Vārds “klīniskais” radies Senajā Grieķijā, kad ārstēšana norisinājās pacienta mājās, pie gultas, gultas malā. Mūsdienās klīniskā metode attiecas uz zinātnisko atklājumu pielietošanu ārstu un citu profesionāļu, t. sk. psihologu, praktiskajā darbībā.
Klīniskās psiholoģijas joma integrē zinātni, teoriju un praksi, lai izprastu, paredzētu un mazinātu psiholoģiskas dabas problēmas un disfunkcijas, kā arī, lai veicinātu cilvēka adaptāciju, subjektīvo labklājību un attīstību. Klīniskās psiholoģijas joma ietver cilvēka intelekta, emocionālos, bioloģiskos, psiholoģiskos, sociālos un uzvedības traucējumus, t. sk. arī smagu patopsiholoģiju dažādos dzīves posmos.
Klīnisko psihologu galvenie darbības veidi ir psiholoģiskā izpēte, novērtēšana un psiholoģiskās palīdzības sniegšana, izmantojot konsultēšanas un psihoterapijas metodes, kā arī citu speciālistu konsultēšana, prevencijas un psihoizglītojošais darbs, garīgās veselības politikas veidošana un pētniecība. Klīniskie psihologi strādā slimnīcās, klīnikās, veselības centros, krīzes centros, policijā, cietumos, sociālos dienestos, skolās, augstskolās, pētniecības institūtos, valsts un pašvaldību iestādēs, organizācijās un privātā praksē.