Minhenes vienošanās bija graujošs trieciens Versaļas–Rīgas sistēmas kārtībai un būtisks Vācijas panākums.

Parīzes miera līgumi bija noteikuši Čehoslovākijas robežas tā, ka valsts rietumos un ziemeļos, pie robežas ar Vāciju, dzīvoja vismaz trīs miljoni etnisku vāciešu. Šo grupu, kas dzīvoja Sudetu kalnu teritorijā, sāka saukt par Sudetu vāciešiem.

Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) nākšana pie varas Vācijā 30.01.1933. iedvesmoja daudzus ārpus Vācijas robežām dzīvojošos vāciešus un veicināja nacionālsociālisma ideoloģijas izplatību. Sudetu vāciešu bija daudz un labi organizēti, viņi nejutās komfortabli Čehoslovākijas valstī, smagi cieta no Lielās depresijas sekām starpkaru periodā. 1935. gadā izveidojās Sudetu vācu partija, kas iestājās par vācu autonomiju Čehoslovākijā. Tās līderis bija Konrāds Henleins (Konrad Henlein), tai bija nacionālsociālistiska ideoloģija. Partija guva panākumus 1935. gada Čehoslovākijas parlamenta vēlēšanās; tā ar 15 % balsu ieguva pirmo vietu, bet valdības koalīcijā netika iekļauta. K. Henleins un Sudetu vācu partija rīkojās pēc Ā. Hitlera norādījumiem.

Savukārt Ā. Hitlera režīms izstrādāja plānu (Fall Grün), kas paredzēja kompleksus pasākumus Čehoslovākijas destabilizācijai, ietverot psiholoģisku spiedienu, paramilitāras akcijas un visbeidzot karu. Sudetu vāciešiem bija ļoti svarīga loma. 04.1938. K. Henleins izvirzīja t. s. Karlsbādes (čehu Karlovivari) programmu astoņu punktu apjomā, kas paredzēja Sudetu vāciešu administratīvu autonomiju, nacionālsociālisma kustības oficiālu atzīšanu, vācu valodas dominanci un citas tālejošas prasības. Ā. Hitlers draudēja Čehoslovākijai ar militāru intervenci, tādēļ maija vidū Čehoslovākija izsludināja mobilizāciju, Francija un Lielbritānija informēja Vāciju par gatavību atbalstīt Čehoslovākiju, un situācija uz īsu laiku uzlabojās.

02.08.1938. Čehoslovākijā ieradās lorda Ransimena (Walter Runciman, 1st Viscount Runciman of Doxford) vadītā starpnieku misija. Tā centās panākt prezidenta Edvarda Beneša (Edvard Beneš) un valdības piekāpšanos Sudetu vācu partijai. Noskaņojums Čehoslovākijā bija pretrunīgs. Sabiedrība prasīja izrādīt pretestību, bet valdošā elite saskatīja Vācijas pārspēku. Starptautiskā sabiedrība Čehoslovākijas valdībai prasīja piekāpšanos. Neatrisināts jautājums ir, vai Čehoslovākija būtu varējusi saviem spēkiem pretoties un atsist Vācijas uzbrukumu. Vācijas armijā bija augsta ranga militārpersonas, kas uzskatīja, ka karš Vācijai ir ļoti bīstams, un pat plānoja sazvērestību pret Ā. Hitleru.

Pēc 13.03.1938. Austrijas aneksijas Vācija izvirzīja pretenzijas pret Čehoslovākijas Republiku. 12.09.1938. Ā. Hitlers savā runā Nirnbergā pieprasīja Sudetu apgabala nodošanu Vācijai.

Vācija ar Itālijas atbalstu centās panākt jaunu teritoriju aneksiju, turpinot Eiropas pakļaušanu. Kaut arī Minhenes vienošanās paredzēja risinājumu bez bruņotas cīņas, Ā. Hitlers bija gatavs arī karam un zināmā mērā pat varēja dot tam priekšroku.

Francijas un Lielbritānijas mērķis bija novērst karu Eiropā. To valdības bija gatavas piekrist, ka Parīzes miera līgumu rezultāti bija netaisnīgi pret Vāciju un vācu etniskajām grupām. Tās uzskatīja, ka trīs miljonu vāciešu pamatotā vēlme dzīvot Vācijā nedrīkstēja novest pie plaša kara Eiropā. Tomēr krīzes laikā arī kara iespēja netika izslēgta, un faktiski situācija bija saspringta līdz pat Minhenes sarunu kulminācijai.

Čehoslovākija cerēja saglabāt savas teritorijas, piekrītot Sudetu autonomijai; tiek uzskatīts, ka tās diplomātija bija ļoti prasmīga. 09.1938. teritoriālas pretenzijas pret Čehoslovākiju izvirzīju arī Ungārija un Polija.

