Zobārstniecība nodarbojas ar zobu, to traumu un malformāciju, periodonta un mutes dobuma slimību diagnostiku un ārstēšanu, bojāto vai zaudēto zoba daļu izņemšanu, labošanu vai aizvietošanu, ieskaitot tādas darbības kā mākslīgo protēžu izgatavošana, zobu plombēšana un zobu rindas izlīdzināšana. Zobārstniecības aprūpes sfērā ietilpst arī temporomandibulārās locītavas un ar to saistīto anatomisko struktūru, iedzimtu defektu un galvaskausa ar sejas kaulu kompleksu novērtējums. Zobu ārstēšanu veic zobārstniecības komanda: zobārsts un tā palīgi (zobu asistents, zobu higiēnisti, zobu tehniķi, zobu terapeiti).

Zobārstniecības praktiskā nozīme attiecināma uz pacientu ārstēšanu. Lielākā daļa zobārstniecības procedūru tiek veiktas, lai novērstu vai ārstētu divas visbiežāk sastopamās mutes slimības, kas ir zobu trūde vai kariess un periodonta slimības. Ārstēšana visbiežāk ietver zobu atjaunošanu, zobu ekstrakciju vai ķirurģisku izņemšanu, virssmaganu un zemsmaganu zobakmens noņemšanu, endodontisku sakņu kanālu ārstēšanu un kosmētisko zobārstniecību. Lielākā daļa mutes dobuma slimību ir novēršamas, un tās var ārstēt agrīnā stadijā. Mutes dobuma slimību stūrakmens ir profilakse, kas ietver regulāras pārbaudes divas reizes vai vairāk gadā, un pareiza mutes dobuma higiēna. Zobārstniecības teorētisko pamatu veido izglītība, kas ietver līdzdiploma un pēcdiploma apmācību ar specilizāciju, un zinātniskie pētījumi zobārstniecības nozarēs.

Mūsdienu zobārstniecību veido vairākas apakšspeciālitātes (atšķiras starp valstīm): bērnu zobārstniecība, periodontoloģija, endodontija, protezēšana, sabiedrības veselība zobārstniecībā, estētiskā zobārstniecība, ortodontija un dentofaciālā ortopēdija, geriatrijas zobārstniecība, mutes, sejas un žokļu rentgenoloģija, mutes ķirurģija, mutes medicīna un patoloģija, anestezioloģija zobārstniecībā, kriminālistikas odontoloģija, mutes dobuma implantoloģija, īpašo vajadzību zobārstniecība, sporta zobārstniecība, veterinārā zobārstniecība.

Tiek uzskatīts, ka zobārstniecība bija pirmā specializācija medicīnā, jo pierādīta saikne starp mutes dobuma veselības stāvokli un organisma vispārējo veselību. Mutes dobuma veselība ir būtisks vispārējās veselības, labklājības un dzīves kvalitātes rādītājs. Zobārstu rūpju zonā ir arī profilakses jautājumi, jo zobu un periodonta slimības darbojas kā sirds un asinsvadu, pat insulta, hronisku elpceļu slimību un diabēta riska faktori; ir zināms, ka cukura diabēts ir saistīts ar periodontīta attīstību un progresēšanu, jo pastāv cēloņsakarība starp lielu cukura patēriņu un diabētu, aptaukošanos un kariesu. Zobārstiem ir būtiska nozīme riska faktoru skaidrojumā kā atsevišķa indivīda, tā visas populācijas līmenī. Zobārsta darba lauks ietver arī mutes dobuma gļotādas vēždraudes audu un cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) infekcijas mutes izpausmju diagnostiku. Zobārstniecība sākotnēji tika veidota kā ķirurģijas specialitāte, bet daudzu gadu desmitu laikā, mainoties izpratnei par slimību attīstību, to izplatību un apjomu, mainoties operatīvājām metodēm, tehnoloģijām un materiāliem, mūsdienās tā ir profilaktiska specialitāte ar minimālu ķirurģisku iejaukšanos.

