Lai to panāktu, ņemot vērā aktuālās tendences Latvijā, konstatētās problēmas, esošo situāciju un pieejamos resursus, kā arī Eiropas Savienības (European Union) stratēģiskajos dokumentos darba aizsardzības jomā ietvertos aktuālos jautājumus, pamatnostādnēs noteikti vairāki rīcības virzieni:

1)     sabiedrības informēšana;

2)     darba aizsardzības prasību efektīvas ieviešanas veicināšana;

3)     nodarbināto veselības aizsardzības veicināšana;

4)     darba aizsardzības jomas uzraudzība un kontrole;

5)     drošas darba vides nodrošināšana nestandarta nodarbinātības formu ietvaros, kā arī pašnodarbināto darbā.

Par darba aizsardzības attīstības sākumu Latvijā var uzskatīt 1918. gadu, kad Tautas padome pieņēma pagaidu likumu par pašvaldībām. Likums noteica pirmos sociālās likumdošanas pamatus un uzdeva pašvaldībām pienākumu rūpēties par sociāli apgādājamiem pēc dzīves vietām. Tika izveidota atsevišķa valsts struktūra ‒ Sociālais departaments. Sociālā departamenta darbība aptvēra darba aizsardzības, darba konfliktu jautājumus, kara invalīdu apgādību, sociālo apgādību un darba tirgus pārraudzību u. c. 06.03.1919. Liepājā pie Iekšlietu ministrijas tika nodibināta Kurzemes medicīniskā pārvalde. Tās uzdevumos ietilpa tautas veselības kopšana un aizsardzība. Vēlāk Kurzemes medicīniskā pārvalde tika pārveidota par Veselības departamentu. Veselības departaments Latvijas Valsts pastāvēšanas pirmajos gados veltīja lielu vērību akūtu lipīgu slimību apkarošanai, no kurām visizplatītākā bija izsitumu un atguļas tīfs, kā arī veneriskās slimības. 1920. gada pavasarī tika nodibināts Darba aizsardzības departaments, kas pārņēma arī Fabriku inspekcijas pienākumus. Darba inspektori uzraudzīja darba aizsardzības un daļēji arī sociālās apdrošināšanas likumu ievērošanu. 1920. gadā Sociālo departamentu pārveidoja par Darba ministriju. Darba ministrijai pievienoja Sociālo departamentu ar tā sastāvā esošajām darba aizsardzības, sociālās apdrošināšanas un kara invalīdu nodaļām. 01.04.1925. Veselības departamentu pievienoja Darba ministrijai un pārdēvēja par Tautas labklājības ministriju, kurā ietilpa trīs departamenti: Darba aizsardzības, Sociālās apgādības un Veselības departaments. 1927. gadā Saeima pieņēma likumu par algotu darbinieku apdrošināšanu nelaimes un aroda slimību gadījumos. Tas bija viens no modernākajiem sociālās apdrošināšanas likumiem pasaulē, jo tika pieņemti noteikumi par kolektīvu darba līgumiem, kas regulēja darba devēju un darbinieku attiecības. 28.04.1931. Saeima pieņēma likumu par Tautas labklājības ministriju, nosakot, ka tā pārzina sociālo apgādību, pensijas, darba aizsardzību, sociālo apdrošināšanu un tautas veselības kopšanu un aizsardzību. 1918.–1940. gadā izveidotā sociālās apgādības un darba aizsardzības likumdošana bija viena no modernākajām un progresīvākajām Eiropā, par ko liecina Likums par dzīves vakara nodrošināšanas fondu, kas paredzēja līdzekļu uzkrāšanu iedzīvotāju vecuma dienu nodrošinājumam, Likums par apdrošināšanu nelaimes gadījumos un arodslimībās u. c. būtiski ar labklājību saistītie normatīvie dokumenti.

Padomju okupācijas laikā ‒ no 1940. līdz 1991. gadam ‒ Latvijā darbojās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) likumi un noteikumi. Kontroles un uzraudzības funkcijas darba aizsardzībā veica Sanitārās inspekcijas, Tehniskās uzraudzības iestādes un citas kontrolējošās institūcijas.

21.08.1991. tika sākta jaunas sistēmas izveide (reforma), kuras galvenie pamatprincipi bija decentralizācija, personas līdzdarbība un atbildības veicināšana un pakalpojumu piešķiršana atbilstoši katras konkrētas personas vajadzībām. 1991. gada beigās tika izveidota Labklājības ministrija. Šīs ministrijas pārziņā bija sociālā drošība, darbs un veselība. Laika gaitā ministrijas kompetencē nonāca šādi starpsektoru jautājumi: nabadzības mazināšana, dzimumu līdztiesības veicināšana un demogrāfija.

