Zinātniskajā literatūrā jēdziens psiholoģiskā palīdzība tiek lietots attiecībā uz daudzveidīgu konsultatīvo un izglītojošo atbalstu, psiholoģiskās izpētes, izvērtēšanas un intervenču (metožu un tehniku) klāstu, ko atbilstoši savai kompetencei izmanto dažādu jomu profesionāļi, tāpēc psiholoģiskās palīdzības uzdevumi atšķiras dažādās darba vidēs (piemēram, veselības vai sociālās aprūpes, izglītības iestādēs, organizācijās, privātpraksē), un to nosaka profesijas filozofija un darba specifika.
Psiholoģiskās palīdzības sniedzējs ir speciālists, kura īpašā izglītība un profesionālā kompetence ietver zinātniski pamatotu metožu un tehniku izmantošanu psiholoģiskās palīdzības sniegšanā. To pamatā ir uzticības un drošības atmosfēras veidošana, kas veicina izmaiņas cilvēka dzīvē. Ir profesijas, kurās psiholoģiskā palīdzība līdztekus izpētei un izvērtēšanai ir viens no galvenajiem darba uzdevumiem (piemēram, psihoterapeitiem, psihologiem, psihoterapijas speciālistiem, mākslas terapeitiem), un ir profesijas, kurās speciālisti to sniedz, veicot citus pamatdarba uzdevumus (piemēram, ārsti, māsas, pedagogi, sociālie darbinieki, supervizori, kapelāni un citi). Psihologu likumā psiholoģiskā palīdzība ir noteikta kā viens no psihologa profesionālās darbības pamatuzdevumiem.
Psiholoģiskā palīdzība parasti ir vērsta uz daudzveidīgu grūtību risināšanu un pārvarēšanu, resursu apzināšanos un izmantošanu, proti, psiholoģiskās palīdzības saņēmējam (indivīdiem, grupām, pāriem, ģimenēm, organizācijām, komandām) tā palīdz attīstīt spēju labāk funkcionēt un izmainīt mazefektīvus uzvedības modeļus, sekmē adaptācijas procesu, rosina pārvarēt radušās grūtības, fokusē izvirzīto mērķu sasniegšanai, palīdz uzlabot dzīves kvalitāti, atvieglo distresa pārdzīvošanu un tamlīdzīgi. Pastāv vispārpieņemta psiholoģiskajās palīdzības struktūra, kas ietver ne mazāk kā trīs posmus: aktuālās situācijas izpēti un izvērtēšanu, psiholoģisko intervenci (iejaukšanās), kam seko refleksija, novērtējums vai kopsavilkums.
Lai gan termina “psiholoģiskā palīdzība” lietojums nav viennozīmīgs, zinātniskajā literatūrā skaidri iezīmējas tendences to saistīt ar pierādījumos balstītu praksi. Psiholoģiskās palīdzības sniedzējs savā darbā izmanto daudzveidīgas metodes un tehnikas/ intervences, kas palīdz psiholoģiskās palīdzības saņēmējam izpētīt un risināt problēmas un apzināties resursus. Atbilstoši profesionālās darbības nozarei un videi, tradīcijām un izglītībai, izmantotajai teorijai psiholoģiskās palīdzības process, metodes un tehnikas dažādu speciālistu praksē var atšķirties. Kā universālus psiholoģiskās palīdzības sniedzēja darba instrumentu jeb metožu un tehniku piemērus var minēt jautājumu uzdošanu, atbalstīšanu, konfrontāciju, teiktā satura atspoguļošanu – pārfrāzēšanu un apkopošanu, jūtu atspoguļošanu, informācijas sniegšanu, interpretāciju. Nepieciešamības gadījumā vairāku profesionālo grupu pārstāvji, kas sniedz psiholoģisko palīdzību, spēj veikt krīzes intervenci, kuras struktūra atšķiras no psiholoģiskās palīdzības procesa struktūras. Psiholoģiskās palīdzību var sniegt individuāli vai grupā klātienes vai attālinātā formā. Klātienes psiholoģiskā palīdzība tiek nodrošināta tieša kontakta laikā, bet attālinātā psiholoģiskā palīdzība tiek īstenota, izmantojot daudzveidīgus komunikācijas rīkus, tostarp tālruni (piemēram, uzticības tālrunis u. c.), elektronisko saraksti, Skype, Whatsapp, ZOOM un citus.