19. gs. beigās tika definēta nespecifisko aplikuma teorija, kuras galvenā ideja bija, ka “tīrs zobs nekad nebojājas”. Pēc apmēram pusgadsimta mutes slimības arvien biežāk sāka saistīt ar konkrētu mikroorganismu klātbūtni, tā definējot specifisko aplikuma teoriju un kariesu saistot ar virssmaganu aplikumu, bet periodonta slimības – ar zemsmaganu aplikumu.

20. gs. 70. gados vairāki zinātnieki centās asociēt konkrētu mikroorganismu klātbūtni ar noteiktām mutes slimībām, tā atrodot potenciālos slimību izsaucējus, piemēram, streptokoks (streptococcus mutans) tika vainots kariesa izraisīšanā.

20. gs. beigās definēja ekoloģisko aplikuma teoriju, kura apvienoja visus iepriekšējos atklājumus un izskaidroja, ka tieši cukurs ir saistīts ar mutes vides izmaiņām, pH samazinājumu un līdzsvara izjukšanu mutes mikrobiomā, veicinot acidofīlo un acidogēno baktēriju savairošanos. Ja attīstās kariess, to var kontrolēt, nodrošinot regulāru higiēnu un piegādājot fluorīdu jonus biofilmas šķidrajā vidē ap zobu. Saskaņā ar specifisko aplikuma teoriju periodonta slimības saistīja ar dažādām zemsmaganu aplikumā dzīvojošajām mikroorganismu sugām, bet vēlāk pierādīja cilvēka imūnās atbildes nozīmi periodonta slimību izraisīšanā, tā mazinot atsevišķu baktēriju nozīmi, bet akcentējot līdzsvara nepieciešamību starp baktēriju virulenci un organisma imūno atbildi.

Kopš 20. gs. beigām aktīvi norisinās mutes mikrobioma pētījumi. Veselam indivīdam raksturīga lielāka mikroorganismu sugu daudzveidība, kas norāda uz vairāku mutē esošo mikroorganismu sugu aizsargājošo ietekmi. Tiek pētīta mikrobioma-vides-saimnieka mijiedarbība un faktori, kas veicina veselību vai izraisa līdzsvara zuduma un slimību attīstību. Pētījumi zobārstniecībā tiek veikti atbilstoši sabiedrības mutes veselības vajadzībām. To nodrošina biotehnoloģiskie sasniegumi, piemēram, polimerāzes ķēdes reakcija (PĶR) ir kļuvusi par standarta diagnostikas un pētījumu instrumentu zobārstniecībā. To izmanto periodonta kariogēno patogēnu, zoba kanāla mikroorganismu, organisma šūnās esošo vīrusu noteikšanai, dažādu mikroorganismu kvantitatīvai novērtēšanai. Līdz šim pasaulē lielākā bioloģiskā sadarbības projekta “Cilvēka genoma projekts” (Human Genome Project) ietvaros (1990.–2003. gadā, pilna genoma līmeņa izpēti sasniedzot 2021. gadā) tika apzināts arī siekalu proteoms (2007). Ir izstrādāti daži siekalu testi, lai noteiktu ģenētisko uzņēmību pret periodonta slimībām. Smaganu krevikulārā šķidruma pētīšana ir svarīgs bioķīmiskais līdzeklis diabēta un citu iekaisuma stāvokļu diagnostikā.

Mūsdienas svarīgākie zobārstniecības pētījumi ir saistīti ar zobu pulpas cilmes šūnām. Tie notiek par cilmes šūnu izmantošanu periodonta audu reģenerācijā un zaudētu zobu atjaunošanā.

Kanzasas Universitātes (University of Kansas) zinātnieki Deivida Frejera (David Frayer) vadībā 2017. gadā veica pētījumu Horvātijā, Krapinas rajonā, atklājot, ka pirms 130 000 gadiem neandertālieši jau izmantoja elementārus zobārstniecības rīkus.

