Palielinoties datoru izmantošanai, dažādu nozaru (kā datorzinātnes, inženierzinātnes, psiholoģija) un apakšnozaru (kā ergonomikas un cilvēkfaktoru pētniecības) speciālisti pievērsās cilvēka un datora saziņas un tās fizisko, psiholoģisko un teorētisko aspektu pētīšanai. Šo pētniecības virzienu sākotnēji sauca par cilvēka-mašīnas saziņu (human-machine interaction), taču nedaudz vēlāk tas kļuva pazīstams kā datora-cilvēka saziņa (computer-human interaction, CHI). Taču līdz ar izpratni par lietotājcentrētas pieejas un cilvēka lomas svarīgumu nostabilizējās apzīmējums “cilvēka-datora saziņa” (human-computer interaction, HCI). 

Cilvēka-datora saziņa ir starpdisciplinārs pētījumu virziens, bet vēsturiski visciešākā saistība tai ir ar datorzinātni. Lielākā daļa datorsistēmu ir radītas cilvēkiem, tādēļ, nepietiekami veltot uzmanību lietotāju vajadzībām un lietojuma kontekstam izstrādes laikā, var rasties ne tikai grūti lietojamas saskarnes, bet arī to dēļ pieļautas būtiskas kļūdas. Lai šo problēmu risinātu, cilvēka-datora saziņā tiek izmantotas un integrētas dažādu nozaru – psiholoģijas, inženierzinātnes, ergonomikas, kognitīvo zinātņu, dizaina zinātnes, komunikācijas zinātnes, informācijas zinātnes u. c. – teorētiskās un metodoloģiskās perspektīvas. Cilvēka-datora saziņas galvenie uzdevumi ir: nodrošināt, lai dators, datoru infrastruktūra vai sistēmas būtu piemērotas noteiktu uzdevumu veikšanai; lai tie būtu viegli lietojami, apgūstami un, cik iespējams, pielāgojami lietotāja zināšanām, pieredzei, vērtībām un sociokulturālajam kontekstam; lai tie sniegtu lietotājam atgriezenisko saiti un parādītu informāciju tādā formātā un ātrumā, kāds lietotājam ir piemērots.

Dažādas tehnoloģijas, t. sk. mobilās un valkājamās, ieņem arvien pieaugošu vietu cilvēku dzīvē un sabiedrības, biznesa, zinātnes u. c. infrastruktūrā, un, pateicoties pieejai internetam, daudzi pakalpojumi tiek izmantoti galvenokārt vai tikai tiešsaistē, tādēļ cilvēka-datora saziņa ir viena no visstraujāk augošajām ar datorzinātni saistītājām nozarēm. Tādējādi daudzas tās atziņas un pieejas ir nozīmīgas un izmantojamas citās jomās – piemēram, e-pārvaldē, izglītībā, komunikācijā, transporta pakalpojumos un citur. Vēl viens nozīmīgs cilvēka-datora saziņas panākums ir patstāvīgi attīstīts pētniecības un prakses integrācijas modelis, kurā veiksmīgi izmantotas teorētiskas un empīriskas – gan eksperimentālas, korelatīvas, gan arī kvalitatīvas – pētniecības pieejas.

Cilvēka-datora saziņa sākotnēji radusies kā datorzinātnes apakšnozare, bet izveides gaitā to pārsniedz saturiskās un iesaistīto nozaru daudzveidības ziņā. Sākotnēji cilvēka-datora saziņā bija divi skatījumi – sistēma un saskarne kā atsevišķas vienības un sistēmas piemērotības konkrētam uzdevumam (projektēšanas uzdevums). Vēlāk radās dažādas citas pieejas – lietotājpieredze, lietojamības, saskarnes un informācijas projektēšana un citas. Piemēram, visuresošā datorika ir viens no cilvēka-datora saziņas virzieniem, bet vienlaikus arī augstāka līmeņa pētījumu lauks, kas integrē mobilo datoriku, ģeotelpiskās informācijas sistēmas, transporta līdzekļu sistēmas, valkājamās ierīces, sensoru tīklus un citus.

