Ergonomika analizē strādājoša cilvēka darbaspējas vai ierobežojumus darba procesā, lai sekmētu cilvēka un darba sistēmas mijiedarbību, kas vērsta uz darba ražīguma kāpināšanu. Ergonomikas mērķis ir pielāgot darbu, darba apstākļus, tehnoloģijas cilvēkam, cilvēka ērtībām. Tā ietver visas cilvēka aktivitātes darba laikā. Tā analizē veicamo darbu, tehnoloģijas, darba rīkus, pielāgo darbu cilvēka spējām un iespējām ar mērķi nodrošināt darbiniekiem augstas darbaspējas, augstu darba ražīgumu, lai sekmētu organizācijas efektivitāti.

Ikviena tautsaimniecības nozare mūsdienās arvien vairāk orientējas uz ražīguma kāpinājumu, tehnoloģiju attīstību, nodrošinot uzņēmējdarbību un organizācijas konkurētspēju ilgtermiņā. Nozīme ir ražošanas automatizācijai un robotizācijai, kas ir viens no tehniskā progresa mērķiem. Mūsdienās roboti jau veic dažādas darba operācijas, piemēram, montāžu, metināšanu, krāsošanu vai urbšanu. Veiksmīgi robotizācija un automatizācija tiek pielietota arī medicīnā. Tomēr daudzās nozarēs nodarbinātie tiek pakļauti smagam roku darbam, nepareiziem darba paņēmieniem, ilgstošām darba stundām, ātram darba tempam, piespiedu darba pozām. Ja darba uzdevums un darba iekārta vai instruments neietver ergonomiskās prasības, darbinieki tiek pakļauti fiziskam un psihiskam stresam, kā arī cita veida pārslodzei darbā, izraisot fiziska un psihiska stresa veselības traucējumus, piemēram, cīpslu un saišu iekaisumus, karpālā kanāla sindromu un muguras traumas, hroniska noguruma sindromu, izdegšanas sindromu, sirds un asinsrites slimības un citus. Lai novērstu apdraudējumus un uzlabotu darba ņēmēju aizsardzību, nepieciešama ergonomisku risku rūpīga atpazīšana un analīze. Jāņem vērā arī gados vecāku cilvēku nodarbinātība, kas saistīta ar ergonomiski piemērotām iekārtām, sistēmām un pakalpojumiem atbilstoši novecojošas sabiedrības vajadzībām. Saistībā ar ražošanas robotizāciju aktuāls ir jautājums par jauna darba organizācijas modeļa izstrādāšanu un cilvēka un robota mijiedarbības (human–robot interaction), kas vērsta uz drošību darbā, izpēti, lai uzlabotu darba efektivitāti un ražīgumu.

Ergonomika ir sabiedrības veselības, tai skaitā arodveselības, sastāvdaļa. Šķir slodzes ergonomiku, kognitīvo ergonomiku un organizatorisko ergonomiku.

Slodzes ergonomika ietver nodarbinātā anatomijas, antropometrijas, fizioloģijas un biomehānikas principus saistībā ar darba izpildījumu. Tā pēta un analizē darba pozas, nastu celšanu, pārvietošanu ar rokām, atkārtotas un biežas kustības, ar darbu saistītas muskuļu, skeleta un saistaudu sistēmas slimības, darbavietas iekārtojumu, drošību un veselību.

Kognitīvā ergonomika ir saistīta ar garīgiem procesiem darbā: uztveri, atmiņu, argumentāciju, atbildes reakciju, jo tas ietekmē cilvēka un sistēmas “cilvēks-mašīna-vide” mijiedarbību. Tā pēta un analizē garīgo slodzi, lēmuma pieņemšanu, izpildījuma kvalitāti, cilvēka un datora mijiedarbību (human–computer interaction), cilvēka lojalitāti, darba stresu un izglītošanās efektivitāti.

Organizatoriskā ergonomika koncentrējas uz sociāltehniskās sistēmas optimizāciju, ietverot organizatoriskās struktūras, kontroli un procesus. Tā pēta un analizē komunikāciju, resursu pārvaldību, darba un darba laika plānošanu, komandas darbu, līdzdalību, sabiedrības ergonomiku, jaunas darba formas, virtuālās organizācijas, teledarbu un kvalitātes vadību.

Lai sasniegtu izvirzītos mērķus, ergonomisti praksē pielieto dažādu jomu zinātniskos datus un tehniskos paņēmienus. Būtiska nozīme ir antropometrijai, biomehānikai, vides fizikālajiem riskiem (piemēram, troksnim, vibrācijai, apgaismojumam, aukstumam u. c., vienlaikus izzinot dzirdi, redzi, sajūtas), lietišķajai psiholoģijai, kas ietver prasmes, kļūdas, izglītošanos, cilvēku personiskās un darba satura atšķirības, sociālajai psiholoģijai, kas ietver nodarbināto grupas, komunikāciju, izglītošanos un uzvedību, kā arī vadībzinātnei.