Vissenākā zināmā zobārstniecības liecība ir atrasta Itālijā par laiku pirms 13 820 līdz 14 160 gadiem p. m. ē., kur inficēts zobs bijis daļēji iztīrīts ar krama instrumentiem. Akmens laikmeta civilizācija, kas apdzīvoja Indas ieleju, praktizēja zobārstniecību 7000. gadā p. m. ē. Slovēnijā ir atrasts senākais zobu plombējums, kas izgatavots no bišu vaska – datēts pirms 6500 gadiem. 5000 gadus p. m. ē. atrastos šumeru tekstos rakstīts, ka zobu bojājumus radot zobu tārpi. Šis uzskats bija noteicošais līdz pat viduslaikiem. Seno ēģiptiešu un grieķu, un romiešu arheoloģiskos izrakumos atrastajos galvaskausos jau bija konstatēti agrīnie zobu protezēšanas un zobu ķirurģijas mēģinājumi. 2600. gadā p. m. ē. nomira senās Ēģiptes rakstnieks Hesija Ra (Hesy-Ra), kuru arī mēdz dēvēt par pirmo “zobārstu”. Tiek uzskatīts, ka atjaunojošā zobārstniecība sākās ar etruskiem jau 700. gadā p. m. ē. Etrusku kapenēs tika atrasti daudzi zobu tilti un daļējas zelta protēzes, kas datētas ar aptuveni 500. gadu p. m. ē. Seno grieķu zinātnieki Hipokrats (Ἱπποκράτης) un Aristotelis (Ἀριστοτέλης) 500.–300. gadā p. m. ē. rakstīja par zobārstniecību, tai skaitā par zobu šķilšanās veidiem, zobu bojājumu ārstēšanu, smaganu slimībām, zobu raušanu ar stangām un stieplīšu izmantošanu, lai stabilizētu kustīgos zobus un lauztos žokļus. 

Pirmās zobu amalgamas paveids bija “sudraba pasta”, kas minēta Tanu dinastijas (唐朝, Tang Chao) medicīnas tekstā 659. gadā, bet Eiropā šī informācija parādījās tikai 1528. gadā Vācijā. Eiropā agrīnajos viduslaikos (500–1000) ar ķirurģiju un zobārstniecību nodarbojās mūki, kuri bija tā perioda vieni no izglītotākajiem cilvēkiem. No 1130. līdz 1163. gadam tika izdoti vairāki Pāvesta likumi, kas aizliedza mūkiem nodarboties ar jebkāda veida ķirurģiju, asins nolaišanu vai zoba izraušanu. 1210. gadā Francijā tika dibināta Bārddziņu ģilde (Guilde des barbiers). Bārddziņus iedalīja divās grupās: ķirurgos, kuri tika izglītoti un apmācīti, lai veiktu sarežģītas ķirurģiskas operācijas, un frizieros jeb bārddziņos-ķirurgos, kuri veica rutīnas darbu – higiēniskas procedūras, ieskaitot skūšanu, asins apturēšanu un zoba izraušanu. Pazīstamākais viduslaiku ķirurgs Gijs de Šoljaks (Guy de Chauliac) 1363. gadā sarakstīja medicīnisku rakstu “Lielā ķirurģija” (Chirurgia Magna) un ieviesa instrumentu "zobu pelikāns”, kuru izmantoja zobu raušanai līdz pat 18. gs. beigām.

1530. gadā Vācijā iznāca pirmā grāmata – vairāku autoru sarakstītā “Ārstu grāmata” (Artzneybuch) vācu un daļēji latīņu valodā, veltīta dažādiem veselības un slimību aspektiem un to ārstēšanai. Šīs grāmatas 9. nodaļa saucas “Ārstu mazā grāmatiņa” (Artzney Buchlein, der allerley franckheiten und gebrech en der Zene gesogen aus dem Galeno, Avicenna, Mesue, Cornelio Celso und ander mehr der Artzney Doctorn sehr nutzlich zu lessen), kas pilnība veltīta zobārstniecībai.

