Inženierzinātņu attīstības pirmsākumi Latvijā saistīti ar straujo rūpnieciskās ražošanas attīstību Eiropā 19. gs. Tajā laikā Rīga mainījās un kļuva par industriālu centru: tika nojaukti Rīgas vaļņi un priekšpilsētās tika veidotas jaunas rūpnīcas. Lai nodrošinātu Rīgas konkurētspēju starptautiskajā tirgū, pilsētas vadītāji pieņēma lēmumu par politehniskas augstskolas izveidi un finansēšanu. 1862. gadā tika atvērts Rīgas Politehnikums (Rīgas Politehniskais Institūts, RPI), liekot pamatus tehniskajām zinātnēm Latvijā. Pateicoties RPI izveidei, Rīga kļuva par vienu no lielākajiem un attīstītākajiem industriālajiem centriem cariskajā Krievijā. Izcilākie inženierzinātņu pārstāvji ir divi Nobela prēmijas laureāti Vilhelms Ostvalds (Wilhelm Ostwald) un Svante Arrēniuss (Svante August Arrhenius), kā arī Mihails Doļivo-Dobrovoļskis (Михаил Доливо-Добровольский), kurš radikāli pārveidoja pasaules elektrotehniku, radot asinhronos elektrodzinējus, trīsfāžu ģeneratorus, elektromotorus un transformatorus, un Frīdrihs Canders, kurš pirmais Latvijā pievērsās raķešu būvei un bija viens no padomju kosmonautikas pamatlicējiem.
Pēc neatkarības iegūšanas tika izveidota Latvijas Universitāte: 1919. gadā uz likvidētās RPI bāzes tika nodibināta Latvijas Augstskola (Latvijas Universitāte), kuras sastāvā bija arī tehnisko zinātņu fakultātes. Padomju okupācijas laikā rūpniecības straujā attīstība Latvijā palielināja pieprasījumu pēc tehnisko zinātņu speciālistiem. 1958. gadā uz Latvijas Valsts universitātes tehnisko fakultāšu bāzes tika izveidots RPI. Sākotnēji RPI tika atvērtas 4 fakultātes, kuru skaits gadu gaitā palielinājās līdz 11 fakultātēm. 20. gs. 70. gados RPI kļuva par lielāko Baltijas augstskolu. Pēc neatkarības atgūšanas RPI tika pārdēvēts par Rīgas Tehnisko universitāti (RTU) un mūsdienās tajā ir 9 fakultātes.
Inženierzinātņu attīstību pēc valsts neatkarības atgūšanas visprecīzāk ilustrē izmaiņas ne tikai likumdošanā, bet arī saturā (1. tabula). 1999. gadā Latvijas Zinātnes padome (LZP) izstrādāja un apstiprināja Latvijas zinātņu nozaru un apakšnozaru sarakstu, no kurām viena zinātņu nozare bija inženierzinātnes. Inženierzinātņu apakšnozaru izvēlē bija vērojama padomju laika tradīciju ietekme. 2009. gadā LZP saraksts tika pārveidots un papildināts. Tajā tika definētas 45 zinātņu nozares, kuras neietvēra vienu inženierzinātņu nozari ar apakšnozarēm, bet gan bija 14 zinātnes nozares, kuras saturiski daļēji ietvēra arī inženierzinātnes.
Pēc Latvijas iestāšanās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (ESAO) 2017. gadā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) piedāvāja pielāgoties ESAO zinātņu nozaru klasifikatoram, kas būtiski atšķiras no iepriekšējās zinātņu nozaru, it īpaši inženierzinātņu, klasifikācijas. Adaptējot šo klasifikatoru, Latvijas zinātnē paredzamas būtiskas izmaiņas. Inženierzinātņu nozarei tika definētas 11 apakšnozares. Tikai viena apakšnozare – ķīmijas inženierzinātne – palikusi nemainīgā statusā. Dažas zinātnes nozares apvienotas, piemēram, būvniecības apakšnozarē iekļauta būvzinātne, transporta un satiksmes zinātnes nozare, kā arī hidroinženierzinātne. Arī elektrotehnikas un elektronikas apakšnozarē apvienotas elektrotehnika, elektronika un telekomunikācijas un informācijas tehnoloģijas. Jaunajā klasifikatorā ir ne tikai apvienotas, bet arī paplašinātas apakšnozares, piem., materiālzinātnes iekļautas materiālzinātnes, nanotehnoloģijas un medicīniskās inženierijas apakšnozarēs, bet vides zinātnes iekļautas vides biotehnoloģijas un vides inženierzinātnes apakšnozarēs, savukārt vides inženierzinātnē integrēta enerģētikas nozare.
1. tabula. Inženierzinātņu attīstības vēsture
Autores veidota. Zinātņu nozaru numuri atbilst numerācijai attiecīgajā dokumentā.
1999. gada inženierzinātņu apakšnozaru saraksts | 2009. gada zinātnes nozaru un apakšnozaru saraksts, kurā integrētas inženierzinātnes | 2018. gada inženierzinātņu apakšnozares |
Būvzinātne | 4. Būvzinātne | 2.1. Būvniecības un transporta inženierzinātnes |
Transporta un satiksmes zinātne | 40. Transports un satiksme | |
Hidroinženierzinātne | 17. Hidroinženierzinātne | |
Elektronika un telekomunikācijas | 8. Elektronika un telekomunikācijas | 2.2. Elektrotehnika, elektronika, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas |
Informācijas tehnoloģijas | 18. Informācijas tehnoloģija | |
Elektrotehnika | 9. Elektrotehnika | |
Ķīmijas inženierzinātne | 21. Ķīmijas inženierzinātne | 2.4. Ķīmijas inženierzinātne |
Lauksaimniecības zinātne | 23. Lauksaimniecības zinātne | 2.9. Rūpnieciskā biotehnoloģija |
31. Mežzinātne | ||
Materiālzinātne | 26. Materiālzinātne | 2.5. Materiālzinātne |
2.10. Nanotehnoloģija | ||
2.6. Medicīniskā inženierija | ||
Mehānika | 29. Mehānika | 2.3. Mašīnbūve un mehānika |
Mašīnzinātne | 25. Mašīnzinātne | |
33. Pārtikas zinātne | 2.11. Citas inženierzinātnes un tehnoloģijas, t. sk. pārtikas un dzērienu tehnoloģijas | |
Enerģētika | 10. Enerģētika | 2.7. Vides inženierija un enerģētika |
45. Vides zinātne | ||
2.8. Vides biotehnoloģija |
Par inženierzinātņu nozares attīstību Latvijā atbild IZM un tās pārvaldībā esošā LZP. Inženierzinātņu nozari pārstāv LZP Inženierzinātņu un datorzinātnes ekspertu komisija.
Inženierzinātņu attīstība saistīta ar viedās specializācijas ieviešanu. Saskaņā ar likumu “Par zinātnes, tehnoloģiju attīstības un inovācijas pamatnostādnēm 2014.–2020. gadam” valsts ieguldījumi pētniecībā un attīstībā vērsti uz viedās specializācijas mērķu sasniegšanu, palielinot inovācijas kapacitāti, veidojot inovācijas sistēmu, kas veicina un atbalsta tehnoloģisko progresu tautsaimniecībā. Noteiktie tautsaimniecības pārveides virzieni, prioritātes un specializācijas jomas galvenokārt saistītas ar inženierzinātnēm: bioekonomiku, informācijas un komunikāciju tehnoloģijām, viedajiem materiāliem un viedo enerģētiku.