Sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu trūcīgām, maznodrošinātām un krīzes situācijā nonākušām ģimenēm (personām), lai nodrošinātu to pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā.
Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteiktajam, pašvaldība no sava budžeta izmaksā šādus sociālās palīdzības pabalstus: pabalstu garantētā minimālā ienākumu (GMI) līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalstu.
Pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai aprēķina un piešķir par trūcīgām (mēneša ienākumi mazāki par 128,06 eiro personai ģimenē) atzītām ģimenēm (personām). Dzīvokļa pabalstu pašvaldība piešķir par trūcīgām un/vai maznodrošinātām atzītām ģimenēm (personām). Tā apmērs, izmaksas kārtība un personas, kuras ir tiesīgas saņemt šo pabalstu, tiek noteiktas pašvaldības saistošajos noteikumos.
Kā izņēmums no sociālās palīdzības pamatprincipu viedokļa likumā ir noteikts pabalsts krīzes situācijā, ko pašvaldība var piešķirt, neizvērtējot ienākumus, ja persona nonākusi krīzes situācijā, kurā ģimene (persona) katastrofas vai citu no ģimenes (personas) gribas neatkarīgu apstākļu dēļ pati saviem spēkiem nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības un tai ir nepieciešama psihosociāla vai materiāla palīdzība. Tāpat ir noteikts ‒ ja ir apmierināts pamatots pašvaldības iedzīvotāja pieprasījums pēc GMI pabalsta un dzīvokļa pabalsta, pašvaldība, izvērtējot ģimenes (personas) ienākumus, ir tiesīga no pašvaldības pamatbudžeta izmaksāt arī citus pabalstus (veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai, obligātajai izglītībai u. c.) ģimenes (personas) pamatvajadzību apmierināšanai. Pabalstu veidus, apmēru un nosacījumus, t. sk. ienākumu līmeni to saņemšanai, nosaka pašvaldība saistošajos noteikumos.
1918.‒1940. gadā ar sociālo palīdzību saprata valsts pilsoņu līdzvērtīga tiesiskā un materiālā stāvokļa nodrošināšanas veidus. Sociālie likumi, kas darbojās šajā laikā, paredzēja vairākus palīdzības veidus: 1) pašpalīdzība – darba līgums, arodbiedrības u. tml.; 2) publiski tiesiskā aizsardzība – to veica trešā persona (piemēram, darba inspektors), kas kontrolēja likumu ievērošanu attiecībā pret aizsargājamo personu (piemēram, darba inspektors kontrolēja, kā tiek ievērots darba aizsardzības likums, kurš aizliedz nakts un virsstundu darbu bērniem un pusaudžiem, neraugoties uz vecāku vai aizbildņu vēlēšanos); 3) apdrošināšana – likumā paredzētā sociālā riska gadījumā cietušai personai tika sniegta materiāla palīdzība; 4) apgādība – to sniedza darba nespējīgam pilsonim, kas nonācis trūkumā neatkarīgi no sociālā riska; apgādībā nonāca persona, kas nevarēja saņemt palīdzību no apdrošināšanas. Šis palīdzības veids papildina iepriekšējos. Tie visi kopā veidoja sociālās palīdzības sistēmu, kas ļāva iedzīvotājiem realizēt savas sociālās tiesības. Pēc sociālās palīdzības organizētāja pastāvēja trīs sociālās apgādes formas: privātā (privātpersonu labdarība), baznīcas (privātpersonu sarūpētās dāvanas tika nodotas baznīcai, kas tās sadalīja aprūpējamajiem), publiskā (valsts vai pašvaldība, kas gādāja par trūcīgajiem saskaņā ar likumu normām). Pēc sniedzamās sociālās palīdzības apmēriem pastāvēja divi apgādes veidi – vispārējā un speciālā apgāde. Pirmajā ietilpa dažādu veidu palīdzības sniegšana, piemēram, iedzīvotājus apgādāja ar pārtiku, apģērbu, apaviem, nodrošināja medicīnisko palīdzību, bērniem izglītību un audzināšanu. Speciālā apgāde paredzēja viena palīdzības veida sniegšanu.
Padomju okupācijas laikā visa sociālās aizsardzības sistēma bija centralizēta un stingri pārvaldīta. Tā funkcionēja un garantēja zināmu sociālo aizsardzību, taču salīdzinājumā ar rietumu sistēmām sociālistiskā režīma rezultāti bija vāji.
Sociālā sistēma Latvijā sāka veidoties 1992. gadā, kad Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu “Par neatliekamiem uzdevumiem iedzīvotāju sociālajā aizsardzībā”, uzdodot pašvaldībām izveidot pašvaldību sociālās palīdzības dienestus. 26.10.1995. tika pieņemts pimais likums “Par sociālo palīdzību”, kas noteica sociālo pabalstu un sociālās palīdzības saņēmēju loku, kā arī valsts un pašvaldību institūcijas, kas sniedza šo palīdzību. Likums noteica, ka valsts atbild par neredzīgo, nedzirdīgo un psihiski slimo institūcijām, bet pašvaldības – par veco ļaužu pansionātiem un bērnu namiem.
07.09.1995. Saeima pieņēma likumu “Par sociālo drošību”, kas noteica sociālās drošības sistēmas veidošanas un darbības principus. 31.10.2002. Saeima pieņēma Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu, kas skaidri nodalīja sociālo palīdzību no sociālajiem pakalpojumiem un ir spēkā arī pašlaik.
Latvijā pašlaik darbojas jaukta tipa sociālās palīdzības sistēma, kurā noteiktie sociālie pabalsti ir obligāti izmaksājami visās pašvaldībās (GMI, dzīvokļa pabalsts), taču vienlaicīgi pašvaldībām ar likumdošanā paredzētajām autonomijas funkcijām tiek nodrošinātas tiesības pēc saviem ieskatiem un finansiālajām iespējām paredzēt arī cita veida sociālās palīdzības pabalstus un noteikt to apmērus (piemēram, dzīvokļa pabalsts un tā apmērs).
Latvijā būtu jāsaglabā jaukta tipa sociālās palīdzības sistēma, tomēr mazinot sociālās palīdzības sistēmas decentralizācijas iezīmes un vidējā termiņā (līdz trīs gadiem) pārejot uz centralizētāku sociālās palīdzības sistēmu.
Sociālās palīdzības piešķiršanas jautājumi ir pašvaldības kompetencē. Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteiktajam pašvaldībai, kuras teritorijā persona deklarējusi savu dzīvesvietu, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību. Līdz ar to pašvaldībām ar likumu ir uzlikts pienākums finansēt pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, kura apmēru un piešķiršanas kārtību nosaka likums un atbilstošie Ministru kabineta noteikumi, un dzīvokļu pabalstu, kura tiesisko regulējumu nosaka pašvaldības dome, kā arī tiesības un pienākums finansēt citus iedzīvotājiem nepieciešamus sociālos pakalpojumus un sociālās palīdzības pabalstus pamatvajadzību nodrošināšanai.
Sociālās palīdzības finansēšanas sistēma kopš tās pirmsākumiem ir decentralizēta. Tas nav mainījies arī ekonomiskās un sociālās krīzes ietekmē, kad valsts noteica pašvaldību izdevumu līdzfinansējumu, taču sistēma joprojām tiek īstenota un finansēta, piemērojot decentralizācijas principu.