Inženierzinātņu attīstības pirmsākumi Latvijā saistīti ar straujo rūpnieciskās ražošanas attīstību Eiropā 19. gs. Tajā laikā Rīga mainījās un kļuva par industriālu centru: tika nojaukti Rīgas vaļņi un priekšpilsētās tika veidotas jaunas rūpnīcas. Lai nodrošinātu Rīgas konkurētspēju starptautiskajā tirgū, pilsētas vadītāji pieņēma lēmumu par politehniskas augstskolas izveidi un finansēšanu. 1862. gadā tika atvērts Rīgas Politehnikums (Rīgas Politehniskais Institūts, RPI), liekot pamatus tehniskajām zinātnēm Latvijā. Pateicoties RPI izveidei, Rīga kļuva par vienu no lielākajiem un attīstītākajiem industriālajiem centriem cariskajā Krievijā. Izcilākie inženierzinātņu pārstāvji ir divi Nobela prēmijas laureāti Vilhelms Ostvalds (Wilhelm Ostwald) un Svante Arrēniuss (Svante August Arrhenius), kā arī Mihails Doļivo-Dobrovoļskis (Михаил Доливо-Добровольский), kurš radikāli pārveidoja pasaules elektrotehniku, radot asinhronos elektrodzinējus, trīsfāžu ģeneratorus, elektromotorus un transformatorus, un Frīdrihs Canders, kurš pirmais Latvijā pievērsās raķešu būvei un bija viens no padomju kosmonautikas pamatlicējiem.

Pēc neatkarības iegūšanas tika izveidota Latvijas Universitāte: 1919. gadā uz likvidētās RPI bāzes tika nodibināta Latvijas Augstskola (Latvijas Universitāte), kuras sastāvā bija arī tehnisko zinātņu fakultātes. Padomju okupācijas laikā rūpniecības straujā attīstība Latvijā palielināja pieprasījumu pēc tehnisko zinātņu speciālistiem. 1958. gadā uz Latvijas Valsts universitātes tehnisko fakultāšu bāzes tika izveidots RPI. Sākotnēji RPI tika atvērtas 4 fakultātes, kuru skaits gadu gaitā palielinājās līdz 11 fakultātēm. 20. gs. 70. gados RPI kļuva par lielāko Baltijas augstskolu. Pēc neatkarības atgūšanas RPI tika pārdēvēts par Rīgas Tehnisko universitāti (RTU) un mūsdienās tajā ir 9 fakultātes.

Inženierzinātņu attīstību pēc valsts neatkarības atgūšanas visprecīzāk ilustrē izmaiņas ne tikai likumdošanā, bet arī saturā (1. tabula). 1999. gadā Latvijas Zinātnes padome (LZP) izstrādāja un apstiprināja Latvijas zinātņu nozaru un apakšnozaru sarakstu, no kurām viena zinātņu nozare bija inženierzinātnes. Inženierzinātņu apakšnozaru izvēlē bija vērojama padomju laika tradīciju ietekme. 2009. gadā LZP saraksts tika pārveidots un papildināts. Tajā tika definētas 45 zinātņu nozares, kuras neietvēra vienu inženierzinātņu nozari ar apakšnozarēm, bet gan bija 14 zinātnes nozares, kuras saturiski daļēji ietvēra arī inženierzinātnes.

Pēc Latvijas iestāšanās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (ESAO) 2017. gadā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) piedāvāja pielāgoties ESAO zinātņu nozaru klasifikatoram, kas būtiski atšķiras no iepriekšējās zinātņu nozaru, it īpaši inženierzinātņu, klasifikācijas. Adaptējot šo klasifikatoru, Latvijas zinātnē paredzamas būtiskas izmaiņas. Inženierzinātņu nozarei tika definētas 11 apakšnozares. Tikai viena apakšnozare – ķīmijas inženierzinātne – palikusi nemainīgā statusā. Dažas zinātnes nozares apvienotas, piemēram, būvniecības apakšnozarē iekļauta būvzinātne, transporta un satiksmes zinātnes nozare, kā arī hidroinženierzinātne. Arī elektrotehnikas un elektronikas apakšnozarē apvienotas elektrotehnika, elektronika un telekomunikācijas un informācijas tehnoloģijas. Jaunajā klasifikatorā ir ne tikai apvienotas, bet arī paplašinātas apakšnozares, piem., materiālzinātnes iekļautas materiālzinātnes, nanotehnoloģijas un medicīniskās inženierijas apakšnozarēs, bet vides zinātnes iekļautas vides biotehnoloģijas un vides inženierzinātnes apakšnozarēs, savukārt vides inženierzinātnē integrēta enerģētikas nozare.

