Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) ir viens no psihoterapijas virziena terapijas veidiem, kas palīdz cilvēkam saprast, ko viņš domā par sevi, pasauli un citiem cilvēkiem un kā tas, ko viņš domā, ietekmē viņa jūtas un rīcību. KBT mērķis ir samazināt klienta simptomu izteiktību un paaugstināt dzīves kvalitāti, aizstājot neadaptīvās emociju, uzvedības un kognitīvās reakcijas ar palīdzošākām. KBT tiek piemērota šādos gadījumos: trauksme (sociālā fobija, specifiskā fobija, panika, ģeneralizētā trauksme; obsesīvi kompulsīvi traucējumi, posttraumatiskais stresa sindroms), veģetatīvā distonija, emociju kontroles grūtības, depresija, ēšanas traucējumi (anoreksija, bulīmija, pārēšanās), personības traucējumi, pārmērīgs kautrīgums, zems pašvērtējums, hroniskas sāpes un veselības traucējumi (galvassāpes, bezmiegs), atkarību problēmas un citos gadījumos. KBT ir pasaulē visvairāk pētītā un par vienu no visefektīvākajām atzītā nemedikamentozā pieeja garīgās veselības problēmu novēršanā un traucējumu simptomu mazināšanā.
kognitīvi biheiviorālā terapija
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
KBT ir saistāma ar dažādām teorijām, modeļiem, principiem un tehnikām, tomēr neatkarīgi no tā, vai tiek izmantoti biheiviorālās vai kognitīvās terapijas principi un metodes, KBT pieeju vieno trīs pamatprincipi:
1. tā ir pamatota empīriskos pētījumos;
2. tā ir cieši saistīta ar uzvedības un kognitīvās zinātnes teoriju un atklājumiem;
3. tai raksturīga uz problēmām fokusēta orientācija.
KBT pamatā ir ideja, ka cilvēka domas, emocijas, ķermeņa sajūtas un uzvedība pastāvīgi atrodas likumsakarīgā mijiedarbības procesā, līdz ar to rūpīga analīzei, izpētei un sistemātiskai maiņai ir centrālā loma dažādu ikdienas problēmu un traucējumu novēršanā.
Ārona Beka (Aaron Beck) KBT pamata cikla modelis, 1967. gads.
Terapijā uzsvars saistībā ar dažādiem traucējumiem, piemēram, trauksmi, paniku, depresiju u. c., tiek likts uz negatīvu automātisku domu saturu, kuras cilvēkam ir par sevi, pasauli un nākotni. Savukārt negatīvo automātisko domu pamatā ir pamatpārliecības, kas ir relatīvi stabilas kognitīvas struktūras, kuras pakāpeniski veidojas jau kopš bērnības un nosaka indivīda reakcijas uz stimulu. Kļūdaina informācijas apstrāde jeb domāšanas kļūdas uztur dažādus traucējumus, ko terapijas laikā nepieciešams identificēt un aizstāt neadaptīvo uzvedību, emocijas un domas ar adaptīvāku.
Lai veidotu un stiprinātu terapeitiskās attiecības KBT, tiek izmantotas noteiktas stratēģijas: empātija, pozitīvi pastiprinājumi, validizācija un vienošanās, atzinība un apbalvojums, iedrošinājums un atbalsts, atgriezeniskā saite. Atšķirībā no citiem terapijas veidiem, tiek izmantoti uzvedības eksperimenti un ekspozīcijas, u. c. specifiskas terapijas metodes un tehnikas, kā arī tiek uzdoti mājas darbi. Tipisks KBT kurss vienkāršu simptomu samazināšanai (piemēram, fobijas, panikas lēkmes vai depresijas epizode) ir aptuveni 16–20 sesijas, ar sesiju biežumu reizi vai divas reizes nedēļā. Parasti vienas sesijas garums ir no 45 līdz 60 minūtēm. Tradicionāli sesija tiek sadalīta septiņās daļās:
1. īsa noskaņojuma pārbaude;
2. tilts no iepriekšējās sesijas;
3. sesijas mērķu noteikšana;
4. mājasdarbu pārskatīšana;
5. sesijas mērķa apspriešana;
6. mājasdarbu uzdošana;
7. noslēguma atgriezeniskā saite.
Terapija piemērota gan bērniem, gan pieaugušajiem, to pielieto, strādājot individuāli, pārī un grupās. Komplicētu un ilgstošu traucējumu gadījumos KBT var tikt izmantota līdz pat diviem gadiem.
