Organizatoriskā ergonomika apvieno slodzes ergonomikas un kognitīvās ergonomikas zināšanas, jo tā balstās uz nodarbināto fiziskā darba atvieglošanu un cilvēka un datora, kā arī cilvēka un robota mijiedarbības izpēti atbilstoši tehnoloģiju straujajam attīstības tempam.

Organizatoriskās ergonomikas praktiskā nozīme ir nodrošināt ikvienam nodarbinātajam apmierinātību un gandarījumu par izpildīto darbu sistēmā “cilvēks-mašīna-vide”. Teorētiskā nozīme ir pētījumiem par tehnoloģiju ietekmi uz nodarbināto, uz nodarbināto savstarpējām attiecībām, uz procesiem kopumā. Lai to sasniegtu, organizatoriskā ergonomika orientējas uz nodarbināto līdzdalību ergonomisko jautājumu risināšanā, sistēmas kopējo procesu uzlabošanu, t. s. vadības modernizāciju, rūpējas par drošību kā darba kultūras neatņemamu sastāvdaļu.

Organizatoriskās ergonomikas galvenie sastāvelementi ir cilvēks, darba vide, iekārtas un tehnoloģijas, procesu vadība, mentālā slodze un fiziskā slodze.

Mikroergonomikas līmenī analizē mijiedarbību starp cilvēku un mašīnu, cilvēku un tehnoloģiju, cilvēku un darbarīku, un to sauc par “cilvēks-mašīna” attiecībām. Makroergonomika ir visaptveroša pieeja sociāli tehniskai sistēmai kopējā organizācijas un darba sistēmā, un tas ir veids, kādā ikviens darbinieks koordinē, uzrauga un vada visas apakšsistēmas, veicot konkrētus darba pienākumus kopējā darba sistēmā.

Sociāltehniskās sistēmas izpēte ietver tehnoloģiju un darba organizācijas savstarpējās mijiedarbības izpēti. Sociāltehniskā sistēma ir cilvēku veidota vienota un mērķtiecīga sistēma, kuras mērķis ir darbu pielāgot cilvēka ērtībām.

Cilvēkfaktora izpēte darba procesā ietver padziļinātu analīzi par kļūdām darba procesā, darba atmiņu, uzmanību u. c., ievērojot katra indivīda kultūratšķirības.

Lietotājcentrēta dizaina teorijas pēta produktu lietotāju vajadzības un vēlmes, ievērojot ergonomiskos pamata principus.

Procesu kartēšana palīdz izzināt darba procesu, izveido pārskatāmu un noteiktu plānu procesa uzlabošanai saistībā ar cilvēkfaktoru, risina problēmas un ļauj pieņemt pamatotus lēmumus. Kā viena no pētniecības metodēm tiek izmantota arī cilvēka novērošana darba procesā – darba operāciju uzskaite, cilvēka ķermeņa stāvokļa analīze darba procesā, laika patēriņš konkrēta uzdevuma izpildē un tamlīdzīgi. Tiek izmantota arī darba procesa kļūdu analīze, piemēram, pielietojot kļūdu veidu un seku analīzi (failure mode and effect analysis) vai kļūdu koka analīzi (fault tree analysis) u. c. Aptaujas un intervijas palīdz noskaidrot darbinieku viedokli par pastāvošiem ergonomiskiem riskiem un darba organizatoriskajiem jautājumiem. Etnogrāfiskā analīze tiek pielietota, lai izzinātu nodarbināto kultūrvērtības, t. sk. uzvedības modeļus, lai izstrādātu cilvēka fiziskajām un mentālajām vajadzībām atbilstošu darba dizainu (darba vidi, darba vietu un organizācijas struktūru).

Amerikāņu inženieris Frederiks Teilors (Frederick Winslow Taylor) bija organizatoriskās ergonomikas aizsācējs un, novērtējot darbavietas, noteica “vienu labāko veidu” (one best way) darba izpildījumam. Dažādos industriālos uzņēmumos F. Teilors krasi uzlaboja ražīgumu un palielināja peļņu, piemēram, darba procesam pielāgojot lāpstu, lai ērtāk un vieglāk varētu pārvietot materiālus (pelnus, ogles, rūdu un citus). F. Teilors, strādājot savas dzimtās pilsētas Filadelfijas Midvales tērauda ražošanas kompānijā (1878–1890), novēroja, ka darbinieki strādā daudz lēnākā tempā, nekā ir viņu iespējas. Šo fenomenu viņš nosauca par “izvairīgiem darbiniekiem” un atzina, ka vadītājiem trūkst izpratnes par cilvēku darbaspēju novērtēšanu. Turpinot šo pētījumu, F. Teilors izstrādāja vairākas inovācijas: izpētīja visas darbvietas tērauda ražošanas uzņēmumā un katram darba veidam piedāvāja konkrētu darba paņēmienu. Viņš ieviesa arī samaksu par padarītā darba daudzumu maiņā. F. Teilors pierādīja, ka darbiniekiem viens no būtiskākajiem motivācijas faktoriem strādāt ir nauda. Sevišķi tas attiecināms uz masveida ražošanu un darbu specializāciju. Sākumā daudzi Amerikas Savienoto Valstu (ASV) uzņēmēji ātri pārņēma F. Teilora principus, jo uzskatīja, ka tie veicina ievērojamu darba ražīguma pieaugumu.

