Mākslu terapija ir veselības aprūpes joma, kas ir mērķēta uz pacienta vai klienta fiziskās un psihiskās veselības uzlabošanu, sociālo problēmu risināšanu, preventīvo darbu, kā arī personības izaugsmi. Tā notiek individuāli vai grupā, klātienē vai attālināti diplomēta (sertificēta) mākslas terapeita vadībā un ietver izvērtēšanas un vienošanās posmu, intervences posmu un darba novērtējuma posmu. Mākslu terapija var notikt klātienē vai attālināti kā īstermiņa vai ilgtermiņa process.

Izdala četras mākslu terapijas specializācijas: deju un kustību terapiju, drāmas terapiju, mūzikas terapiju un vizuāli plastiskās mākslas terapiju. Deju un kustību terapijā izmanto daudzveidīgus deju un kustību elementus un specifiskas metodes, balstoties pieņēmumā, ka cilvēka ķermeņa pozām un kustībām ir saistība uz cilvēka kognitīvajiem procesiem un emocionālajiem stāvokļiem. Te izmanto arī dažādus rekvizītus, piemēram, lakatus, audumu, bumbas utt., kā arī mūziku. Drāmas terapijā radošajā procesā izmanto teātra elementus, tostarp lomu spēli, rekvizītus, maskas, grimu, marionetes un tamlīdzīgi. Te fokuss ir vērsts uz aktīvu darbību un izspēli, piemēram, jaunu uzvedības modeļu apguvi caur lomu spēli, vai uz emociju regulācijas prasmju trenēšanu. Mūzikas terapijā izmanto gan receptīvās mūzikas terapijas, t. i., mūzikas klausīšanos, gan aktīvās mūzikas terapijas metodes, tostarp instrumentālās un vokālās improvizācijas, dziesmu vai skaņdarbu sacerēšanu. Savukārt vizuāli plastiskajā mākslas terapijā pacienti vai klienti tiek aicināti zīmēt, gleznot, veidot no māla vai plastilīna, salikt kolāžu vai atrast citu vizuālu mākslinieciskas izteiksmes veidu.

Visās specializācijās izvērtēšanai un intervencei izmanto mākslas līdzekļus, tehnikas un paņēmienus, radošo procesu un tā rezultātu, kā arī sarunu par šo radošo procesu vai radīto darbu. Mākslas terapeiti bieži strādā multiprofesionālā komandā dažādās profesionālajās vidēs – veselības un sociālās aprūpes, izglītības iestādēs vai privātpraksē. Mākslu terapijas konceptualizācijas pirmsākumi ir rodami mākslas, psiholoģijas un psihoterapijas teorijās. Mūsdienās to raksturo integratīvi eklektiskā pieeja.

Dažādās pasaules valstīs, pateicoties profesijas attīstības specifikai, mākslas terapeits var būt viena profesija (piemēram, Nīderlandē, kur nostiprināts kreatīvās terapijas statuss), viena profesija ar noteiktu specializāciju (piemēram, Latvijā) vai tās var būt dažādas profesijas, kā deju un kustību terapeiti, drāmas terapeiti, mūzikas terapeiti, mākslas terapeiti (piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Lielbritānijā).

Latvijā mākslu terapija ir reglamentēta profesija, tāpēc to var praktizēt speciālists, kurš ir ieguvis maģistra grādu veselības aprūpē un mākslas terapeita profesionālo kvalifikāciju un kurš ir reģistrēts kā ārstniecības persona. Pēc noteiktiem kritērijiem tiek veikta arī mākslas terapeitu sertifikācija. Mākslas terapeita obligāta prakses sastāvdaļa ir arī supervīzija. 

