Čehoslovākijas prezidents (18.12.1935.–05.10.1938.; 28.10.1945.–07.06.1948.). Otrā pasaules kara laikā izpildīja Čehoslovākijas prezidenta pienākumus trimdā.
Vārds, uzvārds Edvards Benešs (Edvard Beneš)
Profesija politiķis
Augstākais ieņemtais amats
Laiks, kurā ieņemts augstākais amats 18.12.1935.– 05.10.1938. ; 28.10.1945.– 07.06.1948.
Dzimšanas datums 28.05.1884.
Dzimšanas vieta Kožlani, Bohēmijā, mūsdienās Čehija
Miršanas datums 03.11.1948.
Miršanas vieta Sezimovo Ūsti, Dienvidčehijā
Apbedījuma vieta Sezimovo Ūsti, savas villas dārzā
Čehoslovākijas prezidents (18.12.1935.–05.10.1938.; 28.10.1945.–07.06.1948.). Otrā pasaules kara laikā izpildīja Čehoslovākijas prezidenta pienākumus trimdā.
Dzimis sīkzemnieku ģimenē. Pēc ģimnāzijas beigšanas (1904) studējis filoloģiju, filozofiju, socioloģiju un jurisprudenci Prāgas, Parīzes un Dižonas Universitātē. Pēc habilitācijas (1912, Dižonā) socioloģijas docents Kārļa Universitātē Prāgā (Univerzita Karlova v Praze, 1918), profesors (no 1921. gada). Tomāša Garika Masarika (Tomáš Garrigue Masaryk) students un viņa ideju sekotājs.
Darbojās Čehu progresīvajā (reālistu) partijā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, aktīvi iesaistījās pret austriešiem vērstajā vai pretošanās kustībā. Trimdā Francijā (no 09.1915.), kur kopā ar T. G. Masariku un Milanu Rastislavu Štefanīku (Milan Rastislav Štefaník) kļuva par vadošo ārzemju pretošanās kustības dalībnieku. Čehoslovākijas Tautas padomes sekretārs Parīzē (1916–1918). Ar savu nenogurstošo enerģiju un diplomāta spējām E. Benešam kopā ar T. G. Masariku un M. R. Štefanīku izdevās pārliecināt tā laika Eiropas lielvaru vadītājus par neatkarīgas Čehoslovākijas valsts dibināšanas nepieciešamību. Čehoslovākijas valdībā ārlietu un iekšlietu ministrs Parīzē (14.10.1918.). Čehoslovākijas valdības ārlietu ministrs (11.1918.–12.1935.), valdības vadītājs (09.1921.–10.1922.). Pārstāvēja Čehoslovākiju Parīzes Miera konferencē, piedalījās Tautu Savienības dibināšanā, tās priekšsēdētājs (1935–1936). Viens no Čehoslovākijas galvenajiem ārpolitikas veidotājiem, kurš savā politikā orientējās galvenokārt uz Franciju un Mazo Antanti. Vadošais grupas Hrad (Pils) pārstāvis. Čehoslovākijas sociālistiskās (no 1926. gada nacionāli sociālistiskās) partijas vadošais darbinieks (1923–1935). Nacionālās sapulces deputāts (1919–1926; 1929–1935).
Nesaņemot politisko atbalstu no britu un franču valdībām, 1935. gadā noslēdza līgumu starp Čehoslovākiju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS), cerot saņemt papildus drošības garantijas savai valstij iespējamā kara gadījumā. 09.1938., britu un franču valdību spiediena dēļ, bija spiests parakstīt Minhenes vienošanos, kas tiek uzskatīta par vienu no E. Beneša un Čehoslovākijas traģiskākajām vēstures lappusēm. 22.10.1938. devās trimdā uz ārzemēm. Otrā pasaules kara laikā vadīja čehoslovāku pretestības kustību ārzemēs; 1940. gadā Londonā izveidoja Čehoslovākijas trimdas valdību un pārņēma prezidenta funkcijas. Otrā pasaules kara laikā E. Benešam izdevās panākt, ka Minhenes vienošanās parakstītājvalstis atsauca savus parakstus un atzina, ka šī vienošanās vairs nav spēkā. Tas savukārt ļāva Čehoslovākijai pretendēt uz savas valsts atjaunošanu 1919. gada noteiktajās robežās.
12.12.1943. Maskavā noslēdza jaunu Čehoslovākijas–PSRS draudzības līgumu un uzsāka sarunas ar Čehoslovākijas komunistiskās partijas pārstāvjiem Maskavā par Čehoslovākijas nākotni pēc kara. Būdams prezidents, centās Čehoslovākijā saglabāt parlamentāro demokrātiju, lai netiktu sarautas saites ar rietumiem; centās īstenot reformas valsts ekonomiskajā un sociālajā jomā. E. Benešs nevēlējās atgriezties pie Čehoslovākijas Pirmās republikas liberālās demokrātijas modeļa, uzskatot, ka tas sevi izsmēlis. Iestājās par lielāku valsts iejaukšanos ekonomiskajā dzīvē un resursu pārdalē, atbalstot daļēju finanšu un rūpniecības sektora nacionalizāciju. 02.1948. pieņēma demokrātisko ministru demisiju un nominēja Klementa Gotvalda (Klement Gottwald) izveidoto valdību. 05.1948. atteicās parakstīt jauno 09.05.1948. Satversmi un 07.06.1948. atteicās no amata.
Bieži tiek kritizēta E. Beneša sadarbība ar PSRS un pārmesta komunistu iekļaušana pēckara Čehoslovākijas valdībā. Izvērtējot tā laika starptautisko situāciju, E. Beneša iespējas izvēlēties savus sadarbības partnerus bija visai ierobežotas un Čehoslovākija bija nonākusi zināmā izolācijā. Sadarbība ar Maskavu ļāva Čehoslovākijas trimdas valdībai labāk aizstāvēt un pārstāvēt savas valsts intereses starptautiski (arī teritoriālo strīdu gadījumos ar kaimiņvalstīm), kā arī panākt teritorijas atbrīvošanu no vācu okupācijas un atgriešanos pie varas. Slēdzot sadarbības un drošības garantijas līgumus ar PSRS, tajās tika iekļauts pants par PSRS neiejaukšanos Čehoslovākijas iekšpolitikā pēc kara, kas pēc tam gan netika ievērots. Daudzu socioloģisku un politoloģisku darbu autors.
Diskutablākais jautājums, kas ietekmēja Čehoslovākijas starptautiskās attiecības ar kaimiņvalstīm arī turpmākajos gadu desmitos, ir jautājums par vāciešu un ungāru pilsoņu piespiedu izceļošanu sakarā ar Otrā pasaules kara laikā un pirmajos pēckara gados pieņemtajiem t. s. Beneša dekrētiem.
Priekštecis T. G. Masariks, pēctecis Emīls Hāha (Emil Hácha).
Dokumentālās filmas “Edvards Benešs – politiķa traģēdija” (Edvard Beneš – tragédie politika, režisors Jans Boņeks, Jan Boněk, 1991, Čehoslovākija), “Edvarda Beneša Eiropas zvaigzne” (Evropská Hvězda Edvarda Beneše, režisors Petrs Lockis, Petr Locký, 2004, Čehija); TV vēsturisks seriāls “Čehu gadsimts” (Čéské století, režisors Roberts Sedlāčeks, Robert Sedláček, 2013, Čehija).