Biznesa psiholoģijā tiek apvienota gan pētniecība, gan jau esošo pētniecības atziņu praktiskais lietojums, uz kā pamata tiek veidotas dažādas metodes, kas palīdz organizācijām un uzņēmumiem strādāt efektīvāk, uzlabojot tieši procesus, kas saistīti ar organizācijas vadītājiem, personālu un klientiem.

Dažās Eiropas valstīs (piemēram, Lielbritānijā un Vācijā) biznesa psiholoģija ir ne tikai vadībzinātnes nozares daļa, bet iekļaujas arī psiholoģijas nozarē, ko dēvē par industriālo psiholoģiju (industrial psychology), organizāciju psiholoģiju (organizational psychology) un darba psiholoģiju (work psychology); biznesa psiholoģija Latvijā ir attīstījusies kā starpdisciplināra vadībzinātnes apakšnozare. Profesionāļiem, kuri apgūst biznesa psiholoģiju, ir unikāla zināšanu kombinācija par uzņēmējdarbības ekonomiskajiem un uzvedības aspektiem, par cilvēku vadības psiholoģiskajiem aspektiem, parādot biznesa psiholoģijas saistību ar organizācijas cilvēkresursiem, patērētājiem un sadarbības partneriem, lai palīdzētu biznesam attīstīties un saglabāt sasniegtos rezultātus gan privātajā, gan publiskajā sektorā.

Profesionāļu, kuri ir apguvuši biznesa psiholoģiju, galvenais darbības mērķis ir uzlabot biznesa rādītājus (piemēram, peļņu, ilgtspēju, sociālo atbildību u. c.), iesaistot un rūpējoties gan par organizācijas iekšējo vidi, gan par organizācijas ārējo tēlu (sadarbības partneriem, klientiem, patērētājiem, sabiedrību u. c.).

Galvenais  profesionālās darbības lauks iekļauj trīs virzienus:

1. darbs ar līderiem un organizāciju vadītājiem;

2. darbs ar organizācijas personālu jeb cilvēkresursiem;

3. tieši vai pastarpināti darbs ar patērētājiem jeb klientiem un sadarbības partneriem, parādot konkrētas darbības jomas cilvēkresursu vadībā, pārdošanā, mārketinga pozīcijās, kā arī tādās, kas saistītas ar komandas, darba grupu un nodaļu vadīšanu.

Biznesa psiholoģijas profesionāļiem ir unikālas zināšanas, lai strādātu ar personālu gan mikro, gan makro līmenī, iesaistoties visos ar cilvēkresursiem saistītos jautājumos. Mikrolīmenī, sākot no brīža, kad darbinieks ir jāpieņem darbā, jānokārto formalitātes un jāpalīdz adaptēties darba vidē, vēlāk turpinot ar kolektīvu saliedēšanu, darbinieku motivēšanu, iesaisti darbā, mācību vadīšanu, konfliktu risināšanu, dalību darbinieku izvērtēšanā, personāla izpētē, lai uzlabotu personāla un organizācijas sniegumu. Tādēļ profesionālim ir jāizprot ievāktās informācijas jēga, praktiskais lietojums un jāspēj interpretēt to gan no darbinieka, gan no organizācijas viedokļa, vajadzības gadījumā prast rast risinājumu, ja konstatēta problēma. Makrolīmenī profesionāļi biznesa psiholoģijā rūpējas par darbinieku labbūtību un veselību, plānojot personāla attīstības politiku, piedaloties labvēlīgas organizāciju kultūras veicināšanā un veselīga psiholoģiskā klimata uzturēšanā, kā arī konsultē organizācijas vadību organizācijas efektivitātes un attīstības jautājumos.

Biznesa psihologi strādā tieši vai pastarpināti ar klientiem un sadarbības partneriem, izprotot, kas ir organizācijas klients, kādas ir viņa vajadzības un resursi. Pateicoties padziļinātām zināšanām par patērētāju uzvedību, profesionāļi piedalās arī tirgus izpētē un prognozē iespējas, konstatē potenciālos riskus, pareizi izprot patērētāju motivāciju un lēmumu pieņemšanas procesu, noskaidro, ko organizācijai vajadzētu darīt, lai piesaistītu jaunus klientus un veicinātu esošo apmierinātību un lojalitāti. 