1685. gadā Čārlzs Allens (Charles Allen) uzrakstīja pirmo zobārstniecības mācību grāmatu angļu valodā “Zobu ķirurgs” (The Operator for the Teeth). Franču ķirurgs Pjērs Fošārs (Pierre Fauchard) 1728. gadā publicēja grāmatu “Ķirurgs zobārsts. Traktāts par zobiem” (Le Chirurgien dentiste, ou Traité des dents). Viņš kļuva pazīstams kā mūsdienu zobārstniecības aizsācējs. Džons Grīnvuds (John Greenwood), Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidenta Džordža Vašingtona (George Washington) zobārsts, 1790. gadā uzkonstruēja pirmo zināmo kājminamo mašīnu zobu labošanai. 1780. gadā tika izgudrota un izgatavota pirmā modernā zobu birste. 1790. gadā tika uzkonstruēts pirmais krēsls speciāli zobārstniecības pacientiem. 1839. gadā sāka izdot pasaulē pirmo zobārstniecības žurnālu American Journal of Dental Science. 1840. gadā ASV tika dibināta pirmā zobārstniecības skola – Baltimoras zobārstniecības ķirurģijas koledža (Baltimore College of Dental Surgery). 1871. gadā tika saņemts patents par pirmo elektrisko urbjmašīnu. 1895. gadā tika publicēta zobu amalgamas formula, kuras recepte nemainījās 70 gadus.

1957. gadā tika izgatavota pirmā ātrgaitas zobārstniecības urbjmašīna, kuras uzgalis darbināms ar gaisa spiedienu. 1974. gadā tika ieviestas stikla jonomēra cementa plaisu plombas. 20. gs. 90. gados aizsākās kosmētiskās zobārstniecības laikmets, palielinoties specifisku zoba virsmu sedzošu materiālu – venīru, balināšanas un zobu implantu – popularitātei.

Ekoloģiskā aplikuma teorija paredz, ka mutes slimības saistāmas ar līdzsvara zaudējumu starp mikrobiomu, vidi un saimnieka organismu. Zinātnes attīstība zobārstniecībā saistāma ar jaunām diagnostikas un ārstēšanas tehnikām, kas varētu jau pirms slimības sākuma identificēt iespējamo līdzsvara zudumu, piemēram, mikroorganismu gēnu analīzes, to producēto olbaltumvielu vai metabolās aktivitātes analīzes, kā arī iespējas mērķtiecīgi ietekmēt kādu no faktoriem, lai atjaunotu zudušo līdzsvaru. Ar to nodarbojas tā dēvētajos OMICS pētījumos, kas ir dažādas bioloģijas disciplīnas, kuru nosaukumi beidzas ar sufiksu -omika, piemēram, genomika, proteomika, metabolomika, metagenomika un transkriptomika. Tas prasa tādu diagnostisko stratēģiju izstrādi, kas īpaši vērstas uz biofilmas ekstracelulāro matrici, skābas pH mikrovides un polimikrobu sinerģijas noteikšanu. Ģenētiskās siekalu vai biofilmas analīzes var noteikt ārstēšanas nepieciešamību un specifiskas terapeitiskās stratēģijas, var atjaunot līdzsvaru un piegādāt remineralizējošas biomimētiskas vielas esošo bojājumu seku mazināšanai, tostarp audu reģenerācijai.

Precīzākai grūti pamanāmo agrīno klīnisko seku diagnosticēšanai arvien attīstās mākslīgās inteliģences izmantošana zobārstniecībā un personalizēta pieeja, kas balstīta uz ģenētisko profilu. Tā kā visizplatītākā mutes slimība – kariess – ir cieši saistīta ar socioekonomiskajiem faktoriem, tādēļ nākotnē sagaidāma mērķtiecīgāka riska grupu identificēšana, izmantojot matemātiskus-epidemioloģiskus modeļus.

