Inženierpsiholoģija ir lietišķa joma, kas kalpo par tiltu starp tehnoloģijām un cilvēkfaktoriem, un tā izmanto citu psiholoģijas jomu atziņas, lai testētu un ieviestu jaunas tehnoloģijas. Inženierpsihologi nāk gan no psiholoģijas nozares, gan no inženierzinātnēm un papildus apgūst psiholoģiju, taču neatkarīgi no tā, no kuras jomas nāk speciālisti, viņus visus vieno kopīgs mērķis izzināt esošo tehnoloģiju adaptāciju cilvēka psihei, prognozēt iespējamās lietošanas sekas un novērst nepilnības. 

Inženierpsiholoģijas nosaukums ir cēlies, savienojot vārdus “inženierija” un “psiholoģija”. Termins “inženierija” ir radies no latīņu valodas vārda ingenium. Tulkojumā tas nozīmē indivīda iedzimtās spējas un talantus, kas paredz mentālo spēju un radošo prasmju izmantošanu problēmu risināšanā vai inovatīvu risinājumu izstrādē. Termins “psiholoģija” ir salikums no sengrieķu valodas vārdiem ψυχή, psyche, kas tulkojumā nozīmē ‘dvēsele’, un λόγος, logos, kas nozīmē ‘mācība’, ‘zināšanas’. Mūsdienās ar to saprot zinātni par cilvēka uzvedību, izziņas procesiem, emocijām un mijiedarbību ar apkārtējo vidi. Termins “inženierpsiholoģija” radās pēc Otrā pasaules kara, lai apzīmētu tehnoloģiju un cilvēkfaktoru mijiedarbību.

Teorētiskajā pētniecībā inženierpsiholoģija attīstās trijos virzienos:

1. cilvēka kapacitātes un ierobežojumu izpratne: veicina izpratni par cilvēka kognitīvajām, sensorajām un fiziskajām iespējām un ierobežojumiem, lai izstrādātu vidi, sistēmas un produktus, kas ir saderīgi ar cilvēka iespējām;
2. uz cilvēku vērsts dizains: veido sistēmas, kas ir lietotājiem ērtas, atbilst viņu vajadzībām un ir patīkamas;
3. cilvēciskie faktori tehnoloģiju attīstībā: inženierpsiholoģija sniedz ieskatu par to, kā cilvēki mijiedarbojas ar tehnoloģijām un kā tehnoloģijas var izstrādāt, lai uzlabotu cilvēku veiktspēju, drošību un apmierinātību, kā arī informē par jaunu tehnoloģiju attīstību, to izstrādē un ieviešanā ņemot vērā cilvēciskos faktorus.

Lietišķajā pētniecībā inženierpsiholoģija ietver tēmas, kuras var apkopot četrās sadaļās:

1. sistēmas veiktspējas un drošības uzlabošana: optimizējot sistēmu un produktu dizainu un pamatojoties uz cilvēkfaktoru principiem, inženierpsiholoģija var palīdzēt uzlabot veiktspēju, drošību un efektivitāti, samazināt kļūdas un negadījumus un uzlabot sistēmas vispārējo efektivitāti;
2. lietotāju pieredzes uzlabošana: ņemot vērā cilvēciskos faktorus sistēmu dizainā, inženierpsiholoģija palīdz radīt gan emocionāli patīkamu, gan produktīvu lietotāja pieredzi, tādējādi tā nodrošina, ka lietotāji pieņems šos produktus/pakalpojumus un būs ar tiem gandarīti;
3. izmaksu samazināšana un produktivitātes uzlabošana: inženierpsiholoģija var palīdzēt samazināt izmaksas, kas saistītas ar sistēmu kļūdām, negadījumiem un lietotāju neapmierinātību. Izstrādājot lietotājam ērtas un efektīvas sistēmas un produktus, inženierpsiholoģija var uzlabot produktivitāti, samazināt cilvēku kļūdas faktoru un nepieciešamību pēc dārgas pārprojektēšanas un modernizācijas;
4. pieejamas un iekļaujošas vides nodrošināšana: inženierpsiholoģija veicina tādu sistēmu, vides un produktu izstrādi, kas ir pieejami un iekļaujoši dažādām iedzīvotāju grupām, tostarp cilvēkiem ar invaliditāti, gados vecākiem pieaugušajiem un personām ar dažādu kultūras izcelsmi. Tas palīdz nodrošināt, ka tehnoloģijas un sistēmas ir lietojamas un efektīvas visiem lietotājiem neatkarīgi no viņu spējām vai īpašībām.

