Praktiskās izpētes problēma ir cilvēka ķermeņa vai dzīvnieka uzbūve, pamatojoties uz ārējām formām, ko nosaka vizuālā tekstūra, individuālās īpašības un vispārīgie struktūras modeļi. Tas ir skelets, muskuļi, locītavas, sejas detaļas, to savstarpējais novietojums un attiecības sarežģītos balsta un kustību procesos. Plastiskā anatomija pēta kustību statiku un dinamiku, proporcijas ķermeņa struktūrā atkarībā no vecuma un dzimuma. Tā analizē objekta attēlošanas metodes, pamatojoties uz skeletu un vispārinātiem muskuļu blokiem, un detaļas, pamatojoties uz atsevišķiem anatomiskiem veidojumiem. Tā attēlo ķermeni kustībās un dažādos leņķos. Radošajā zīmēšanas darbā pareizs plastiskās anatomijas praktiskais pielietojums ir iespējams tad, kad ilgstoša procesa rezultātā tiek apgūta “anatomiskā ābece”, kurā piedalās topošie mākslinieki, izmantojot kaulu un muskuļu preparātu modeļus, manekenus, kaulu, skeletu, ģipša torsu un veselu figūru ģipša atlējumus. Pats izpētes process robežojas ar tēlotājdisciplīnu izpēti: zīmēšanu, gleznošanu un tēlniecību. Plastiskā anatomija ļauj identificēt ķermeņa struktūras iezīmes un saistīt to ar rakstura īpašībām, dabas iezīmēm (portreta psiholoģija, kur forma veido raksturu, kā arī iekšējās būtības savienojums ar ārējo). Tā dod iespēju redzēt, noteikt normālās formas diapazonu un strādāt arī bez dzīva ķermeņa, t. i., pilnībā tiek izmantotas zināšanas par ķermeņa proporcijām un tā atbilstošajām formām.