Pirmsākumos militāro psiholoģiju definēja kā sociālās pētniecības virzienu militārās vides kontekstā, kur izmanto psiholoģijas teorijas un empīriskos pētījumus, lai veidotu vienotu izpratni par militārās profesijas un vides specifiku un prognozētu savu/sabiedroto bruņoto spēku un pretinieka bruņoto spēku kaujas spējas un taktiku, kā arī civilās populācijas uzvedību, kas varētu būt nevēlama vai apdraudēt militāro operāciju veikšanu. Militārās psiholoģijas mērķis ir pielietot psiholoģijas zināšanas militārā vidē, lai veicinātu savu spēku izdzīvošanu kara vidē, mazinot pretinieka uzvaras iespējas. Vēlāk militāro psiholoģiju definēja kā psiholoģijas praktisku nozari, kur izmanto psiholoģijas principus un metodes militārā vidē. Militārā psiholoģija ir starpdisciplināra nozare, kas iekļauj vairākas psiholoģijas nozares: sociālo psiholoģiju, klīnisko psiholoģiju, darba/organizāciju psiholoģiju, eksperimentālo un inženierpsiholoģiju, lai pētītu militārās vides psiholoģiskos faktorus, kas ietekmē karavīru profesionālo sniegumu.

21. gs. karadarbība nosaka pārmaiņas psiholoģijas zinātnes attīstībā un praktiskajā pielietojumā, lai uzlabotu militārā personāla atlases sistēmu, apmācību, lēmuma pieņemšanas procesu, karavīru psihisko noturību, līderību un militārās kultūras kompetenci. Militārā vidē psihologu profesionālo darbību veic militārpersonas/virsnieki un civilie darbinieki. Militārie psihologi pēta un sniedz izpratni par militārā dienesta procesiem, kas saistīti ar psiholoģisko faktoru ietekmi uz karavīru profesionālo sniegumu:

1.     Rekrutēšana, atlase un militārā personāla uzturēšana (karjeras virzība, pārvietošana/rotācija, atvaļināšanās),

2.     Dalība starptautiskajās operācijās un traumatiskās vides ietekme uz karavīru fizisko un garīgo veselību,

3.     Karavīru kognitīvās un psihofizioloģiskās spējas, izmantojot moderno kara tehniku Sauszemes, Gaisa un Jūras spēkos,

4.     Specifiska militārā apmācība, lai nodrošinātu kaujas spējas un psiholoģisko sagatavotību,

5.     Karavīru rehabilitācija pēc traumatiskās krīzes kaujas vidē un starptautiskajās operācijās,

6.  Militārā līderība, lēmuma pieņemšanas process un vienības klimats un individuālā un vienības darbības efektivitāte,

7.     Militārā kultūra un ētiskās dilemmas lēmuma pieņemšanas procesā,

8.     Specifisku situāciju izpēte – psiholoģiskās operācijas, naidīgo spēku darbības prognozēšana un civiliedzīvotāju drošība militāro konfliktu reģionos un terorisma psiholoģija.

Militāro psihologu atbalsts tiek sniegts Nacionālo Bruņoto spēku (NBS) vadības/komandieru, spēku veidu un vienības karavīru, kā arī atsevišķu karavīru līmenī.

Militārā psiholoģija ir sociālo zinātņu psiholoģijas apakšnozare, kurā nosacīti iedala šādus pētniecības apakšvirzienus:

Klīniskā veselības psiholoģija (angļu clinical health psychology) – psiholoģijas nozare, kas pēta biheiviorālos, emocionālos, kognitīvos, sociālos un bioloģiskos komponentus, lai uzlabotu veselības aprūpes sistēmu, nodrošinot preventīvos pasākumus, slimību ārstēšanu un rehabilitāciju.

Klīniskā militārā psiholoģija (angļu clinical military psychology) – klīniskās psiholoģijas teoriju praktiska izmantošana militārajā vidē, lai uzturētu mentāli veselus bruņotos spēkus.

Operacionālā psiholoģija (angļu operational psychology) – militāro psihologu aktivitātes, kas veicina militāro spēku uzturēšanu un dzīvotspēju, sniedz atbalstu militārajiem komandieriem, lai sasniegtu stratēģiskos mērķus apdraudētā karadarbības un militāro operāciju vidē.

Taktiskā psiholoģija (angļu tactical psychology) – karavīru uzvedības izpēte tiešā kontaktā ar pretinieku, analizējot psiholoģiskos faktorus, kas palīdz karavīriem uzvarēt.