Inženierpsiholoģijas galvenais uzdevums ir veidot sadarbību starp inženierzinātnēm, ergonomiku un psiholoģiju, lai izstrādātu tādas sistēmas, kas galvenokārt kalpotu cilvēku vajadzībām, drošībai un vispārējai dzīves kvalitātes uzlabošanai. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) inženierpsiholoģija galvenokārt ir daļa no psiholoģijas zinātnēm, kur speciālisti vispirms iegūst izglītību psiholoģijā un pēc tam izvēlas jebkuru jomu, kurā šīs zinātnes lietot, piemēram, medicīnā, aeronautikā, robotikā, informācijas tehnoloģijās (IT), arhitektūrā un citur. Eiropā speciālisti galvenokārt ierodas no inženierzinātņu lauka, arī no ergonomikas, un integrē psiholoģijas atziņas. Āzijā, konkrētāk, Ķīnā un Japānā, speciālisti nāk no abām jomām un uzsver biomehānikas, robotikas, fizioloģijas un vides zinātņu nozīmi.

Psiholoģijas jomā inženierpsiholoģija sākotnēji balstījās kognitīvās psiholoģijas, organizāciju psiholoģijas un biznesa psiholoģijas atziņās; tika veikti daudzi pētījumi par to, kā daudzveidīgi stimuli ietekmē dažādus fizioloģiskos stāvokļus, ieskaitot cilvēku sajūtas, uztveri, reakciju un citus. No šīm atziņām strauji attīstījās pētījumi par psiholoģisko nogurumu, stresu un ergonomiku darba vietā, lēmumu pieņemšanu, uzmanības noturību un citiem kognitīvās psiholoģijas konceptiem cilvēku mijiedarbībā ar dažādām tehnoloģijām un sistēmām. 20. gs. 60.–70. gados notika pavērsiens saistībā ar dažādu alternatīvu preču un pakalpojumu ienākšanu tirgū un radās nepieciešamība izzināt ne tikai to, vai cilvēki ir spējīgi lietot konkrētu tehnoloģiju, bet arī to, vai viņiem tā patīk. Tādējādi inženierpsiholoģijā ienāca organizāciju un biznesa psiholoģijas teorijas par apmierinātību, emocijām, labizjūtu un citiem jēdzieniem, kas skaidro, ka cilvēki lēmumus pieņem, balstīdamies emocionālajā apmierinātībā ar produktu un pakalpojumu. Mūsdienās līdz ar interneta un tehnoloģiju attīstību arvien vairāk tiek lietotas sociālās psiholoģijas un kognitīvās neirozinātnes atziņas, pētīti cilvēku uzvedības determinējošie faktori, kad tie mijiedarbojas ar tehnoloģijām no jebkuras citas inženierzinātņu jomas.

Savukārt inženierzinātņu jomā inženierpsiholoģija balstās informācijas teorētiskajās idejās, kur tiek apskatīts cilvēka informācijas apstrādes ātrums un stimula-reakcijas saderība, vērīgums, selektīvā un sadalītā uzmanība, sistēmu skaņas transmisija, informācijas pārvaldības kapacitāte, informācijas kodēšana, uztveres un motorā prognostika, atbildes reakcijas ātruma un precizitātes mijsakarības, kognitīvo resursu un laika dalīšana, prasmju apguve, stresa ietekme uz izpildījumu u. c., kur daudzi elementi pārklājas ar psiholoģijas pētījumiem. Šobrīd notiek tas, ko dēvē par trešo tehnoloģiju vilni un ko izteikti raksturo plaša lietojuma mākslīgā intelekta sistēmas, tāpēc aizvien vairāk tiek lietotas psiholoģijas zinātnes atziņas, lai plānotu, testētu un ieviestu plaša spektra tehnoloģijas, sistēmas un inovācijas, kas būtu viedas, ilgtspējīgas, videi un sabiedrībai piemērotas. Šādas tehnoloģijas sastopamas, piemēram, vides zinātnēs, bioloģijā, medicīnā, IT zinātnēs, arhitektūrā, robotikā, aeronautikā, pilsētplānošanā, dizainā un citur.