KBT koncepcija attīstījās no biheiviorisma, kura aizsākumi meklējami krievu zinātnieka Ivana Pavlova (Иван Петрович Павлов) eksperimentos un klasiskā nosacījuma atklājumos, pierādot savstarpēji saistīto stimulu vienādo reakciju. Biheiviorisma pamatlicējs Džons Votsons (John Watson) turpināja izmantot savos eksperimentos I. Pavlova klasiskā nosacījuma principus, pierādot, ka uz jebkuru uzvedību būtu jāraugās kā iemācīšanās rezultātu, un iemācīšanās notiek tad, kad tiek stiprināti ieradumi. Biheiviorisma pamatideja nosaka, ka vispirms ir stimuls, tad seko reakcija: S→R. Buress Skiners (Burrhus Frederic Skinner) papildināja šo shēmu ar signālsimulu jeb pastiprinājumu: S1→R→S2, nosakot, ka iemācīšanos ietekmē tas, kas notiek pēc konkrētās uzvedības, un iemācītās atbildes var kontrolēt ar pastiprinājumu un sodu. Sekas ir viss tas, kas seko pēc uzvedības. Sekas var būt patīkamas vai nepatīkamas. Ja sekas ir patīkamas, tad tas palielina iespējamību, ka uzvedība notiks arī turpmāk. Procesu, kura rezultātā, izmantojot uzvedības sekas, uzvedība tiek veicināta, sauc par pastiprināšanu. Pastiprinājums veicina vēlamu uzvedību, savukārt sods samazina nevēlamu uzvedību. Pozitīvs pastiprinājums ir uzvedības pastiprināšana ar apbalvojumu, kas ir kaut kas tāds, ko cilvēks novērtē, lai sekmētu uzvedības atkārtošanos nākotnē (piemēram, uzslava vai materiāls apbalvojums). Negatīvs pastiprinājums ir uzvedības veicināšana, samazinot negatīvo stimulu (piemēram, bērna nevēlamas uzvedības ignorēšana). Pozitīvs sods ir tad, ja pēc noteiktas nevēlamas uzvedības seko negatīvas sekas (piemēram, pēc bērna spļaudīšanās māte liek satīrīt to, ko bērns ir sasmērējis ar siekalām). Negatīvs sods ir tad, ja pēc konkrētas nevēlamas uzvedības seko kaut kā patīkama atņemšana (piemēram, pēc spļaudīšanās mamma atņem šokolādi). Pastiprinājuma un soda pieejas rezultātā tiek veicināta vēlama bērna vai pieauguša cilvēka uzvedība. Biheiviorālās metodes tiek daudz izmantotas uzvedības korekcijā, cilvēku ar īpašām vajadzībām attīstības veicināšanā, kā arī uzvedības maiņas procesā dažādu psihisko traucējumu simptomu mazināšanā kā neatņemama KBT sastāvdaļa.
KBT pamatā kā viena no ietekmīgākajām teorijām ir sociālās iemācīšanās teorija, kuras aizsācējs bija Alberts Bandura (Albert Bandura). A. Bandura sākotnēji bija piederīgs biheiviorisma virzienam, uzskatot, ka tiešs pastiprinājums nevar izskaidrot visas iemācīšanās pieredzes. Sociālās iemācīšanās teorija akcentē iemācīšanos caur novērojumu, novērotās uzvedības atkārtošanu un modelēšanu labvēlīgos apstākļos. Novēroto uzvedību izmēģina, un, ja tā sniedz gaidīto rezultātu, tad uzvedība nostiprinās.
Pēdējās svarīgākās teorijas, kas veido mūsdienu KBT pamatu, ir kognitīvā novērtējuma teorijas, kuru aizsācēji ir Ārons Beks (Aaron Beck) un Alberts Eliss (Albert Ellis). Lai gan kognitīvā psiholoģija un kognitīvā terapija attīstījās paralēli neatkarīgi viena no otras, tomēr 20. gs. 90. gadu vidū parādījās centieni meklēt KBT skaidrojumu kognitīvās psiholoģijas pētījumos. Sākotnēji Ā. Beks izstrādāja strukturētu īstermiņa, uz tagadni orientētu terapiju depresijas ārstēšanai, ko nosauca par kognitīvo terapiju. Tā bija vērsta uz pašreizējās problēmas atrisināšanu, pārveidojot disfunkcionālas (kļūdainas un/vai nepalīdzošas) domāšanas un uzvedības paternus. A. Eliss racionāli emotīvās terapijas ietvaros aplūkoja neracionālos uzskatus, negatīvo domāšanu kā cēloni cilvēka emocijām un uzvedībai konkrētā situācijā. Abu iepriekšējo zinātnieku teorijas vienoja Džordža Kellija (George Kelly) izstrādātā personīgo konstruktu teorija. Pēc Dž. Kellija izpratnes, cilvēks spriež par pasauli, arī interpretē, skaidro vai prognozē savu pieredzi, izmantojot jēdzienu sistēmas jeb konstruktus, kurus pats rada un pēc tam attiecina uz objektīvo pasauli.
