Vārds “klīniskais” radies Senajā Grieķijā, kad ārstēšana norisinājās pacienta mājās, pie gultas, gultas malā. Mūsdienās klīniskā metode attiecas uz zinātnisko atklājumu pielietošanu ārstu un citu profesionāļu, t. sk. psihologu, praktiskajā darbībā.

Klīniskās psiholoģijas joma integrē zinātni, teoriju un praksi, lai izprastu, paredzētu un mazinātu psiholoģiskas dabas problēmas un disfunkcijas, kā arī, lai veicinātu cilvēka adaptāciju, subjektīvo labklājību un attīstību. Klīniskās psiholoģijas joma ietver cilvēka intelekta, emocionālos, bioloģiskos, psiholoģiskos, sociālos un uzvedības traucējumus, t. sk. arī smagu patopsiholoģiju dažādos dzīves posmos.

Klīnisko psihologu galvenie darbības veidi ir psiholoģiskā izpēte, novērtēšana un psiholoģiskās palīdzības sniegšana, izmantojot konsultēšanas un psihoterapijas metodes, kā arī citu speciālistu konsultēšana, prevencijas un psihoizglītojošais darbs, garīgās veselības politikas veidošana un pētniecība. Klīniskie psihologi strādā slimnīcās, klīnikās, veselības centros, krīzes centros, policijā, cietumos, sociālos dienestos, skolās, augstskolās, pētniecības institūtos, valsts un pašvaldību iestādēs, organizācijās un privātā praksē.

Klīniskās psiholoģijas praktisko nozīmi izsaka jau tās nosaukums, t. i., ka tā balstās uz klīnisko metodi. Zinātniskās pētniecības atziņas tiek izmantotas sadarbībā ar citu nozaru speciālistiem, lai veicinātu dažādas informatīvas un preventīvas darbības plašākā sabiedrībā saistībā ar psiholoģisko problēmu mazināšanu un novēršanu. Ikdienas profesionālajā praksē klīniskais psihologs visbiežāk nodarbojas ar indivīda vai ģimenes psiholoģisko izpēti, atzinuma sagatavošanu un konsultēšanu vai psihoterapiju. Klīniskā psihologa darbības pamatā ir ētikas principu ievērošana.

Klīniskās psiholoģijas izpētes/novērtēšanas gaitā psihologs izmanto dažādas metodes un iegūst informāciju no vairākiem avotiem. Klīniskie psihologi izmanto izpētes metodes, kas balstītas zinātniskā teorijā un empīriskā pētniecībā: klīnisko intervēšanu; uzvedības novērošanu un novērtēšanu; standartizētus testus intelekta novērtēšanai; dažādas temperamenta, pašcieņas, pašefektivitātes, emociju un uzvedības pašnovērtējuma aptaujas; projektīvas metodes u. c. Klīniskam psihologam ir svarīgi prast izvēlēties vispiemērotākās izpētes metodes katram klientam noteiktā situācijā un atzinumā norādīt uz jebkādiem izpētes metožu ierobežojumiem.

Veicot intervenci, klīniskais psihologs izmanto uz pierādījumiem balstītu praksi (evidence based practice), t. i., zinātniski pamatotās konsultēšanas un psihoterapijas metodes. Klīniskais psihologs veic gadījuma konceptualizāciju un piemēro konsultēšanas vai psihoterapijas mērķi un metodes atbilstoši klienta vajadzībām un iespējām. Visvairāk pētījumu, kas norāda uz psihoterapijas efektivitāti, saistīti ar kognitīvi biheviorālām pieejām, t. i., psihoterapijas virzienu, kura pamatā ir ideja par domāšanas veida un uzvedības maiņu klienta psihoemocionālā stāvokļa uzlabošanai. Tomēr psihoterapijas metožu efektivitāšu metaanalīzes norāda, ka arī citu psihoterapijas virzienu metodes sekmē pozitīvas izmaiņas, un daudzi klīniskie psihologi piemēro konsultēšanas vai psihoterapijas metožu specifiku atbilstoši katra individuālā klienta problēmām, izmantojot visatbilstošāko pieeju konkrētai situācijai.

Klīniskās psiholoģijas pētniecības vispārējais mērķis ir izprast cilvēka domāšanas, emocionālās un uzvedības problēmas, tās cēloņus un sekas, lai attīstītu metodes un pieejas, kā mazināt vai novērst šīs problēmas un traucējumus. Vienlaikus tās mērķis ir veicināt garīgo veselību un attīstīt efektīvas stratēģijas, kā cilvēkam tikt galā ar dažāda veida dzīves izaicinājumiem.