Inženierpsiholoģijas pētniecībā lielu ietekmi ir atstājusi eksperimentālā psiholoģija, kuras metodes vēl joprojām tiek lietotas gan datu ievākšanā, gan analīzē. Inženierpsiholoģijā tiek veikti gan lietišķie, gan fundamentālie pētījumi, izmanto gan korelatīvos, gan ietekmes pētījumus, plaši pielieto aktivitātes izlases (activity sampling), kritisko gadījumu analīzes, sistēmu performances, efektivitātes koeficientu aprēķinus un citas metodes. Lietišķo pētījumu mērķis ir testēt dažādas tehnoloģijas dabiskajā vidē, lai izstrādātu lietošanas protokolus. Inženierpsihologi tiek pieaicināti kā konsultanti, lai piedalītos testēšanas metodikas izstrādē un ieviešanā, kas var būt ļoti plaša. Bieži tie ir eksperimentāli un kvazieksperimentāli pētījumi, kuros inženierpsihologu uzdevums ir noskaidrot, kā tehnoloģija ietekmē iekšējos un ārējos psiholoģiskos procesus. Kā papildu metodes var tikt lietotas arī intervijas, fokusgrupas un citas kvalitatīvās pētījumu metodes, lai izzinātu cilvēku uztveri un attieksmi pret noteiktām tehnoloģijām. Fundamentālos pētījumos pētniecības metožu loks ir plašs, sākot no eksperimentiem un beidzot ar kvalitatīviem pētījumiem, gadījumu analīzēm. Tiek veiktas arī psihometriskās aptaujas dažādu demogrāfisko grupu vispārējā viedokļa noskaidrošanai un fenomenu mijsakarību noteikšanai.

Inženierpsiholoģija sākotnēji attīstījās kā daļa no eksperimentālās psiholoģijas un industriālajām inženierzinātnēm jau 19. gs. beigās. Tās iedīgļi meklējami ASV un Lielbritānijā pirms Pirmā pasaules kara un tā laikā, taču visā pasaulē inženierpsiholoģija ieguva neatkarīgas zinātnes statusu līdz ar Otro pasaules karu. Konkrētāk, tā kļuva populāra līdz ar 1946. gadā iznākušo mācību grāmatu “Lietišķā eksperimentālā psiholoģija” (Applied Experimental Psychology), ko sarakstīja ASV psihologs Alfonss Šapaniss (Alphonse Chapanis) Džona Hopkinsa Universitātē (Johns Hopkins University). A. Šapaniss līdz pat Otrā pasaules kara beigām centās risināt aviācijas problēmas. Grāmata tika uzņemta ar sajūsmu un tiek pozitīvi novērtēta arī mūsdienās. Tādējādi inženierpsiholoģija bija ieņēmusi vietu zinātņu sistēmā.

ASV inženierpsiholoģija aizsākās ar izpratni par cilvēka un tehnoloģijas lietošanas saderību, taču Lielbritānijā tā cēlās galvenokārt no ergonomikas un darba organizācijas saderības ar cilvēka psiholoģiskajām vajadzībām. Ķīnā un Japānā inženierpsiholoģija bija cieši saistīta ar lietišķo jomu un ekonomikas izaugsmi, savukārt Austrālijā – ar gaisa spēku, aviācijas drošību, vēlāk ar transportu, industriālo dizainu un cilvēka-datora saziņu.

20. gs. 70. gados inženierpsiholoģijas lietojums bija ļoti plašs: tiesību zinātnēs, aeronautikā, vides dizainā, lidojumu simulācijās, lielceļu pārvadājumos, darba vidē un mācībās, informāciju tehnoloģijās, medicīnā un nespējā, optikā un vizuālajos izmeklējumos, gaisa satiksmes pārvaldībā, novecošanā, reklāmā, datorrakstīšanā, cilvēka informācijas apstrādē un tā tālāk.

20. gs. 80. un 90. gados tirgū pieauga pakalpojumu un produktu klāsts; piemēram, veikalos cilvēkiem parādījās iespēja izvēlēties vienu no vairākām precēm, tāpēc inženierpsihologi pastiprināti pievērsa uzmanību ne tikai dažādu inženiersistēmu ierobežojumiem attiecībā uz cilvēka psihi, bet arī uz cilvēku emocionālo novērtējumu, lai noskaidrotu, kas viņiem patīk un nepatīk. Piemēram, tika izpētīts, ka ciparnīcas ar kustīgiem cipariem un fiksētiem rādītājiem cilvēkiem patīk mazāk nekā ciparnīcas ar nekustīgu ciparnīcu un kustīgiem rādītājiem. Tā rezultātā pēc 20. gs. 90. gadiem arvien vairāk pētīja lietotāju pieredzi, kurā tiek ņemts vērā tas, kā radīt produktus un pakalpojumus, kas būtu ne tikai cilvēka spējām atbilstoši, bet arī liktos patīkami.

