Pētera Zālīša pētījumu vadlīnija vienmēr bijusi produktīva, vitāla un veselīga mežaudze un kvalitatīva un tehniski augstvērtīga koksne kā mežkopības mērķis. Viņš ir vairāk nekā 250 publikāciju (arī monogrāfiju) autors par meža un vides faktoru (ūdens režīms, meža mēslošana, saimnieciskā darbība u. c.) mijiedarbību.

P. Zālīša tēvs Pēteris Zālītis un māte Marija Zālīte bija lauksaimnieki. P. Zālīša dēls Toms Zālītis ir mežzinātņu doktors, kopš 2000. gada strādājis dažādos amatos Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā (LVMI) “Silava”, bijis LVMI “Silava” pētnieks (2009–2016).

P. Zālītis 1955. gadā pabeidza Jaunpiebalgas vidusskolu, 1960. gadā – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (mūsdienās – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte, LBTU) Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultāti (inženieris mežkopis).

1967. gadā Jelgavā aizstāvēja lauksaimniecības zinātņu kandidāta disertāciju “Nosusinātu priedes un egles audžu pieauguma dinamika niedrāja meža tipā”, 1982. gadā Ļeņingradā (mūsdienās – Pēterburga) aizstāvēja disertāciju krievu valodā “Racionālas meža nosusināšanas zinātniskie pamati (uz Latvijas PSR piemēra)” (Научные основы рационального лесоосушения (на примере Латвийской ССР)), par ko piešķirts lauksamniecības zinātņu doktora grāds, kas 1992. gadā Latvijas Republikā nostrificēts par habilitētā mežzinātņu doktora grādu.

P. Zālītis strādāja Latvijas Valsts meliorācijas projektēšanas institūtā par inženieri (1960–1961), Zinātnes un ražošanas apvienības “Silava” Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētnieciskajā institūtā par zinātnisko līdzstrādnieku (1962–1982) un tā Mežkopības un meža hidromeliorācijas laboratorijas vadītāju (1982–1991). Kopš 1991. gada strādā LVMI “Silava” par vadošo pētnieku, bija tā Zinātniskās padomes priekšsēdētājs (1991–2004). 1993. gadā ievēlēts par profesoru LVMI “Silava”. P. Zālītis bija arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes (mūsdienās – LBTU) profesors (1998–2004).

Galvenā P. Zālīša pētījumu tēma ir mežaudzes ražība un ūdens bilance mežā kā vienotā funkcionējošā sistēmā. Aproksimējis matemātiskos modeļus starp mežaudzes (koku stāvs, augsnes fizikālās īpašības) un ūdens sistēmas komponentiem (atmosfēras nokrišņi, gruntsūdeņi, pazemes spiedes ūdeņi un promtekas). Modelējot laika rindu datus, aprēķinājis, ka lietainās vasarās potenciālā iztvaikošana (evapotranspirācija) mežā par 250 mm pārsniedz iztvaikošanu nemeža zemēs un par 100 mm iztvaikošanu no atklātas ūdens virsas, bet sausās vasarās mežs un nemeža zeme iztvaiko aptuveni vienādi. Noskaidrojis, ka palielināts mitrums mežaudzē vasaras pirmajā pusē neietekmē meža ražību, bet vasaras otrajā pusē koku sakņu applūšana audzes ražību samazina.

P. Zālītis noskaidrojis, ka Latvijā pārmitro mežu izplatību ietekmē pazemes spiedes ūdeņi – 86 % no mežiem ar kūdras augsnēm un 60 % no mežiem ar pārmitrām minerālaugsnēm atrodas vietās, kur notiek pazemes ūdeņu izplūde, savukārt atmosfēras nokrišņi meža pārpurvošanos izraisa reti. Pazemes spiedes ūdeņi ir galvenie minerālo barības vielu piegādātāji pārmitros mežos. P. Zālītis uzskatīja, ka meža hidromeliorācija ir efektīvākais paņēmiens, lai paaugstinātu pārmitro mežu ražību, un noskaidroja, ka efektīvu meža hidromeliorāciju iespējams veikt bez zaudējumiem Latvijas ūdenssaimniecībai.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nozīmīga P. Zālīša zinātniskā darbība saistīta ar mežkopības teoriju un praksi. Pamatojoties uz pētījumiem un ierīkotajiem ilgtermiņa eksperimentiem, P. Zālītis devis nozīmīgu ieguldījumu mūsdienu Latvijas mežkopības prakses veidošanā, pamatojot un popularizējot intensīvu jaunaudžu kopšanu (retināšanu). Uz P. Zālīša pētījumu pamata Latvijā ieviesta egļu mežaudžu augšanas potenciāla novērtēšana, lietojot pēdējo piecu gadu vidējo stumbra gadskārtas platumu.

Lai uzlabotu koku augšanas apstākļus meliorētos zāļu un pārejas purvos, P. Zālītis ierosināja augtenes bioloģisko aktivizēšanu ar mēslojumu, kas satur kāliju (kālija nitrāts, kālija magnezīts).

P. Zālītis attīstīja pieeju meža bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un tās novērtējumam, izmantojot Latvijas meža tipoloģijā balstītu saudzes kvartālu tīklu, kā arī ekosistēmu daudzveidības vērtējumā izmantojot Latvijas meža nogabalu (biotopu) aprakstu datu bāzi.

P. Zālītis ir mežzinātnieka Kaspara Buša ilggadējs darba kolēģis un skolnieks, viņa pētījumu turpinātājs, ideju pārmantotājs un pilnveidotājs jaunā kvalitātē. Tāpēc laika posmu no 20. gs. otrās puses līdz 21. gs. var uzskatīt par K. Buša un P. Zālīša teorētisko un lietišķo atziņu prevalēšanas periodu un jaunas paradigmas (Buša-Zālīša skolas) dominanci Latvijas mežkopībā.

P. Zālītis aktīvās darbības gados bija izcils orators semināros, konferencēs, bija aizrautīgs mežkopības atziņu popularizētājs. Viņš sarakstīja dramaturģiskas formas sacerējumu “Trīs vīri mežā jeb Latvijas mežsaimniecības pamatu pamati”, kas 1992. gadā izdots brošūrā un 2013. gadā publicēts monogrāfijā “Latvijas meža tipoloģija un tās sākotne”.

P. Zālītis ir Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) korespondētājloceklis (1993), Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (1992), bijis tās Mežzinātņu nodaļas vadītājs (1992–2008). Saņēmis LZA un “Itera Latvija” balvu (2006), LZA Eižena Ostvalda balvu (2006), Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” balvu (2006), LZA Kaspara Buša balvu meža ekoloģijā un mežkopībā (2019). Apbalvots ar Latvijas Republikas Atzinības krustu (IV šķira, 2007), saņēmis meža nozares atzinību “Zelta čiekurs” par mūža ieguldījumu (2011).