Mežzinātne Latvijā aizsākās līdz ar pirmo meža augstskolu Tārantas, Ēbersvaldes, Pēterburgas absolventu darbību 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Pirmie vietējo autoru raksti un grāmatas par meža apsaimniekošanu: Andreāss fon Lēviss of Menārs (Andreas von Löwis of Menar) "Livonijas mežsaimniecības rokasgrāmata” (Anleitung zur Forstwirtschaft in Livland, 1814), Ādolfs Frīdrihs Bode (Adolf Friedrich Bode) "Meža apsaimniekošana” (Handbuch zur Bewirtschaftung der Forsten in den deutschen Ostseeprovinzen Russlands, 1840). Mežzinātne sāka savu attīstību Latvijas Augstskolas (vēlāk Latvijas Universitātes, LU) Lauksaimniecības fakultātes Mežkopības nodaļā 1919. gadā. Modernās mežzinātnes pamatlicēji Latvijā ir Eižens Heinrihs Ostvalds – veicis pasaulē pirmos zinātniskos pētījumus meža meliorācijā, meža rentes teorijas pamatlicējs, un Krišs Melderis – izstrādāja un ieviesa Latvijas mežsaimniecības praksē pirmo zinātniski pamatoto meža tipoloģiju. Augstākā mežizglītība turpināja darbību Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (no 1991 Latvijas Lauksaimniecības universitāte, LLU, no 2022 Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) Mežsaimniecības (1944), Mežsaimniecības un mežtehnikas (1949) un Meža (1990) fakultātē. Līdztekus darbu sāka Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu institūts (1946, kopš 1958 – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu un koksnes ķīmijas institūts, kopš 1964 – Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētnieciskais institūts, kopš 1976 – Zinātniski rūpnieciskā apvienība "Silava", kopš 1991 – Latvijas Valsts mežzinātnes institūts (LVMI) "Silava"). Izcilākie vēsturiskā perioda zinātnieki: Pauls Sarma, Arvīds Zviedris, Jānis Matuzānis, Kaspars Bušs (mežkopība, meža tipoloģija, augšanas gaitas tabulas), Artūrs Kundziņš, Jānis Gailis (meža selekcija), Miervaldis Bušs (meža atjaunošana), Arvīds Kalniņš (koksnes ķīmiskā tehnoloģija).