Amerikāņu inženieriem Frenkam Gilbretam (Frank Gilbreth) un Lilianai Gilbretai (Lillian Gilbreth) izdevās paaugstināt darba ražīgumu, samazinot darba izpildījumam nepieciešamās kustības.

20. gs. 80. gados cilvēkfaktora un ergonomikas pētnieki secināja, ka, neraugoties uz viņu vispusīgajām zināšanām fiziskajā un kognitīvajā ergonomikā, viņiem trūkst zināšanu par sistēmas “cilvēks-mašīna” mijiedarbību. Tas ļāva pievērsties minēto jautājumu izpētei, radot makroergonomikas virzienu. Nereti to dēvē arī par organizatorisko ergonomiku, kas pēta ergonomiku organizatoriskajā kontekstā. Uzskatāmi tas pierādīts industriālajā ergonomikā, kur ražošanas inženieri, ekonomisti, vadītāji, ergonomisti, profesionāļi un uzņēmēji veiksmīgi ietekmē lēmumus un izmaiņas darba vietas uzlabošanā. Šīs jomas attīstītājs ir Hols Henrdiks (Hal Hendrick), kurš pievērsās pētījumiem par ergonomiskā dizaina ietekmi uz darba kvalitātes un produktu kvalitātes uzlabošanu. Savos pētījumos viņš pierādīja, ka ieguldījumi ergonomikā atmaksājas ilgtermiņā.

Starptautiskās Ergonomikas asociācijas (International Ergonomics Association, IEA) padome 2000. gadā nolēma stiprināt ergonomikas industriālo nozīmi, paziņojot, ka ergonomika koncentrējas ne tikai uz cilvēka labklājību, bet arī uz darba efektivitāti, sistēmas veiktspēju un ražīgumu. Šajā laikā Starptautiskā Ergonomiskā asociācija arī paziņoja, ka “ergonomika” un “cilvēkfaktors” ir līdzvērtīgi jēdzieni, jo abi termini izmantoti, lai norādītu uz līdzīgām problēmām. Tikai to izmantošana dažādās valstīs ir atšķirīga (piemēram, Skandināvijas valstīs un rokas montāžas industrijā izmanto terminu “ergonomika”, bet Ziemeļamerikā un kodolrūpniecībā lieto – “cilvēkfaktors”).

Vēl viena tendence, kas vērojama organizatoriskās ergonomikas attīstībā, ir gados vecāku cilvēku nodarbinātība darba tirgū. Ergonomistiem jāpārdomā, kā piemērot darba vietas un darba apstākļus gados vecāku cilvēku fiziskajām un garīgajām izmaiņām, nezaudējot precizitāti, ražīgumu vai efektivitāti. Tajā pašā laikā darba vietas jāplāno tā, lai piesaistītu un atbalstītu jaunās paaudzes darba ņēmējus. Šī problēma pasaulē ir aktuāla kopš 2010. gada, un lielāka uzmanība tiek pievērsta sociālās ilgtspējas nodrošināšanai līdztekus ekonomikas un vides ilgtspējai.

Mūsdienās ikvienā industrijā būtiski ir palielināt ražošanas efektivitāti, kas ir cieši saistīta ar ceturto industriālo revolūciju “Rūpniecība 4.0”, jo tā vienlaicīgi spēj palielināt ražīgumu un ražošanas intensitāti. Tāpēc organizatoriskās ergonomikas pētījumi tiek vērsti uz cilvēka izpēti darba procesos, ieviešot digitalizāciju, industriālos robotus un integrējot mākslīgo intelektu ražošanas procesos, samazinot fizisko slodzi un monotonas darba operācijas. Tāpat pieaug ergonomikas pētījumi par kiberfizisko sistēmu, kuru kontrolē vai uzrauga datorizēti algoritmi, kas cieši integrēti ar internetu un tās lietotājiem. Ceturtā industriālā revolūcija cilvēku izvirza ražošanas centrā ar jaunām atbalsta sistēmām, kas palīdz organizēt un vadīt sarežģītus ražošanas procesus. Kaut arī ceturtās industriālās revolūcijas metodes tiek vizualizētas un analizētas automātiski, tomēr lēmumu pieņem cilvēks pats