Biznesa psiholoģija ir starpdisciplināra zinātne, kas apvieno psiholoģijas, ekonomikas, uzņēmējdarbības un vadībzinātnes aspektus. Tai radniecīgi ir daudzi citi psiholoģijas virzieni; vistuvāk tai ir organizāciju psiholoģija, kas ir psiholoģijas nozare/joma ar atšķirīgu mērķi un uzdevumiem no biznesa psiholoģijas. Piemēram, Lielbritānijā un Vācijā biznesa psiholoģija ir attīstījusies kā psiholoģijas profesija, kur speciālisti vairāk veic izpēti, konsultēšanu un raksta atzinumus, kas palīdz attīstīt organizācijās nepieciešamās intervences.

Biznesa psiholoģija plašākā izpratnē integrē psiholoģijas un vadības teorijas, tā balstās uz daudzām teorijām, kas radušās, sākot no 20. gs. – biheiviorisms, humānistiskā pieeja, personības teorijas; no tām biznesa psiholoģiju veido šādas galvenās teorijas: darba motivācija, apmierinātība ar darbu, lojalitāte, iesaiste darbā, organizāciju kultūra, labbūtība darba vidē, psiholoģiskais klimats, grupu un komandu lomas un dinamika, līderība, darba un profesionālais stress, profesionālā izdegšana, emocionālais intelekts, lēmuma pieņemšana, pirkšanas paradumi un citas.

Tiek veikti lietišķi pētījumi, izmantojot galvenokārt kvantitatīvu vai jauktu pētījumu stratēģiju. Visbiežāk tie ir šķērsgriezuma pētījumu dizaini, lai apskatītu sakarības starp dažādiem psiholoģiskajiem mainīgajiem vai atšķirības starp dažādām darbinieku, klientu vai patērētāju grupām. Tiek lietoti arī garengriezuma pētījumu dizaini, lai apskatītu izmaiņas uzņēmumos un to attīstībā. Reizēm tiek veikti arī kvazieksperimentāli un eksperimentāli pētījumi, lai noteiktu, vai kāda metode vai inovācija ir efektīva. Pētījumi tiek veikti, lai atrastu praktisku risinājumu organizācijām aktuālās problēmās, kas skar jebkāda veida cilvēkresursus. Galvenās datu ievākšanas metodes ir aptauja, fokusgrupa, intervija un citas.

Galvenais iemesls, kādēļ mūsdienās pastāv biznesa psiholoģija, meklējams 18. gs. līdz ar industriālās revolūcijas aizsākumiem Lielbritānijā un vēlāk arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kad notika ražošanas sistematizācija un automatizācija, kuras rezultātā cilvēki sāka strādāt rūpnīcās. Līdz ar šo jauno darba modeli radās nepieciešamība izprast darbaspēka un darba vides savstarpējo ietekmi, kādi psiholoģiskie raksturlielumi ietekmē efektīvu darbu. Tādēļ sākās daudz dažādu eksperimentu un pētījumu, kas biznesa psiholoģijai ļāva pilnvērtīgi sākt attīstīties 20. gs. pirmajā pusē. Kā nozīmīgāko var pieminēt Hotornas eksperimentu ASV, kurš pierādīja, ka efektīva darba pamatā liela nozīme ir dažādiem psiholoģiskiem faktoriem (motivācija), un no tā turpmāk attīstījās dažādas teorijas, piemēram, Frederika Hercberga (Frederick Herzberg) divfaktoru motivācijas teorija, Abrahama Maslova (Abraham Harold Maslow) pašaktualizācijas teorija u. c., kuras ieguva apzīmējumu "cilvēkresursu (human resources) pieejas". Tālāk šie pētījumi jau tika sistematizēti un sadalīti tematiskajos blokos – organizācijas vide, darbinieku personība, sadarbība ar klientiem un patērētāju lēmumi. Galvenie akcenti šo pētījumu rezultātā bija ne tikai atklāt veidojošos faktorus, bet arī saprast, kā rast risinājumu dažādām biznesa problēmām un kādi jauninājumi nepieciešami, lai uzlabotu personāla darba dzīves kvalitāti un pieaugtu arī organizāciju efektivitāte. Globalizācijas un ekonomisko izmaiņu ietekmē šie aspekti kļuva aktuāli pasaules mērogā.

