāvokļus, kas seko atklātai, redzamai uzvedībai. Šī spēja attīstās bērnībā drošas piesaistes attiecībās. Tā ir spēja uztvert un interpretēt cilvēku uzvedību, paredzēt savas uzvedības ietekmi uz citiem un tai sekojošu uzvedību. Mentalizācijas procesam ir būtiska nozīme, lai veiksmīgi veidotos bērna pašuztvere un attiecības ar citiem cilvēkiem gan bērnībā, gan turpmākajā dzīvē. Mentalizācijas teorijā balstītā psihoterapija tiek pielietota vairāku traucējumu gadījumā (posttraumatiskais sindroms, ēšanas traucējumi, depresija), dažādos kontekstos (stacionāros un ambulatori) un pacientu grupām (pusaudžiem, ģimenēm, vielu atkarību gadījumā). Kā ārstēšanas metode tā visefektīvākā ir robežstāvokļa traucējumu gadījumos, kuru galvenā iezīme ir vāja mentalizācijas kapacitāte.

Vēsturiski psihoterapijas veidošanās 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā bija saistīta ar vides konteksta izmaiņām: urbanizāciju, augstu pasaules iedzīvotāju mobilitāti, organizētas vienotas reliģijas ietekmes mazināšanos. Individuālisma kultūrā, kurā ievērojami kritās tradīciju loma, cilvēkiem pietrūka iespēju mazināt distresu iepriekšējos gadsimtos ierastajā veidā. Viens no ievērojamākajiem psihoterapijas pamatprincipu izveidotājiem ir Z. Freids, tomēr psihoterapijas veidošanos ietekmēja arī filozofi Arturs Šopenhauers (Arthur Schopenhauer), F. Nīče, ārsti J. Breiers, Ž. M. Šarko un P. Žanē. Lai gan psihoterapija nekad nav pretendējusi uz reliģijas vietu un līdz pat 20. gs. vidum gandrīz pilnībā atradusies ārstu paspārnē, faktiski tā ilgstoši bija diezgan izolēta no zinātnes, paļaujoties vairāk uz klīnisku pieredzi nekā uz pētījumiem. Pēc Otrā pasaules kara, kad no frontes atgriezās karavīri, psihiatriskā hospitalizācija bija vajadzīga tik daudziem, ka ārstu bija par maz un psihoterapijā tika iesaistīti arī citu profesiju pārstāvji (psihologi, sociālie darbinieki utt.). Par psihologu priekšrocību tika atzīta viņu izpratne par pētniecisko darbību, kas lielā mērā veicināja uz pierādījumiem balstītu psihoterapijas metožu attīstību. 20. gs. pirmajā pusē psiholoģijā strauji attīstījās eksperimentālos pētījumos sakņotais biheiviorisms, mācīšanās teorijas un kognitīvā psiholoģija, kas lika pamatus biheiviorālajai un kognitīvajai psihoterapijai. Tās, vēlāk apvienojoties, kļuva par otru lielāko psihoterapijas virzienu – KBT. KBT sākotnējais pamats, tā dēvētais KBT pirmais vilnis, ir uzvedības jeb biheiviorālā terapija, kas postulēja: psihoanalītiskā introspekcija jāaizstāj ar uzvedības apgūšanas un maiņas principu analīzi. Nozīmīgu lomu šīs pieejas attīstībā spēlēja Alberta Banduras (Albert Bandura) atklājumi par cilvēka un vides mijiedarbību, A. Ellisa novērojumi par specifiskiem izkropļotas domāšanas modeļiem, kas ietekmēja pacientu simptomus, Ā. Beks, kurš lika pamatus strukturētai negatīvo domu maiņas pieejai. Viņš tiek uzskatīts par kognitīvās terapijas pamatlicēju, bet par biheiviorālās terapijas dibinātāju uzskata Džozefu Volpi (Joseph Wolpe), kurš izveidoja biheiviorālo metodi. To nosauca par “pakāpenisko jeb sistemātisko desensitizāciju”. 

