Psiholoģijas attīstība Latvijā parasti tiek saistīta ar vēsturiskiem notikumiem (Latvijas valsts dibināšana, neatkarības zaudēšana, neatkarības atjaunošana), kuri ietekmējuši psiholoģiju kā zinātni. Taču jau pirms Latvijas dibināšanas bijuši notikumi, kuri iezīmē psiholoģijas kā zinātnes aizsākumus Latvijas teritorijā. Svarīgākie no tiem: 19. gs. beigās matemātiķis Hermans fon Vestermans (Hermann von Westermann) rakstīja par personības attīstību, saistot pedagoģiju ar psiholoģiju, priestera Aleksija Aristova (Алексий Петрович Аристов) grāmata “Eksperimentālā psiholoģija” (Психология опытная, 1889), skolotāja Kārļa Ašmaņa grāmata “Psiholoģijas pamatjautājumi” (1908). Pirmie sistemātiskie pētījumi un lekcijas par psiholoģijas tēmām Latvijā sākās pēc Latvijas Augstskolas (vēlāk – Latvijas Universitāte, LU) dibināšanas 1919. gadā. Nozīmīgākie psiholoģijas docētāji LU šajā laikā bija Pauls Dāle, Rūdolfs Jirgens, Pēteris Birkerts, šveicietis Ernsts Šneiders (Ernst Schneider), Jūlijs Aleksandrs Students.

20. gs. 20. un 30. gados sākas psiholoģijas zināšanu pielietošana izglītības, rūpniecības un psihiatrijas jomās. Notika arī pirmie mēģinājumi izmantot gan eksperimentālās, gan statistiskās metodes, tādējādi mēģinot ieviest augstus zinātniskuma standartus. Ironiskā kārtā Latvijas vārds saistībā ar psiholoģiju pirmo reizi starptautiski izskanēja sakarā ar skolnieci Ilgu Ķ., kurai it kā piemitušas telepātiskās spējas. Tomēr pēc P. Dāles izpētes “Vai Ilga Ķ. spēj lasīt domas?” (1938) izrādījās, ka Ilga Ķ. ņēmusi vērā fonētiskās nianses saskarsmes partnera teiktajā un nekādas telepātijas tur nebija. Tiek uzskatīts, ka tas starptautiskā mērogā ir viens no pirmajiem eksperimentālajiem pētījumiem, kuros ir viens dalībnieks. Pētnieciskā darbība, bieži lietišķi orientēta, koncentrējās LU Eksperimentālās psiholoģijas laboratorijā (1923–1938), vēlāk darbojās kā LU Psiholoģijas institūts (1938–1944). 1924. gadā tika nodibināts arī Izglītības ministrijas Psihotehnikas kabinets, 1925. gadā kabinetu apvienoja ar Rīgas pilsētas Veselības nodaļas Skolēnu nervu ambulanci un nosauca par Rīgas pilsētas Jaunatnes un arodu piemērotības pētīšanas institūtu, ko 1936. gadā pārdēvēja par Rīgas pilsētas Psihotehnikas un arodizvēles institūtu.

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācija 1941. gadā pārtrauca arī psiholoģijas zinātnes attīstību iepriekšējā mērogā. Esošās institūcijas pamazām beidza darboties, jo neatbilda padomju ideoloģijas nostādnēm, kurās psiholoģija varēja pastāvēt vienīgi kā pedagoģijas palīgnozare. Pārmaiņas sākās pēc Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) nāves 1953. gadā. Psiholoģija tika interpretēta kā zinātne, kas varētu celt tautsaimniecības produktivitāti, taču tai pat laikā nekas netika darīts, lai veidotu psiholoģijas izglītību – mācīties psiholoģijas programmās augstskolā Latvijā nebija iespējams pat līdz 1989. gadam, kad psihologu izglītošana sākās LU. Tajā laikā Latvijā nebija vairāk par 30 profesionāli izglītotiem psihologiem, kuri galvenokārt bija studējuši Maskavā vai Ļeņingradā. Tomēr psiholoģija kā zinātne padomju okupācijas laikā tomēr pastāvēja – Viestura Reņģes darbi par projektīvo diagnostikas metožu izmantošanu – “Patopsiholoģijas metodes un projicēšanas problēma” (Патопсихологические методики в аспекте проблемы проективности проанализированы, 1976) un šizofrēnijas pacientu rehabilitāciju darba vidē – “Personības faktora loma šizofrēnijas slimnieku darba spēju atjaunošanā” (Роль личностного фактора в восстановлении трудовой деятельности больных шизофренией, 1978); Geršona Breslava publikācijas par pirmskolas vecuma bērnu emocijām – “Pirmskolas vecuma bērnu emociju regulācijas problēmas” (Проблемы эмоциональной регулятции у дошкольников, 1984). Darbus par personības attīstību un individuālo stilu publicējusi arī Ārija Karpova – “Personības attīstības individuālais stils un sabiedriskā aktivitāte” (Индивидуальный стиль развития личности и общественная активность, 1985). Valdis Avotiņš pētījis iespējas diagnosticēt garīgo atpalicību – “Bērnu attīstības salīdzinošā dinamika” (Сравнительная динамика развития детей, 1986).

