Supervīzija ir konsultatīvs un izglītojošs atbalsts, ko profesionālajā kontekstā saņem indivīds, grupa vai organizācija, lai pilnveidotu profesionālo kompetenci, profesionālās darbības kvalitāti un sekmētu profesionālo izaugsmi. Supervīziju veic noteiktas profesionālās jomas speciālists, kurš papildus ir ieguvis supervizora kvalifikāciju. Tā var notikt dažādos formātos un dažādās darba vidēs. Dažkārt šis process ietver arī administratīvo funkciju. Supervīziju, kas vēsturiski ir attīstījusies no izglītojošajām un palīdzošajam profesijām, pamato daudzveidīgas teorijas. Mūsdienās nosacīti var izdalīt vertikālo (anglošakšu) un horizontālo (Eiropas) modeli supervīzijā. Vairākās Eiropas valstīs, arī Latvijas teritorijā, supervīzija kā patstāvīga profesionālās darbības joma tiek attīstīta pēc Eiropas modeļa. 

Supervīzija ir mūsdienīga praktiska atbalsta forma profesionāļiem, profesionāļu grupām, komandām vai organizācijām, kurā pēc pasūtītāja vai klienta vajadzību izpētes, supervīzijas mērķa formulēšanas un savstarpējas vienošanās supervīzijas procesā tiek rasti konkrēti risinājumi dažādām problēmām, sniegts atbalsts, sekmēts mācīšanās process. Piemēram, supervīzija var palīdzēt plašāk paskatīties uz kādu konkrētu situāciju, tajā var pārbaudīt vai apspriest jaunas idejas vai darba formas. Tā mazina izdegšanas riskus. Visbiežāk supervīzijas process ietver četrus posmus: vispirms tiek identificēta problēma vai izklāstīta problēmsituācija, kam seko neskaidro jautājumu noskaidrošana un situācijas analīze, tad – atgriezeniskā saite, ideju ģenerēšana un plānošana, noslēgumā – apkopojums un supervīzijas ieguvumu novērtēšana. Supervizora galvenie uzdevumi, ievērojot profesionālās ētikas principus, ir veidot drošu vidi produktīvam darbam, vadīt procesu, izvēloties atbilstošas darba metodes, fokusēties uz supervizējamā vajadzībām un supervīzijā izvirzīto mērķi, kā arī nodrošināt atgriezenisko saiti. Supervīzija var notikt dažādos formātos, proti, klātienē vai attālināti, arī ar dažādu saziņas līdzekļu starpniecību: Skype, Zoom, e­pastu. Tajā var izmantot audioierakstus vai videoierakstus.

Supervīzijas teorētiskā nozīme ir tāda, ka tā sekmē mācīšanos no savas vai citu pieredzes, palīdz pilnveidot zināšanas un prasmes, attīstīt kompetenci, tostarp ņemot vērā katrā profesionālās darbības jomā vai profesijā specifiskos teorētiskos konceptus un pieejas. 

Supervīzija ir daudzslāņains, daudzveidīgs process, kas notiek dažādos formātos un veidos, specifiski dažādās (darba) vidēs, tāpēc tās teoriju un pieeju klasificēšanai un teorētiskai aprakstīšanai var izvēlēties dažādus skatpunktus. Viena no populārākajām pieejām, kurā akcentēts supervīzijas konsultatīvais pamats, ir teorētiskam aprakstam izmantot psiholoģiskās palīdzības praksē izmantojamus konceptus. Turpmākajā izklāstā, uzsverot, ka supervīzija nav psihoterapija vai tās forma, ir minēti pieci piemēri, kas palīdz konceptualizēt supervīzijas praksi.

Pirmkārt, tie ir psihodinamiskajā pieejā lietotie koncepti, kas ir attīstīti no psihoanalīzes un objektu attiecību teorijām, kurās uzmanības fokuss, uzsverot agrīnās pieredzes izšķirošo nozīmi, ir vērsts uz cilvēka psihes struktūru, funkcionēšanas līmeni, aizsardzības mehānismiem, kā arī pārneses un pretpārneses fenomeniem konsultēšanas procesā. Indivīds te tiek apskatīts adaptēšanās spēju kontekstā, lai tiktu galā ar iekšējo un ārējo prasību pasauli.

