Viktors Frankls tiek uzskatīts par Vīnes trešās psihoterapijas skolas (dritte Wiener Schule der Psychotherapie) pamatlicēju (abas pārējās – psihoanalīze un individuālpsiholoģija). Logoterapija ir viena no dzīļu psiholoģijas (Tiefenpsychologie) versijām. Bezapziņu un izstumšanu V. Frankls uzskatīja par pierādītiem fenomeniem un jebkuras turpmākās psihoterapijas pamatu. Viņam nebija pieņemams psihoanalīzē izstrādātais seksualitātes skaidrojums un individuālpsiholoģijā prevalējošais socioloģisms. Seksualitāte V. Frankla ieskatā ir personalizēta, viņš nepieņēma arī naturālās kauzalitātes (cēloņsakarību) izmantošanu (atsaukšanos uz apkārtni, iedzimtību, audzināšanu u. tml.), kas veicina bezatbildību, atteikšanos no brīvības un neirožu attaisnošanu. Cilvēka eksistence V. Frankla ieskatā ir “būt citādi”, būšana ir saistošas attieksmes eksistence (Bezogen-sein). Redukcionismu V. Frankls saskatīja arī Karla Gustava Junga (Carl Gustav Jung) mācībā, kurā ieraudzīja centienus veidot aizstājreliģiju. Paša V. Frankla mācībā galvenās kategorijas ir persona, vērtības, jēga un atgādinājums par saikni ar personālo dievu. Logoterapijas svarīgākās dziedināšanas tehnikas ir paradoksālā intence un derefleksija. Līdztekus reliģijās izkoptajai dvēseles aprūpei V. Frankls izstrādāja ārstniecisko dvēseles aprūpi, kas sabalsojas ar savulaik pastāvējušo un pēdējā laikā atjaunojamo filozofisko dvēseles aprūpi.

V. Frankls piedzima ministrijas ierēdņa Gabriela Frankla (Gabriel Frankl) un viņa sievas Elzas (dzimusi Liona (Elsa Lion)) ģimenē. Skolas noslēguma pārbaudījuma darbs (Matura) “Filozofiskās domāšanas psiholoģija” (Zur Psychologie des philosophischen Denkens, 1923) iezīmēja V. Frankla turpmāko dzīvi un meklējumus. Viņš sazinājās ar Zigmundu Freidu (Sigmund Freud) un publicēja rakstu “Par mīmisko apstiprināšanu un noliegšanu” (Über die mimische Bejahung und Verneinung aus Sicht der Psychoanalyse, 1924) psihoanalītiskā izdevumā, kaut arī tolaik jau bija kļuvis par Alfreda Ādlera (Alfred Adler) un individuālpsiholoģijas piekritēju. V. Frankls uzsāka medicīnas studijas Vīnes Universitātē (Universität Wien), publicēja individuālpsiholoģisko rakstu “Psihoterapija un pasauluzskats” (Psychotherapie und Weltanschauung, 1925) un aktīvi iesaistījās Sociālistiskās darba jaunatnes (Sozialistische Arbeiterjugend) kustībā.

Jau 1926. gadā tapušajos V. Frankla tekstos parādījās apzīmējums “logoterapija”. Viņš satuvinājās ar individuālpsiholoģijas katolisko pārstāvi Rūdolfu Allersu (Rudolf Allers) un tika izslēgts no individuālpsiholoģijas apvienības. Filozofijas jomā V. Franklam kļuva nozīmīgs Akvīnas Toms (Thomas Aquinas) un “katoliskais fenomenologs” Makss Šēlers (Max Ferdinand Scheler) ar darbu “Formālisms ētikā un materiālā vērtībētika” (Der Formalismus in der Ethik und die materiale Wertethik, 1913/1916). 1928. gadā V. Frankls nodibināja vairākas bezmaksas padomdošanas iestādes jaunatnei (Jugendberatungsstelle). Pēc psihoanalītiķa Vilhelma Reiha (Wilhelm Reich) ielūguma V. Frankls Berlīnē referēja (1930) par psihohigiēnas jautājumiem. Viņš specializējās jautājumos par depresijām un suicīdu un vadīja (1933–1937) tā saukto Pašnāvnieču paviljonu (Selbstmorderrinnenpavillion) Šteinhofas psihiatriskajā slimnīcā (Psychiatrisches Krankenhaus Steinhof). Pēc Austrijas anšlusa jeb pievienošanas nacionālsociālistiskajai Vācijai V. Frankls strādāja “Rotšilda slimnīcā” (Rotschild-Spital jeb Spital der Israelitischen Kultusgemeinde), tomēr, nevēlēdamies atstāt vecākus, neizmantoja iespēju emigrēt. 1941. gadā V. Frankls apprecējās ar Matildi Groseri (Mathilde Grosser), taču gadu vēlāk ar ģimeni un piederīgajiem tika deportēts uz Terēzienštates geto (eifēmisks koncentrācijas nometnes apzīmējums). Nacionālsociālisma laikā tika noslepkavoti visi V. Frankla piederīgie (arī vēl nedzimušais bērns).