Mākslu terapija, kurā tiek radīti mākslinieciski tēli (vizuāli, kinestētiski, muzikāli, dramatiski), ir vērsta uz cilvēka fiziskās un psihiskās veselības uzlabošanu, sociālo problēmu risināšanu, preventīvo darbu, kā arī personības izaugsmes sekmēšanu. Saskaņā ar pacienta vai klienta vajadzībām un palīdzības sniegšanas kontekstu (profesionālās darbības vidi), mākslas terapijas mērķis var būt vērsts uz kustību motorikas attīstību, kādu konkrētu simptomu vai traucējumu (piemēram, trauksmes vai depresijas) samazināšanu vai kādu noteiktu prasmju (piemēram, sociālās mijiedarbības, emociju regulācijas) attīstību. Izmantojot mākslas ekspresiju individuāli vai grupā, pacientam vai klientam ir iespēja izteikt, apzināties un transformēt savas jūtas, vajadzības, motivāciju; identificēt un mainīt problemātiskus uzvedības paternus; trenēt un attīstīt noteiktas prasmes. Mākslas terapeiti palīdz jebkura vecuma pacientiem vai klientiem, un darbs var noritēt gan individuāli, gan grupā, gan ar vecākiem un bērniem, ar pāri vai visu ģimeni. 

Mākslu terapija var tikt īstenota kā īstermiņa (līdz 10 sesijām) un ilgtermiņa terapeitiskais process, un to raksturo mākslas ekspresijas, terapeitisko attiecību, kā arī refleksijas un atgriezeniskās saites komponentes. Mākslu terapijas īstenošanā, atbilstoši specializācijai un izvēlētajai tehnikai, izmanto dažādus mākslas materiālus, mūzikas instrumentus un mūzikas ierakstus, kā arī rekvizītus (piemēram, bumbas, lakatus, maskas, dažādus priekšmetus). Šajā terapeitiskajā procesā svarīgs ir gan terapeitisko attiecību faktors, gan atgriezeniskā saite un saruna. Mākslas terapeiti strādā monoprofesionāli vai multiprofesionālas komandas sastāvā veselības, sociālās aprūpes vai speciālās izglītības vidē, vai arī privātpraksē. Lai piedalītos mākslas terapijā, pacientam vai klientam nav nepieciešamas priekšzināšanas vai mākslinieciskas prasmes, jo māksla (deja un kustība, drāma, mūzika vai vizuāli plastiskā māksla) te netiek izmantota estētiskajā izpratnē, bet gan kā cilvēka jūtu, uzvedības, situācijas u. tml. reprezentācija.

Mākslu terapijas pirmsākumi rodami gan mākslā, gan psiholoģijas un psihoterapijas teorijās. Mūsdienās speciālisti mākslu terapijas praksē pamatā darbojas, izmantojot integratīvi eklektisko pieeju, kas ļauj saskaņot sava darba konceptuālo pamatu ar konkrētā pacienta vai klienta situāciju un specifiskajām vajadzībām, darba vidi un plānoto mākslas terapijas ilgumu. Piemēram, darbā ar bērniem vai indivīdiem ar būtiskiem kognitīviem, fiziskiem un emocionāliem traucējumiem, lai sekmētu dažādu prasmju (piemēram, adaptācijas) apgūšanu vai veiktu mērķtiecīgu stimulāciju, tiek izmantota t. s. attīstības pieeja, kas sakņojas attīstības psiholoģijas un izglītības teorijās. Uzsverot, ka mākslu terapija nav psihoterapija vai tās forma, mākslas terapeiti lieto ne vien psiholoģiskās palīdzības praksē plaši izmantotos konceptus, bet arī radošo vai uz mākslu balstīto pieeju, lai veicinātu pašu māksliniecisko darbību un iedrošinātu piedzīvot radošo procesu. No psiholoģiskās palīdzības lauka tiek izmantoti daudzveidīgi koncepti, piemēram, no psihodinamiskās pieejas, kurā uzsver agrīnās pieredzes nozīmi, indivīda psihes struktūru, funkcionēšanas līmeni un psihes aizsardzības mehānismus, un terapijas procesā vērš uzmanību uz pārneses un pretpārneses procesiem, pievēršas iekšējās un ārējās realitātes mijiedarbībai; no humānistiskās pieejas, kuras pārstāvji uzskata, ka cilvēkiem no dabas ir dota vajadzība īstenot savu potenciālu, lai pašrealizētos, terapijas procesā uzmanība tiek vērsta uz atbildības uzņemšanos un personības izaugsmi; no kognitīvi biheiviorālās pieejas, kurā darbs ir orientēts uz uzvedības un domāšanas modeļa maiņu, tiek izmatota izpratne par grūtībām, ko rada domāšanas kļūdas un pārliecības.   

