Ē. Fromms ir neopsihoanalīzes (vācu Neopsychoanalyse, angļu neo-Freudianism) ievērojamākais pārstāvis. Viņš centās izveidot analītisko sociālpsiholoģiju, kuras uzmanības centrā ir sabiedrības raksturs (social character), raksturu orientācija un eksistences modi. Ē. Fromms izstrādāja transterapeitisku psihoanalīzi, tiecoties uz labbūtību (well-being). Šādu “mākslu būt” (the art of being) jeb dzīvotmākslu (the art of living) Ē. Fromms dēvēja par radikālā jeb revolucionārā humānisma mērķi. Ē. Fromms skatīja cilvēku būšanas un piederēšanas (piesavināšanās) dimensijā un analizēja sabiedrībā pastāvošo agresiju un destruktivitāti. Transformētās psihoanalīzes nostiprināšanai Ē. Fromms nodibināja Starptautisko psihoanalītiķu biedrību federāciju (International Federation of Psychoanalytic Societies, IFPS).

Ē. Fromms piedzima Vācu Impērijā ortodoksālā ebreju ģimenē (tēvs Naftali Fromms, Naftali Fromm, māte Roza Fromma, dzimusi Krauze, Rosa Krause) un dzīvoja Frankfurtes Vestendē. Abi vecāki bija ievērojamu rabīnu dzimtu pārstāvji. Ē. Fromms ieguva reliģisku izglītību un piedzīvoja mātes pārmērīgu aizgādību un viņas dzimtas nozīmīguma uzsvēršanu. 1918. gadā Ē. Fromms beidza Vēlera reālģimnāziju (Wöhler-Realgymnaisum) un uzsāka jurisprudences studijas Frankfurtes Universitātē (Universität Frankfurt). Rabīna Nehemijas Nobela (Nehemia Anton Nobel) vadībā Ē. Fromms iepazinās ar reliģisko cionismu. 1919. gadā Ē. Fromms uzsāka socioloģijas studijas Heidelbergas Universitātē (Universität Heidelberg) un vienlaikus studēja Talmūdu Zālmana Baruha Rabinkova (Salman Baruch Rabinkow) vadībā, visu mūžu saglabājot interesi par hasīdisma tradīciju. Pie filozofa, sociologa Alfreda Vēbera (Alfred Weber) Ē. Fromms 1922. gadā aizstāvēja promocijas darbu “Jūdaiskais likums” (Das jüdische Gesetz). 

Ar Frīdas Reihmanes (Frieda Reichmann) starpniecību Ē. Fromms iepazinās ar psihoanalīzi un novērsās no ortodoksālā jūdaisma un cionistiskā nacionālisma. 1926. gadā viņi abi apprecējās, izveidoja iestādi Therapeutikum, kurā praktizēto terapiju dēvēja arī par torapeitiku (atradināšanos no Toras). Šajā laikā Ē. Fromms iepazinās ar psihosomatiskās medicīnas aizsācēju, psihoanalītiķi Georgu Grodeku (Georg Walther Groddeck) un publicēja pirmos rakstus ortodoksālās psihoanalīzes garā. 1928. gadā Ē. Fromms uzsāka mācību analīzi pie Hansa Zahsa (Hanns Sachs) Berlīnē, kur divus gadus vēlāk uzsāka privātpraksi. 1929. gadā Ē. Fromms kļuva par vienu no Frankfurtes Psihoanalīzes institūta (Frankfurter Psychoanalytisches Institut) līdzdibinātājiem. 1931. gadā Ē. Fromms saslima ar tuberkulozi un pēc ārstēšanās Davosā šķīrās no sievas. 

Berlīnes Psihoanalītiskajā institūtā (Berliner Psychoanalytisches Institut) Ē. Fromms iepazinās ar kreisi orientētiem un psihoanalīzi transformējošiem analītiķiem: Oto Fenihelu (Otto Fenichel), Kārenu Horneju (Karen Horney), Vilhelmu Reihu (Wilhelm Reich) u. c. Tomēr jau 1929. gadā Ē. Fromms sāka sadarbību ar Frankfurtes Sociālo pētījumu institūtu (Institut für Sozialforschung), drīz vien publicējot programmatiskus rakstus: “Par analītiskās sociālpsiholoģijas metodi un uzdevumu” (Über Methode und Aufgabe einer Analytischen Sozialpsychologie, 1932) un “Psihoanalītiskā harakteroloģija un tās nozīme sociālpsiholoģijā” (Die psychoanalytische Charakterologie und ihre Bedeutung für die Sozialpsychologie, 1932). 1933. gadā pēc K. Hornejas ielūguma Ē. Fromms nolasīja vieslekcijas Čikāgā un gadu vēlāk emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV). Ņujorkā Ē. Fromms turpināja darbu Sociālo pētījumu institūtā Kolumbijas Universitātē (Columbia University), publicēja rakstus par matriarhātu, autoritāro raksturu u. c., tomēr nesaskaņu dēļ 1939. gadā pārtrauca sadarbību ar Frankfurtes skolas pārstāvjiem. Ciešā draudzība ar K. Horneju un iepazīšanās ar viņas līdzgaitnieku idejām veicināja Ē. Fromma psihoanalīzes revīziju un pirmās publikācijas angļu valodā.

