Kaspars Bušs pētīja meža meliorācijas un kopšanas ciršu ietekmi, lai celtu meža ražību. Uz plašu meža ekoloģijas pētījumu pamata būtiski pilnveidoja Latvijas meža klasifikāciju (meža tipoloģiju), kas ir pamatā mūsdienu mežsaimniecībai.

K. Bušs dzimis Ufā, Krievijā, kur ģimene bija nonākusi bēgļu gaitās. Viņa tēvs Krišs Bušs bija Latvijā pazīstams mežkopis – praktiķis, kurš strādāja par virsmežzini Grīvas virsmežniecībā, Ilūkstes apriņķī. Brālis Miervaldis Bušs arī bija ievērojams meža zinātnieks.

K. Bušs mācījās Daugavpils valsts ģimnāzijā, kuru pabeidza 1936. gadā. No 1936. gada mācījās Latvijas Universitātes Mežkopības nodaļā Jelgavā (mūsdienās – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte), kuru 1939. gadā pārveidoja par Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. 1943. gadā absolvēja akadēmijas Mežsaimniecības fakultāti kā mežkopis, bet 1957. gadā – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultāti neklātienē (inženieris mežkopis), jo padomju okupācijas varas iestādes 1943. gādā iegūto diplomu neatzina.

1958. gadā aizstāvēja lauksaimniecības zinātņu kandidāta disertāciju “Nosusināšanas ietekme uz izplatītāko Latvijas PSR slapjo meža tipu koksnes pieaugumu”. 1972. gadā Tartu Universitātē (Tartu Ülikool) aizstāvēja bioloģijas zinātņu doktora disertāciju krievu valodā “Nosusināto mežu tipoloģiskā analīze” (Типологический анализ осушенных лесов).

1943. gadā tika mobilizēts latviešu leģionā, dienēja 19. divīzijā. Kaujā tika ievainots, 1945. gadā krita Sarkanās armijas gūstā. Pēc karagūstekņu nometnes un filtrācijas Perovā (Piemaskavā) 1946. gadā atgriezās Latvijā. 

K. Bušs strādāja Latvijas PSR Mežu ierīcības un mežu meliorācijas kantorī par inženieri (1947–1950), Mežierīcības nodaļas vadītāju (1950–1954), Latvijas Mežu meliorācijas ekspedīcijas inženieri (1954–1957), Latvijas Valsts meliorācijas projektēšanas institūtā par inženieri (1957–1961). Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu un koksnes ķīmijas institūtā K. Bušs strādāja par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku (1961–1964). Zinātnes un ražošanas apvienībā “Silava” (1964.–1976. gadam Latvijas Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētnieciskais institūts) K. Bušs bija Mežkopības laboratorijas zinātniskais līdzstrādnieks (1964–1972), Meža hidromeliorācijas laboratorijas vadītājs (1967–1976), Mežkopības un meža hidromeliorācijas laboratorijas vadītājs (1976–1979), zinātniskais konsultants (1979–1988).

K. Buša pētījumu rezultāti un atziņas ir apkopoti vairāk nekā 160 zinātniskos un zinātniski populāros darbos, tostarp piecās monogrāfijās. Galvenās viņa pētījumu tēmas ir pārmitro mežaudžu apsaimniekošana pēc to hidromeliorācijas. K. Bušs secināja, ka  pēc meliorācijas Latvijā nozīmīgāko skuju koku – priežu un egļu – mežaudzēs koksnes pieaugums palielinās 3–4 reizes, savukārt bērzu mežaudzēs – 2–3 reizes; viskrasāk meliorācija uzlabo koku augšanu III bonitātes mežaudzēs, kuras jau pirmajos gadu desmitos pēc meliorācijas pakāpeniski transformējas I bonitātes audzēs. Sevišķi labi uz meliorāciju reaģē egles. K. Bušs aprēķināja un pamatoja optimālo meliorācijas grāvju tīkla blīvumu un dziļumu atkarībā no kūdras slāņa biezuma un sastāva mežaudzē.