Pēc atbrīvošanas no koncentrācijas nometnes V. Frankls atgriezās Vīnē, rekonstruēja (1946) savu darbu “Ārstnieciskā dvēseles aprūpe” (Ärztliche Seelsorge) un habilitējās. Tajā pašā gadā V. Frankls publicēja darbu “Psihologs pārdzīvo koncentrācijas nometni” (vēlākais nosaukums – “... tomēr teikt dzīvei Jā”; ... trotzdem Ja zum Leben sagen, 1977), kura angļu versija (Man’s Search for Meaning, 1959) viņam nodrošināja pasaules slavu. Laulībā (1947) ar Eleonoru Švintu (Eleonore Katharina Schwindt) piedzima meita Gabriela (Gabriele), kura laika gaitā kļuva par tēva mācības adepti. 1948. gadā ar darbu “Neapzinātais dievs” (Der unbewußte Gott) V. Frankls ieguva doktora grādu filozofijā. Darbā “Homo patiens” (1950) V. Frankls pievērsās ciešanu analīzei (iespējām sniegt palīdzību un mierinājumu ciešanu pārņemtai personai), ko izvērsa turpmākos darbos (“Cietošais cilvēks” (Der leidende Mensch, 1975), “Bezjēdzīgās dzīves ciešanas” (Das Leiden am sinnlosen Leben, 1977) u. c.). Bezjēdzības izraisītās ciešanas, jēgas meklējumus un jēgas nozīmi V. Frankls aplūkoja tādos darbos kā “Logoss un eksistence” (Logos und Existenz, 1951), “Griba pēc jēgas” (Der Wille zum Sinn, 1972), “Cilvēks jēgas meklējumos” (Der Mensch vor der Frage nach dem Sinn, 1979), “Jēga kā antropoloģiska kategorija” (Sinn als anthropologische Kategorie, 1996).

Līdztekus savas mācības teorētiskajam aspektam (eksistences analīzei) V. Frankls izstrādāja tās praktisko, terapeitisko aspektu – logoterapiju jeb jēgterapiju. 1950. gadā viņš nodibināja Austrijas psihoterapijas ārstu biedrību (Österreichische Ärztegesellschaft für Psychotherapie) un kļuva par tās prezidentu. 1955. gadā V. Frankls kļuva par profesoru un drīz vien arī par viesprofesoru dažādās ārzemju augstskolās. V. Frankls institucionāli nostiprināja logoterapiju un izvērsa plašu vieslekciju darbību (arī turnejas apkārt pasaulei). 1995. gadā viņš publicēja autobiogrāfiju “Kas nav rakstīts manās grāmatās” (Was nicht in meinen Büchern steht). Pēc V. Frankla nāves logoterapijas organizatoriskā un institucionālā koordinācija pārgāja viņa vārdā nosauktā institūta (Viktor Frankl Institut) ziņā.

V. Frankla mācību raksturo apzīmējumi “eksistences analīze” un “logoterapija”. Eksistences analīze (sabalsojoties ar eksistences filozofiju un eksistenciālismu) ir terapijas teorētiskais pamats un vienlaikus arī tās sastāvdaļa. Teorijas svarīgākās kategorijas ir persona, jēga un vērtības. Saskaņā ar V. Frankla uzskatiem, cilvēks mīt ne tikai fiziskajā un psihiskajā pasaulē, bet arī garīgajā, kurā atklājas viņa brīvība. Garīgo jomu iezīmē nefaktiskums, tā ir nevis objektivējama un izskaidrojama, bet saprotama. Cilvēks dzīvo no vērtību mīlestības un jēgas īstenošanas; būt cilvēkam nozīmē īstenot jēgu un atbildību. Dvēseliskās saslimstības, līdztekus psihoanalītiski izskaidrotajām, rodas no atbildības, brīvības un jēgas sairšanas. Terapijas uzdevums ir atgūt atbildību un jēgu. Personas jēdzienu V. Frankls visplašāk skaidroja darbā “Logoss un eksistence”, tomēr kopumā persona, jēga un vērtības ir korelatīvi lielumi.