“Bēgšana no brīvības” (Escape from Freedom, 1941) bija Ē. Fromma pirmā angļu valodā sarakstītā un publicētā grāmata, kas viņam nodrošināja popularitāti. Ē. Fromms strādāja Ņujorkas Jaunajā sociālo pētījumu skolā (New School for Social Research) un Beningtonas koledžā (Bennington College) Vermontā. Pēc attiecību pārtraukšanas ar K. Horneju Ē. Fromms nodibināja Viljama Vaita institūtu (William Alanson White Institute) un 1944. gadā apprecējās ar fotoreportieri Henniju Gurlandi (Henny Johanna Meyer Gurland). 1947. gadā viņš publicēja grāmatu “Cilvēks pats sev” (Man for Himself), kurā izstrādāts dzīvotmākslas un patērējošā (mārketinga) rakstura koncepts. Sievas slimošanas dēļ Frommi 1949. gadā pārcēlās uz Mehiko, kuras universitātē (Universidad Nacional Autónoma de México) Ē. Fromms docēja un nodrošināja psihoanalīzes apguvi. Pēc otrās sievas nāves (1952) Ē. Fromms apprecējās (1953) ar Enisu Frīmenu (Annis Freeman), publicēja grāmatu “Veselā sabiedrība” (The Sane Society, 1955) un “Māksla mīlēt” (The Art of Loving, 1956). 1956. gadā abi pārcēlās uz Kuernavaku, kur Ē. Fromms iepazinās un turpmāk sadarbojās ar teologu Ivanu Illiču (Ivan Dominic Illich) un brazīliešu domātāju Paulu Freiri (Paulo Reglus Neves Freire).

ASV Ē. Fromms lasīja lekcijas psiholoģijā, bet Meksikā organizēja psihoanalītisko kustību. 1957. gadā notika seminārs ar japāņu budistu Daisecu Suzuki (Daisetsu Teitaro Suzuki), kas nostiprināja Ē. Fromma interesi par budismu un vienbūšanas pieredzi (experience of oneness). Vienlaikus Ē. Fromms interesējās par sociālpolitisko problemātiku, uzturēja kontaktus ar Dienvidslāvijas filozofu grupu Praxis, iepazīstināja amerikāņu sabiedrību ar Kārļa Marksa (Karl Heinrich Marx) agrīno darbu idejām. Iestādamies par komunitāro sociālismu, Ē. Fromms intensificēja politisko angažētību: iestājās Amerikas Sociālistu partijā (Socialist Party of America), piedalījās dažādos miera un atbruņošanās kustības pasākumos. Meksikā Ē. Fromms īstenoja psihoanalītisko darbību: revidēja psihoanalīzi, nodibināja žurnālu (Revista de Psicoanálisis, Psiquiatría y Psicología), institūtu (Instituto Mexicano de Psicoanálisis), iniciēja sociālpsiholoģiskus pētījumus par meksikāņu dzīvi ciematos un publicēja pirmos rakstus spāņu valodā. Analizējot cilvēka vērstību uz labo un ļauno, Ē. Fromms 1964. gadā publicēja grāmatu “Cilvēka sirds” (The Heart of Man), bet nākamajā gadā emeritējās.

Ē. Fromma politiskās aktivitātes pārtrauca infarkts. 1968. gadā viņš publicēja grāmatu “Cerību revolūcija” (The Revolution of Hope) par mūsdienu cilvēku un tehniku, bet nākamajā gadā devās pirmajā vasaras atpūtā uz Lokarno. 1973. gadā Ē. Fromms publicēja grāmatu “Cilvēka destruktivitātes anatomija” (The Anatomy of Human Destructiveness). 1974. gadā Ē. Fromms atteicās no mājām Kuernavakā un galīgi pārcēlās uz Eiropu. Divus gadus vēlāk Ē. Fromms laida klajā grāmatu “Piederēt vai būt?” (To Have or to Be?), kurā aizklāti polemizēja ar filozofu Martinu Heidegeru (Martin Heidegger). Pēc ceturtā infarkta 1980. gadā Ē. Fromms nomira, bet improvizētu bēru runu noturēja I. Illičs.

Ē. Fromma idejiskos meklējumus iezīmē psihoanalīze un marksisms. Viņš revidēja amerikanizēto Zigmundu Freidu (Sigmund Freud): atsacījās no dziņu (ko dēvē par instinktiem) un libido teorijas, mazināja bezapziņas nozīmi, uzsvēra sociālo faktoru nozīmi u. tml. Ē. Frommam svarīgs bija agrīnais K. Markss, Frankfurtes skolas risinājums viņam kopumā bija nepieņemams, saskanīgas attiecības veidojās tikai ar Herbertu Markūzi (Herbert Marcuse). Savu nostāju Ē. Fromms raksturoja grāmatā “Viņpus ilūziju važām. Mana sastapšanās ar Marksu un Freidu” (Beyond the Chains of Illusion. My Encounter with Marx and Freud, 1962).

