Par pārtikas zinātnes aizsākumu Latvijā var uzskatīt 19. gs. beigas, kad Rīgas Politehnikumā Ķīmijas tehnoloģijas kursā (1867/1868) tika lasītas lekcijas par alus, cietes, cukura un spirta rūpniecības tehnoloģiju, kā arī pasniegts specifisks profesionālais priekšmets “Saražoto produktu apstrāde un izlietošana”. 1919. gadā, nodibinot Latvijas Universitāti (LU), Lauksaimniecības fakultātē sāka darboties Lauksaimniecības tehnoloģijas, augļu un dārzeņu pārstrādāšanas un tehniskās mikoloģijas katedra un Rūgšanas un lauksaimniecības tehnoloģijas laboratorija, kurās veica zinātniskos pētījumus pārtikas mikrobioloģijas un ķīmijas jomā. Starpkaru periodā Latvijā tika veikti pētījumi par augļu un ogu bioķīmisko sastāvu, noteikts visu Latvijā rūpnieciski ražoto dabisko un mākslīgo vīnu un sulu sastāvs, kā arī veikti pētījumi par vīna, alus un spirta rauga īpašībām, izstrādāta tehnoloģija alus rūpniecībai un radītas vīna novērtēšanas metodes. Līdztekus tika veikti pētījumi ar taukiem, kviešu miltiem un to mīklas rūgšanu. Tika analizēts Latvijā audzētu cukurbiešu ķīmiskais sastāvs, īpašības un noderība cukurrūpniecības vajadzībām. 1939. gadā, nodibinot Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju, uz to pārvietoja arī Lauksaimniecības fakultātes Lauksaimniecības tehnoloģiju katedru. Padomju okupācijas laikā, 1944. gadā, atjaunojot Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju (LLA), tajā izveidoja Lauksaimniecības tehnoloģijas un mājturības fakultāti, kuru slēdza 1948. gadā, bet uz kuras bāzes tajā pašā gadā izveidoja Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultāti, kas zinātnisko tēmu ietvaros turpināja pirmskara iestrādes, vērtējot un analizējot augļu un ogu ķīmisko sastāvu, to piemērotību sulu, vīna un konservu izgatavošanai. Tika risinātas arī citas tautsaimniecībai nozīmīgas zinātniska rakstura tēmas, kā alus rauga tīrkultūru pagatavošanas un novērtēšanas metodes, izdalīti jauni vīna rauga celmi, ko plaši pielietoja Latvijas vīna darītavās, vērtēta aroniju, zemeņu, pākšaugu piemērotība pārstrādei, analizēta miežu mikrofloras ietekme iesala ieguvē, pētīta sviesta kvalitāte atkarībā no krējuma fizikālās nogatavināšanas režīmiem, piena nogatavināšanas loma tā recināšanas procesā un iegūtā siera kvalitātes nodrošināšanā. Intensīvi pētījumi par lauksaimniecības produktu pirmapstrādi, kaltēšanu un uzglabāšanu tika veikti LLA Produktu hidrotermiskās apstrādes problēmu laboratorijā, kuru izveidoja 1961. gadā un 1989. gadā nosauca par Enerģijas racionālas izlietošanas lauksaimniecības produktu pārstrādes laboratoriju. Tajā pētīja piena produktu kaltēšanu vakuumā, racionālas siltuma izmantošanas iespējas cukura ražošanā, siltummehāniskās īpašības un siltumatdevi, ābolu sulu ietvaicējot plākšņu tipa ietvaices iekārtā. 1971. gadā tika izveidota Piena un piena produktu ilgstošas uzglabāšanas zinātniski pētnieciskā nozares laboratorija, ko vēlāk nosauca par Piena rūpniecības blakusproduktu racionālas izmantošanas nozares zinātniski pētniecisko laboratoriju. Par laboratorijā veikto zinātnisko pētījumu “Biezpiena un siera ražošanas bezatlikuma tehnoloģija” 1987. gadā autori saņēma Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) valsts prēmiju. 1973. gadā izveidoja Alus miežu zinātniski pētniecisko laboratoriju, kas veica pētījumus par alus miežu šķirņu tehnoloģiskajām īpašībām. 1975. gadā Padomju Sociālistiskās Republikas Savienības (PSRS) veiktā disertāciju pieņemšanas reforma un nozaru specializēto padomju izveidošana kavēja pārtikas zinātnē esošo zinātnisko tēmu izstrādi Latvijā. Intensīvs darbs pārtikas zinātnes jomā sākās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, 1993. gadā izveidojot habilitācijas padomi inženierzinātņu nozares pārtikas produktu tehnoloģijas, procesu un iekārtu apakšnozarē. Nozīmīga loma pārtikas zinātnes nozares izveidē un atzīšanā bija profesorei Dainai Kārkliņai. Pēc ilgām debatēm ar Latvijas Zinātnes padomes (LZP) lēmumu Nr. 9-3-1 (16.11.1999.) pārtikas zinātne tika iekļauta LZP klasifikācijā ar Nr. 33 un šādām apakšnozarēm: pārtikas ķīmija, pārtikas mikrobioloģija, pārtikas procesi un iekārtas, pārtikas produktu kvalitāte.