Anglofonajā pasaulē Vilhelms Reihs tiek skatīts kā neopsihoanalīzes jeb neofreidisma (angļu neo-Freudianism) pārstāvis, kaut gan viņš pats norobežojās no neoanalītiķiem. Precīzākam raksturojumam tiek izmantots apzīmējums “freidomarksisms” (vācu Freudomarxismus), lai norādītu uz psihoanalīzes un marksisma savienošanas mēģinājumiem.

Psihoanalīzes ietvarā nozīmīgi ir V. Reiha pētījumi par dažādām atvairīšanas formām, raksturbruņām un to terapeitisko (kā psihisko, tā fizisko) pārvarēšanu. Psihoanalītisko dziņu teorijas izstrādi V. Reihs saistīja ar praktisko sociālpolitisko darbību; par viņa nopelnu tiek uzskatīta seksuālo konsultāciju institūcijas iedibināšana trūcīgiem un neizglītotiem iedzīvotājiem. V. Reiha seksuālās apgaismības idejas ir iestrādātas mūsdienu seksuālpedagoģijā. Izstrādājot psihoanalīzi nevis kā klīnisku, bet sociālu mācību, V. Reihs veica pētījumus politiskajā socioloģijā un atsedza fašismu kā masu fenomenu un psiholoģiju.

V. Reiha orgonomiskā perioda idejas mūsdienu zinātnē netiek akceptētas, kaut arī nereti tajās tiek gūtas ierosmes “vēža slimību” izpētē un apjēgsmē. Pēdējā laikā V. Reiha psihoanalītiskie darbi tiek pārpublicēti, atmetot to vēlākās orgonomiskās pārinterpretācijas.

V. Reihs piedzima Dobcavā, tagadējās Ukrainas Dobrjaničos turīgu asimilēto ebreju – Leona un Cecīlijas Reihu (dzimusi Cecīlija Ronigere, Cecilia Roniger) – ģimenē. Pirmo izglītību viņš ieguva privātskolotāju vadībā. Pēc mātes un kāda skolotāja attiecību nākšanas gaismā Cecīlija izdarīja pašnāvību. V. Reihs izglītību turpināja Vācu ģimnāzijā (Deutsches Gymnasium) Černovicā. Krievijas karaspēka ienākšana Pirmā pasaules kara laikā piespieda V. Reihu doties bēgļu gaitās un iestāties Austroungārijas armijā. Pēc dienesta beigām (1918) V. Reihs Vīnē uzsāka jurisprudences studijas, kuras nomainīja ar medicīnas studijām.

Studiju laikā V. Reihs iesaistījās psihoanalītiķa Oto Fenihela (Otto Fenichel) iniciētajā Vīnes seksoloģijas semināra (Wiener Seminar für Sexualogie) darbībā un iepazinās ar Zigmundu Freidu (Sigmund Freud). Jau studiju laikā V. Reihs tika uzņemts Vīnes psihoanalītiķu apvienībā (Wiener Psychoanalytische Vereinigung). Mācību analīzi viņš veica Izidora Zadgera (Isidor Isaak Sadger) un Paula Federna (Paul Federn) vadībā. 1922. gadā V. Reihs aizstāvēja promocijas darbu medicīnā un apprecējās ar Anniju Pinku (Annie Pink), kura vēlāk kļuva par ortodoksālu psihoanalītiķi. V. Reihs strādāja psihiatriskajā slimnīcā (Psychiatrische Klinik Wagner-Jauregg) un Vīnes psihoanalītiķu apvienības ambulancē (1928. gadā kļūstot par tās vadītāju). 1925. gadā V. Reihs publicēja savu pirmo grāmatu “Dziņām pakļautais raksturs. Psihoanalītiska studija par Es patoloģiju” (Der triebhafte Charakter. Eine psychoanalytische Studie zur Pathologie des Ich).

Psihoanalītiķu apvienības mācību institūtā V. Reihs vadīja (1924–1930) tehniski terapeitisko semināru, kas rosināja viņu izveidot jaunus terapeitiskos līdzekļus un attīstīt libido teoriju. 1927. gadā V. Reihs publicēja grāmatu “Orgasma funkcija” (Die Funktion des Orgasmus), kurā aplūkoja seksuālās dzīves psihopatoloģiju un socioloģiju un izstrādāja klīniskos novērojumos balstītu orgastiskās potences definīciju. V. Reihs bija viens no Vīnes Sociālistiskās seksuālo konsultāciju un seksualitātes izpētes biedrības (Sozialistische Gesellschaft für Sexualberatung und Sexualforschung) dibinātājiem (1928) un aktīviem dalībniekiem. 1933. gadā V. Reihs publicēja psihoanalītisko terapiju transformējošu grāmatu “Rakstura analīze” (Charakteranalyse), bet jau gadu vēlāk viņš tika ekskomunicēts no Starptautiskās psihoanalītiķu apvienības (International Psychoanalytical Association).