Sabrūkot PSRS, Latvijas psiholoģijai kā zinātnei pavērās nebijušas attīstības iespējas. Pirmo reizi psiholoģijas studiju programmā Latvijā studenti tika uzņemti 1989. gadā LU. Programmas izveidē un sākotnējā attīstībā lieli nopelni ir Malgožatai Rasčevskai, Intai Tiltiņai-Kapelei, V. Reņģem, Silvai Omārovai. Psiholoģijas studiju un pētniecības attīstībā sākotnēji LU, vēlāk arī citās augstskolās, nozīmīgs bija trimdas latviešu devums: Solveiga Miezīte no Toronto Universitātes (University of Toronto), kura gan konsultēja LU psiholoģijas studiju programmu izveidi, gan vēlāk docēja kursus un piedalījās pētniecībā LU. Arī Sandra Sebre, pārceļoties no Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) uz dzīvi Latvijā, ienesa LU moderno izpratni par pētniecību psiholoģijā. Psiholoģijas attīstību Latvijā būtiski ietekmējis arī Juris Dragūns no Pensilvānijas Valsts Universitātes (University of Pennsylvania; Penn, UPenn), ASV, un Aldis Putniņš no Austrālijas.

Psiholoģija strauji attīstījās vairākos virzienos: klīniskā psiholoģija, veselības psiholoģija, sociālā psiholoģija, personības psiholoģija, organizāciju psiholoģija, attīstības psiholoģija un kognitīvā psiholoģija. Pēdējo 15 gadu laikā notikuši lokālā mērogā nozīmīgi pētījumi šādās psihometriskās psiholoģijas jomās: psiholoģisko mērinstrumentu (testu) jaunradīšana, pārbaude un to standartizācija. Pētniecības centri – LU (M. Raščevska, S. Sebre, Aleksandrs Koļesovs, Baiba Martinsone, Anika Miltuze) un Rīgas Stradiņa Universitāte (RSU; Viktorija Perepjolkina, Kristīne Mārtinsone, Jeļena Koļesņikova). Mūsdienu Latvijā intelekta mērījumi ir svarīgs lietišķi orientētas psiholoģijas aspekts. Nozīmīgs pētniecības sasniegums ir LU veiktā Vudkoka-Džonsones kognitīvo spēju testa validizācija un standartizācija Latvijas iedzīvotājiem. Būtisks darbs veikts arī praktiskā intelekta testa izstrādē. LU īstenots nozīmīgs pētījums Vekslera intelekta testa bērniem validizācijai un standartizācijai. Līdzīgi pētījumi paveikti arī ar Ahenbaha adaptīvās uzvedības novērtēšanas testu. Svarīgs pētījumu virziens LU saistīts ar izglītības sistēmā izmantojamu testu radīšanu, nozīmīgākie – latviešu valodas un matemātikas sasniegumu tests un agrīnās lasītprasmes rādītāju tests. RSU norit darbs pie daudzdimensionālas personības aptaujas un Latvijas klīniskā personības testa izstrādes.