Inženierpsihologi mūsdienās darbojas ļoti plaša spektra jomās, lai palīdzētu izstrādāt, aprobēt un ieviest dažādas tehnoloģijas. Līdz ar interneta attīstību inženierpsiholoģijas atziņas arvien biežāk pārklājas ar attīstības un sociāli kognitīvās psiholoģijas atziņām, lai saprastu un skaidrotu cilvēku savstarpējo mijiedarbību sociālajos tīklos un interneta kā interaktīvas platformas un tā satura ietekmi uz cilvēku paradumiem. Saistībā ar digitālo tehnoloģiju attīstību inženierpsiholoģijas atziņas tiek lietotas virtuālās realitātes, mākslīgā intelekta, robotikas, komunikācijas sistēmu (viedtālruņi, tērzēšanas roboti un citi), simulatoru, dronu, attālināti vadāmu mašīnu, liela apjoma kalkulāciju naturalizācijā, universalizācijā un socializācijā. Šīm tehnoloģijām ienākot darba vidē, inženierpsiholoģija sadarbojas ar organizāciju un biznesa psiholoģiju, lai saprastu to ietekmi uz darbiniekiem un ergonomiku darba vietā. Būtisks ieguldījums ir arī jebkāda veida medicīnas tehnoloģiju attīstībā, veselības aprūpē un plaša spektra medicīnas inženierijā. Inženierpsihologi darbojas arī aeronautikā un astronautikā, lai izzinātu, kā veicināt cilvēku psiholoģisko noturību, kad viņi pamet Zemes atmosfēru. Inženierpsiholoģija arvien biežāk ienāk arī vides zinātnēs un energoresursu lietošanas optimizēšanā. Inženierspiholoģija ir dinamisks pētniecības lauks, kas spēj aptvert ļoti daudzas un dažādas nozares; tā attīstās līdz ar jaunu tehnoloģiju parādīšanos.

Inženierpsiholoģijas pētniecības centri atrodas visā pasaulē – gan ievērojamās universitātēs, gan prominentās organizācijās.

Viens no lielākajiem pētniecības centriem pasaulē ir Cilvēkfaktoru un ergonomikas biedrība (The Human Factors and Ergonomics Society, HFES), kas dibināta 1957. gadā. Līdz 1993. gadam šo organizāciju sauca par Cilvēkfaktoru biedrību (Human Factors Society). HFES veicina cilvēcisko faktoru un ergonomikas principu izpēti un pārnesi praksē, nodrošina resursus, konferences un sadarbības iespējas pētniekiem un praktiķiem. Tās centri atrodas visā pasaulē. Amerikas Psihologu asociācijai (American Psychological Association, APA) ir struktūrvienība Inženierpsihologu biedrībā (The Society of Engineering Psychologists, SEP). SEP koncentrējas uz psiholoģisko principu un pētījumu izmantošanu tehnoloģiju, produktu, sistēmu un vides projektēšanā, attīstībā un izmantošanā. Kā būtisks inženierpsiholoģijas pētniecības centrs jāmin Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija (National Aeronautics and Space Administration, NASA), kurai ir Cilvēkfaktoru Divīzija (Human Factors Division). Tajā tiek veikti pētījumi par cilvēka veiktspēju kosmosa vidē, arī tādās jomās kā cilvēka un automatizācijas mijiedarbība, apkalpes komunikācija un cilvēkfaktori kosmosa kuģu projektēšanā. Tiek pētīti arī cilvēkfaktori, kas saistīti ar aviāciju, robotiku un citām sarežģītām sistēmām. Pētniecības centri ir atrodami arī universitātēs, piemēram, Kārnegija un Melona Universitātē (Carnegie Mellon University). Eiropā būtiski centri ir Varvikas Universitātē (University of Warwick) un Vācijas Inženieru asociācija (Verein Deutscher Ingenieure, VDI). Āzijā viens no lielākajiem pētniecības centriem atrodas Ķīnas Ciņhua Universitātē (清华大学). Āfrikā dažādi pētniecības institūti sastopami Keiptaunas Universitātē (Universiteit van Kaapstad), savukārt Austrālijā būtiskākie pētījumu centri atrodas Sanšainkostas Universitātē (University of the Sunshine Coast) un Sidnejas Universitātē (University of Sydney).