Atkarībā no pētījuma mērķa mākslu terapijā tiek izmantotas kvantitatīvās, kvalitatīvās un jaukto metožu pētījumu stratēģijas un dizaini. Viens no galvenajiem pētniecības virzieniem mākslu terapijā ir saistīts ar izstrādāto intervenču efektivitātes novērtēšanu, izmantojot eksperimentālos un kvazieksperimentālos pētījuma dizainus. Kvantitatīvās stratēģijas neeksperimentālā dizaina pētījumi bieži tiek izmantoti mākslu terapijas profesijas attīstības tendenču izpētei un mākslas terapijas izvērtēšanas instrumentu izstrādē. Aktuāls pētījumu lauks ir arī pats mākslu terapijas (deju un kustību/drāmas/mūzikas/vizuāli plastiskās mākslas) darbības process un tā izpratne no indivīda skatupunkta. Mākslu terapijā gūtās pieredzes un pieredzes jēgas interpretācijai izmanto kvalitatīvās pētīšanas stratēģijas un dizainus. Ņemot vērā strauji pieaugošo primāro pētījumu skaitu mākslu terapijā, aizvien biežāk tiek veidoti sistemātiskie pārskati.

Jau kopš cilvēces pirmsākumiem deja, drāma, māksla, mūzika ir tikusi izmantota ne vien estētiskiem nolūkiem, bet arī lai ārstētu, lai sekmētu emociju izpausmi, lai saglabātu un nodotu pieredzi jaunajai paaudzei. Rietumeiropas klīnikās psihiatrijas pacientu nodarbes nolūkam mākslu sāka izmantot 18. gs. beigās. 19. gs. otrajā pusē tās loma klīniskajā vidē aizvien pieauga. Šajā laikā attīstījās mērķtiecīgāka uz mākslu balstītu aktivitāšu izmantošana pacientu veselības uzlabošanai, kas pamatojās uzskatā, ka spontāna radoša pašizpausme var būt terapeitiska, proti, gan fiziskās, gan emocionālās sāpes remdējoša. Attīstoties psiholoģiskajai un psihoterapeitiskajai domāšanai, 20. gs. pirmajā pusē turpināja attīstīties arī koncepcijas par mākslas lomu psiholoģiskās palīdzības procesā.

Tiek uzskatīts, ka terminu “mākslas terapija” 1938. gadā pirmo reizi lietoja mākslinieks Adrians Hills (Adrian Hill) Lielbritānijā, kurš, ārstējoties sanatorijā, gan savā pieredzē, gan strādājot ar citiem pacientiem, pārliecinājās, ka mākslinieciskā jaunrade paātrina izveseļošanos. Aptuveni tajā pašā laikā ASV psihiatrs Daglass Noubls (Douglas Noble) pamanīja, ka pacienti, kuri piedalījās slimnīcas lugu uzvedumos, labāk sāka izprast savas emocijas un spēja saistīt savu uzvedību ar iepriekš piedzīvotu traumu. Deju un kustību terapijas pirmsākumi tiek saistīti ar dejotājas, horeogrāfes un deju pedagoģes Marianas Čeisas (Marian Chace) darbu ar pacientiem psihiatriskajā slimnīcā 20. gs. 40. gados Vašingtonā, kur viņa izmantoja dejas valodu un ķermeņa kustības saskarsmes sekmēšanai. Savukārt ar mūsdienu mūzikas terapijas aizsākumu gan Eiropā, gan ASV saista laika periodu pēc Otrā pasaules kara, kad tika atzīta mūzikas radīšanas un klausīšanās vērtība kara veterānu rehabilitācijā. Ārsti novēroja, ka mūzika pozitīvi ietekmē gan pacientu emocionālo, gan fizisko stāvokli. Mūzikas terapijas vēsturē var minēt arī mūziķi Džuljetu Alvinu (Juliette Alvin), kura kā viena no pirmajām strādāja ar autiskiem bērniem, kā arī Polu Nordofu (Paul Nordoff) un Klaivu Robinsu (Clive Robbins), kuri 1958. gadā uzsāka darbu pie pirmās sistemātiskās mūzikas terapijas pieejas izstrādes.