Aroda medicīnas institūta (Institute of Occupational Medicine, IOM) Apvienotajā Karalistē darba virziens saistīts ar slodzes ergonomisko riska faktoru izpēti un vadlīniju izstrādāšanu darba veselības un drošības jomā dažādās tautsaimniecības nozarēs. Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra (European Agency for Safety and Health at Work) nodrošina sabiedrību ar informāciju par darba drošību un veselības aizsardzību, t. sk. slodzes ergonomiku.  Somijas Darba veselības institūts (Työterveyslaitos) darba veselības, ergonomikas jomā sniedz konsultācijas un veic apmācības ergonomikas jomā. Kanādas Arodveselības un drošības centrs (Canadian Centre for Occupational Health and Safety, CCOHS) ir valsts aģentūra, kas nodarbojas ar drošas un veselīgas darba vietas izveidošanu, t. sk. ergonomiskiem risinājumiem ne tikai vietējā, bet arī starptautiskā līmenī. Kanādas Ergonomistu asociācija (Association of Canadian Ergonomists, ACE) apvieno ergonomistus, cilvēkfaktora izpētes speciālistus un praktiķus, veic apmācības un sertifikāciju ergonomikā. Starptautiskā Ergonomikas asociācija apvieno atsevišķu valstu ergonomikas sabiedriskās organizācijas un sadarbojas ar tām. Tā veicina ergonomikas zinātnisko un praktisko attīstību visā pasaulē.

Žurnāls Journal of Ergonomics (kopš 2011. gada) publicē pētījumus par ergonomiku un cilvēkfaktoru, antropometriju, biomehāniku, rūpniecisko inženieriju, rūpniecisko dizainu, informācijas dizainu, kinezioloģiju, fizioloģiju, psiholoģiju, darba dizainu un citām jomām.

Žurnāls Applied Ergonomics (Human Factors in Technology and Society) iznāk kopš 1970. gada un paredzēts zinātniekiem, ergonomistiem un tiem, kas pielieto ergonomisko domāšanu, izstrādājot, plānojot un pārvaldot tehniskās un sociālās sistēmas gan darbā, gan brīvajā laikā.

Žurnāls International Journal of Industrial Ergonomics (kopš 1986. gada) publicē zinātniskos rakstus par cilvēku lomu mūsdienu sistēmās un to mijiedarbību ar dažādiem sistēmas elementiem, cilvēka veiktspēju mērīšanu un modelēšanu, cilvēka darba ražīgumu, cilvēku izpēti tehnoloģiski sarežģītās sistēmās un citām tēmām.

Žurnāls Human Factors and Ergonomics in Manufacturing & Service Industries (kopš 1990. gada) publicē pētījumus par ergonomiku un cilvēkfaktora nozīmi ražošanas un pakalpojumu nozarēs, galveno uzmanību pievēršot mūsdienu ražošanas sistēmu projektēšanai, pārvaldībai, darba sistēmu efektivitātei.

Žurnāls International Journal of Human Factors and Ergonomics (kopš 2012. gada) publicē pētījumus par ergonomiku saistībā ar sociāltehnisko sistēmu, projektēšanu, plānošanu, izstrādāšanu un pārvaldīšanu, kā arī par darba organizēšanu un darba ražīguma kāpināšanu.

Žurnāls IEEE Transactions on Human Machine Systems (kopš 2013. gada) publicē oriģinālus pētījumus par cilvēku darbā un tā mijiedarbību ar sistēmu “cilvēks-mašīna-vide”, pievērošoties mūsdienu aktualitātēm, piemēram, kiberfiziskām sistēmām.

Žurnāls International Journal of Industrial Ergonomics (kopš 1986. gada) publicē oriģinālus rakstus, kas veicina izpratni par cilvēku lomu mūsdienu sistēmā “cilvēks-mašīna-vide” un to mijiedarbību ar sistēmas komponentiem.

Žurnāls Ergonomics (kopš 1957. gada) paredzēts profesionāļiem un zinātniekiem, kas nodarbojas ar darba aizsardzību un veselības aizsardzību. Tajā tiek publicēti labās prakses piemēri, pieredzes apmaiņa un atbildes uz dažādiem jautājumiem saistībā ar ergonomiku.

Organizatoriskajā ergonomikā nozīmīgi ir H. Henrdika (Hal Hendrick) pētījumi. ASV zinātnieks Braiens Kleiners (Brian Kleiner) sniedzis nozīmīgu ieguldījumu pētījumos par cilvēkfaktoru un ergonomikas nozīmi darba sistēmu dizainā, kvalitātes kontrolē, robotizācijā un automatizācijā. Nīdarlandes pētnieks Pēters Vinks (Peter Vink) veicis nozīmīgus pētījumus vides ergonomikā un rūpnieciskā dizaina pilnveidošanā, pierādījis, ka ergonomikai ir būtiska nozīme ne tikai veselības veicināšanā, bet arī produktivitātes un darba ražīguma kāpināšanā. ASV pētnieki Valdemārs Karvovskis (Waldemar Karwowski) un Gavrils Salvendijs (Gavriel Salvendy) pievērsušies makroergonomikas pētījumiem saistībā ar jaunajām tehnoloģijām un cilvēkfaktora nozīmi mūsdienīgajā industriālajā vidē. Paskāla Kerajone (Pascale Carayon) savus pētījumus saista ar cilvēkfaktoru un ergonomiku, darba organizatoriskajiem jautājumiem, kvalitātes un produktivitātes uzlabošanu. Zinātniece sniegusi būtisku ieguldījumu veselības aprūpes un pacientu drošības cilvēkfaktora izpētē.