Otrkārt, eksistenciālajā pieejā lietotie koncepti, kuru centrāla ass ir cilvēka dzīves pamatnosacījumu tēmas un vērtības, proti, brīvība, izvēle, atbildība, jēga, mijiedarbība ar citiem, autentiskums un citas. Svarīga te ir spēja atpazīt personīgo atbildību par notikumiem, uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Treškārt, humānistiskajā pieejā lietotie koncepti, kuros uzsvērts, ka patiesas attiecības konsultēšanā ir vissvarīgākais faktors. Tādēļ šajā pieejā nozīmīgs ir supervizora patiesums, sirsnība, empātija, cieņa un spēja nenosodīt. Lai gan darba procesā tiek izmantotas dažas tehnikas, tomēr svarīgāks ir supervizora “esības veids”. Šis modelis neiekļauj diagnostiku un interpretāciju. 

Ceturtkārt, kognitīvi biheiviorālajā pieejā lietotie koncepti, kas sakņojas gan uzvedības teorijās, kurās dominē uzskats, ka cilvēka uzvedība ir iemācīšanās rezultāts, gan kognitīvajās teorijās, kurās tiek uzsvērts, ka veids, kā cilvēks domā un tādējādi it kā konstruē realitāti, ietekmē viņa emocijas un uzvedību. Neatbilstošos uzvedības un domāšanas modeļus var apzināties un mainīt, apgūstot un izmantojot jaunus veidus.

Piektkārt, sistēmiski orientētajā pieejā lietotie koncepti, kur uzmanības centrā tiek izvirzīta sistēma vai plašāks konteksts. Proti, darba jautājumi, attiecības tiek aplūkoti plaši, tiecoties identificēt, kā dažādi sistēmas procesi ietekmē uzvedību, emocijas, domas, priekšstatus un tamlīdzīgi. Šī ir viena no populārākajām pieejām supervīzijas aprakstam. 

Supervīzijas pētījumos atkarībā no formulētā mērķa tiek izmantotas gan kvalitatīvas, gan kvantiatīvas pētījumu stratēģijas un sociālajām un izglītības zinātnēm atbilstoši pētījuma dizaini. Piemēram, supervīzijas efektivitātes izpētei tiek izmantoti eksperimentāli (biežāk kvazieksperimentāli) pētījumu dizaini. Nereti tiek izmantoti dažāda veida gadījuma pētījuma vai darbības pētījumu dizaini. Lai noteiktu saistības starp mainīgajiem, nepretendējot uz cēloņsakarību pārbaudi, tiek veikti arī korelatīvi pētījumi. Visbiežāk dati tiek ievākti, izmantojot aptaujas intervijas un novērojumus. 

Raksturojot supervīzijas kā profesijas izveides vēsturi, ir jāuzsver, ka katrā valstī tā ir attīstījusies atšķirīgi, saskaņā ar valsts sociāli politisko un ekonomisko kontekstu un nosacījumiem. Visbiežāk tā izaug vai ir augusi kopā ar izglītojošo un palīdzošo profesiju praksi, mūsdienās izveidojot divas tradīcijas: angloamerikāņu (pārraudzības) un Eiropas tradīciju.