Mūsdienās galvenā loma darba aizsardzības sistēmas darbībā ir Labklājības ministrijai, kas veic darba aizsardzības politikas izstrādi, plānošanu un koordinēšanu, un tās pārraudzībā esošajai Valsts darba inspekcijai. Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departaments ir netieši iesaistīts darba aizsardzības sistēmā ar savā padotībā esošo institūciju ‒ Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru, kas saistīta ar apdrošināšanas atlīdzību izmaksām nelaimes gadījumos un arodslimību gadījumos. Latvijā valsts uzraudzības un kontroles īstenošanu darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības jomā veic Valsts darba inspekcija.

Valsts darba inspekcija nodrošina Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (European Agency for Safety and Health at Work) kontaktpunkta darbību Latvijā, lai veicinātu sabiedrības izglītošanu par darba drošību un veselības aizsardzību.

Sabiedrības informēšanas un izglītošanas pasākumi darba aizsardzības jomā tiek veikti nepārtraukti, katru gadu izvērtējot aktualitātes. Informācijas apriti organizē Informācijas padome, kurā ietilpst darba aizsardzības jomās kompetenti pārstāvji no Labklājības ministrijas, Valsts darba inspekcijas, Latvijas Brīvo arodbiedrību Savienība, Latvijas Darba devēju konfederācija, Rīgas Stradiņa universitātes aģentūra “Darba drošības un vides veselības institūts”. Informācijas padome katru gadu pieņem lēmumu par konkrētām pasākumu un informatīvo materiālu tēmām, kas īstenojami preventīvo pasākumu plāna ietvaros no Darba negadījumu speciālā budžeta.

Darba aizsardzības jomā būtiska nozīme ir sociālajiem partneriem. Lai veidotu sociālo dialogu darba aizsardzības jomā, izveidota Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes apakšstruktūra – Darba lietu trīspusējās sadarbības apakšpadome ‒, kurā izskata darba tiesiskos un darba aizsardzības jautājumus. Apakšpadomē ir iekļauti pārstāvji no Labklājības ministrijas, Tieslietu ministrijas, Valsts darba inspekcijas, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un Latvijas Darba devēju konfederācijas. Trīspusējā sadarbība starp valdību, darba devējiem un darba ņēmējiem veiksmīgi norit likumdošanas izstrādes jomā. Normatīvo aktu izstrādes procesā darba grupās tiek iekļauti arī sociālo partneru pārstāvji.

No 01.01.2006. Latvijā ir spēkā normatīvie akti, kas nosaka kārtību un prasības darba aizsardzības pakalpojumu sistēmai. Sistēmas darbībā būtiska loma atvēlēta pakalpojumu sniedzējiem – kompetentajām institūcijām un kompetentajiem speciālistiem. Ar kompetentām institūcijām un kompetentiem speciālistiem jāsaprot trešās puses speciālisti un institūcijas (komersanti), ko darba devējs piesaista sava uzņēmuma darba aizsardzības sistēmas sakārtošanai, tai skaitā darba vides risku novērtēšanai un preventīvo pasākumu izstrādei. Salīdzinoši augstākas prasības ir kompetentajām institūcijām, jo bīstamos komercdarbības veidos uzņēmumiem ir obligāti jāpiesaista kompetentas institūcijas pakalpojumi (ja vien uzņēmumā nav nodarbināts savs speciālists ar atbilstošu izglītību darba aizsardzībā), savukārt kompetenta speciālista piesaistīšana visos gadījumos ir brīva darba devēja izvēle.

Darba aizsardzības speciālistu izglītošanā iesaistījušās Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, Latvijas Lauksaimniecības universitāte un Daugavpils Universitāte.  

Latvijā Darba aizsardzības sistēmas juridiskais pamats ir 20.06.2001. pieņemtais Darba aizsardzības likums. Tas pārņem Eiropas Savienības pamatdirektīvas darba aizsardzībā, prasības un principus. Darba aizsardzības likums un līdz ar to darba aizsardzības sistēma pamatojas uz kaitējuma novēršanas principu (drošas, taisnīgas un veselībai nekaitīgas darba vides izveidošana, darba vides risku novērtēšana un to novēršana, darba vietas pielāgošana indivīdam u. c.).

Likuma mērķis ir garantēt un uzlabot nodarbināto drošību un veselības aizsardzību darbā, kā arī ieviest svarīgākās darba aizsardzības prasības darba aizsardzības sistēmas organizēšanai uzņēmumā un noteikt darba devēju, nodarbināto un viņu pārstāvju, kā arī darba aizsardzībā iesaistīto valsts institūciju pienākumus, tiesības un savstarpējās attiecības. Darba aizsardzības likumā uzsvars tiek likts uz darba vides riska faktoru novērtējumu, risku savlaicīgu atklāšanu, nodarbināto izglītošanu un informēšanu par darba vidi un prasībām droša darba veikšanai. Darba aizsardzības likumā iestrādātie principi atspoguļojas un ir iestrādāti arī citos darba aizsardzības tiesību aktos, Ministru kabineta noteikumos, kuri pieņemti, balstoties uz Darba aizsardzības likumu.