1. tabula. Inženierzinātņu attīstības vēsture

Autores veidota. Zinātņu nozaru numuri atbilst numerācijai attiecīgajā dokumentā. 

Par inženierzinātņu nozares attīstību Latvijā atbild IZM un tās pārvaldībā esošā LZP. Inženierzinātņu nozari pārstāv LZP Inženierzinātņu un datorzinātnes ekspertu komisija.

Inženierzinātņu attīstība saistīta ar viedās specializācijas ieviešanu. Saskaņā ar likumu “Par zinātnes, tehnoloģiju attīstības un inovācijas pamatnostādnēm 2014.–2020. gadam” valsts ieguldījumi pētniecībā un attīstībā vērsti uz viedās specializācijas mērķu sasniegšanu, palielinot inovācijas kapacitāti, veidojot inovācijas sistēmu, kas veicina un atbalsta tehnoloģisko progresu tautsaimniecībā. Noteiktie tautsaimniecības pārveides virzieni, prioritātes un specializācijas jomas galvenokārt saistītas ar inženierzinātnēm: bioekonomiku, informācijas un komunikāciju tehnoloģijām, viedajiem materiāliem un viedo enerģētiku.

Inženierzinātnes palīdz risināt tautsaimniecības problēmas, un inženierzinātņu attīstība saistīta ar valsts ekonomiskās attīstības tendencēm un politiku, zinātnieku skaitu un finansējumu. Šīs nozares zinātnieki strādā augstskolās un valsts sektorā (zinātniskajos institūtos). Valsts sektorā inženierzinātņu nozarē strādājošo skaits ir neliels (apmēram 12 % 2014. gadā). Inženierzinātņu attīstība saistīta ar Latvijas augstākās izglītības iestādēm, kurās inženierzinātnēs nodarbināto skaits katru gadu vidēji pieaug par 100 zinātniekiem. Inženierzinātņu finansētāji Latvijā: ārvalstu finansējums (50 %), uzņēmumu finansējums (30 %) un valsts finansējums (20 %). 

Inženierzinātņu īpatsvars, attiecinot pret visām zinātnes nozarēm valstī, pieaug maz: tikai par 1–2 %. Savukārt inženierzinātnēs ieguldītā finansējuma īpatsvars būtiski svārstās katru gadu: pieaugot par 6 % vai samazinoties par 7 %.

Inženierzinātņu attīstības virzītājspēks ir inovācijas. Pieprasījumu pēc jauninājumiem nosaka inovatīvu uzņēmumu vēlmes ieviest inovatīvus produktus un procesus. Tikai viena ceturtā daļa Latvijā ir inovatīvi uzņēmumi. Centrālās statistikas pārvalde analizējusi inovāciju pieprasījumu uzņēmumos, un konstatēts, ka tikai katram ceturtajam uzņēmumam bija sadarbība ar citiem uzņēmumiem vai institūcijām. Parasti tiek izmantoti sadarbības partneri, piemēram, iekārtu un materiālu, kā arī programmatūras piegādātāji. Reti inovācijas tiek pasūtītas augstākās izglītības un zinātniskās pētniecības iestādēs.

Nozīmīgākie sasniegumi inženierzinātnēs tiek vērtēti Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA). No astoņiem izciliem Latvijas zinātnieku sasniegumiem 2010.–2014. gadā inženierzinātnēs LZA atzinību saņēmuši divi:

• RTU Biomateriālu inovāciju un attīstības centra zinātnieki Līga Bērziņa-Cimdiņa un Jānis Ločs izstrādāja sintētisku biomateriālu, kas efektīvi saaug ar kaulu. To izmanto kā implantus zobārstniecībā un kosmētiskajā ķirurģijā;
• RTU Materiālu un konstrukciju institūtā Andra Čates un Kaspara Kalniņa izstrādātie stikla šķiedras kompozītmateriāli ir vieglāki un izturīgāki nekā tradicionālie materiāli. Tos izmanto lidmašīnu un mašīnu ražošanā pasaules vadošie uzņēmumi, piemēram, “Airbus” un “Volvo”.