Supervīzijas kā parraudzības aizsākumi ir atrodami jau 17. gs. vidū, kad, attīstoties pirmajām skolām Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), parādījās arī pirmie supervizori, kuri tolaik direktīvi un strikti pildīja inspektora lomu. Viņu uzdevums bija atklāt vājos punktus un kļūdas skolotāju praksē, nevis sniegt atbalstu. Vēlāk, 19. gs. sākumā, supervīzija parādījās dažādu reliģisko un sabiedrisko organizāciju darbā, un šajā laikā administratīvajai funkcijai pievienojās arī izglītojošā, kas tolaik gan vēl lielākoties izpaudās kā nosodījums par sabiedrībā nepieņemamu dzīvesveidu. Kopš 19. gs. otrās puses, kad dažādu vēsturisku un sociālekonomisku apstākļu rezultātā veidojās pirmās sociālā darba institūcijas, brīvprātīgais darbs un filantropija, supervīzijā sāka ienākt jaunas darba formas, un jau kopš 20. gs. sākuma supervīzijas process vairāk sāka fokusēties uz individuālu sociālo problēmu un vajadzību identificēšanu un atbalstu to risināšanā, tādējādi tuvinoties mūsdienu supervīzijas izpratnei. 1903. gadā ASV tika publicēta Džefrija Ričardsona (Jeffrey Richardson) pirmā grāmata “Par supervīziju un izglītību labdarībā” (From Supervision and Education in Charity). Šajā laikā tapa arī pirmie pētījumi par supervīzijas nozīmi, kas parādīja, ka speciālisti, kuri piedalījās supervīzijās, ievērojami uzlaboja sava darba kvalitāti.

20. gs. pirmajā pusē līdz ar psihoterapijas attīstību supervīzija attīstījās arī ārpus sociālā darba – klīniskajā vidē. Radās jauns supervīzijas veids – klīniskā supervīzija.

Savukārt Eiropas supervīzijas tradīcijas (un patstāvīgas profesijas) saknes ir meklējamas 20. gs. vidū, kad supervīzijas praksē ienāca humānistiskās un sistēmiskās koncepcijas idejas, pārbīdot darba fokusu no diagnosticēšanas vai padomu došanas uz atbalstošu mijiedarbību supervizējamā personīgās izpratnes vairošanai. 

Ievērojot vēsturisko attīstību, mūsdienās nosacīti var izdalīt divas supervīzijas pieejas. Pirmkārt, vertikālā pieeja, kas pamatojas anglosakšu modelī un ir raksturīgāka palīdzošajās profesijās. To skaidro ideja par pieredzējuša kolēģa pārraudzību pār “mācekli”, proti, supervīzijas process ir koleģiāli subordinēts. Šāda supervīzijas forma, kur vecākie profesionaļi zināšanas un pieredzi nodod jaunākajiem, nodrošinot savlaicīgu un precīzu atgriezenisko saiti no pieredzējušiem kolēģiem, sniedz iespēju apgūt zināšanas un modelēt prasmes, kā arī veidot profesijai atbilstīgu attieksmi. Šis modelis bieži tiek praktizēts klīniskā vidē (piemēram, psihoterapijā). Proti, supervizors vai psiholoģijā psihologs-pārraugs kā profesionāli pieredzējušāks kolēģis noteiktā jomā pārrauga jauno speciālistu, uzņemoties pilnu vai daļu atbildības par viņa praksi. Īpaša supervizora izglītība šajā gadījumā nav nepieciešama.

Otrkārt, horizontālā pieeja pamatojas t. s. Eiropas modelī. Šo pieeju raksturo līdzvērtīgu attiecību un savstarpējās mācīšanās ideja. Proti, supervizors ir neatkarīgs specialists (vai konsultants), kas darbojas patstāvīgi un ir aicināts noteiktu problēmu risināšanai, profesionālās izaugsmes sekmēšanai. Viņam gan piemīt kompetence veidot drošu vidi supervizējamā izaugsmei, taču eksperts ir pats supervizējamais. Šajā modelī tiek izmantoti dažādi konsultēšanas formāti, kas palīdz komunikācijas un sadarbības kvalitātes attīstībai un nodrošināšanai dažādos profesionālos kontekstos. Supervizora atbildība ir par supervīzijas procesa vadību. Vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Austrijā, Bosnijā un Hercegovinā, Horvātijā, Vācijā, Ungārijā u. c., arī Igaunijā un Latvijā, supervīzija tiek attīstīta pēc Eiropas modeļa. 