Kaujas psiholoģiskās operācijas (angļu combat psychological operations) – plānotas psiholoģiskas operācijas pret noteikto ietekmes mērķauditoriju, lai atbalstītu komandieru plānotās kaujas operācijas, lai samazinātu pretinieka kaujas spējas un agresiju attiecīgā Apvienoto spēku operāciju reģionā.

Militārās psiholoģijas pētnieki un praktiskie psihologi pielieto psiholoģijas zinātnes kvantitatīvās un kvalitatīvās pētniecības metodes, kā arī veic eksperimentus militārās vides kontekstā. Biežāk izmantotās pētniecības metodes ir testēšana, aptaujas, intervijas, novērojumi un situāciju analīze.

Militārās psiholoģijas ideju pirmsākumi par karavīru kaujas garu un morāli un karavadoņiem meklējami filozofijas un vēstures darbos, kas atspoguļo civilizācijas attīstību un saistās ar karadarbības pieredzi. Atbilstoši karadarbības paaudzēm militārās psiholoģijas attīstību iedala četros vēsturiskos posmos.

Pirmais posms – laika periods pirms Pirmā pasaules kara. Psihologi galvenokārt pētīja karavīru kaujas morāli. 1855. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) tika dibināts Svētās Elizabetes hospitālis, kur ārstēja psihiski slimos karavīrus. Dž. M. Ketels 1890. gadā ieviesa psiholoģijā “mentālo testu”, lai noskaidrotu cilvēku psihiskās veselības atšķirības un normas, izmantojot statistisko analīzi. 1907–1911. gados attīstījās klīniskā psiholoģija, kuras atziņas tika izmantotas militārajā vidē.

Otrais posms – Pirmais pasaules karš. Militārā psiholoģija kā zinātnes nozare tika ieviesta 1917. gadā, kad amerikāņu psiholoģijas asociācijā (APA) psihologu grupa pirmoreiz sāka pētīt, kā psiholoģija var risināt karadarbības izraisītās problēmas, kur galvenais uzdevums bija personāla atlase militārajam dienestam un to motivācijas izpēte. 1918. gadā tika plaši lietoti intelekta testi karavīriem, kas tiek izmantoti arī mūsdienās. Šajā laika periodā attīstījās arī aviācijas psiholoģija, kur galvenais uzdevums bija kara aviācijas pilotu atlase un apmācība, pētot intelektu un emocionālo stabilitāti. Papildus psiholoģiskajai testēšanai pirmo reizi tika identificēts kaujas stress (shell-schock) kā indivīda kognitīvā destruktivizācija, kas turpmāk attīstījās kā pētījumu virziens psihiatrijā un kognitīvajā psiholoģijā. Karavīru psiholoģisko reakciju novērošana pēc ķīmisko ieroču lietošanas aizsāka pētniecību par kara vides psihisko un fizisko ietekmi uz karavīru veselību, nosakot jauna pētījumu virziena attīstību militārajā psiholoģijā – kara traumatiskā vide un karavīru mentālā veselība. Tika veikti pirmie nozīmīgie pētījumi militārās psiholoģijas jomā:

1.     Intelekta testu pielietojums industriālā un militārā vidē,

2.     Personāla atlase militārajam dienestam (aviācija, sauszemes kara tehnika un kara flote),

3.     Karavīra fizisko un psiholoģisko spēju izpēte, lai uzvarētu pretinieku (kaujas spars, morāle),

4.   Apraksta karavīru psiholoģiskās reakcijas, kas saistās ar kara tehnikas un ķīmisko kaujas ieroču pielietošanu (pirmie centieni identificēt kaujas stresa reakcijas),

5.     Uzsāk pētīt karavīru garīgās veselības stāvokli un reakcijas pēc kaujas ievainojumiem.  

Pēckara periodā no 1920. līdz 1930. gadam tika pētīta karavīru attieksme pret militāro dienestu, motivācija un morāle, kā arī militārā līderība, militārās vides ietekme uz karavīru uzvedību, militārā izlūkošana, psiholoģiskās operācijas, karavīru atlase sevišķo uzdevumu vienībām.