Kā pretstats biheiviorismam psiholoģijā radās vēl viens nozīmīgs virziens – humānistiskā psiholoģija. Tā ir humānistiski eksistenciālo pieeju psihoterapijā pamatā.

Līdz Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sabrukumam 80. gadu beigās pastāvēja izteikts Eiropas dalījums Rietumu demokrātijas un Austrumu padomju blokā. Tikpat izteikts tas bija arī psihoterapijas laukā, jo PSRS psihoterapija bija atļauta tikai ļoti ierobežotā veidā. Pēc neatkarības atjaunošanas Austrumeiropā un Krievijā sākās ļoti strauja šīs nozares attīstība gandrīz no nulles. Zināmas reģionālas atšķirības attiecas arī uz valodu, kultūru un reliģiju. Lielbritānijā, Vācijā, Nīderlandē, Austrijā, Skandināvijā lielākoties vērojama protestantu baznīcas ietekme un dominē loģisks pragmatisms, lielāka ASV ietekme. Līdz 20. gs. 80. gadiem šajā reģionā vadošās pozīcijās bija psihoanalīze, bet tad strauji attīstījās zinātniski vieglāk pierādāmā kognitīvi biheiviorālā pieeja. Francijā, Spānijā, Portugālē, Itālijā, Rumānijā, Beļģijas un Šveices franciski runājošajās daļās pārsvarā dominē katolicisms ar izteiktu filozofisko un humānistisko tradīciju. Francijā joprojām plaši izplatīta ir Ž. Lakāna psihoanalīze, attīstītas ir arī humānistiskās un integratīvās psihoterapijas: geštaltterapija, transakciju analīze, psihoorganiskā analīze un citas.

Krievijā, Polijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Čehijā, Slovākijā, Serbijā, Bulgārijā un Baltijas valstīs, kur psihoterapija ienāca tikai pēc 1990. gada, strauji attīstās integratīvas un eklektiskas pieejas, kombinējot dažādas Rietumu klasiskās pieejas. Mūsdienu Eiropā psihoterapija aizvien vairāk tiek integrēta ikdienas dzīvē un kalpo kā starpzona starp medicīnu, psiholoģiju un sociālo sfēru. Gandrīz katru psihoterapijas virzienu pārstāv kāda profesionāla nevalstiska organizācija. Organizāciju mērķis ir apvienot viena virziena psihoterapeitus, atbalstīt profesionāļus, veicināt tālāku virziena attīstību un uzturēt izglītības standartus. Lielākā apvienība – Eiropas Psihoterapijas asociācija (EPA, European Association for Psychotherapy, EAP) – tika izveidota 30.06.1991. Vīnē. Šobrīd tajā ietilpst vairāk nekā 120 000 individuālo biedru (psihoterapeitu), 17 Eiropas līmeņa profesionālās biedrības, 30 nacionālās jumta organizācijas no 41 Eiropas valsts. EPA ir nevalstiska organizācija, un tai ir konsultatīvs statuss Eiropas Padomē Strasbūrā. Tās darbība pamatota ar Strasbūras deklarāciju par psihoterapiju, kas tika pieņemta Strasbūrā 21.10.1990. atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas (PVO, World Health Organization) mērķiem un saskaņā ar Eiropas Savienībā pieņemto Eiropas Ekonomiskās zonas antidiskriminācijas vienošanos, ar cilvēku un pakalpojumu pārvietošanās brīvības principiem. Deklarācija nosaka, ka:

1) psihoterapija ir neatkarīga zinātniska disciplīna, kas praksē nozīmē neatkarīgu un brīvu profesiju;

2) mācības psihoterapijā notiek progresīvā, kvalificētā un zinātniskā līmenī;

3) tiek atzīta un nodrošināta psihoterapeitisko metožu daudzveidība; 

4) pilnas mācības psihoterapijā ietver teoriju, personisko pieredzi un praksi ar pārraudzību, tiek apgūtas zināšanas par dažādiem psihoterapeitiskiem procesiem;

5) mācības psihoterapijā ir pieejamas cilvēkiem ar dažādām iepriekšējām kvalifikācijām, īpaši humanitārajās un sociālajās zinātnēs.