Daļa no saskarņu projektēšanā izmantotajiem modeļiem un teorijām ir radusies psiholoģijā un kognitīvajās zinātnēs un modelēja dažādus lietotāja uzvedības aspektus – mērķa formulēšanu un problēmu risināšanu (piemēram, GOMS modelis, Donalda Artura Normana (Donald Arthur Norman) septiņu darbības posmu modelis, mentālie modeļi, kognitīvās sarežģītības teorija). Sociotehniskie modeļi pētīja cilvēka un datora saziņu sociālā un organizācijas kontekstā, bet citi – uzdevumu hierarhiju un darbību analīzi. Laika gaitā, attīstoties iesaistītajām nozarēm un pieaugot tehnoloģiju lietošanas daudzveidībai, plašāk sāka izmantot alternatīvas kognitīvās pieejas (t. s. ārējo kognīciju, sadalīto kognīciju, ekoloģisko psiholoģiju), sociālās pieejas (no situācijas atkarīgās darbības, etnometodoloģiju un etnogrāfiju) un darbības teoriju, kā arī dažādas hibrīdteorijas. 

Cilvēka-datora saziņas metodes var iedalīt trijās lielās grupās: izzinošās jeb pētošās (intervijas ar lietotājiem, kartīšu šķirošana, datplūsmas analīze u. c.), novērtējošās (lietojamības testēšana, heiristiskā novērtēšana u. c.) un ģenerējošās jeb projektēšanas (lietotāju profilu izveide, prototipu izstrāde, darbplūsmas projektēšana u. c.).

Cilvēka-datora saziņas vēsture aizsākās 20. gs. 50. gadu beigās ar Braiena Šakela (Brian Shackel) pētījumiem par displeju ergonomiku, Džozefa Karla Robneta Liklaidera (Joseph Carl Robnett Licklider) vīziju par cilvēka-datora simbiozi (man-computer symbiosis) un citiem. Taču 20. gs. 80. gados līdz ar personālo datoru plašāku pieejamību un dažādu ar cilvēka-datora saziņas tematiku saistītu konferenču norisi tā strauji sāka attīstīties kā patstāvīga nozare. To veicināja sasniegumi četros virzienos: programmatūras iteratīvā izstrādē un prototipēšanā, lietotāja grafiskās saskarnes projektēšanā, datorsistēmu lietošanas psiholoģijā un cilvēkfaktoru izpētē, kā arī kognitīvo zinātņu teorijās un modeļos. Tika formulēti pamatkoncepti: tiešā manipulācija, lietotājcentrēta projektēšana, lietojamība. Turpmākajās desmitgadēs cilvēka-datora saziņas pētījumi pievērsās vairāku lietotāju sadarbībai, informācijas kopīgošanai, personalizācijai un dažādiem saziņas subjektīvajiem un kontekstuālajiem aspektiem.

Cilvēka-datora saziņas fokuss ir mainījies no viena lietotāja pie galddatora uz daudzu lietotāju sadarbību ar daudzām ierīcēm reālā lietojuma situācijā, kā arī dažādiem lietotājiem ar specifiskām vajadzībām. Aktuālie pētījumu virzieni saistīti ar mākslīgo intelektu, lietu internetu, multimodālo saziņu, visuresošo un kontekstjutīgo saziņu. Paredzams, ka situācijā, kad gandrīz visa cilvēku dzīves struktūra ir datorizēta un tīklota, cilvēka-datora saziņas tvērums paplašināsies.