Klīniskās psiholoģijas pētnieki izmanto gan kvantitatīvas, gan kvalitatīvas pētniecības metodes, tomēr visbiežāk tiek izmantotas kvantitatīvās metodes – pašnovērtējuma un cita uzvedības novērtējuma aptaujas, standartizēti testi, strukturētas darbības vai uzdevumu novērošanas metodes un strukturētas intervijas, kas tiek analizētas atbilstoši kvantitatīvām kodēšanas shēmām. Mūsdienās īpaši aktuāli ir arī pētījumi par bioloģisko un sociālo faktoru mijiedarbību saistībā ar dažādām psiholoģiskām problēmām, un šiem pētījumiem tiek izmantoti arī fizioloģiski mērījumi, piemēram, kortizola līmenis un sirdsdarbība, kā arī ģenētiski mērījumi saistībā ar noteiktu gēnu īpatnībām. Klīniskās psiholoģijas pētniecība nereti tiek veikta sadarbībā ar citu zinātņu nozaru speciālistiem – neirologiem, ģenētikas speciālistiem, pediatriem, sociologiem, pedagogiem un citiem.

Viens no galvenajiem mūsdienu klīniskās psiholoģijas pētniecības virzieniem saistīts ar dažādu psiholoģisku problēmu un traucējumu etioloģijas izpēti, riska faktoru identificēšanu, lai pētījumu rezultātus varētu pielietot tālāk un radīt jaunas pieejas šo problēmu risināšanā vai mazināšanā. Viens no galvenajiem pētniekiem ir amerikāņu psihologs Dante Čiketi (Dante Cicchetti), kurš Minesotas Universitātes (University of Minnesota) pētniecības centrā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) veic pētījumus, kuru mērķis ir attīstīt integratīvu attīstības teoriju, kas varētu izskaidrot gan normālu, gan abnormālu ontoģenēzi, norādot, piemēram, uz mijiedarbību starp bērna nervu sistēmas darbību un viņa vecāku audzināšanas pieejām saistībā ar bērna emocionālām un uzvedības problēmām. Amerikāņu psihologs Džejs Belskijs (Jay Belsky) Kalifornijas Universitātē (University of California, Davis) veic pētījumus saistībā ar bērna atšķirīgām reakcijām uz agrīnām bērnības traumām, atkarībā no bērna fizioloģiskām reakcijām stresa situācijās. 

Otrs aktuālais klīniskās psiholoģijas pētniecības virziens saistīts ar noteiktu psihoterapijas metožu attīstību un tās efektivitātes mērījumiem saistībā ar noteiktām psiholoģiskām problēmām. Viens no galvenajiem šī pētniecības virziena pārstāvjiem ir angļu psihologs Deivids M. Klārks (David M. Clark), kurš Oksfordas Universitātē (University of Oxford) pēta trauksmes traucējumu simptomātiku un to psihoterapeitisko ārstēšanu ar kognitīvi biheviorālām pieejām. D. M. Klārks identificējis pacienta tendenci katastrofāli un neatbilstoši interpretēt nevainīgas fizioloģiskas sajūtas un attīstījis panikas traucējumu intervenci, kā arī pārbaudījis to efektivitāti. Viņa kolēģi Anke Ēlersa (Anke Ehlers) šo psihoterapijas pieeju pielietojusi pēctraumas stresa reakciju psihoterapeitiskā ārstēšanā, Pols Šalkovskis (Paul Salkovskis) to piemērojis trauksmes un uzmācību traucējumu ārstēšanai. Angļu psihoanalītiķis un psihologs Pīters Fonegijs (Peter Fonagy) Londonas Universitātes koledžā (University College London) attīstījis jaunu psihoterapijas pieeju – mentalizāciju (Mentalization-Based Treatment), kuras galvenais mērķis ir palīdzēt klientam labāk izprast savas un cita emocijas, domas, nodomus. P. Fonegijs veicis arī pētījumus, pārbaudot šīs terapijas efektivitāti.

