Ikviena tautsaimniecības nozare mūsdienās arvien vairāk orientējas uz ražīguma kāpinājumu, tehnoloģiju attīstību, nodrošinot uzņēmējdarbību un organizācijas konkurētspēju ilgtermiņā. Nozīme ir ražošanas automatizācijai un robotizācijai, kas ir viens no tehniskā progresa mērķiem. Mūsdienās roboti jau veic dažādas darba operācijas, piemēram, montāžu, metināšanu, krāsošanu vai urbšanu. Veiksmīgi robotizācija un automatizācija tiek pielietota arī medicīnā. Tomēr daudzās nozarēs nodarbinātie tiek pakļauti smagam roku darbam, nepareiziem darba paņēmieniem, ilgstošām darba stundām, ātram darba tempam, piespiedu darba pozām. Ja darba uzdevums un darba iekārta vai instruments neietver ergonomiskās prasības, darbinieki tiek pakļauti fiziskam un psihiskam stresam, kā arī cita veida pārslodzei darbā, izraisot fiziska un psihiska stresa veselības traucējumus, piemēram, cīpslu un saišu iekaisumus, karpālā kanāla sindromu un muguras traumas, hroniska noguruma sindromu, izdegšanas sindromu, sirds un asinsrites slimības un citus. Lai novērstu apdraudējumus un uzlabotu darba ņēmēju aizsardzību, nepieciešama ergonomisku risku rūpīga atpazīšana un analīze. Jāņem vērā arī gados vecāku cilvēku nodarbinātība, kas saistīta ar ergonomiski piemērotām iekārtām, sistēmām un pakalpojumiem atbilstoši novecojošas sabiedrības vajadzībām. Saistībā ar ražošanas robotizāciju aktuāls ir jautājums par jauna darba organizācijas modeļa izstrādāšanu un cilvēka un robota mijiedarbības (human–robot interaction), kas vērsta uz drošību darbā, izpēti, lai uzlabotu darba efektivitāti un ražīgumu.