Par darba aizsardzības attīstības sākumu Latvijā var uzskatīt 1918. gadu, kad Tautas padome pieņēma pagaidu likumu par pašvaldībām. Likums noteica pirmos sociālās likumdošanas pamatus un uzdeva pašvaldībām pienākumu rūpēties par sociāli apgādājamiem pēc dzīves vietām. Tika izveidota atsevišķa valsts struktūra ‒ Sociālais departaments. Sociālā departamenta darbība aptvēra darba aizsardzības, darba konfliktu jautājumus, kara invalīdu apgādību, sociālo apgādību un darba tirgus pārraudzību u. c. 06.03.1919. Liepājā pie Iekšlietu ministrijas tika nodibināta Kurzemes medicīniskā pārvalde. Tās uzdevumos ietilpa tautas veselības kopšana un aizsardzība. Vēlāk Kurzemes medicīniskā pārvalde tika pārveidota par Veselības departamentu. Veselības departaments Latvijas Valsts pastāvēšanas pirmajos gados veltīja lielu vērību akūtu lipīgu slimību apkarošanai, no kurām visizplatītākā bija izsitumu un atguļas tīfs, kā arī veneriskās slimības. 1920. gada pavasarī tika nodibināts Darba aizsardzības departaments, kas pārņēma arī Fabriku inspekcijas pienākumus. Darba inspektori uzraudzīja darba aizsardzības un daļēji arī sociālās apdrošināšanas likumu ievērošanu. 1920. gadā Sociālo departamentu pārveidoja par Darba ministriju. Darba ministrijai pievienoja Sociālo departamentu ar tā sastāvā esošajām darba aizsardzības, sociālās apdrošināšanas un kara invalīdu nodaļām. 01.04.1925. Veselības departamentu pievienoja Darba ministrijai un pārdēvēja par Tautas labklājības ministriju, kurā ietilpa trīs departamenti: Darba aizsardzības, Sociālās apgādības un Veselības departaments. 1927. gadā Saeima pieņēma likumu par algotu darbinieku apdrošināšanu nelaimes un aroda slimību gadījumos. Tas bija viens no modernākajiem sociālās apdrošināšanas likumiem pasaulē, jo tika pieņemti noteikumi par kolektīvu darba līgumiem, kas regulēja darba devēju un darbinieku attiecības. 28.04.1931. Saeima pieņēma likumu par Tautas labklājības ministriju, nosakot, ka tā pārzina sociālo apgādību, pensijas, darba aizsardzību, sociālo apdrošināšanu un tautas veselības kopšanu un aizsardzību. 1918.–1940. gadā izveidotā sociālās apgādības un darba aizsardzības likumdošana bija viena no modernākajām un progresīvākajām Eiropā, par ko liecina Likums par dzīves vakara nodrošināšanas fondu, kas paredzēja līdzekļu uzkrāšanu iedzīvotāju vecuma dienu nodrošinājumam, Likums par apdrošināšanu nelaimes gadījumos un arodslimībās u. c. būtiski ar labklājību saistītie normatīvie dokumenti.
Padomju okupācijas laikā ‒ no 1940. līdz 1991. gadam ‒ Latvijā darbojās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) likumi un noteikumi. Kontroles un uzraudzības funkcijas darba aizsardzībā veica Sanitārās inspekcijas, Tehniskās uzraudzības iestādes un citas kontrolējošās institūcijas.
21.08.1991. tika sākta jaunas sistēmas izveide (reforma), kuras galvenie pamatprincipi bija decentralizācija, personas līdzdarbība un atbildības veicināšana un pakalpojumu piešķiršana atbilstoši katras konkrētas personas vajadzībām. 1991. gada beigās tika izveidota Labklājības ministrija. Šīs ministrijas pārziņā bija sociālā drošība, darbs un veselība. Laika gaitā ministrijas kompetencē nonāca šādi starpsektoru jautājumi: nabadzības mazināšana, dzimumu līdztiesības veicināšana un demogrāfija.