Organizatorisko ergonomiku veido vairākas teorijas, kas tiek klasificētas divās pamata grupās: mikroergonomikas un makroergonomikas līmenī.

Mikroergonomikas līmenī tiek analizēta mijiedarbība starp cilvēku un mašīnu, cilvēku un tehnoloģiju, cilvēku un darbarīku. To sauc par cilvēks-mašīna attiecībām. Pat vismazākā darba prasību neatbilstība strādājoša cilvēka garīgajām vai fiziskajām spējām var radīt nevēlamu situāciju, kā rezultātā iespējamas kļūdas, negadījumi vai citas problēmas, tāpēc šādas situācijas nepieciešams analizēt, pievēršoties darbavietas vai procesa uzlabojumiem un veicot attiecīgo tehnoloģiju pilnveidošanu.

Viens no pasaules nozīmīgākajiem zinātniekiem ergonomikā Hels Hendriks (Hal Hendrick) pierādīja, ka, orientējoties tikai uz mikrolīmeni, netiek sasniegta kopējās darba sistēmas efektivitāte organizācijā. Viņš arī izveidoja makroergonomikas koncepciju, definējot, ka tā ir “visaptveroša pieeja sociāli tehniskai sistēmai kopējā organizācijas un darba sistēmā".

Makroergonomika koncentrējas uz darba organizāciju un darba sistēmu dizainu, ņemot vērā cilvēka, tehnoloģiju un vides īpatnības un vispusīgi izvērtējot organizācijas vadības aspektus. Makroergonomika ir cilvēkcentrēta, jo viena no tās pamatmetodēm ir iesaistes ergonomika, kuras ietvaros darbinieki visos organizatoriskajos līmeņos tiek iesaistīti procesā. Makroergonomisko pieeju var ietekmēt vairāki faktori: vadība, darbinieki, finanšu resursi, psiholoģiskais mikroklimats, klienti.

Pētniecības metodes ergonomikas zinātnē palīdz analizēt fizisko un kognitīvo darba slodzi, t. sk. nosaka slodzes galvenos rādītājus, dinamiskā vai statiskā darba rādītājus, noguruma pakāpi un darbspējas, sniedz organizatoriskās ergonomikas novērtējumu, piemēram, veicot ergonomisko risinājumu ieviešanas ekonomiskos efektivitātes aprēķinus. Metodes tiek iedalītas šādās kategorijās:

• cilvēku kļūdu analīze un negadījumu novērtēšana;
• drošības analīze un novērtēšana;
• cilvēku faktora novērtējums un integrācija darba vidē;
• darba sistēmas analīze un novērtēšana;
• drošības kultūras analīze.

Strādājošo sūdzības saistībā ar muskuļu, skeleta un saistaudu slimībām pirmo reizi grāmatā “Sarunas par darbinieku slimībām” (De Morbis Artificum Diatriba, 1700) aprakstīja Bernardīno Ramacīni (Bernardino Ramazzini). 1857. gadā poļu zinātnieks Vojcehs Jastšembovskis (Wojciech Jastrzębowski) radīja vārdu “ergonomika”.

20. gs. sākumā ražošana lielā mērā bija atkarīga no cilvēka, cilvēka roku darba. Ergonomikas koncepcija šajā laikā tika virzīta uz darba ražīguma kāpinājumu. Popularitāti ieguva darba zinātniskais menedžments – metode, kas ietekmēja darba ražīgumu, uzlabojot darba procesu. Amerikāņu inženieris Frederiks Teilors (Frederick Winslow Taylor) bija šīs jomas aizsācējs un, novērtējot darbavietas, noteica “vienu labāko veidu” (One Best Way) darba izpildījumam. Dažādos industriālos uzņēmumos F. Teilors krasi uzlaboja ražīgumu un palielināja peļņu, piemēram, darba procesam pielāgojot lāpstu, lai ērtāk un vieglāk varētu pārvietot materiālus (pelnus, ogles, rūdu un citus).

20. gs. sākumā amerikāņu inženieri Frenks Gilbrets (Frank Gilbreth) un Liliana Gilbreta (Lillian Gilbreth), veicot kustību laika analīzi un standartizējot darbarīkus, materiālus un darba procesu, padarīja darbus efektīvākus un mazāk nogurdinošus būvorganizācijās. Samazinot darba kustības četras reizes, viņiem izdevās palielināt darba ražīgumu trīs reizes.