RTU Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes Industriālās elektronikas un elektrotehnikas institūtā izstrādāts ātrdarbīgs elektroenerģijas mērītājs – dinamiskas elektroenerģijas patēriņa uzraudzības un datu ieguves sistēmas prototips (DEPUIS). Tas paredzēts izmantošanai dinamiskā robotizētā industrijā, piemēram, Vācijas uzņēmuma “Daimler AG” automašīnu “Mercedes-Benz” ražošanā u. c.; tas būs lietojams gan maiņstrāvas, gan līdzstrāvas tīklos.

Kopš 2012. gada RTU sekmīgi sadarbojas ar Eiropas kodolpētniecības centru (Conseil Europeen pour la Rechercle Nucleaire), piedaloties kopējos zinātniskajos projektos. 2018. gadā paredzēts uzsākt kopēju darbu starptautiskā projektā, izstrādājot tehnoloģijas un materiālus jauniem hadronu paātrinātājiem, kas nākotnē varētu zinātniekiem palīdzēt izskaidrot Visuma uzbūvi un tā rašanos. Inženierzinātnes inovatīvi praksē tiek lietotas “RTU Dizaina fabrikā” (dibināta 2014. gadā). Tā izveidota, lai veicinātu studiju un zinātnisko pētījumu starpdisciplinaritāti, nodrošinātu ilgtspējīgu inovāciju attīstību un izveidotu uzticamu saikni ar uzņēmējiem. Tajā ir izveidota atvērta tipa laboratorija – “the LAB”, kurā RTU studentiem, darbiniekiem un zinātniekiem ir unikāla iespēja materializēt savus izgudrojumus, izmantojot 3D printēšanas tehnoloģiju sniegtās iespējas.

2013. gada decembrī noslēdzās zinātnes starptautiskais izvērtējums. Starptautiskie eksperti konstatēja, ka inženierzinātnes ir fragmentētas un zinātniskā darbība reti atbilst starptautiskam līmenim. Tomēr ir atsevišķas augstas kvalitātes izpētes jomas. Par perspektīvām zinātniskām institūcijām inženierzinātnēs atzītas: Elektronikas un datorzinātņu institūts, Transporta sakaru institūts, Latvijas Universitātes (LU) Datorikas fakultāte un RTU 10 zinātniskie institūti: Biomedicīnas inženierzinātņu un nanotehnoloģiju institūts, Enerģētikas institūts, Industriālās elektronikas un elektrotehnikas institūts, Informācijas tehnoloģiju institūts, Mašīnbūves tehnoloģijas institūts, Materiālu un konstrukciju institūts, Neorganiskās ķīmijas institūts, Organiskās ķīmijas tehnoloģijas institūts, Telekomunikāciju institūts, Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūts un Vispārīgās ķīmijas tehnoloģiju institūts, kā arī Ventspils Augstskolas (VeA) Inženierzinātņu institūts “Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs”.

Septiņas Latvijas vadošās tehnoloģiskās universitātes un augstskolas – RTU, Rīgas Stradiņa universitāte (RSU), Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU), Latvijas Jūras akadēmija (LJA), VeA, Vidzemes Augstskola (ViA) un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija (RTA) – 2013. gadā vienojās par jaunas biedrības “Latvijas Tehnoloģisko universitāšu un augstskolu konsorcija” dibināšanu. Biedrības mērķi ir atbalstīt un aizstāvēt inženierzinātņu augstākās izglītības iestāžu intereses, kā arī vienoties par kopīgu sadarbību Latvijas tehnoloģisko universitāšu un augstskolu studiju procesa un zinātniskās darbības kvalitātes paaugstināšanā. Konsorcija uzdevumos ietilpst: sadarbība ar biznesa vidi, kopīgas datubāzes par iekārtām un infrastruktūru izveide, kopīgas pieredzes apmaiņas konferences un semināri, studiju priekšmetu datubāzes izstrāde, kopīgas bakalaura un maģistra studiju programmas, kopīgas bibliogrāfiskās datubāzes, sadarbība ārvalstu vieslektoru piesaistē.