Lai mākslu terapija vēlāk izveidotos par patstāvīgu profesionālās darbības jomu, kā nozīmīgs posms jāmin 20. gs. 50. un 60. gadi, kad tika aprakstīts mākslas (drāmas/deju un kustību/mūzikas /vizuāli plastiskas mākslas) terapeitu darbības saturs un veidotas teorētiskās koncepcijas. Šajā laikā gan Eiropā, gan ASV ne vien tika publicētas grāmatas un veidoti pirmie profesionālie periodiskie izdevumi, bet tika arī dibinātas pirmās profesionālās apvienības un īstenotas pirmās izglītības programmas. Piemēram, 1964. gadā tika nodibināta Lielbritānijas Mākslas terapeitu asociācija (British Association of Art Therapists), bet 1967. gadā Londonas Rātsnama mūzikas un drāmas skolā (Guildhall School of Music and Drama) tika atvērta Lielbritānijā pirmā mūzikas terapijas studiju programma.

Mākslu terapija kā patstāvīga profesija iesākumā attīstījās Lielbritānijā un Nīderlandē. Jau 1986. gadā Lielbritānijā tika izveidots pirmais mākslas terapeitu reģistrs, bet 1997. gadā mākslas un mūzikas terapija un 1999. gadā drāmas terapija tika iekļautas starp veselības aprūpes profesijām, kuru darbību pārrauga Lielbritānijas Veselības profesiju padome (Health Professions Council). Šajā laikā līdzīgas norises raksturo arī mākslu terapijas attīstību Nīderlandē, kur jau kopš 1947. gada tika attīstīta kreatīvās terapijas (creative therapy) iniciatīva, kas sekmēja to, ka normatīvajos aktos šajā valstī tika nostiprināts tieši kreatīvās terapijas statuss.

20. gs. beigās un 21. gs. sākumā vērojams mākslu terapijas profesijas attīstības nākamais solis, ko raksturo gan plašāku profesionālo organizāciju dibināšana, kuras aptver noteiktus reģionus, gan mākslu terapijas (vai kādas specializācijas) attīstība un tās normatīvās bāzes izveide arī citās valstīs. Piemēram, kopš 2008. gada Austrijā mūzikas terapeitu darbu regulē īpašs likums (Musiktherapiegesetz).

Attiecībā uz plašāku organizāciju dibināšanu, kas spēcīgi sekmēja profesijas attīstību, jāmin 1991. gadā nodibinātais Eiropas Mākslu terapijas izglītības konsorcijs (ECArTE – European Consortium for Arts Therapies Education), kura darbība ir vērsta uz mākslu terapijas izglītības kvalitāti un izglītības programmu satura harmonizāciju Eiropā. Nozīmīga loma profesijas attīstībā ir bijusi starptautisko profesionālo organizāciju centieniem: 1990. gadā tika izveidota Eiropas Mūzikas terapijas konfederācija (European Music Therapy Confederation), 1994. gadā tika izveidota Eiropas Deju un kustību terapijas asociācija (European Association of Dance Movement Therapy), 2011. gadā – Eiropas Mākslas terapijas konfederāciju (European Federation of Art Therapy), bet 2013. gadā – Drāmas terapijas federācija (European Federation of Dramatherapy). 