15.09.1938. Lielbritānijas premjerministrs Nevils Čemberlens (Neville Chamberlaine), tiekoties ar Ā. Hitleru Berhtesgādenē, piekrita Sudetu aneksijai. Arī Francijas premjers Eduārs Daladjē (Édouard Daladier) dažas dienas vēlāk atbalstīja šo risinājumu. Pēc tam, kad Ā. Hitlers sāka ultimatīvi jau nekavējoties pieprasīt Sudetu apgabala nodošanu, draudot ar Vācijas armijas iebrukumu, Itālijas premjers un diktators Benito Musolīni (Benito Mussolini) ierosināja četru lielvalstu tikšanos, kas sākās Minhenē 29.09.1938.

Pēc intensīvām sarunām, kam sekoja pasaules prese, tika panākta vienošanās. To parakstīja N. Čemberlens, E. Daladjē, Ā. Hitlers un B. Musolīni.

30.09.1939. vienošanās sastāvēja no pamatdokumenta starp četrām valstīm un vairākiem papildu dokumentiem. Pamatdokuments paredzēja līdz 10.10.1938. izvest Čehoslovākijas armiju no Sudetu teritorijas. Sudetu vācieši bija jāatbrīvo no Čehoslovākijas armijas un ieslodzījuma vietām. Tiem, kas nevēlējās palikt, bija atļauts pamest Vācijai nodotās teritorijas. Atsevišķā dokumentā Čehoslovākijai tās jaunajās robežās tika solītas četru valstu starptautiskas garantijas. Lielbritānijas un Vācijas kopīgā deklarācijā tika noteikts, ka abas tautas apņemas nekad vairs nekarot un risināt visus strīdīgos jautājumus miera ceļā. Tika paredzētas arī sarunas ar Poliju un Ungāriju par šo tautu apdzīvotām teritorijām ar nepārprotamu nolūku nodot tās attiecīgajām valstīm. Čehoslovākijas valdība piekrita pakļauties Vācijas un sabiedroto spiedienam, kaut arī daļa armijas un sabiedrības uzskatīja, ka nepieciešams pretoties.

30.11.1938. daļa teritorijas Slovākijas dienvidos, ko apdzīvoja ungāru minoritāte, tika nodota Ungārijai ar tā saukto Vīnes vienošanos (First Vienna Award). Nelielu teritoriju – pamatā t. s. Tešinas apgabalu – ieguva Polija. Kopumā Čehoslovākija zaudēja būtisku, militāri stratēģiski svarīgu un ekonomiski nozīmīgu savas teritorijas daļu un vairākus miljonus iedzīvotāju.

Čehoslovākijas valdība un Čehoslovākijas prezidents E. Benešs demisionēja, un 30.11.1938. par prezidentu kļuva Emīls Hāha (Emil Hacha). Čehoslovākijas vēsturē šo periodu mēdz dēvēt par Otro Čehoslovākijas Republiku, kurā Slovākijai bija plaša autonomija. 14.03.1939. Slovākija pasludināja neatkarību un kļuva par Vācijas atkarībā esošu valsti. 15.03.1939. Vācija okupēja atlikušo Čehoslovākijas daļu un 16.03.1939. paziņoja par Bohēmijas un Morāvijas protektorāta izveidi.

Jau Otrā pasaules kara laikā Lielbritānija, Francija un Itālija pasludināja Minhenes līgumus par spēkā neesošiem. Pēc Otrā pasaules kara Sudetija tika atdota Čehoslovākijai un saskaņā ar triju uzvarētāju lielvalstu Potsdamas konferences lēmumiem Sudetu vācieši tika deportēti uz Vācijas teritoriju, daudzi šajos procesos piedzīvoja antihumānu izturēšanos un gāja bojā.

Minhenes vienošanās bija starptautisko tiesību pārkāpums. Tā nozīmēja Versaļas–Rīgas sistēmas un tās demokrātisko principu sabrukumu. Rietumu lielvalstīm nebija tiesību pārdalīt citas valsts teritoriju. Tā bija arī politiska kļūda, vēlamais mērķis – novērst karu Eiropā – netika sasniegts. Francija bija nodevusi Čehoslovākiju, lai gan abas valstis bija tradicionālas starpkaru perioda sabiedrotās. Minhene kļuva par tā sauktās nomierināšanas politikas (appeasement policy) simbolu. Minhenes līgumus bieži piemin kā brīdinājumu, ka piekāpšanās agresoram ir nepieļaujama un kontrproduktīva. Par ļoti tuvredzīgu tiek atzīts N. Čemberlena paziņojums tautai lidostā 30.09.1938., ka no Vācijas atvests “miers mūsu laikmetam”. Līdz Vācijas uzbrukumam Polijai bija atlikuši 11 mēneši.