Pētniecības aizsākumi ir meklējami 20. gs. 50. un 60. gados, kur biheiviorālo terapiju pētniecībā plaši izmantoja zinātnieki Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Lielbritānijā un Dienvidāfrikā, kurus iedvesmoja I. Pavlovs, Dž. Vatsons, Klārks Halls (Clark Leonard Hull) un biheivioristiskās mācīšanās teorija, kad biheiviorisms sāka attīstīties kā eksperimentāls virziens psiholoģijā.
Atkarībā no pētījuma mērķa un tā, kas tiek pētīts, izmanto gan kvalitatīvo, gan kvantitatīvo pētījumu stratēģiju, tāpat arī pētījuma dizains var būt gan eksperimentāls, gan neeksperimentāls. Cēloņsakarību hipotēžu pārbaudei visbiežāk lieto eksperimentālus pētījumus. Lielākoties kvantitatīvās metodes ir balstītas uz objektīvu un arī standartizētu instrumentu mērījumiem. Šajos pētījumos tiek lietotas aprakstošās un secinošās statistikas metodes. Kvalitatīvās metodes bieži ir novērojumi, intervijas un dienasgrāmatas. Ļoti daudzi pētījumi, īpaši biheiviorismā, ir veikti un publicēti kā viena gadījuma pētījumi (single case studies).
KBT, kā jebkuras terapijas, sākotnējie priekšgājēji ir agrīnā filozofija (īpaši stoicisma skolas ietekme) un modernā filozofija (fenomenoloģija, 19. gs. un 20. gs.). Padziļinātu interesi par cilvēka psihi, identitāti un neapzinātiem dzinuļiem ir veicinājusi psihoanalīze. Tomēr vislielākā ietekme KBT attīstībā bija tieši biheiviorālai, kognitīvai un sociāli kognitīvai teorijai.
KBT pirmais vilnis jeb sākotnējais pamats ir uzvedības jeb biheiviorālā terapija, kuras ietvaros tika postulēts, ka psihoanalītiskā introspekcija jāaizstāj ar uzvedības apgūšanu un maiņas principu analīzi. Biheivioristu ideju uzplaukums aizsākās ar I. Pavlova eksperimentiem par klasiskā nosacījuma refleksa veidošanu un pēcāk ar B. Skinnera teoriju par operantā nosacījuma refleksa veidošanos. Biheivioristi oponēja par labu empīriskiem pierādījumiem un zinātniskiem novērojumiem. Biheivioristi ieviesa tādus konceptus kā sistemātisku desensitizāciju, reakcijas aizkavēšanu un pozitīvu pastiprinājumu, kurus joprojām plaši un veiksmīgi izmanto KBT, īpaši pie trauksmes un fobijām. Biheivioristi arī ieviesa sistemātiskāku pieeju darbā ar klientiem, uzsverot izmērāmu rezultātu, limitētu sesiju skaitu un darbības plānu, kas mūsdienās ir KBT pamatā.
Otrā viļņa jeb “kognitīvā revolūcijas” aizsākumi meklējami ir 20. gs. 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā, kad tai pievērsās A. Eliss un Ā. Beks, kurš tajā laikā bija praktizējošs psihoanalītiķis. Ā. Beks sākotnēji izstrādāja strukturētu īstermiņa, uz tagadni orientētu psihoterapiju depresijas ārstēšanai. Tā bija vērsta uz pašreizējās problēmas atrisināšanu, mainot disfunkcionālus (kļūdainas un/vai nepalīdzošas) domāšanas un uzvedības paternus. A. Beka teorijas pamatā ir uzskats, ka visas problēmas balstās uz negatīvu/disfunkcionālu domāšanu (kļūdainiem realitātes pieņēmumiem un vērtējumiem). Tātad svarīgi ir, kā cilvēks interpretē ārējos notikumus. Ja personīgās interpretācijas un ārējie notikumi ievērojami atšķiras, tas noved pie psihiskās patoloģijas. Atšķirībā no biheiviorālās terapijas, šajā vilnī pastiprināti pievērsa uzmanību domām. Būtisks ieguldījums KBT attīstībā ir Adrianam Velsam (Adrian Wells), Polam Šalkovskim (Paul Salkovskis), Melānijai Fennelai (Melanie Fennell), Deividam Klārkam (David Clark) u. c. zinātniekiem, kuri specifiski izstrādāja protokolus dažādu traucējumu un problēmu novēršanai.