Mūsdienās lielu ietekmi darba procesos ir atstājusi tehnoloģiju attīstība, kā arī pāreja uz attālināto darbu, kas ir aktualizējis divus būtiskus jautājumus:

1. kā esošās teorijas spēj paskaidrot pašreizējos ar darbu saistītos procesus, piemēram, kā tehnoloģijas var kalpot par komandas saliedēšanas rīku, cik liela kontrole nepieciešama no vadītāja puses un kā tehnoloģijas spēj to nodrošināt;

 2. kādi jauni koncepti un teorijas nepieciešamas, lai skaidrotu pašreiz notiekošo, piemēram, labbūtība, darba un privātās dzīves līdzsvarošana, kurš par to ir atbildīgs – darbinieks vai organizācija; darba vides riski un darba stress; darba motivācija, profesionālā izdegšana un iesaistes darbā.

Aizvien vairāk tiek aktualizēti arī darbinieku dažādības jautājumi un iekļaujošas vides veidošana, un kā tā ir saistīta ar inovatīviem produktiem un pakalpojumiem. Vēl joprojām ļoti aktuāls ir jautājums par lietotājiem draudzīgiem, uz klientiem orientētiem pakalpojumiem un produktiem un par pārdošanu, kas tieši piesaista klientu un patērētāju uzmanību, ko arvien ietekmē modernās tehnoloģijas.

Biznesa psiholoģijas pētniecības iestādes atrodas visā pasaulē, un tās ir galvenokārt bāzētas augstākās izglītības iestādēs, kurās tiek realizētas biznesa psiholoģijas studiju programmas. Būtiskākās no tām atrodas Eiropā, Āzijā un ASV. ASV un Kanādā nozīmīgākās ir: Ilinoisas Tehnoloģiju institūts (Illinois Institute of Technology) Čikāgā; Baltimoras Universitāte (University of Baltimore) Merilendā; Konetikutas Universitāte (University of Connecticute) Mensfīldā; Hjūstonas Universitāte (University of Houston); Vaterlū Universitāte (University of Waterloo); Džordžijas Tehnoloģiju institūta Psiholoģijas skola (Georgia Institute of Technology School of Psychology) Atlantā; Teksasas A&M Universitātes psiholoģijas un smadzeņu zinātnes centrs (Texas A&M University Psychological and Brain Sciences) Koledžsteišanā; Akronas Universitātes Psiholoģijas departaments (The University of Akron Department of Psychology); Kolorādo pavalsts Universitātes Psiholoģijas departaments (Colorado State University Department of Psychology) Fortkolinsā; Virdžīnijas Politehniskā institūta un pavalsts Universitātes Psiholoģijas departaments (Virginia Polytechnic Institute and State University Psychology Department) Bleksburgā; Olbani Universitāte (University at Albany) Ņujorkā; Ohaio Universitāte (Ohio University) Atēnās. Lielu pienesumu ir sniegušas arī Efeju līgas universitātes – Hārvarda Universitāte (Harvard University) Kembridžā un Jeila Universitāte (Yale University) Ņūheivenā.

Eiropā un Āzijā lielākās un ietekmīgākās pētniecības institūcijas atrodas Lielbritānijā, Īrijā, Vācijā, Izraēlā, Spānijā un Šveicē. Lielbritānijā: Oksfordas Universitāte (University of Oxford), Austrumu Londonas Universitāte (University of East London), Londonas Metropolitēna Universitāte (London Metropolitan University), Grīnvičas Universitāte (University of Greenwich), Kingstonas Universitāte (Kingston University), Rohamptonas Universitāte (Roehampton University) un Vusteras Universitāte (Worcester University). Vēl būtiskas pētniecības institūcijas ir: Amsterdamas Universitātes Psiholoģijas pētniecības institūts (Universiteit van Amsterdam PsyRes) Nīderlandē, Telavivas Universitāte (אוּנִיבֶרְסִיטַת תֵּל אָבִיב‎, Universitat Tel Aviv) Izraēlā, Barselonas Universitāte (Universitat de Barcelona) Spānijā, Modulas Universitāte Vīnē (MODUL University Vienna), Austrijā, Gentes Universitāte (Universiteit Gent) Beļģijā, Frīdriha Šillera Jēnas Universitāte (Friedrich-Schiller-Universität Jena) Vācijā.

Annual review of organizational psychology and organizational behavior (kopš 2014. gada, Annual Reviews), Industrial and Organizational Psychology: Perspectives on Science and Practice (kopš 2015. gada, Cambridge University Press sadarbībā ar Society for Industrial and Organizational Psychology),  Journal of Applied psychology (kopš 1917. gada, American Psychological Association), Journal of Business and Psychology (kopš 1986. gada, Springer), Journal of Occupational and Organizational Psychology (kopš 1922. gada, Wiley-Blackwell publishing sadarbībā ar The British psychological Society), Journal of Organizational Behavior (kopš 1980. gada, Wiley-Blackwell publishing), European Journal of Work and Organizational Psychology (kopš 1991. gada, European Association of Work and Organizational Psychology), Organizational Psychology Review (kopš 2015. gada, Sage publications).