Trešais posms – Otrais pasaules karš. Pamatojoties uz Pirmā pasaules kara psiholoģiskajām atziņām, turpinās pētījumi militārajā psiholoģijā, kas saistās ar kaujas vidi, personāla atlasi un morāli, kā arī militārā personāla profesionalitāti dažādos spēka veidos. Papildus zinātniskais pienesums bija testu tehnikas izstrāde, lai noteiktu karavīru psiholoģiskās problēmas traumatiskā vidē, ko vēlāk ieviesa civilā sektorā. Kara laikā pastāvēja speciālistu centieni identificēt karavīru bailes, kaujas izsīkumu, ko definē kā kaujas stresu, tomēr šīs zināšanas nebija pietiekami attīstītas, lai identificētu karavīru garīgās veselības problēmas un identificētu karavīru psiholoģiskās reakcijas pēc dalības karadarbībā. Psihologi atzina, ka kara ķirurgu medicīniskie novērojumi bija nozīmīgi, bet nepietiekami, lai veiktu zinātniskas atziņas militārās psiholoģijas jomā. Pirmās ziņas par kara vides ietekmi uz karavīru psihi ieguva no pacientu sūdzībām par organisma specifiskām somatiskām reakcijām, kam nav fizioloģiska pamata (iedomāts aklums pēc kontūzijas, muskuļu krampji, trauksme, bezmiegs un galvassāpes, dezorganizācija laikā un telpā).

Militārā vidē sāka attīstīties klīniskā psiholoģija, tomēr vēl nebija zinātnisku skaidrojumu par ievainoto karavīru psiholoģiskajiem simptomiem. Tika diagnosticēti pieci galvenie garīgās veselības traucējumi: neiroze, personības disociācija, alkoholisms, epilepsija un vājprāts. Pētot izdzīvojošo psiholoģiskās reakcijas pēc atomieroču pielietošanas, tika konstatētas pēctraumatiskā stresa sindroma reakcijas, par kurām militārās psiholoģijas nozarē runā tikai daudzus gadus vēlāk. Šajā laika periodā tika fiksētas atziņas par genocīdu, kas vēlāk turpinājās sociālās psiholoģijas ietvaros, pētot pakļaušanos autoritātei, ietekmi un agresiju.

Galvenie militārās psiholoģijas jaunievedumi Otrā pasaules kara laikā:

1.     Psihometriskā testēšana (atlase, morāle, uzvedība, personāla novērtēšana, apmācība, sociālās attiecības),

2.     Kaujas vides izpēte (kaujas spars, kaujas nolemtība jeb izsīkums – kaujas stress),

3.     Garīgās veselības izpētes kategorijas: neiroze, personības disonance, alkoholisms, epilepsija un vājprāts,

4.     Kultūras un sociālo grupu atšķirību pētījumi,

5.     Kara psiholoģisko faktoru raksturojums un propagandas pielietošana,

6.     Genocīda izpēte (vardarbība un cilvēka izdzīvošanas spēks),

7.     Attīstījās aviācijas un klīniskā psiholoģija,

8.     Akūtu un hronisku psiholoģisko reakciju noteikšana izdzīvojušiem upuriem pēc atomieroču pielietošanas.

Ceturtais posms – laika periods pēc Otrā pasaules kara līdz mūsdienām. Militārās karadarbības noziegumu pieredze un genocīds sniedz jaunu izpratni par humāniem procesiem pasaulē. Kara noslēgums ar Japānas atomkara pieredzi Hirosimā un Nagasaki 1945. gadā aizsāka Aukstā kara periodu starp ASV un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) līdz PSRS sabrukumam 1991. gadā, kura pamatā bija cilvēces baiļu uzturēšana pasaulē par atkārtotu kodolieroču pielietojumu. Militārās psiholoģijas pētnieku darbībā tas iezīmē jaunu virzienu, kas saistās ar ideoloģisko propagandu, kā arī specifisku katras valsts bruņoto spēku karavīru sagatavošanu un nemilitāru ietekmi uz nosacītā pretinieka karavīru kaujas gatavību un morāli. Mūsdienās tas pazīstams kā psiholoģiskais karš – psiholoģiski stratēģiskās kampaņas pret citu valsti un psiholoģisko metožu pielietojums pret citas valsts sabiedrību, ar mērķi ietekmēt sabiedrības vērtību sistēmu, uzskatus, attieksmi pret savu valsti un uzvedību, lai sasniegtu sociāli politiskus, ekonomiskus vai militārus mērķus.