Ergonomikas vēsture Rietumu pasaulē aizsākās Otrā pasaules kara laikā, kad notika strauja pārorientēšanās no civilās ražošanas uz militāro ražošanu. Bija nepieciešamas jaunas iekārtas, transports, instrumenti, arī darbaspēks. Darbā sāka pieņemt sievietes, gados vecākus cilvēkus, cilvēkus ar invaliditāti. Radās nepieciešamība mehanizēt un automatizēt atsevišķus darba posmus. Nereti šis periods ergonomikas attīstībā tiek dēvēts par “fizisko paaudzi”, jo ergonomisti vairāk pētīja cilvēka fizioloģiskās izmaiņas darba laikā, ņemot vērā antropometriskos rādītājus, darba stāžu attiecīgajā arodā, veselību un drošību, cilvēka uztveri darba procesā saistībā ar iekārtu dizainu. Tādējādi ergonomikas zinātniskā un praktiskā attīstība kopš tā laika līdz mūsdienām ir turpinājusies fiziskās ergonomikas jomā.

20. gs. 60. gados tika veikti zinātniski pētījumi datoru un robotikas jomā. Zinātnieki sāka pētījumus kognitīvajā psiholoģijā, pievērsās garīgās slodzes izpētei, nodarbināto prasmēm, darba atmiņai un psiholoģiskajiem faktoriem darbā (to dēvēja par “saskarsmes un vadības paaudzi”). Vēl 80. gados cilvēkfaktora ergonomikas pētnieki pierādīja, ka ergonomika ir sociāltehniskās sistēmas sastāvdaļa, jo cilvēks minētajā sistēmā būtiski ietekmē darba rezultātu. Tas radīja trešo – “makroekonomisko paaudzi”. Ergonomikas pētniece Sūzena Draja (Susan Dray) raksturo šo vēsturisko attīstību kā “trīs paaudžu ergonomiku”.

2000. gadā Starptautiskās Ergonomikas asociācijas (International Ergonomics Association, IEA) padome nolēma stiprināt ergonomikas industriālo nozīmi un paziņoja, ka ergonomika koncentrējas ne tikai uz cilvēka labklājību, bet arī uz darba efektivitāti, darba sistēmu un mašīnas veiktspēju un darba ražīgumu. Tika paziņots arī tas, ka jēdzieniem “ergonomika” un “cilvēkfaktors” (human factor) ir vienāda nozīme, bet tie atšķiras tikai ar to pielietojumu dažādās valstīs, piemēram, Eiropā, īpaši Skandināvijas valstīs, un montāžas industrijā ir tendence izmantot jēdzienu “ergonomika”, bet Ziemeļamerikā un kodolrūpniecībā dominējošais termins ir “cilvēkfaktors”.

Tehnoloģiju attīstība mūsdienās ir palielinājusi ergonomikas simulāciju, t. i., ergonomikas analīzes rīku ieviešanu 3D datora dizaina vidē. Ir izstrādāta īpaša programmatūra, kas ļauj simulēt darba pozas un ar darbu saistītas darbības 3D datorizētās projektēšanas (CAD) vidē, izmantojot cilvēka manekenu. Abu dzimumu manekenus var izmērīt, lai noskaidrotu, vai cilvēks ekstremālos apstākļos spēs strādāt attiecīgajā vidē, nepakļaujot sevi fiziskam riskam. Šāda programmatūra pārsvarā pieejama tehnoloģiski attīstītās, ekonomiski izdevīgās rūpniecības nozarēs, kurās ražo apjomīgus, sarežģītus produktus, piemēram, automašīnu ražošanā.

Būtiska mūsdienu problēma visā pasaulē ir darbaspēka novecošana. Rodas nepieciešamība saglabāt darbaspēku, palielinot pensionēšanās vecumu. Pretējā gadījumā tautsaimniecības nozares zaudēs zinošu, prasmīgu darbaspēku. Tas liek organizācijām plānot darba vietas tā, lai nezaudētu ražīgumu un efektivitāti, kā arī vienlaikus domāt par gados jaunākās paaudzes iesaistīšanos darba tirgū. Līdz ar to jāpievērš uzmanība sociālās ilgtspējas nodrošināšanai līdztekus ekonomikas un vides ilgtspējībai.

Starptautiskā Ergonomikas asociācija apvieno atsevišķu valstu Ergonomikas sabiedriskās organizācijas un sadarbojas ar tām.  Tā veicina ergonomikas zinātnisko un praktisko attīstību visā pasaulē.