Mācību par jēgu V. Frankls izvērsa saistībā ar trijām galvenajām vērtību grupām: 1) radīšanas vērtībām; 2) pārdzīvojumu vērtībām; 3) attiecību (attieksmes) vērtībām. Radīšanas vērtības rezultējas devumā citiem, bet no pārdzīvojumu vērtībām V. Frankls izcēla mīlestību, tomēr par tām svarīgākas var būt savstarpējās attiecības. Jautājums par jēgu nav vispārīgs, tas ir jautājums par jēgu katrā dzīves mirklī. Jēgu neizvēlas, izvēlas to meklēt vai nemeklēt un īstenot vai neīstenot. Īstenojot savu dzīves jēgu, cilvēks realizē arī pats sevi (nevis otrādi) – piepilda un apstiprina jēdzīgu dzīvi. V. Frankls ieviesa arī jēdzienu “virsjēga”, kas ir saistīts ar reliģiju. Virsjēga ir transcendenta un dāvā jēgu, taču uz jautājumu par to nav sniedzama izsmeļoša atbilde.

Svarīgākais V. Frankla devums ir sociogēno un noogēno neirožu analīze un terapija saistībā ar jēgas vakuumu, eksistenciālām frustrācijām, interešu trūkumu, garlaicību un tamlīdzīgi. Logoterapijā jeb jēgterapijā īpaši izstrādātas ir divas tehnikas: paradoksālā intence un derefleksija. Paradoksālā intence ir vedinājums sirgstošajam ironizēt par savu neirozi, vēlēties to un īstenot pašdistancēšanos; derefleksija ir simptomu ignorēšana, pārmērīgas sev pievērstās uzmanības novēršana. Logoterapijā tiek izmantotas arī citas metodes, piemēram, eksistenciālā sapņu analīze, sokratiskais dialogs, ievirzes modulēšana un tamlīdzīgi.

Logoterapijas institucionālajā nostiprināšanā svarīga loma bija 1970. gadā nodibinātajam pasaulē pirmajam logoterapijas institūtam Sandjego (United States International University, San Diego). 1980. gadā notika pirmais pasaules kongress logoterapijā, bet 1992. gadā Vīnē tika izveidots V. Frankla institūts, kas koordinē logoterapeitisko izglītību un akreditāciju.

V. Frankla ideju izplatību veicināja ne tikai to pozitīvā rezonanse Amerikas Savienotajās Valstīs, bet arī teologu atbalsts. Mūsdienu prominentākā logoterapijas pārstāve ir V. Frankla skolniece, austriešu psihoterapeite Elizabete Lūkasa (Elisabeth Lukas). Itālijā logoterapijas nostiprināšanu veicināja teologs Eudžēnio Ficoti (Eugenio Fizzotti). Teoloģiskajai (baznīciskai) dvēseles aprūpei V. Frankls pievienoja ārstniecisko (medicīnisko), šādi aktualizējot arī seno filozofiskās dvēseles aprūpes tradīciju – filozofijas konsilatoro lomu. Filozofiskā dvēseles aprūpe ietver kā ārstējošo, tā ārstējamo un bieži vien tiek īstenota filozofiskās prakses (vācu Philosophische Praxis, angļu philosophical counseling, itāļu consulenza filosofica) ietvaros.

V. Frankls ir 29 dažādu pasaules universitāšu goda doktors (Dr.h.c.mult.; Doctor honoris causa). Viņš ir apbalvots ar dažādām Austrijas valsts un profesionālo apvienību goda zīmēm un ordeņiem. V. Frankla vārdā ir nosauktas skolas, ielas, skvēri, kalnu takas un kāpumi. Kopš 2000. gada tiek piešķirta V. Frankla balva (Viktor-Frankl-Preis) par izciliem sasniegumiem jēgorientētajā psihoterapijā.