Mūsdienu karadarbības pieredzē Vjetnamas karam (vērienīga ASV iejaukšanās karā, 1965–73) ir īpaša nozīme militārās psiholoģijas attīstībā, jo šajā laika periodā tika pirmo reizi zinātniski definēts Pēctraumatiskā stresa sindroms (PTSS; posttraumatic stress disorder, PTSD) karadarbības vidē, noteikti tā simptomi un ārstēšanas iespējas sadarbībā ar militārajiem psihologiem, psihiatriem, medicīnisko personālu un kapelāniem. ASV sociālo pētījumu dati liecināja, ka Vjetnamas karā bojā gājušo, ievainoto un smagi ievainoto karavīru procentuālais skaits ir mazāks nekā izdzīvojušo karavīru skaits, kas cieš no PTSS un ir sociāli izolēti, jo nespēj integrēties civilā darba vidē fizisko ievainojumu un emocionālās disonanses dēļ. Pēc Vjetnamas kara pieredzes militārie psihologi akcentē, ka kara veterāniem ir grūtāk sadzīvot ar emocionālām sāpēm nekā ar fiziskām traumām (ievainojumu rētām un locekļu amputācijām). Militārās psiholoģijas galvenās atziņas Vjetnamas kara seku ietekmē:

1.     Ķīmisko kaujas ieroču pielietojums un to destruktīvās sekas Vjetnamas civiliedzīvotājiem – slimību iedzimtība vairākās paaudzēs,

2.     Karadarbība džungļos – nepieciešama specifiska karavīru apmācība, lai spētu karot dažādos klimatiskos apstākļos,

3.     Nežēlīga attieksme pret karagūstekņiem – Ženēvas konvencija un karadarbības likumi nespēj apturēt karavīru nepamatotu agresiju un kara noziegumus,

4.     ASV sabiedrības protests – spēj apturēt karadarbību, bet valdība nespēj atrisināt jautājumus par kara veterānu integrāciju civilajā dzīvē pēc kara,

5.    Tiek definēts TSS – psihiski traucējumi, ko izraisa ilgstoši traumatiski notikumi (kaujas/operacionālās vides iedarbība uz psihi) saistībā ar reālu ievainojuma vai nāves draudu pieredzi personīgi vai dienesta biedriem,

6.     Noteikti PTSS simptomi un ārstēšanas iespējas.

Ceturtās paaudzes karadarbībai raksturīgi vairāki faktori: politiskā, ekonomiskā un militārā spēka pielietošana; asimetriska karadarbība – robežlīniju nojaukšana starp karu un politiku, kaujiniekiem un civiliedzīvotājiem; terorisma taktika; informācijas un psiholoģiskais karš, lai manipulētu ar cilvēku apziņu. Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) – starptautiski militārā alianse apvieno vairākas Eiropas un Ziemeļamerikas valstis ar mērķi saglabāt un attīstīt savas aizsardzības spējas gan individuāli, gan kopējiem spēkiem, nodrošinot kopīgas aizsardzības plānošanas pamatu pasaules drošības uzturēšanai un nepieciešamības gadījumā militāro operāciju veikšanai dažādu pasaules valstu reģionos.

Starptautisko militāro operāciju realizācija NATO valstu bruņoto spēku ietvaros iezīmē jaunas vadlīnijas militārās psiholoģijas zinātnē, jo karavīriem jāspēj pildīt profesionālos pienākumus starptautiskā vidē – apvienoto spēku ietvaros (Sauszemes, Jūras un Gaisa spēki), kur karavīru profesionālā un psiholoģiskā sagatavotība var būt atšķirīga. Militārie psihologi pēta un risina jautājumus par operacionālās vides stresa faktoriem, karavīru psihisko noturību un militāro apmācību, lai samazinātu karavīru psiholoģiski traumatisko pieredzi pēc misijas. Militārie psihologi sniedz atbalstu karavīru psiholoģiskai sagatavošanai pirmsmisijas, misijas un pēc misijas jeb rehabilitācijas periodā. NATO valstu bruņoto spēku psihologi ir pētījuši karavīru psiholoģiskos faktorus starptautiskās militārās operācijās Kosovā, Irākā, Afganistānā, lai pilnveidotu karavīru psiholoģisko sagatavotību.

Ir notikušas būtiskas izmaiņas karadarbībā (kara paņēmienos, stratēģijā, taktikā), lai gan kopumā kara koncepts kā diplomātijas vardarbīgs turpinājums, kā arī kara mērķis vēsturiski – ar vardarbīgu spēku panākt, lai pretinieks pieņem svešu gribu, ir palikuši bez izmaiņām. Ukrainas karadarbības pieredze aktualizē politikas zinātnē jēdzienu “hibrīdkarš”, kas ir grūti definējams. Tajā var iekļaut jebkuru darbību, ko pret savu pretinieku īsteno agresora valsts, lai panāktu sev labvēlīgu varas un resursu pārdales iznākumu. Viens no hibrīdkara elementiem ir sabiedrības, karavīru vai politiskās elites apziņas manipulēšana, lai ar nemilitāriem līdzekļiem ietekmētu valsts sabiedrību pirms militāra konflikta uzsākšanas.