Sociālā psiholoģija ar visām tās apakšnozarēm veido ļoti būtisku daļu pēdējo 20 gadu Latvijas psiholoģijā; galvenās apakšnozares Latvijas sociālajā psiholoģijā ir sociālas izziņas pētījumi, politiskā psiholoģija, sociālās reprezentācijas, satiksmes psiholoģija un evolucionārā sociālā psiholoģija. Pētījumi sociālās izziņas (par to, kā cilvēks veido un lieto zināšanas par sociālo pasauli) jomā Latvijā sākās, Ivaram Austeram un Ģirtam Dimdiņam sākot strādāt LU pēc doktora studijām Stokholmas Universitātē (Stockholms Universitet). Šie pētījumi saistīti ar informācijas analīzi un spriedumu izdarīšanu starpgrupu kontekstā – gan pētot Eiropas Savienības (ES) atbalstītāju un ideoloģisko pretinieku spēju domāt, gan iedomājoties sevi oponentu vietā. Konceptuāli līdzīgi pētījumi tika veikti arī par Latvijas skaitliski lielākajām etniskajām grupām – latviešiem un krieviem. Cita tēma, kurā iesaistījušies pētnieki no Daugavpils Universitātes (DU) un Baltijas Starptautiskās akadēmijas (Irina Plotka, Dmitrijs Igoņins), ir implicito (netiešo) attieksmju pētījumi – kā daļēji apzināta, atmiņā glabāta informācija iespaido cilvēka attieksmi pret dažādām etniskajām grupām un personības adaptācijas problēmām.

Pētījumi politiskajā psiholoģijā tiek veikti LU (Ģ. Dimdiņš) un DU (Aleksejs Vorobjovs un Aleksejs Ruža). LU svarīgākās pētījumu tēmas ir politiskā ideoloģija, morālie spriedumi saistībā ar ideoloģiju un starpkultūru salīdzinošie pētījumi par politisko ideoloģiju. DU savukārt pētīti jautājumi par drošības uztveri, pilsoņu politisko iesaistītību un aktivitāti, kā arī jautājumi par attieksmi pret ES un pilsoņu priekšstatiem par ES funkcionēšanas pamatiem.

Sociālo reprezentāciju pētījumu ietvaros 21. gs. sākumā V. Reņģe un I. Austers LU veica pētījumu sēriju par to, kā Latvijas sabiedrībā tiek reprezentētas zināšanas par zinātni, t. sk. īpašu vērību pievēršot tam, kā tiek reprezentētas zināšanas par psiholoģijas zinātni. Sociālo reprezentāciju tēma pēdējā desmitgadē pētīta arī DU, kur A. Vorobjovs un A. Ruža pētīja priekšstatus par ES funkcionēšanas pamatiem. Starpdisciplinārs sociālo priekšstatu pētījumu jomas izvērsums ir LU zinātnieka Mārtiņa Kaprāna komunikācijas zinātnes ietvaros veiktie sociālās atmiņas pētījumi.

Satiksmes psiholoģijā pētījumi autovadītāju uzvedības jomā sākās 21. gs. pirmās desmitgades beigās LU un Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā (RPIVA; kopš 2017. gada pievienota LU). Ievērojamākie pētnieki – V. Reņģe, Inese Muzikante, I. Austers un V. Perepjolkina. Nozīmīgākie pētījumi satiksmes psiholoģijā saistīti ar riskantas autovadīšanas prognozēšanu, balstoties autovadītāju attieksmēs, vērtībās un sociālajās aksiomās. Pētīts arī, kā autovadītāju-ekspertu viedoklis par satiksmes negadījumu riska faktoriem atšķiras no vienkāršu autovadītāju viedokļa.

Evolucionārās sociālās psiholoģijas jomā I. Austers piedalījies starpkultūru pētījumos par cilvēka seksuālo uzvedību, konkrēti, kā šīs uzvedības dažādās izpausmes prognozē dažādi kultūras un personību raksturojoši mainīgie lielumi.

Attīstības psiholoģija Latvijā pirmām kārtām saistāma ar piesaistes stilu pētījumiem. Tie balstās angļu psihologa Džona Bolbija (Edward John Mostyn Bowlby) pētniecības tradīcijā par to, kā bērna pieredze, mijiedarbojoties ar vecākiem bērnībā, atstāj iespaidu uz vēlākās dzīves izvēlēm un motivāciju. Pateicoties S. Sebres un viņas doktorantu paveiktajam, piesaistes stilu un saistītu jautājumu pētniecība izveidojusies par ļoti nozīmīgu pētījumu virzienu LU. Tas radījis zinātniski svarīgus novirzienus, kas saista bērnības pieredzi ar varmācību pieaugušā vecumā, kā arī šie jautājumi tikuši pētīti starpkultūru salīdzinošajos pētījumos.