Būtiska ir arī telezobārstniecības attīstība, ko veicina ātra datu pārraide, kvalitatīvas fotogrāfijas un video producēšana attālinātas diagnostikas iespējām. Arvien vairāk pierādījumu liecina, ka bioloģiskākas, saudzējošākas un mazāk invazīvas metodes ir efektīvākas un ilgtermiņā veselību veicinošas, tā precizējot indikācijas, kad pielietojamas audu integritāti nodrošinošas metodes un kad nepieciešama restoratīvā zobārstniecība, atjaunojot zudušos audus. Joprojām nav atrasts ideālais restoratīvais materiāls, tādēļ biomimētikas attīstība varētu pavērt jaunas iespējas zobārstniecībā.

Starptautiskā Zobārstniecības zinātnes asociācija (International Association of Dental Research, IADR) Vašingtonā, ASV, Eiropas Kariesa pētniecības organizācija (The European Organisation for Caries Research, ORCA) Amsterdamā, Nīderlandē, Alianse par kariesa brīvu nākotni (The Alliance for a Cavity-Free Future) Dandijā, Lielbritānijā, Nacionālais zobārstniecības un kraniofaciālo pētījumu institūts (National Institute of Dental and Craniofacial Research) Merilendā, ASV, ADA Zinātnes un pētniecības institūts (ADA Science & Research Institute) Čikāgā, ASV, Īstmena zobārstniecības institūts (Eastman Dental Institute) Londonā, Lielbritānijā, Akadēmiskais zobārstniecības centrs Amsterdamā (Academisch Centrum Tandheelkunde Amsterdam) Nīderlandē, Nacionālais medicīniski pētnieciskais centrs “Centrālais zobārstniecības un sejas un žokļu ķirurģijas pētniecības institūts” (Национальный медицинский исследовательский центр “Центральный научно-исследовательский институт стоматологии и челюстно-лицевой хирургии”) Maskavā, Krievijā, Karolinskas Institūts (Karolinska Institutet) Solnā, Zviedrijā. 

European Journal of Oral Sciences (kopš 1893. gada; John Wiley & Sons Ltd.); Journal of Dental Research (kopš 1919. gada; SAGE Publications Inc.); Journal of Dentistry (kopš 1950. gada; Elsevier BV); Caries Research (kopš 1967. gada; S. Karger AG); Community Dentistry and Oral Epidemiology (kopš 1973. gada; John Wiley&Sons); Dental Materials (kopš 1985. gada; Elsevier Science); Journal of Clinical Periodontology (kopš 1987. gada, John Wiley&Sons); Periodontology 2000 (kopš 1993. gada, John Wiley&Sons Ltd.); Advances in Dental Research (kopš 1987. gada; SAGE Publications Inc.); Journal of Esthetic and Restorative Dentistry (kopš 1988. gada; John Wiley&Sons); Clinical Oral Investigations (kopš 1997. gada; Springer Verlag).

Viljams Mortons (William Thomas Green Morton) 1846. gadā atklāja anestēziju. Grīns Bleks (Greene Vardiman Black) ir restoratīvās zobārstniecības un orālās mikrobioloģijas pamatlicējs. Henrijs Dīns (Henry Trendley Dean) bija pirmais ASV Nacionālā zobārstniecības pētniecības institūta (National Institute of Dental Research of United States) direktors un ūdens fluorēšanas aizsācējs zobu kariesa novēršanā. Ēriks Bjērks (Erik Arne Björk) ir kraniofaciālās augšanas pētījumu un implantu radiogrāfijas aizsācējs. Maikls Buonokors (Michael Buonocore) ir adhezīvās zobārstniecības aizsācējs. Obrijs Šeihams (Aubrey Sheiham) ir epidemiologs, kurš ir pētījis, kā strādā uz sabiedrību vērstas profilakses programmas, to ietekmi uz mutes veselību. Jenss Andrēasens (Jens Ove Andreasen) ir daudzu pētījumu un grāmatu autors zobu traumu jautājumos. Filips Maršs (Philip David Marsh) ir mutes slimību ekoloģiskās teorijas pamatlicējs.