1.     Iepriekš veiktas agresora valsts sabiedrības psiholoģiskās ietekmēšanas kampaņas, kas pamatojas uz detalizētu militāro izlūkinformāciju par sabiedrību un Bruņoto spēku (BS) kaujas gatavību,

2.     Krimas aneksijas sagatavošana, izmantojot sabiedrības psiholoģiskās ietekmēšanas metodes,

3.     Masu mēdiju ietekme – propaganda, informācijas viltošana, vēstures faktu interpretācija,

4.     Militāri slēptas aktivitātes no agresora valsts,

5.     Nepietiekama karavīru militārā apmācība,

6.     Politisko līderu korupcija, iepriekšēja vervēšana – nespēja pieņemt lēmumus,

7.     Militāro līderu neizlēmība un paļaušanās uz valdību,

8.     Virsnieku ģimeņu šantāža – virsnieku piespiedu dezertēšana,

9.     Karavīru nespēja pieņemt faktu, ka jākaro pret “savējiem brāļiem” – pilsoņa kara iezīmes,

10.   Ukrainas militāro spēku kulminācija un līderu personīgais piemērs.

Neskatoties uz masu mediju spekulācijām par mūsdienu karadarbību un cilvēku psiholoģisko ietekmēšanu, NATO valstu ietvaros militārās psiholoģijas izpētes galvenais mērķis paliek nemainīgs attiecībā uz katras valsts bruņoto spēku karavīru psiholoģisko sagatavošanu dalībai militārajās operācijās un profesionālo karavīru zvēresta izpildi, kas galvenokārt saistās ar kaujas gatavību un gatavību upurēties, lai aizstāvētu savas valsts neatkarību.

Militārā psiholoģija attīstās NATO valstu BS un pasaules valstu BS ietvaros, ņemot vērā aktuālos pasaules drošības riskus un katras valsts aizsardzības koncepciju, tomēr Latvijā militārās psiholoģijas pētnieciskā prakse nav pietiekami attīstīta, jo to zināmā mērā nosaka BS resursu ieguldījums militārās psiholoģijas pētniecībā un praktisko militāro psihologu kvalifikācijas uzturēšanā. Latvijas Psihologu likumā ir norādīta psihologu profesionālās darbības joma – militārā psiholoģija, tomēr zinātņu nozaru klasifikatorā militārā psiholoģija nav ieviesta kā psiholoģijas zinātnes apakšnozare, jo ir nepietiekams izstrādāto promocijas darbu skaits Doktora zinātniskā grāda iegūšanai, kur pētniecības saturs atbilstu militārās psiholoģijas nozarei.

Pamatjautājumi, ko mūsdienās pēta militārie psihologi pasaulē, ir:

1.     Rekrutēšana un atlase militārajam dienestam – personības psiholoģiskā izpēte,

2.     Karavīru psihiskā noturība un militārās izglītības un militārās apmācības metodes,

3.     Militārās līderības jautājumi un militāro organizāciju psiholoģiskie faktori,

4.     Moderno tehnoloģiju ietekme uz karavīru militāri profesionālo sagatavošanu,

5.     Karavīru dalība starptautiskajās operācijās – stresa faktori, militāro ģimeņu atbalsts,

6.     Karavīru pēctraumatiskā stresa sindroms un tā ārstēšana,

7.     Militārās vides ārējie ietekmes faktori un militārā kultūra,

8.   Psiholoģijas zinātnes praktiskais pielietojums mūsdienu militārajos konfliktos – sociālā ietekme, psiholoģiskās operācijas, terorisma taktika u. c.