Sociālpolitiskās norises Austrijā radikalizēja V. Reiha uzskatus, kaut arī publiski viņš pārstāvēja sociāldemokrātisko pozīciju. 1929. gadā viņš apmeklēja Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS), bet 1933. gadā pārcēlās uz Berlīni un iestājās Vācijas Komunistiskajā partijā (Kommunistische Partei Deutschlands). Vācijā V. Reihs izveidoja seksuāli politisko (Sexpol) kustību (Deutscher Reichsverband für Proletarische Sexualpolitik), aizsākot represīvās seksualitātes modeļa izstrādi. 1933. gadā viņš publicēja grāmatu “Fašisma masu psiholoģija” (Massenpsychologie des Faschismus) un tika ekskomunicēts no Komunistiskās partijas. 1936. gadā V. Reihs publicēja grāmatu “Seksualitāte kultūrcīņā” (Sexualitātät im Kulturkampf), kurā kritizēja norises PSRS un kas pēc publicēšanas angliski (The Sexual Revolution, 1945) kļuva par vesela laikmeta un jauno meklējumu apzīmējumu – seksuālā revolūcija.

Nacionālsociālistiskajā Vācijā jau 1933. gadā tika organizēta V. Reiha darbu publiska dedzināšana, un viņš bija spiests emigrēt. Nesaņēmis atļaujas pagarinājumu, V. Reihs no Kopenhāgenas pārcēlās uz Oslo, kur turpināja savus biofizioloģiskos pētījumus (biona eksperimentus) par bailēm un seksualitāti un dzīvības noslēpuma atšifrēšanu. Pēc šķiršanās no sievas V. Reihs savu dzīvi saistīja ar politiski aktīvo baletdejotāju Elzu Lindenbergu (Elsa Lindenberg), kura palika Norvēģijā, kad viņš saņēma uzaicinājumu docēt Ņujorkas Sociālo pētījumu jaunajā skolā (New School for Social Research). ASV V. Reihs apprecējās ar Ilzi Ollendorfu (Ilse Ollendorff) un jau 1940. gadā atsāka biona eksperimentus, kas pārtapa par orgona pētījumiem.

ASV periodā V. Reihs pārinterpretēja savas iepriekšējās grāmatas orgonteorijas garā. Par orgonu viņš dēvēja specifisku bioloģisko enerģiju, veidoja akumulatorus, lai to uzkrātu, ārstētu “vēža slimniekus” u. tml. Ar orgonenerģiju V. Reihs centās neitralizēt radioaktivitāti, mēģināja novadīt nāvējošo enerģiju, izmantojot ar ūdeni saistītu cauruļsistēmu (DOR-Buster) u. tml. V. Reihs gan guva piekritējus, tomēr oficiālās varas iestādes 1955. gadā lika iznīcināt izveidotās ierīces un publikācijas. V. Reihs šādam lēmumam nepakļāvās un tika apcietināts. Testamentā V. Reihs novēlēja publiskot savu intelektuālo mantojumu piecdesmit gadus pēc viņa nāves, bet neveiksmes skaidroja ar sazvērestību pret viņu. Viduvējību pasaules apsūdzībai ir veltīti V. Reiha pēdējie darbi “Runa mazajam cilvēkam” (Listen, Little Man!, 1948) un “Kristus slepkavība” (The Murder of Christ, 1953).

Sākotnēji V. Reiha zinātniskajā darbībā var izšķirt trīs galvenās jomas: 1) dziņu teorijas izstrāde; 2) psihoanalītiskās dziedināšanas tehnikas pamatojums un transformēšana; 3) seksualitātes apspiešanas skaidrojums. V. Reihs norādīja, ka neirotiski simptomi nav izolēti un izraisa visa rakstura saslimšanu, seksuālās enerģijas sastrēgumus. Neirotiķi gan spēj veikt dzimumaktu, taču negūst no tā baudu, spēj sasniegt pirmstīksmi, bet vairās vai baidās no beigu tīksmes (īpaši tas raksturīgs neirotiķēm). Veselīgu dvēseles dzīvi V. Reihs saistīja ar “ģenitālo raksturu”, orgastiskās potences pilnīgu izpaušanos – ar apziņas zudumu, baudpilnām konvulsijām u. tml. Orgastiski traucētiem cilvēkiem viņa skatījumā ir dezorganizēta psihoseksuālā iekārtotība, kas producē psihiskus un psihosomatiskus simptomus. Vēl lielākas komplikācijas V. Reiha ieskatā nodrošina represīvā seksuālā morāle. Seksuālnaidīgo audzināšanu V. Reihs saistīja ar patriarhālo sabiedrību, kurai piemēra pēc pretstatīja antropologa Broņislava Malinovska (Bronisław Kasper Malinowski) aprakstīto seksuālo dzīvi Melanēzijā.

V. Reihs analizēja un transformēja psihoanalītisko dziedināšanas tehniku, saglabājot Z. Freida pirmo dziņu teoriju. Viņš apšaubīja pasīvo ārstēšanas metodi un pozitīvā pārnesuma izmantošanu jau dziedināšanas sākumā, fiksējot dažādas atvairīšanas formas, pretestību un psihoanalītiķa rutinēto izturēšanos. V. Reihs analizēja cilvēka raksturbruņas, vedināja tās sagraut, lai nodrošinātu psihoanalītisko dziedināšanu un brīvu attīstību. Viņš konstatēja, ka mūsdienu cilvēka rakstura struktūrā bieži dominē mīlētspējas sastingums un nostiprinātā gatavība ienīst. Raksturbruņas var atveidoties ķermeņa pozā, žestos, mīmikā u. tml. Šīs bruņas V. Reihs tiecās pārvarēt ar veģetoterapiju, savukārt dziņu teorijā viņu interesēja materiālās cēloņsakarības, kuras centās atklāt biona eksperimentos.