Emociju pētījumi notiek Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, kur G. Breslavs pēta, kā emocijas saistītas ar morālajiem spriedumiem un kognitīvo funkcionēšanu plašākā nozīmē.

Klīniskās psiholoģijas pētījumi pēdējo 20 gadu laikā ieņēmuši nozīmīgu vietu LU darbā. S. Sebre, Ieva Bite, B. Martinsone kopā ar saviem doktorantūras studentiem veikušas virkni pētījumu par konsultatīvo un palīdzības metožu efektivitāti dažādu uzvedības un emocionālo traucējumu gadījumos. Nozīmīgu vietu klīniskās psiholoģijas pētījumos LU ieņem arī dažādu psihisko traucējumu savstarpējā saistība, kā arī to prognozēšanas jautājumi.

Personības psiholoģijas jomā nozīmīgākie pētījumi veikti LU (V. Reņģe) un RSU (V. Perepjolkina). LU tika sākta Latvijas Personības aptaujas izstrāde, kas mūsdienās turpinās RSU. Tāpat LU pētnieki (V. Reņge, S. Sebre, I. Austers) piedalījušies starpkultūru pētījumos par t. s. lielā piecnieka faktoru (mūsdienās pasaulē vadošā pieeja personības izpratnei psiholoģijā; tās pamatā ir atklājums, ka personību var izprast, izmantojot piecas īpašību grupas jeb faktorus – neirotismu, ekstraversiju, atvērtība pieredzi, labvēlīgumu, apzinīgumu) lomu personības izpratnē.

Pedagoģiskā psiholoģija attīstīta DU (Anita Pipere); galvenais pētniecības virziens – kā skolotājiem izglītības gaitā var tikt iemācītas ilgtspējīgas attieksmes pret vidi; kā arī starpkultūru salīdzinošie pētījumi par matemātikas skolotāju profesionālās izglītības psiholoģiskajiem aspektiem. LU pētnieki (I. Austers, I. Muzikante) veic pētījumus par uzņēmējdarbības izglītības efektivitātes mērījumiem. Sarmītes Voitkānes un S. Miezītes vadībā LU veikti pētījumi par pirmo kursu studentu adaptāciju mācību procesam. Pētījumus par adaptāciju grūtību gadījumā pieaugošo izlasē RPIVA veikusi arī Guna Svence.

Kreativitātes pētījumi pēdējās desmitgadēs notikuši RPIVA, kur daiļrades procesu pētījumus veica Rita Bebre.

Psiholoģija vienmēr bijusi ļoti svarīga kā profesionālas darbības joma (dažkārt tiek uzskatīta pat par pašu svarīgāko psiholoģijas jomu). Pēdējo 25 gadu laikā, kopš LU absolvējuši pirmie bakalaura grāda ieguvēji, profesionālo psihologu skaits Latvijā audzis ļoti strauji. Ieskaitot profesionāļus, kuri saskaņā ar 2017. gadā Latvijas Republikas Saeimas pieņemto Psihologu likumu psiholoģiju studējuši vismaz piecus gadus, kuriem ir maģistra grāds psiholoģijā un kuri studējuši profesionālajā programmā vai nu bakalaura, vai maģistra studijās; 21. gs. to skaits varētu būt apmēram 1,7 tūkstoši (mūsdienās Latvijā nav precīza reģistra). Saskaņā ar Psihologu likumu profesionālo psihologu darbības jomas ir: izglītības un skolu psiholoģija; darba un organizāciju psiholoģija; klīniskā psiholoģija un veselības psiholoģija; juridiskā psiholoģija; konsultatīvā psiholoģija un militārā psiholoģija. Profesionālie psihologi apvienojušies asociācijās, kas koordinē viņu profesionālo darbību; nozīmīgākās – Latvijas Profesionālo psihologu asociācija (kopš 1994), Latvijas Psihologu apvienība (kopš 2002) un Latvijas Psihologu biedrība (kopš 2013).

Iznāk žurnāls Baltic Journal of Psychology (kopš 2001; pirmās žurnāla redaktores bija S. Miezīte un M. Raščevska) – mūsdienās vienīgais recenzētais (peer-reviewed) zinātniskais žurnāls Latvijā, kas publicē vienīgi psiholoģijas pētījumu rezultātus. Nozīmīgi ir arī “LU Raksti. Psiholoģija” (kopš 2004) un RPIVA konferencēm par radošumu saistītais krājums “Radoša personība” (2000–2013).