K. Bušs meža atjaunošanu, meža kopšanu un meža izmantošanu uzskatīja par vienotu procesu, kurā sevišķi nozīmīgs ir sākuma posms – sākotnējā koku skaita jeb biezuma izvēle, iesakot egļu mežaudzēs stādīt ne vairāk kā 2500 kokus uz ha, bet priežu mežaudzēs – 2500–3000 kokus uz ha. Audzi prasmīgi kopjot, galvenās cirtes brīdī maksimālo ražību sasniedz audzes, kurās vienā hektārā aug 300–400 priedes vai 500 egles.

Ikviens pētījums, ikviena saimnieciskā darbība mežā, pēc K. Buša domām, jāsaista ar meža tipu. Viņš Latvijā nodalīja 23 galvenos meža tipus. Meža tipa nodalīšanas galvenie kritēriji ir mežaudzes vaskulāro augu un sūnu sugu kompozīcija, augsnes fizikālās un ķīmiskās īpašības (kūdras slāņa biezums, organiskā oglekļa un bioloģiski aktīvā slāpekļa C/N attiecība u. c.) un kokaudzes ražība, tos aprakstot relatīvi pieaugušu (klimaksa stadijas) mežaudžu vecumā.

Pēc K. Buša rekomendācijām 1985. gadā tika izdoti norādījumi krājas kopšanas ciršu izpildei Latvijas PSR mežos, pieļaujot intensīvu kokaudžu retināšanu jaunaudzēs, to samazinot vecākās mežaudzēs. Šo noteikumu ieviešana būtiski sekmēja meža ražības un vērtības pieaugumu, ko novērtē mūsdienu mežsaimniecība.

K. Bušs bija mednieks, viņš pamatoja arī medījamo dzīvnieku saimnieciski pieļaujamo ietilpību mežā kā nozīmīgu saimniecības riska faktoru, izstrādāja medību trofeju vērtēšanas metodes. Viņš bija mežzinātnes atziņu popularizētājs; esejas par mežu un tā attiecībām ar sabiedrību atrodamas “Dabas un vēstures kalendārā”, “Literatūrā un Mākslā”, “Zinātnē un Tehnikā”. K. Bušs bija erudīts, viņa zināšanas par dabu un sabiedrību, kā arī viņa intereses bija vispusīgas.

Paliekoši nozīmīga ir K. Buša vadošā loma Vesetnieku meža ekoloģijas stacionāra izveidošanā 1963. gadā Vesetas upes baseinā, Meža pētīšanas stacijā Kalsnavas meža novadā. Nepārtraukti pētījumi par meža hidroloģiju un meliorācijas ietekmi uz mežaudžu ražību un struktūru stacionārā turpinās jau 60 gadus. Gan koku augšanas laika rindas, gan iepriekš veiktu pētījumu objekti dod nenovērtējamu ieguldījumu mūsdienu mežsaimniecības prakses izaicinājumu risināšanā un Latvijas mežzinātnes starptautiskās konkurētspējas veicināšanā.

Paliekoša nozīme ir K. Buša izvirzītajam formulējumam par mežu kā ekosistēmu, kas bija galvenā pamatnostādne meža tipoloģijas metodoloģijas izstrādē. Meža tipoloģijas mērķis bija sasaistīt meža ekoloģijas zināšanas ar mežsaimniecības praksi, lai mežsaimniecība notiktu atbilstoši dabas “diktētiem spēles noteikumiem”. K. Buša precīzi formulēto meža tipoloģiju Latvijā izmanto daudzus gadu desmitus, tā ir mežsaimnieku izpratnes un domāšanas pamatā.

2019. gadā, atzīmējot mežzinātnieka simtgadi, Latvijas Zinātņu akadēmijā tika izveidota Kaspara Buša balva meža ekoloģijā un mežkopībā, ko piešķir par fundamentāliem un lietišķiem pētījumiem meža ekoloģijā un mežkopībā, kas sekmējuši Latvijas meža ekosistēmu izzināšanu saistībā ar meža komerciālās vērtības palielināšanu.

2019. gadā Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava” sagatavoja un izdeva nozīmīgāko K. Buša darbu apkopojumu “Mežzinātnieka Kaspara Buša mantojums”.