Psihoanalīzē gūtos priekšstatus par rakstura struktūrām V. Reihs attiecināja uz sabiedriski politisko jomu. Marksismā izstrādātais sociālekonomiskais skatījums uz fašismu viņa ieskatā nespēj tvert tā būtību, jo atstāj novārtā dvēseles struktūras un darbību. V. Reihs norādīja, ka fašisms rodas sīkpilsonībā, apmierinot vajadzību pēc autoritārisma un tradicionāliem aizspriedumiem. Fašisms pārņem citas sociālās grupas, jo tās apmierina kopības ideoloģija un sociālo jautājumu risinājuma aizstāšana ar tautisku un rasisku pašapreibināšanos. Fašisms V. Reiha izpratnē ir masas saslimstības forma, ko nepavisam neizraisa kāda patoloģiska persona, bet ko raksturo sakralizētas sīkpilsonības vērtības (asinis, zeme, ģimene, upurēšanās tautai u. tml.). Ēriha Fromma (Erich Pinchas Fromm) vēlāk izstrādāto autoritārā rakstura koncepciju V. Reihs uzskatīja par noplicinātu savas teorijas variantu. Fašisma izplatībā V. Reihs norādīja arī uz autoritārās ģimenes, baznīcas un valsts kā paplašinātās ģimenes izpratnes nozīmi.

Seksualitāte V. Reiham bija “kultūrcīņas” līdzeklis ne tikai teorētiskajā, bet arī praktiskajā aspektā, sasaistot seksuālo apgaismību ar politisko apgaismību un atbrīvošanos. Viņa draugs, pedagoģijas reformētājs skots Aleksandrs Nīls (Alexander Sutherland Neill) seksuālās apgaismības idejas iestrādāja savā brīvās audzināšanas koncepcijā. Darbā par seksuālo revolūciju V. Reihs analizēja norises PSRS, kurā seksuālās reformas tika aizstātas ar abortu aizliegšanu, homoseksualitātes kriminalizēšanu u. tml. un represīvās seksualitātes modeļa iestrādi. Šo modeli V. Reihs saistīja ar represīvo, apspiedošo modeli vispār, izceļot tādus elementus kā patriarhāla ģimene, autoritāra valsts, ekonomiska ekspluatācija.

V. Reiha orgonomijas perioda idejas mūsdienās kopumā tiek traktētas kā parazinātniskas, kaut arī viņš atsaucās uz sava laika dabaszinātniskajām izstrādēm.

V. Reiha agrīnās idejas kļuva populāras 20. gs. 60. gados studentu kustības (revolūcijas) laikā. Vēršoties pret tradicionālajām komunistiskajām un sociāldemokrātiskajām partijām, 60. un 70. gados V. Reiha idejas no jauna atklāja “jaunie kreisie” (angļu New Left, vācu Neue Linke, franču nouvelle gauche). Joprojām pastāv primordiālās dzīvības enerģijas piekritēji dažādās ezoteriskās kustībās un parafiziķu aprindās.

Lielākoties savrupi no institucionāli nostiprinātās psihoanalīzes tiek praktizēta reihiskā psihoanalīze jeb psihoterapija (angļu Reichian therapy, franču l’analyse reichienne, psychanalyse reichienne). Mūsdienās V. Reiha veģetoterapija ir iestrādāta ķermeņorientētajā psihoterapijā. V. Reiha kādreizējo tehniski terapeitisko semināru dalībnieks Frics Perlzs (Friedrich Salomon Perls) viņa idejas ir iestrādājis geštaltterapijā. Uz V. Reihu atsaucas arī moderno dabisko dzemdību aizstāvis un dzemdēšanas prakses transformētājs Mišels Odēns (Michel Robert Fortuné Odent). V. Reiha idejas ir iestrādātas arī mūsdienīgajā seksuālpedagoģijā.

V. Reiha vārdā ir nosaukti institūti un biedrības; viņa atcerei ir ierīkotas piemiņas zīmes un muzejs. V. Reiha tēls ir izmantots vairākās filmās. “V.R. – organisma mistērija” (W.R. – Misterije organizma, 1971; režisors Dušans Makavejevs, Душан Макавеjев). Dokumentālā filma “Sveiks, mazo cilvēk!” (Viva, kleiner Mann!, 1987; režisore Digne Mellere-Markovica, Digne Meller-Marcovicz). Spēlfilma “Vilhelma Reiha gadījums” (The Strange Case of Wilhelm Reich, 2012; režisors Antonīns Svoboda, Antonin Svoboda; V. Reiha lomā Klauss Marija Brandauers, Klaus Maria Brandauer).