Kā piemērs straujai profesijas izaugsmei nereti tiek minēta Latvija, kas pretēji vairumam valstu, kur mākslu terapijas specializācija savu atzīšanas procesu sekmēja katra atsevišķi, tika veidota mākslu terapija kā vienota profesija – mākslas terapeits – ar četrām specializācijām. To sekmēja gan 2003. gadā nodibinātās Latvijas Mākslas terapijas asociācijas daudzveidīgās aktivitātes, tostarp profesijas standarta izstrāde, gan maģistra studiju programmu izveide, gan vēlāk – arī citu profesionālo apvienību darbība. Kopš 2012. gada mākslas terapeits Ārstniecības likumā ir ietverts funkcionālo speciālistu grupā, proti, mākslas terapeits Latvijā ir reglamentēta profesija. Katra no četrām mākslu terapijas specializācijām ir Nacionālā Veselības dienesta izmantošanai ārstniecībā apstiprināta medicīniskā tehnoloģija. Medicīniskās tehnoloģijas un arī citi mākslas terapeita darbību regulējoši dokumenti nosaka pienākumu regulāri papildināt profesionālās zināšanas, supervizēt savu praksi un piedalīties pētnieciskajā darbā. Sertifikāciju un resertifikāciju mākslu terapijā nodrošina Latvijas Ārstniecības personu profesionālo organizāciju savienība saskaņā ar ārstniecības personu sertifikācijas kārtību.

Mūsdienās mākslas (deju un kustību/drāmas/mūzikas/vizuāli plastiskās mākslas) terapijai kā profesijai dažādās valstīs ir atšķirīgs statuss, tomēr ir vērojama profesijas(-u) koordinēta attīstība, ko sekmē Eiropas profesionālo biedrību centieni, kas nodrošina orientāciju uz salīdzināmu izglītību un profesionālu praksi, kā arī skaidru profesionālo robežu noteikšanu.  Līdz ar mākslu terapijas kā patstāvīgas profesionālās jomas atzīšanu 20. gs. nogalē daudzviet pasaulē pakāpeniski ir radīti priekšnosacījumi tās iekļaušanai veselības aprūpes profesiju sarakstā, veicinot mākslas terapeitu integrāciju arī multiprofesionālas komandas darbā dažādās darbības vidēs.

Profesijas iedzīvināšana veselības aprūpes vidē nosaka tās attīstības virzību, pētniecības raksturu, izglītības un profesionālo kompetenču specifiku. Proti, mākslu terapijas kā uz pierādījumiem balstītas prakses attīstīšanai un nostiprināšanai tiek veikti daudzi pētījumi un veidoti zinātniskie raksti par mākslu terapijas izmantojumu (piemēram, darbā ar dažādām pacientu grupām veselības aprūpē, speciālajā pedagoģijā, sociālajā aprūpē un tamlīdzīgi). Mākslu terapijā veiktie pētījumi ir iekļauti arī Kokreina sistemātisko pārskatu datu bāzē (Cochrane Database of Systematic Reviews), kur tiek apkopoti augstākās raudzes pētījumi veselības aprūpes jomā. 

Mākslu terapijā visām specializācijām: Arts in Psychotherapy (kopš 1980. gada, Elsevier); Arts & Health (kopš 2009. gada, Taylor & Francis). Deju un kustību terapijā: Body, Movement and Dance in Psychotherapy (kopš 2006. gada, Taylor & Francis); American Journal of Dance Therapy (kopš 1977. gada, Spinger). Drāmas terapijā: The Academic Journal of Creative Arts Therapies (kopš 2011. gada, Haifa University); Drama Therapy Review (kopš 2015. gada, North American Drama Therapy Association). Mūzikas terapijā: Nordic Journal of Music Therapy (kopš 1992. gada (līdz 2000. gadam kā Tidsskrift for Musikkterapi; kopš 2001. gada – ar šā brīža nosaukumu), Taylor & Francis), Journal of Music Therapy (kopš 1969. gada, American Music Therapy Association). Vizuāli plastiskās mākslas terapijā: Art Therapy (kopš 1983. gada, American Art Therapy Association), International Journal of Art Therapy (kopš 1996. gada (līdz 2004. gadam kā Inscape, kopš 2005. gada – ar šā brīža nosaukumu), Taylor & Francis).