Viena no organizācijām, kura rada platformu diskusijām un ir tikšanās vieta supervizoriem no visas Eiropas, lai kopīgiem spēkiem attīstītu šo profesiju, ir Eiropas Nacionālo supervīzijas organizāciju asociācija (Association of National Organisation for Supervision in Europe (ANSE)). Šī organizācija attīsta standartus un kritērijus supervizora kā patstāvīgas profesijas pārstāvja darba kvalitātes vērtēšanai (tostarp, sertifikācijai).

Supervīzijas attīstībai tiek veikti daudzi pētījumi, publicēti zinātniskie raksti. Piemēram ANSE savā mājaslapā regulē publicē Eiropas supervīzijas un koučinga zinātnisko žurnālu digitālā veidā, veicinot supervīzijas/koučinga atpazīstamību Eiropas līmenī. No 2012. gada līdz 2015. gadam ANSE īstenoja Eiropas Komisijas finansētu projektu ECVision, kā rezultātā ir radīts supervīzijā lietoto terminu glosārijs un kompetenču vadlīnijas. 

European Journal of Supervision and Couching (kopš 2017.gada; Kloosterhof Publishers).

Latvija ir viena no Eiropas valstīm, kurā supervīzija tiek attīstīta kā pastāvīga profesija. 2014. gadā tika saskaņots pirmais supervizora profesijas standarts, bet 2019. gadā tas tika pārstrādāts. Standarts nosaka, ka supervizoram, lai sniegtu supervīzijas pakalpojumu, ir jāiegūst maģistra līmeņa kvalifikācija. Viņa profesionālā darbība ir saistīta ne vien ar jau iepriekš aprakstīto mērķtiecīgi organizēto konsultatīvo un izglītojošo atbalstu, bet arī ar pētniecisko darbību un profesijas attīstību, kā arī ar atbildīgu un sistemātisku savu profesionālo izaugsmi (Supervizora profesijas standarts). Biedrība “Latvijas Supervizoru apvienība” (LSA), kura apvieno supervizorus Latvijā, ir ANSE biedre.

Supervīziju maģistra līmeņa studiju programmās Latvijā ir iespējams apgūt Rīgas Stradiņa Universitātē, Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā “RISEBA” un Latvijas Kristīgajā akadēmijā. Šo programmu absolventi strādā dažādās jomās un darba vidēs. Lai gan Latvijā supervizora profesija ir salīdzinoši jauna, tā ir noteikta vairākos ar sociālo darbu, izglītību, veselības aprūpi, psiholoģiju saistītos normatīvajos aktos un tiek aizvien vairāk pieprasīta, tostarp, valsts pārvaldē, tiesībsargājošajās iestādēs, veselības aprūpē, uzņēmējdarbībā, pedagoģijā, karjeras konsultēšanā, pastorālajā darbā un citur. Latvijā supervīzija ir obligāta profesionālās dzīves sastāvdaļa psiho­terapeitiem, psihologiem, sociālajiem darbiniekiem, mākslas terapeitiem, jogas speciālistiem, kā arī pašiem supervizoriem. Supervizors vai psiholoģijā psihologs-pārraugs kā profesionāli pieredzējušāks kolēģis noteiktā jomā pārrauga jauno speciālistu, uzņemoties pilnu vai daļu atbildības par viņa praksi. Īpaša supervizora izglītība šajā gadījumā nav nepieciešama. 

Latvijā regulāri tiek veikti pētījumi par supervīziju un tās efektivitāti. Plašāku ievērību ir guvis 2017. gadā izdotais un Kristīnes Mārtinsones un Sandras Mihailovas sagatavotais rakstu krājums “Supervīzija: Teorija. Pētījumi. Prakse” un 2020. gadā izdotā kolektīvā monogrāfija “Supervīzija Latvijā: izpētē pamatota attīstības iespēja” (zinātniskā redaktore – Maija Zakriževska-Belogrudova). Katru gadu tiek arī organizēti dažādi ANSE, LSA, RISEBA pasākumi, piemēram, RISEBA organizētās „Supervīzijas dienas“ notiek kopš 2017. gada.