HFES izdod vairākus recenzētus periodiskos izdevumus, kas satur jaunākās pētnieciskās atziņas inženierpsiholoģijas pētījumos un praksē: kopš 1958. gada iznāk Human Factors: The Journal of the Human Factors and Ergonomics Society; kopš 1993. gada – Ergonomics in Design: The Quarterly of Human Factors Applications; Journal of Cognitive Engineering and Decision Making iznāk kopš 2007. gada; sākot no 2017. gada – Human Factors in Healthcare; jau kopš 1957. gada tiek izdoti konferences materiāli no ikgadējās HFES konferences Proceedings of the Human Factors and Ergonomics Society Annual Meeting; 2008. gada konferences materiāli no veselības aprūpes konferences Proceedings of the HFES Health-Care Symposium. Visa minētā periodika indeksēta Scopus datubāzē. Cits nozīmīgs izdevums ir Applied Ergonomics, kopš 1970. gada, kas pieejams Elsevier. Būtisks ir arī International Journal of Human-Computer Interaction, kopš 1984. gada, un Ergonomics, kopš 1957. gada, ko publicē Taylor & Francis. Būtisks periodisks izdevums ir arī Cognition, Technology & Work, kopš 1999. gada, ko publicē Springer izdevniecība. Viens no jaunākajiem izdevumiem ir International Journal of Human Factors and Ergonomics, kopš 2012. gada, kas pieejams Inderscience Publishers.

Pirmie pētnieki bija no ASV un Eiropas, kur Otrā pasaules kara laikā bija nepieciešams izprast cilvēkfaktoru un tehnoloģiju mijiedarbību. Pēc kara liela daļa devās iegūt augstāko izglītību vai atgriezās universitātēs, lai attīstītu pētniecības, studiju programmas un rakstītu publikācijas tajā inženierpsiholoģijas jomā, kurā bija praktizējuši kara laikā (aviācijas, militārās tehnikas utt.). Pols Fitss (Paul Morris Fitts) un A. Šapaniss bija pirmie, kuri uzrakstīja publikācijas par inženierpsiholoģiju, guva lielu atzinību un tiek uzskatīti par pirmajiem inženierpsihologiem. Britu psihologi Frenks Bārtlets (Frank Bartlett) un Kenets Kreiks (Kenneth James William Craik) fokusējās uz kognitīvajiem modeļiem, uztveri un cilvēku-mašīnu mijiedarbību. Psihologs Frenklins V. Teilors (Franklin V. Taylor) sadarbībā ar inženieri Henriju Birmingemu (Henry Birmingham) 1954. gadā izdeva ievērojamu publikāciju “Uz lietotāju orientēta inženierijas pieeja cilvēku vadītu nepārtrauktas vadības sistēmu dizainā” (A Human Engineering Approach to the Design of ManOperated Continuous Control Systems).

Mūsdienās viens no ietekmīgākajiem inženierpsihologiem ASV ir Donalds Arturs Normens (Donald Arthur Norman), kurš pazīstams ar lietotājorientētu dizainu, lietojamību un kognitīvo inženieriju. Viņš ir autors vairākām nozīmīgām publikācijām: “Ikdienišķo lietu dizains” (The Design of Everyday Things, 1988) un “Emocionālais dizains” (Emotional Design, 2003). Keja M. Stenija (Kay M. Stanney) ir pazīstama ar darbu pie virtuālās un paplašinātās realitātes un cilvēku veiktspējas kompleksā vidē. Viņas pētījumi ir būtiski cilvēkfaktoru inženierijā, ergonomikā, veselības aprūpē un militārajā jomā. Paskāla Karajone (Pascale Carayon) ir sniegusi būtisku pienesumu uz pacientiem orientētā veselības aprūpes sistēmā. Japānas inženierzinātnieks un robotists Šīgeki Sogano (杉野茂樹) ir strādājis pie robotikas, cilvēka-robotu mijiedarbības un asistīvās tehnoloģijas, izstrādājis robotikas sistēmas veselības aprūpē, rehabilitācijā un geriatrijā. Ķīnas psiholoģe Šinīna Vū (吴新音), kura veikusi pētījumus satiksmes drošībā, autovadītāju uzvedībā, uzmanības novēršanā un automatizācijā, ir sniegusi būtisku ieguldījumu satiksmes psiholoģijā un ceļu drošībā.