Trešais svarīgais pētniecības virziens saistīts ar psiholoģisko traucējumu starpkulturāliem salīdzinājumiem. Pētnieki Tomass Ahenbahs (Thomas M. Achenbach) Vermontas Universitātē (University of Vermont) ASV un Leslija Reskorla (Leslie Rescorla) Brinmoras Koledžā (Bryn Mawr College) ASV kopīgi attīstījuši plašu aptauju sēriju, ko klīniskie psihologi izmanto visā pasaulē, lai pētītu bērnu un pieaugušo emocionālās un uzvedības problēmas. T. Ahenbahs ar kolēģiem veicis daudzus starptautiskus pētījumus, salīdzinot aptauju rezultātus no dažādām valstīm un kultūrām. Šajos starptautiskajos pētījumos piedalījušies arī Latvijas pētnieki. Būtiskus starptautiskus pētījumus saistībā ar psiholoģisko traucējumu simptomu atšķirībām dažādās kultūrās un psihoterapijas metožu pielietošanas atšķirībām dažādos sociokulturālos kontekstos veicis Pensilvānijas Pavalsts Universitātes (Pennsylvania State University) emeritētais profesors, latviešu izcelsmes ASV psihologs Juris Draguns, kurš ieguvis Amerikas Psihologu asociācijas (American Psychological Association) apbalvojumu par īpašu ieguldījumu starptautiskā psiholoģijas pētniecības veicināšanā.

Jēdzienu “klīniskā psiholoģija” 1907. gadā ASV ieviesa amerikāņu psihologs Laitners Vitmers (Lightner Witmer) – nodibināja žurnālu “Psiholoģiskā klīnika” (The Psychological Clinic) ar ievadrakstu “Klīniskā psiholoģija”. Viņš bija mācījies pie vācu ārsta un fiziologa, pirmās psiholoģijas laboratorijas dibinātāja Viljama Vunta (Wilhelm Maximilian Wundt) Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig). Atgriežoties ASV, L. Vitmers turpināja pētniecisko darbību (psihometriskie izpētes principi) Pensilvānijas Universitātē (University of Pennsylvania); 1896. gadā nodibināja pirmo psiholoģiskās palīdzības centru – “Psiholoģisko klīniku”. Šīs klīnikas darbības pamatā bija klīniskā metode – zinātnē balstīta praktiska darbība, lai izpētītu, novērtētu un risinātu psiholoģiskas problēmas. Pirmie klienti galvenokārt bija bērni, kuriem bija radušās dažādas mācīšanās un uzvedības problēmas. Psiholoģiskās palīdzības sniegšana L. Vitmera nodibinātajā klīnikā bija izteikts pretstats līdzšinējai psiholoģijas zinātniskajai praksei, kas kopš V. Vunta laboratorijas nodibināšanas, pētniecības nolūkos noritēja vienīgi laboratorijas telpās. L. Vitmers psiholoģiskās pētniecības atklājumus ieviesa praktiskā ikdienas dzīvē, sniedzot psiholoģisko palīdzību bērniem un pieaugušajiem ar noteiktām psiholoģiskām problēmām.

20. gs. sākumā vairākās ASV universitātēs un ārpus tām, sekojot L. Vitmera modelim, tika nodibināti līdzīgi psiholoģiskās palīdzības centri. Pirmā pasaules kara laikā ASV valdība psihologu intelekta izpētes prasmes izmantoja, lai veiktu intelekta izpēti ļoti daudziem armijā iesauktajiem, piemēram, karavīrus ar augstākiem intelekta rādītājiem novirzīja uz virsnieku apmācībām. Tomēr visstraujākā klīnisko psihologu profesijas attīstība notika Otrā pasaules kara un pēckara laikā, kad no frontes atgriezās karavīri ar psiholoģiskām traumām, ko sākotnēji apzīmēja ar jēdzienu “traumatiskais šoks” vai “kara neiroze”, bet vēlāk – “pēctraumas stresa traucējumi”. Šajā pēckara situācijā ārsti galvenokārt risināja somatiskās problēmas, un bija īpaša nepieciešamība iesaistīt klīniskos psihologus karavīru psiholoģiskai rehabilitācijai. Lai sekmētu plašākas klīnisko psihologu studiju programmu attīstību, to finansiāli atbalstīja ASV valdība. Arī Lielbritānijā un citās Eiropas valstīs šajā pēckara laikā īpaša vērība tika pievērsta bijušo karavīru psiholoģiskai atveseļošanai un klīnisko psihologu lielajai nozīmei šajā procesā. Padomju Savienības Maskavas Valsts Universitātē (Московский государственный университет имени М. В. Ломоносова) tika nodibināta Neiropsiholoģijas un patopsiholoģijas katedra (1970), kuras ietvaros psiholoģijas studenti apguva psiholoģiskās izpētes prasmes, bet studiju procesā netika iekļauta psiholoģiskā rehabilitācija, jo tajā laikā Padomju Savienībā tā tika uzskatīta par ārstu kompetenci.