NATO valstu ietvaros bruņoto spēkos ir atšķirīgas struktūras, kas pārvalda militāro psihologu dienestu profesionālo darbību atbilstoši katras dalībvalsts iespējamiem resursiem. Vairums NATO valstīs pastāv Militārās līderības un militārās psiholoģijas pētniecības institūti, kas ir Aizsardzības ministrijas, Bruņoto spēku (spēku veidi – sauszemes, gaisa un jūras spēki) vai militāro izglītības iestāžu pakļautībā. Ārpus NATO valstu bruņotajiem spēkiem militārās psiholoģijas jomā tiek uzturēta starptautiska sadarbība ar Singapūras, Indonēzijas, Brazīlijas, Korejas, Indijas, Dienvidāfrikas, Gruzijas, Ukrainas, Somijas un Šveices militārās psiholoģijas pārstāvjiem. Krievijas militāro psihologu pētījumi joprojām nav pieejami rietumu zinātnieku pasaulei, jo netiek publicēti angļu valodā, izņemot dažas pieejamas mācību grāmatas par kara psiholoģiju krievu valodā. Latvijā pētījumi militārās psiholoģijas jomā tiek veikti Nacionālā aizsardzības akadēmijā.

Viens no nozares pamatlicējiem ir Lielbritānijas industriālās psiholoģijas pārstāvis Čārlzs Maiers (Charles Myers), kurš uzsāka britu armijas vadības konsultēšanu Pirmā pasaules kara laikā. Stenforda Universitātes (Stanford University) profesors Luiss Tērmans (Lewis M.Terman) 1916. gadā izstrādāja Binet-Simon testēšanas skalu, ko ieviesa kā intelekta testēšanas metodi ASV armijā Pirmā pasaules kara laikā. Amerikāņu psihologs Roberts Jerkīs (Robert Yerkes) publicējis pētījuma rezultātus par intelekta testēšanu ASV armijā 1921. gadā.

Amerikas Psiholoģijas asociācijas 19. divīzijas ievērojamākie militārās psiholoģijas pārstāvi laika periodā no 1944. līdz 1946. gadam bija R. Jerkīs, Ričards Eliots (Richard Elliot), Edža Dols (Edga Doll), Kelvins Stouns (Calvin Stone), Ernests Hilgards (Ernest Hilgard), Karls Rodžers (Carl Rogers) un Čonsijs Lauttits (Chauncey M. Louttit).

Par vienu no klīniskās psiholoģijas pamatlicējiem militārā vidē uzskata Laitneru Vitmeru (Lightner Witmer), Pensinvānijas Universitātes (University of Pennsylvania (Penn or UPenn) psihologu, kurš ieviesa terminu “klīniskā psiholoģija”. Mūsdienu klīniskās militārās psiholoģijas un klīniskās veselības psiholoģijas ievērojamākie zinātnisko publikāciju un grāmatu autori ir psiholoģijas doktors, ASV pulkvežleitnants Kerijs Kenedijs (Carrie H. Kennedy) un neiropsiholoģijas profesors Eriks Zilmers (Eric A. Zillmer), kuri pārstāv Amerikas Psihologu asociācijas 19. divīziju (American Psychological Association, Division 19 – Society for Military Psychology).

Zinātniski nozīmīgu publikāciju autors par militāri operacionālajiem stresa faktoriem mūsdienu karadarbībā un karavīru psihisko noturību ir ASV armijas pulkvedis, profesors Pauls Bartonijs (Paul T. Bartone). Karavīru profesionālo darbību kaujā un traumatiskās vides ietekmi uz karavīriem pēta Maikls Metjūss (Michael D. Matthews) inženierpsiholoģijas psihologs, profesors ASV Vestpointas militārajā akadēmijā (United States Military Academy; West Point).

Pamatojoties uz faktu, ka militārā psiholoģija ir psiholoģijas zinātnes lietišķa nozare, tad informāciju par katras valsts vadošajiem pētniekiem šajā jomā var skatīt nozīmīgāko militārās psiholoģijas organizāciju avotos.

Amerikas Psihologu asociācija, 19 Divīzija, Militārā psiholoģija (American Psychological Association, Division 19 – Society for Military Psychology) – Amerikas Psihologu asociācijas struktūrvienība – zinātniska un profesionāla psihologu organizācija, kas nosaka militārās psiholoģijas zinātnes pētījumu un publicēšanas standartus.

Starptautiskā militārās testēšanas asociācija (International Military Testing Association, IMTA) – militāro psihologu organizācija, kas reizi gadā zinātniskā konferencē popularizē militārās psiholoģijas zinātnes sasniegumus NATO un citu valstu vadošo militāro psihologu līmenī.

Starptautiskās praktiskās militārās psiholoģijas organizācija (International Apllied Military Psychology Symposium, IAMPS) – militārās psiholoģijas pētnieku un praktisko psihologu organizācija, kas katru gadu citā uzņēmējvalstī organizē militāro psihologu konferenci.