Xerox Palo Alto Pētniecības centrā (Xerox Palo Alto Research Center, PARC) tika izstrādātas daudzas tiešās manipulācijas saskarnēs sastopamas saziņas tehnikas (objektu un teksta iezīmēšana, atvēršana u. c.). Microsoft Research specializējas saziņas tehniku un ierīču pētīšanā un izstrādē. IBM Tomasa Dž. Vatsona pētniecības centrs (Thomas J. Watson Research Center) arī pievērsies vairākām cilvēka-datora saziņas tēmām, t. sk. lietotāju kognitīvo procesu modelēšanai. Kārnegija Melona Universitāte (Carnegie Mellon University) projektē, izstrādā un pēta rīkus un tehnoloģijas cilvēku un organizāciju darbību atbalstīšanai. Kalifornijas Universitātē Bērklijā (University of California, Berkeley) cilvēka-datora saziņas pētniecība notiek trijos virzienos: cilvēka darbību atbalstošas interaktīvas vides (telpas, produktu, tīmekļa vietņu u. c.) projektēšanā Bērklijas dizaina institūtā (The Berkeley Institute of Design), starpdisciplinārā analīzē Jauno mediju centrā (Berkeley Center for New Media) un informācijas zinātnē Bērklijas informācijas skolā (Berkeley School of Information). Stenforda Universitātes (Stanford University) un Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (Massachusetts Institute of Technology) agrīnie pētījumi bija pamatā grafiskās lietotāja saskarnes izveidei, bet pēdējos gados tajos pēta multimodālas saskarnes, dažādas projektēšanas metodes un prakses un citas.

Applied Ergonomics: Human Factors in Technology and Society (Elsevier, kopš 1970) publicē pētījumus par ergonomiku un cilvēkfaktoriem tehnisku un sociālu sistēmu projektēšanā un pārvaldībā. Behaviour and Information Technology (Taylor & Francis, kopš 1982) ir cilvēkcentrētas datorikas izdevums, kas pievēršas cilvēka-datora saziņas pētījumiem. Human-Computer Interaction (Taylor & Francis, kopš 1985) atspoguļo interaktīvu datorsistēmu projektēšanas un lietošanas zinātnisko un praktisko nozīmīgumu. Interacting with Computers (Oxford University Press, kopš 1989) aplūkotie temati ietver cilvēka-datora saziņas un projektēšanas teoriju, saziņas procesu un metodoloģiju, lietojamību un lietotājpieredzes projektēšanu, visuresošo un mobilo saziņu, piekļūstamību, ar organizācijām un sabiedrību saistītus saziņas aspektus. International Journal of Human–Computer Interaction (Taylor & Francis, kopš 1989) pievēršas kognitīvajiem, radošajiem, sociālajiem, veselības un ergonomiskajiem saziņas aspektiem. International Journal of Human-Computer Studies (Elsevier, kopš 1969; līdz 1993. g. International Journal of Man-Machine Studies) publicē pētījumus par inovatīvu interaktīvu sistēmu teoriju un praksi.

Alans Dikss (Alan Dix) kopš 20. gs. 80. gadu vidus nodarbojies ar cilvēka-datora saziņas pētījumiem. Stjuarts K. Kārds (Stuart K. Card) ir vairāku cilvēka-datora saziņas kognitīvo modeļu līdzautors. D. A. Normana nozīmīgākie pētījumi un sasniegumi ir saistīti ar lietotājcentrētu sistēmu projektēšanu, lietojamību un kognitīvo dizainu. Klifords Ness (Clifford Nass) demonstrēja sociālo attieksmju nozīmi cilvēka un digitālas ierīces mijiedarbībā, veica pētījumus balss tehnoloģiju attīstībā un atklāja būtiskas likumsakarības daudzlietojuma (multitasking) vidē. Ergonomists B. Šakels ir vairāku starptautisku cilvēka-datora saziņas nozares organizāciju dibinātājs. Viņa nozīmīgākie pētījumi veltīti lietojamībai, lietotājcentrētai izstrādes pieejai un digitālo tehnoloģiju izmantošanai dažādās nozarēs. Bens Šneidermens izstrādājis pamatprincipus tiešās manipulācijas saskarnes projektēšanai, darbojies universālās lietojamības pētniecībā. Terijs Vinograds (Terry Winograd) akcentēja sociokulturālos, ķermeniskajā pieredzē balstītos faktorus gan programmizstrādē, mākslīgā intelekta, gan arī cilvēka-datora saziņas pētniecībā; veica būtisku ieguldījumu meklēšanas tehnoloģiju attīstībā.