Nozīmīgākās institūcijas darba aizsardzībā Latvijā ir Valsts darba inspekcija, kuras darbību regulē Valsts darba inspekcijas likums (2008), un Labklājības ministrijas Darba attiecību un darba aizsardzības politikas departaments.

Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra, Rīgas Stradiņa universitātes aģentūra “Darba drošības un vides veselības institūts” un Latvijas Ergonomikas biedrība nodrošina sabiedrību ar informāciju par darba drošību un veselības aizsardzību. Latvijas Darba aizsardzības speciālistu asociācija apvieno darba aizsardzības speciālistus Latvijā un veicina drošas un veselīgas darba vides izveidošanu un nodrošināšanu, ievērojot Latvijas Republikas likumdošanas un normatīvo aktu prasības. Latvijas Arodslimību ārstu biedrība līdzdarbojas arodveselības, aroda medicīnas un darba drošības stratēģijas un nozares attīstībā valstī, piedaloties normatīvo dokumentu sagatavošanā, gatavo speciālistus savā nozarē un ir izstrādājusi arodslimību ārstu sertifikācijas kārtību.

Imants Kristiņš kopš 1961. gada aktīvi bija iesaistījies darba aizsardzības jautājumu risināšanā dažādos ražošanas uzņēmumos. Būdams rūpnīcas “Sarkanais kvadrāts” tehniskās daļas vadītāja vietnieks, aktīvi iesaistījās un izstrādāja PSRS pirmo “Vienotu darba aizsardzības reglamentu gumijas pārstrādes uzņēmumam”. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bijis Labklājības ministrijas Darba departamenta Darba aizsardzības politikas nodaļas vadītājs un Valsts darba inspekcijas Darba aizsardzības nodaļas vadītājs. Sniedzis nozīmīgu ieguldījumu darba aizsardzības sistēmas izveidē Latvijā 20. gs. 90. gadu sākumā. Izstrādāja darba aizsardzības likumdošanu atbilstoši Eiropas Savienības prasībām un Latvijas Republikas iespējām, ieviešot direktīvas darba aizsardzības jomā. Piedalījies regulu izveidošanā saistībā ar darba aizsardzību.

Latvijas Universitātes profesors Valdis Kaļķis izveidoja un ieviesa darba vides risku novērtēšanas secību un metodoloģiju, ko praktiski var pielietot, novērtējot darba vides riskus Latvijas organizācijās. V. Kaļķis pirmais attīstīja zinātniskās darba aizsardzības jomu Latvijā. Ieguvis sertificēta Eiropas ergonomista nosaukumu (Eur.erg.). Piedalījās pirmā Latvijā profesiju standarta “Darba aizsardzības speciālists” izstrādē.

Rīgas Stradiņa universitātes profesore Maija Eglīte sniegusi nozīmīgu ieguldījumu arodveselības un darba medicīnas specialitātes attīstībā un nozares drošības stratēģijas izstrādāšanā Latvijā. Piedalījusies vairāku Ministru kabineta normatīvo dokumentu izstrādāšanā saistībā ar darba aizsardzību. Izveidojusi Aroda un radiācijas medicīnas centru, kur tiek sniegtas konsultācijas un rekomendācijas par dažādiem darba aizsardzības un strādājošo veselības aizsardzības jautājumiem un tiek nodrošinātas strādājošo obligātās veselības pārbaudes. M. Eglīte nodibinājusi Latvijas Arodslimību ārstu biedrību un ir tās prezidente.

Latvijas Universitātes profesore Ženija Roja savu darba mūžu veltījusi arodveselībai un aktīvi iesaistījusies darba aizsardzības jomas pilnveidošanā Latvijā. Viens no Ž. Rojas būtiskākajiem ieguldījumiem ir darba ergonomikas izveidošana un attīstība Latvijā, kā arī darba aizsardzības zinātniski praktiskā sasaiste ar arodveselību un ergonomiku darbā. Ir Latvijas Ergonomikas biedrības prezidente. Ž. Roja viena no pirmajām Latvijā, kas ieguvusi sertificēta Eiropas ergonomista nosaukumu.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes docētāji Jānis Staša un profesors Arnolds Šķēle izstrādājuši darba aizsardzības pedagoģijas metodoloģiju mežizstrādē un kokapstrādē.