Profesionālās organizācijas, kas sadarbojas ar inženierzinātņu nozares zinātniekiem, ir katrā apakšnozarē. Trīs lielākās asociācijas ir Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācija (MASOC) un Latvijas Būvinženieru savienība (LBS).

LTRK ir lielākā uzņēmēju nevalstiskā organizācija, kurā apvienojušies tautsaimniecības nozaru uzņēmumi, nozaru asociācijas un uzņēmēju apvienības. MASOC dibināta 1994. gadā, lai veicinātu nozares attīstību, sekmētu savstarpējo sadarbību un nozares speciālistu profesionālo izaugsmi. Tajā apvienojušies vadošie nozares uzņēmumi ar Latvijas un ārvalstu kapitālu, izglītības un pētniecības institūcijas un dažādu pakalpojumu sniedzēji – testēšanas un sertifikācijas uzņēmumi, materiālu un iekārtu piegādātāji. LBS (dibināta 1924. gadā) ir brīvprātīga, radoša, profesionāla sab. organizācija, kas apvieno inženierus, konstruktorus, arhitektus, ceļu un tiltu speciālistus, siltumtehniķus, santehniķus un hidrotehniķus.

Kopš 2008. gada RTU izdod starptautisku zinātnisku žurnālu vides zinātnēs Environmental and Climate technologies. Kopš 1991. gada LZA Fizikālās enerģētikas institūts izdod fizikas un tehnisko zinātņu žurnālu Latvian Journal of Physics and Technical Sciences. Kopš 2000. gada RTU izdod zinātnisko rakstu sēriju “RTU Zinātniskie raksti”.

Leonīds Ribickis saņēmis Cicerona balvu par konsekventu augstākās tehniskās izglītības un tās tautsaimnieciskās ietekmes stiprināšanu. Viņš veiksmīgi darbojas zinātniskajos virzienos: spēka elektronika, elektriskā piedziņa, viedie tīkli, elektromehāniskie pārveidotāji, maiņstrāvas un speciālās elektriskās mašīnas, energoelektronikas iekārtas un to vadības sistēmas, tehnoloģisko procesu un kustības vadība, ūdeņraža enerģētikas sistēmas. Māris Knite radījis elastomēra un oglekļa nanostrukturētu daļiņu kompozītu, kas uzrāda izcilas deformāciju sensora un gāzu sensora īpašības. Tālis Juhna veic zinātnisko izpēti ūdens inženierijā; skaidrojis vairākus procesus, kas notiek ūdensapgādes sistēmās, un piedāvājis risinājumus, lai nodrošinātu ūdens kvalitātes nemainību un pasargātu dzeramo ūdeni no piesārņojuma. Inga Ļašenko radījusi dzintara diegu, kas izmantojams medicīnas tekstilā – audumos, no kā tiek ražots apģērbs, dzintara diegs ir sastāvdaļa, kas stimulē ādas šūnu atjaunošanos, uzlabo ādas stāvokli, kavē trombu veidošanos. Viens no viņas veikumiem – sudraba pavediens, kas izmantots zeķu (ar ārstniecisku efektu) ražošanā, – jau iekarojis pasaules uzmanību. Jānis Grundspeņķis izstrādājis unikālu struktūrmodelēšanas pieeju, kuru izmanto sarežģītu tehnisku sistēmu modelēšanai, analīzei un tehniskajai diagnostikai; mūsdienās viens no spēcīgākajiem Latvijas pētniekiem mākslīgā intelekta jomā. Juris Borzovs ieviesis neatkarīgu datorprogrammu testēšanu un programminženierijas standartus Latvijā. Māris Turks 2006. gadā saņēma Gustava Vanaga balvu par darbu kopu “Jaunu metožu un produktu izstrāde bioorganiskajā un heterociklisko savienojumu ķīmijā”. Jāņa Oša mūža ieguldījums lietišķajās datorzinātnēs saistīts ar jaunas programmatūras izstrādes pieeju, attīstot problēmanalīzes metodes un matemātiskos modeļus programmatūras projektēšanai, lai mazinātu izdevumus to testēšanai.