Palielinoties datoru izmantošanai, dažādu nozaru (kā datorzinātnes, inženierzinātnes, psiholoģija) un apakšnozaru (kā ergonomikas un cilvēkfaktoru pētniecības) speciālisti pievērsās cilvēka un datora saziņas un tās fizisko, psiholoģisko un teorētisko aspektu pētīšanai. Šo pētniecības virzienu sākotnēji sauca par cilvēka-mašīnas saziņu (human-machine interaction), taču nedaudz vēlāk tas kļuva pazīstams kā datora-cilvēka saziņa (computer-human interaction, CHI). Taču līdz ar izpratni par lietotājcentrētas pieejas un cilvēka lomas svarīgumu nostabilizējās apzīmējums “cilvēka-datora saziņa” (human-computer interaction, HCI).
Cilvēka-datora saziņa ir starpdisciplinārs pētījumu virziens, bet vēsturiski visciešākā saistība tai ir ar datorzinātni. Lielākā daļa datorsistēmu ir radītas cilvēkiem, tādēļ, nepietiekami veltot uzmanību lietotāju vajadzībām un lietojuma kontekstam izstrādes laikā, var rasties ne tikai grūti lietojamas saskarnes, bet arī to dēļ pieļautas būtiskas kļūdas. Lai šo problēmu risinātu, cilvēka-datora saziņā tiek izmantotas un integrētas dažādu nozaru – psiholoģijas, inženierzinātnes, ergonomikas, kognitīvo zinātņu, dizaina zinātnes, komunikācijas zinātnes, informācijas zinātnes u. c. – teorētiskās un metodoloģiskās perspektīvas. Cilvēka-datora saziņas galvenie uzdevumi ir: nodrošināt, lai dators, datoru infrastruktūra vai sistēmas būtu piemērotas noteiktu uzdevumu veikšanai; lai tie būtu viegli lietojami, apgūstami un, cik iespējams, pielāgojami lietotāja zināšanām, pieredzei, vērtībām un sociokulturālajam kontekstam; lai tie sniegtu lietotājam atgriezenisko saiti un parādītu informāciju tādā formātā un ātrumā, kāds lietotājam ir piemērots.