Mūsdienu zinātniskajos pētījumos acu kustību noteikšanas metode balstās uz infrasarkanās gaismas pielietošanu, jo skatiena virziena mērījumu precizitāte ir atkarīga no skaidras zīlītes demarkācijas un radzenes atstarošanas noteikšanas. Ikdienā lietotie gaismas avoti, kas, piemēram, ir iebūvēti parastajās tīmekļa, klēpjdatoru un viedtāruņu kamerās, nespēj nodrošināt nepieciešamo kontrastu, kas nozīmē, ka bez infrasarkanās gaismas ir daudz grūtāk sasniegt atbilstošu precizitātes līmeni. Tamdēļ profesionālie acu izsekošanas rīki ir aprīkoti ar infrasarkanās gaismas avotu.
Pamatā esošā koncepcija, ko parasti dēvē par acu zīlītes centru atspulgu radzenē (Pupil Center Corneal Reflection), ir diezgan vienkārša. Tā būtībā paredz izmantot gaismas avotu, lai apgaismotu aci, radot ļoti redzamus atspulgus, un kameru, lai uzņemtu acs attēlu, kurā redzami šie atspīdumi. Pēc tam kameras uzņemtais attēls tiek izmantots, lai noteiktu gaismas avota atstarojumu radzenē (mirdzumu) un zīlītē. Pēc tam mēs varam aprēķināt vektoru, ko veido leņķis starp radzeni un zīlītes atspīdumiem, proti, šī vektora virzienu apvienojumā ar citām atspulgu ģeometriskām iezīmēm pēc tam izmanto, lai aprēķinātu skatiena virzienu.
Gaisma no redzamā spektra rada nekontrolētu spoguļattēlu, savukārt infrasarkanā gaisma ļauj precīzi atšķirt zīlīti un radzeni. Infrasarkanā gaisma nav redzama cilvēkiem, tā neizraisa un nepiesaista testējamās personas uzmanību, kas ir svarīgs faktors, īstenojot acu izsekošanas eksperimentus.
Acu izsekošanas sistēmas paraugu ņemšanas biežums raksturo to, cik reižu sekundē acu izsekotājs reģistrē acu stāvokli. Jo augstāks ir paraugu ņemšanas biežums, jo precīzāk var novērtēt acu kustību patieso ceļu. Lai gan tipiskā vērtība svārstās no 30 līdz 60 herciem (Hz), pētniecībai piemērotas iekārtas bieži vien ņem paraugus diapazonā no 120 līdz 1200 un atsevišķos gadījumos – līdz pat 2000 Hz.