Mūsdienās psihoterapijas attīstībā vērojama intensīvāka dažādu psihoterapijas virzienu iesaistīšanās pētniecībā. Pateicoties neirozinātnes atklājumiem, daudzi psihoterapeitiskie koncepti un pamatpostulāti ir guvuši apstiprinājumu. Tā kā psihoterapijas lauks ir sadrumstalots, psihoterapija tiek kritizēta par kopīga teorētiskā un empīriskā kodola neesamību, norādot uz to kā būtisku turpmākās attīstības šķērsli. Psihoterapijas nākotne ir saistāma ar dažādu teorētisko un empīrisko konceptu integrāciju un kopējā lauka konsolidāciju. Pierādījumos balstīta prakse psihoterapijā prasa izmantot neirozinātnes, medicīnas, psiholoģijas pētniecisko bāzi, lai atklātu un pamatotu vispārīgos un specifiskos psihoterapeitisko pārmaiņu elementus, metožu efektivitāti un pārmaiņu noturību ietekmējošos faktorus. Viens no piemēriem, kas ilustrē psihoterapijas nākotnes perspektīvas, ir neiropsihoanalīze.

Neiropsihoanalīze ir psihoanalīzes pieejas variants, kas integrē psihoanalītiķu postulātus un neirozinātnes atklājumus. Virziens ir salīdzinoši jauns; tā konceptuālais pamats ir meklējams 20. gs. beigās. 1999. gadā pēc vairāku gadu progresa tādās neiroattēlveidošanas tehnikās kā datortomogrāfija, elektroencefalogrāfija un strukturālā un funkcionālā magnētiskā rezonanse radās neiropsihoanalīze. Izveidojās divu cilvēka prāta un smadzeņu izpētes jomu savienojums, jo uzskatīja, ka viens bija nepilnīgs bez otra. Starp dibinātājiem ir tādi nozīmīgi psiholoģijas pārstāvji kā Antonio Damasio (Antonio Damasio), Ēriks Kendels (Eric Richard Kandel), Džozefs Ledukss (Joseph E. LeDoux), Helēna Meiberga (Helen S. Mayberg), Jāks Pankseps (Jaak Panksepp), Olivers Sakss (Oliver Wolf Sacks) un Marks Solmss (Mark Solms). Pašlaik neiropsihoanalīzei ir vairākas pētījumu līnijas, kas koncentrējas uz zinātniskāku zemapziņas idejas izpēti un to, kādas struktūras to veido. Ir aprakstīta apziņa, tās ietilpība, sekundārie procesi, uz realitāti orientēta domāšana, sapņi, konfabulācijas un citas primārā domāšanas procesa izpausmes, dziņas, emocijas, zīdaiņa pirmā gada piesaistes procesi, Edipa komplekss (saiknē ar procesiem galvas smadzenēs, noteiktu to struktūru aktivācijas atklājumiem).

Psychotherapy (kopš 1963. gada; American Psychological Association); Psychotherapy and Psychosomatics (kopš 1953. gada; Karger Publishers); Psychotherapy Research (kopš 1990. gada; Routledge); Journal of Cognitive Psychotherapy (kopš 1987. gada; Springer Publishing); American Journal of Psychotherapy (kopš 1947. gada; Lancaster, PA: Business Press); Psychology & Psychotherapy: Theory, Research and Practice (kopš 1920. gada; Wiley Blackwell); Frontiers in Psychology (kopš 2010. gada; Frontiers).