Journal of organizational behavior management (kopš 1977. gada, Routledge), The Leadership quarterly (kopš 1990. gada, Elsevier), Organizational behavior and human decision processes (kopš 1966. gada, Elsevier), Personnel Psychology (kopš 1940. gada, Wiley Periodicals), Academy of Management Review (kopš 1976. gada, Academy of Management),  Administrative Science Quarterly (kopš 1956. gada, SAGE publications), Journal of Business and Management (kopš 2008. gada, RISEBA University of Applied Sciences & BA School of Business).

Biznesa psiholoģiju ir attīstījuši daudzi praktiķi un pētnieki no psiholoģijas, vadībzinībām un biznesa vides. Kā vēsturiski nozīmīgāko psihologu var minēt Vilhelma Vunta (Wilhelm Wundt) mācekli Valteru Skotu (Walter Dill Scott), kurš tiek uzskatīts par vienu no industriālās un praktiskās psiholoģijas pamatlicējiem, jo prata pārnest teorētiskās atziņas praksē personālvadības, mārketinga jautājumos un dibināja pirmo konsultāciju uzņēmumu. Otrs praktiskās un industriālās psiholoģijas pionieris ir Hugo Minsterbergs (Hugo Münsterberg), kurš, pamatojoties uz jau esošajām teorijām, attīstīja pētniecību biznesa vidē. Tikpat lielu pienesumu ir sniedzis arī Kurts Levins (Kurt Lewin), kurš arī tiek uzskatīts par vienu no praktiskās psiholoģijas pionieriem u,n biznesa psiholoģijas ietvaros viņš pētīja grupu dinamiku un organizāciju attīstību.

No vadībzinībām viens no svarīgākajiem autoriem ir Frederiks Teilors (Frederick Winslow Taylor), kurš industriālās revolūcijas laikā kļuva slavens ar darba efektivitātes un optimizācijas pētījumiem, kā ietekmē attīstījās teilorisms un zinātniskais menedžments. Zinātnisko menedžmentu pārstāv arī inženieris Frenks Gilbrets (Frank Gilbreth) un psiholoģe Liliāna Gilbreta (Lillian Gilbreth), kuri pētīja cilvēka noguruma faktora ietekmi uz ražošanas efektivitāti. Būtisku pienesumu vadības psincipu ieviešanā un attīstīšanā ir devis arī Anrī Fadžols (Henri Fayol) un Makss Vēbers (Max Weber), kuri vieni no pirmajiem nosauca vadības būtiskākos principus, kuri tika ieviesti organizācijās.

Būtiski ir pieminēt arī A. Maslovu, F. Hercbergu un Deividu Makklelandu (David McCleland),  kuri aktualizēja un konceptualizēja darbinieku motivēšanas jautājumus un izstrādāja teorijas, kuras strukturizēja dažādus motivējošos faktorus darba vietās.

Mūsdienās biznesa psiholoģiju turpina attīsta daudzi pētnieku no dažādām jomām: psiholoģijas, ekonomikas, vadības un citām. Kā vienu no ievērojamākajām var minēt Kristīnu Maslaču (Christine Maslach), kura ir sniegusi būtisku ieguldījumu darbinieku profesionālās izdegšanas pētniecībā. Pols Spektors (Paul E. Spector) pēta organizāciju kultūru, un Gerts Hofstede (Gert Hofstede) – organizāciju kultūru starpkultūru un dažādības kontekstā. Vilmārs Šaufeli (Wilmar Schaufeli) un Arnolds Bakers (Arnold Bakker) pēta iesaisti darbā, Ruvēns Bar-Ons (Reuven Bar-On) ir sniedzis būtisku pienesumu emocionālā intelekta pētniecībā. Motivāciju turpina pētīt Edvīns Loke (Edwin Locke) un Viktors Vrums (Victor Vroom). Būtiski pieminēt ir arī psihologu un ekonomistu Denjelu Kānemanu (Daniel Kahneman), kurš ir ļoti daudz pētījis pieņemšanu ietekmējošos faktorus un par to ir ieguvis Nobela prēmiju (Nobelpriset) ekonomikas zinātnēs.