20. gs. 90. gados parādījās trešais vilnis, kuram bija raksturīgs citu tehniku un metožu plašāks izmantojums, lai risinātu daudzas problēmas, tostarp saistītās ar personības traucējumiem, hroniskām, atkārtotām problēmām un citiem kompleksiem psihiskiem traucējumiem. Viens no pirmajiem trešā viļņa virzieniem ir dialektiskā biheiviorālā terapija (Dialectical Behavior Therapy (DBT)), kas izstrādāta robežstāvokļa personības traucējumu gadījumos. Ne tikai personības traucējumu gadījumos, bet arī jebkuru dzīves grūtību risināšanai ir pieņemšanas un apņemšanās terapija (Acceptance and Commitment Therapy (ACT)), līdzcietības terapija (Compassion focused therapy (CFT)), apzinātībā balstītā terapija (Mindfulness Based Cognitive Therapy (MBCT)) un shēmu terapija (Shema Therapy).
Mūsdienu tendences saistītas ar KBT trešā viļņa attīstību un dažādu metožu integrēšanu klasiskajā terapijas procesā, ņemot vērā ne tikai indivīda domas, emocijas, simptomus, bet arī vides parametrus, turklāt ar klienta problēmām strādā kompleksi. Mūsdienās KBT atgriežas pie biheiviorāli orientētajām pieejām jeb uzvedības aktivizēšanas ar nosacījuma un pastiprinājuma principu, kas smagas depresijas gadījumos ir efektīvāks par kognitīvajām tehnikām. Kopumā, attīstoties trešajam vilnim, KBT integrējusi apzinātības, pieņemšanas, līdzcietības, shēmu u. c. terapijas virzienus. Piemēram, klientiem ar personības traucējumiem vairāk piemērotas tādas KBT pieejas kā dialektiskā biheiviorālā un shēmu terapija.
Latvijā kopš 2009. gada kognitīvi biheiviorālos terapeitus apvieno un mācības organizē Latvijas Kognitīvi biheiviorālās terapijas asociācija, pateicoties čehu psihiatram un KBT psihoterapeitam Janam Praško (Ján Praško Pavlov) un ASV psihoterapeitam Jānim Grantam, kuri bija vieni no pirmajiem KBT skolotājiem Latvijā. Ievērojams ieguldījums KBT attīstībā ir Ievai Bitei, Ilonai Kronei, Marijai Ābeltiņai, Gintam Polim, Sandrai Sebrei, Diānai Zandei un citiem, kuri turpina popularizēt KBT un veicināt KBT attīstību Latvijā. Šobrīd ne tikai visā pasaulē, bet arī Latvijā KBT ir atpazīstams un populārs terapijas veids.
Pieci nozīmīgākie KBT pētniecības centri pasaulē: Lielbritānijā – Oksfordas Universitāte (University of Oxford) un Kembridžas Universitāte (University of Cambridge); ASV – Stenforda Universitāte (Stanford University) Stenfordā, Hārvarda Universitāte (Harvard University) Kembridžā un Pensilvānijas Universitāte (University of Pennsylvania) Filadelfijā.
Addictive Behaviors Reports (kopš 2015. gada; Elsevier Journals); Cognitive, Affective, & Behavioral Neuroscience (kopš 2001. gada; Springer); Cognitive and Behavioral Practice (kopš 1994. gada; Elsevier Journals); Behavioural and Cognitive Psychotherapy (kopš 1970. gada; Cambridge University Press); Behavior Therapy (kopš 1970. gada; Elsevier Journals); Cognitive Behaviour Therapy (kopš 2002. gada; Taylor & Francis); International Journal of Cognition and Behaviour (kopš 2018. gada; ClinMed International Library); Journal of Rational-Emotive & Cognitive-Behavior Therapy (kopš 1983. gada; Springer).
Multivide
Ārona Beka (Aaron Beck) KBT pamata cikla modelis, 1967. gads.