Kopš 20. gs. 50. gadiem daudzās valstīs, piemēram, ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Austrālijā, plaši pieprasīta kļuvusi tieši klīniskās psiholoģijas specializācija, un uzņemšanas kritēji šajās studiju programmās ir augstāki nekā citās psiholoģijas apakšnozarēs. Klīniskie psihologi ASV un Lielbritānijā ieguvuši doktora grādu klīniskās psiholoģijas profesionālās doktorantūras studiju programmās, kurās apgūst gan pētnieciskās, gan praktiskās klīniskās psiholoģijas zināšanas un prasmes. Vairākās šajās programmās doktorantiem ir iespēja specializēties kādā no klīniskās psiholoģijas apakšspecializācijas jomām, piemēram, neiropsiholoģija, kopienas psiholoģija (community psychology), psihofizioloģija, garīgās veselības starpkulturālā pētniecība un intervences pētniecība. Citās Eiropas valstīs, t. sk. Latvijā, klīniskās psiholoģijas zinātniskās un praktiskās kompetences sākotnēji tiek apgūtas maģistra līmeņa profesionālās studiju programmās, ar iespējām turpināt padziļinātu specializēšanos, piemēram, psihoterapijas jomā.

Klīniskās psiholoģijas pētniecība visbiežāk tiek veikta universitāšu pētniecības nodaļās vai pētniecības centros, piemēram, Londonas Universitātes koledžas Klīniskās, izglītības un veselības psiholoģijas pētniecības nodaļā (University College London Research Department of Clinical, Educational and Health Psychology), Kembrižas Universitātes Autisma pētniecības centrā (University of Cambridge Autism Research Centre); Jēla Universitātes Bērnu izpētes centrā (Yale University Child Study Center) vai Minesotas Universitātes Bērna attīstības institūtā (University of Minnesota Institute of Child Development), kur tiek pētīta bērnu patopsiholoģijas attīstība un psiholoģiskās palīdzības sniegšana. Lielākie pētniecības institūti ASV, kur notiek pētniecība psihiatrijas, neiroloģijas, neiropsiholoģijas, klīniskās psiholoģijas un attīstības psiholoģijas jomā, ir valsts institūti – Nacionālais garīgās veselības institūts (National Institute of Mental Health – NIMH) un Jūnisas Kenedijas Šraiveras nacionālais bērnu veselības un attīstības institūts (Eunice Kennedy Shriver National Institute of Child Health and Human Development).

Dažās valstīs klīniskā psiholoģija ir viena no atsevišķām apakšvienībām plašākā psihologu asociācijā, piemēram, Britu psiholoģijas biedrībā ir Klīniskās psiholoģijas apakšvienība (British Psychological Society, Division of Clinical Psychology). Līdzīga struktūra ir ASV – Amerikas psiholoģiskajā asociācijā tā ir 12. apakšvienība – Klīniskās psiholoģijas biedrība (American Psychological Association Division 12, Society of Clinical Psychology, dibināta 1919). ASV 1966. gadā tika nodibināta arī Zinātniskā klīnisko psihologu biedrība (The Society for a Science of Clinical Psychology). Vairākās Eiropas valstīs klīniskie psihologi tiek pārstāvēti vispārējā psihologu asociācijā, piemēram, Somijas psiholoģijas asociācijā (Suomen Psykologiliitto), kur netiek nodalītas psihologu specializācijas jomas. Latvijas Klīnisko psihologu asociācija dibināta 1998. gadā. Starptautiski klīniskie psihologi tiek pārstāvēti Starptautiskajā lietišķās psiholoģijas asociācijā, Klīniskās un kopienas psiholoģijas divīzijā (International Association of Applied Psychology Division 6, Clinical and Community Psychology).

British Journal of Clinical Psychology (izdevējs Wiley–Blackwell, kopš 1981), Clinical Psychological Science (izdevējs Sage Publications, kopš 2012), Clinical Psychology Review (izdevējs Pergamon Press, kopš 1981), Clinical Psychology: Science and Practice (izdevējs American Psychological Association, kopš 1994), European Journal of Psychological Assessment (izdevējs Hogrefe Publishing, kopš 1995), Journal of Child Psychology and Psychiatry (izdevējs Wiley–Blackwell, kopš 1960), Journal of Clinical Child and Adolescent Psychology (izdevējs Taylor & Francis, kopš 1971), Journal of Clinical Psychology (izdevējs Wiley–Blackwell, kopš 1945), Journal of Consulting and Clinical Psychology (izdevējs American Psychological Association, kopš 1937), Journal of Personality Assessment (izdevējs Taylor & Francis, kopš 1936), Psychological Assessment (izdevējs American Psychological Association, kopš 1989).