Eiropas Ergonomistu reģistrācijas centrs (Centre for Registration of European Ergonomists, CREE) piešķir profesionālo nosaukumu “Eiropas ergonomists” kvalificētiem un pieredzējušiem profesijas pārstāvjiem. Tā ir vienīgā organizācija Eiropā, ko apstiprinājusi Starptautiskā Ergonomikas asociācija, lai sertificētu ergonomistus.

Eiropas Ergonomikas biedrību federācija (Federation of European Ergonomics Societies) rūpējas par ergonomikas atzīšanu un ieviešanu Eiropas Savienības (European Union) dalībvalstīs, lai uzlabotu ekonomisko situāciju, dzīves kvalitāti, veselības aizsardzību un drošību darbā, kā arī nodrošinātu sociālās garantijas.

Kvīnslendas Centrālā universitāte (Central Queensland University) Austrālijā ir valsts universitāte, kas ir cieši saistīta ar pašvaldībām, nozaru uzņēmumiem un uzņēmējdarbību un piedāvā apgūt kursus ergonomikā. Izglītību ergonomikā piedāvā arī Notingemas universitāte (University of Nottingham) Lielbritānijā, Pensilvānijas Pavalsts universitātē (Pennsylvania State University) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Sanhosē Pavalsts universitātē (San Jose State University) ASV.

Žurnāls Applied Ergonomics (Human Factors in Technology and Society) iznāk kopš 1970. gada un paredzēts ergonomistiem un tiem, kas pielieto ergonomisko domāšanu, izstrādājot, plānojot un pārvaldot tehniskās un sociālās sistēmas gan darbā, gan brīvajā laikā.  

Žurnāls Ergonomics (kopš 1957. gada) paredzēts profesionāļiem un zinātniekiem, kas nodarbojas ar darba un veselības aizsardzību. Tajā tiek publicēti  labās prakses piemēri, pieredzes apmaiņa un atbildes uz dažādiem jautājumiem saistībā ar ergonomiku.

Journal of Ergonomics (kopš 2011. gada) ir viens no labākajiem atvērtās piekļuves žurnāliem, kas publicē jaunāko par atklājumiem un pašreizējo situāciju arodveselībā un darba drošībā, muskuļu, skeleta un saistaudu sistēmas veselības traucējumiem saistībā ar darbu,  antropoloģiju, biomehāniku, kinezioloģiju, fizioloģiju, psiholoģiju, darba ergonomiku industriālo projektēšanu, informācijas dizainu, kā arī par ergonomiku dažādās tautsaimniecības nozarēs, piemēram, aviācijā, mašīnbūvē un citur.

žurnāls International Journal of Human Factors and Ergonomics publicē pētījumus par ergonomiku saistībā ar sociāltehnisko sistēmu, projektēšanu, plānošanu, izstrādāšanu un pārvaldīšanu, kā arī par darba organizēšanu un darba ražīguma kāpināšanu.

International Journal of Industrial Ergonomics (kopš 1986. gada) publicē oriģinālus rakstus, kas veicina izpratni par cilvēku lomu mūsdienu sistēmā “cilvēks-mašīna-vide” un to mijiedarbību ar sistēmas komponentiem. Žurnāls ietver šādas tēmas: industriālo un profesionālo ergonomika, sistēmu, instrumentu un iekārtu dizains.

International Journal of Human-Computer Studies publicē oriģinālus pētījumus par darba jomām, kas attiecas uz inovatīvo interaktīvo sistēmu teoriju un praksi. Žurnāls aptver pētījumus skaitļošanas, mākslīgā intelekta, psiholoģijas, lingvistikas u. c. jomās.

International Journal of Human Computer Interaction (kopš 1989. gada) pievēršas kognitīvajiem, sociālajiem, veselības un ergonomiskajiem aspektiem. Tajā ir uzsvērta cilvēkfaktora nozīme interaktīvā sistēmā (tīkli un sakari, programmatūra, aparatūra un dažādi to lietošanas apstākļi).

Mūsdienās ergonomikas jomas attīstību pasaulē veicina ASV pētnieki Valdemārs Karvovskis (Waldemar Karwowski) un Gavrils Salvendijs (Gavriel Salvendy), pētot un aprakstot jaunās tehnoloģijas un cilvēkfaktora nozīmi mūsdienīgā industriālā vidē. Alfonss Čapaniss (Alphonse Chapanis) tiek uzskatīts par vienu no dizaina un drošības ieviesējiem ergonomikā. Otrā pasaules kara laikā A. Čapaniss uzlaboja pilotu drošību lidmašīnās. Šos ieteikumus aviorūpniecībā ievēro vēl šodien. Angļu zinātnieks Haivls Murels (Hywel Murrell) savos pētījumos uzsvēris ergonomikas nozīmi saistībā ar cilvēka, darba procesu un tehnoloģiju mijiedarbību.