Ē. Fromma uzmanības lokā bija brīvības problemātika, kuras risinājums ir atkarīgs no paša indivīda un sociālajiem apstākļiem. Viņš piedāvāja vēsturisku atskatu un aplūkoja galvenos mehānismus, bēgot no brīvības: autoritārismu, graušanu un automatizējošo konformismu. Autoritārisms jeb sadomazohisms ir ļaušanās bezspēcībai, atsakoties no patstāvības. Graušana izpaužas kā ārējā postīšana un iznīcināšana, neļaujot sagraut pašam sevi. Automatizējošais konformisms ir sociālās mīmikrijas praktizēšana, vispārpieņemtā vai dominējošā akceptēšana. Cilvēka raksturs veidojas attieksmē pret pasauli (asimilācijas process) un attieksmē pret citiem un sevi (socializācijas process). Šajos procesos veidojas neproduktīvā un produktīvā raksturu orientācija, kas sabalsojas ar klasiskajā psihoanalīzē aprakstītajām psihoseksuālajām fāzēm. Receptīvo orientāciju (orālo fāzi) raksturo ievirze, ka visi labumi ir gūstami ārpasaulē, no citiem sagaidot vienīgi piekrišanu un mīlestību. Ekspluatējošā un uzkrājošā orientācija (anālā fāze) sakņojas pārliecībā, ka svarīgākais ir atņemamais, piederošais, un neuzticībā citiem un jaunajam. Patērējošo jeb mārketinga orientāciju (fallisko fāzi) raksturo esošā uztveršana preces un maiņas vērtības aspektā. Nekrofilā orientācija izpaužas kā narcisms un pieķeršanās nedzīvajam, sastingušajam. Produktīvā rakstura orientācija izvēršas darbībā – domāšanā un mīlēšanā.

Darbā “Māksla mīlēt” Ē. Fromms aplūkoja vairākus mīlēšanas veidus: 1) brāļu mīlestību, 2) mātes mīlestību, 3) erotisko mīlestību, 4) pašmīlestību, 5) Dieva mīlestību. Mākslu mīlēt raksturo rūpes, atbildība, cieņa un zinoša saprašana. Ē. Frommam neizdevās nostiprināt pašmīlestības pozitīvo nozīmi, norobežojot to no egoisma – sava iedomātā tēla mīlēšanas. Ē. Fromms analizēja arī agresivitāti un destruktivitāti, lielā mērā konfrontējoties ar biheiviorismu un austriešu etologu Konrādu Lorencu (Konrad Zacharias Lorenz). Pastāv defensīvā agresija jeb labdabīgā, dzīvi apliecinošā un aizsargājošā agresivitāte. Ļaundabīgā agresija izpaužas sadismā un nekrofilijā. Analizējot negatīvo agresivitāti, Ē. Fromms aplūkoja vēsturisku personu darbību un norādīja uz dabaszinātnieku un tehnokrātu darbošanās nekrofilajām tendencēm. Nekrofilijai tiek pretstatīta biofilija – dzīvā mīlēšana. Cilvēka eksistencē Ē. Fromms izšķīra divus eksistences un pieredzes modus – “būt” un “piederēt” – un to raksturīgās iezīmes.

Dzīvotmākslas izstrādē Ē. Frommam svarīga bija ne tikai analītiskā sociālpsiholoģija un hasīdiskā tradīcija, bet arī teologa un mistiķa Meistara Ekharta (Meister Eckhart) mācība un budisms. Mūža nogalē Ē. Fromms sadraudzējās ar vācu izcelsmes budistu mūku Njanaponiku (Nyanaponika Mahathera) jeb Zīgmundu Fenigeru (Siegmund Feniger). Manuskriptā “Soļi uz būšanu” (Steps to Being) Ē. Fromms izstrādāja dzīvotmākslas ieteikumus un vingrinājumus: gribēt vienu, atvērtību, koncentrētu vērīgumu (mind-fulness), paškoncentrēšanos, nesaistītību (non-attachment) u. c.

Par Ē. Fromma arhīva pārzinātāju un tiesību pārvaldnieku kļuva teologs un analītiķis Rainers Funks (Rainer Funk). Ē. Fromma ideju izplatību institucionāli atbalsta Starptautiskā Ēriha Fromma biedrība (Internationale Erich-Fromm-Gesellschaft). Mūsdienās Ē. Fromma idejas ietekmē pedagoģiju, analītisko sociālpsiholoģiju un teoloģiju.

Nellijas Zaksas balva (Nelly-Sachs-Preis, 1979), Frankfurtes Gētes plakete (Goetheplakette der Stadt Frankfurt am Main, 1981).