Viens no Čehoslovākijas valsts dibinātājiem, pirmais prezidents (14.11.1918.–14.12.1935.)

Dzimis strādnieku ģimenē. Studējis filozofiju Vīnes Universitātē (Universität Wien; 1872–1876), doktors (no 1876. gada) Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig; 1876–1877). Viesprofesors Prāgas čehu Universitātē (Univerzita Karlova; no 1882. gada), štata profesors (no 1897. gada).

Devis nozīmīgu ieguldījumu čehu zinātnes dzīves organizācijā. Iniciējis jaunas čehu enciklopēdijas “Otto zinātniskā vārdnīca” (Ottův slovník naučný, 1888.–1909. gadā, 28 sējumi) iznākšanu un ilgus gadus bijis tās galvenais redaktors. Izcils literāts un publicists. Vadījis politiski kritisko žurnālu Athenaeum (1884–1893). Savus uzskatus visplašāk publicējis laikrakstā Čas (1887) un žurnālā Naše doba (1893), tā redaktors (1893–1914).

19. gs. 80. gados aktīvi sāka piedalīties politiskās dzīves norisēs. 1887. gadā kopā ar Karelu Kramāržu (Karel Kramář) un Jozefu Kaizlu (Josef Kaizl) izveidoja liberāli noskaņotu intelektuāļu grupu – t. s. reālistus, kuri sākotnēji darbojās vecčehu, vēlāk jaunčehu partijās. 1891. gadā ievēlēts Austrijas Reihstāgā un Bohēmijas Landtāgā. 1893. gadā sakarā ar nesaskaņām ar jaunčehu partijas vadību no abiem šiem mandātiem atteicās. Sākotnēji iestājās pret visa veida radikālisma izpausmēm un atbalstīja Františeka Palacka (František Palacký) reliģiskā humānisma idejas. Plašākas sabiedrības uzmanību piesaistīja ar savu nelokāmo galējā nacionālisma, antisemītisma un klerikālisma kritiku, kā arī aktīvu cīņu par vispārējām vēlēšanu tiesībām un astoņu stundu darba dienu.

Darbojies vairākās politiskajās partijās. 1900.–1914. gadā bija reālistu partijā (1900.–1905. gadā oficiālais nosaukums Čehu tautas partija, Česká strana lidová, 1905.–1914. gadā – Čehu progresīvā, reālistu, partija, Česká strana pokroková, realistická). No šīs partijas saraksta 1907. un 1911. gadā ievēlēts Austrijas Impērijas Reihstāgā. Pirms Pirmā pasaules kara intensīvi nodarbojās ar slāvu jautājumu. T. G. Masariku interesēja krievu filozofiskās un politiskās idejas, attiecības starp dažādām slāvu tautām Austroungārijas Impērijā. Piesaistīja Eiropas sabiedrības uzmanību, rakstot par Habsburgu īstenoto Balkānu politiku un dienvidslāvu nacionālo kustību apspiešanu. Ar laiku kļuva arvien negatīvāk noskaņots pret Austrijas īstenoto politiku čehu zemēs un mainīja savu sākotnēji negatīvo nostāju pret čehu vēsturiskajām tiesībām uz savu valsti.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, devās trimdā (12.1914.), kur kopā ar Edvardu Benešu (Edvard Beneš) un Milanu Rastislavu Štefanīku (Milan Rastislav Štefaník) vadīja čehoslovāku pretošanās kustību. Šīs kustības galvenais uzdevums bija iegūt tā laika Eiropas lielvaru atbalstu čehu un slovāku tautu prasībām pēc nacionālās neatkarības. Čehoslovākijas Tautas padomes priekšsēdētājs Parīzē (1916–1918). Viņam ir lieli nopelni Čehoslovāku leģiona izveidošanā Krievijā, Francijā un Itālijā.

Pakāpeniski T. G. Masarikam izdevās iegūt Eiropas uzvarētājvalstu un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidenta Tomasa Vudro Vilsona (Thomas Woodrow Wilson) atbalstu patstāvīgas Čehoslovākijas valsts izveides idejai. 05.1917. devās uz Krieviju, kur paātrināja Čehoslovāku leģiona izveidošanu. Atbalstīja tā laika Krievijas valdību un demokrātiski noskaņotos krievu politiķus, bet negatīvi vērtēja lielinieku apvērsumu. Krievijas pilsoņu kara laikā iestājās par čehoslovāku leģiona neitralitāti, vēlāk piekrītot arī tā iesaistē cīņā pret lieliniekiem un atbalstot ārvalstu militāru iejaukšanos situācijas noregulēšanā.

03.1918. caur Japānu devās uz ASV, kur uzsāka sarunas ar ASV prezidentu T. V. Vilsonu. 18.10.1918. T. G. Masariks t. s. Vašingtonas deklarācijā pasludināja neatkarīgu valsti – Čehoslovākiju, kļūdams par valdības vadītāju, bezpartejisku prezidentu. T. G. Masariks bija un vēl joprojām ir valstsvīrs ar vēsturiski vislielāko politisko autoritāti, kurš ar savu darbību sekmēja dažādo politisko un saimniecisko grupējumu konsolidāciju uz parlamentārisma pamata. Viņa izveidotais un vadītais politiskais grupējums Hrad atbalstīja liberālu un sociālu reformu īstenošanu Čehoslovākijā. Rūpējās par nacionālo problēmu risināšanu, par savu valsts ideālu izvirzot Šveici, taču saskārās ar pretestību no čehu labējo politiķu puses. 14.12.1935. sakarā ar veselības stāvokļa pasliktināšanos atteicās no prezidenta pienākumiem.

Pēctecis E. Benešs.

Pirmais Čehoslovākijas prezidents atspoguļots kinematogrāfijā: “Cilvēks pretī bojāejai” (Člověk proti zkáze, režisors Štepans Skalskis, Štěpan Skalský, 1990); vēsturisks televīzijas seriāls “Čehu gadsimts” (Čéské století, režisors Roberts Sedlāčeks, Robert Sedláček, 2013); dokumentālā televīzijas filma “Noziegums Polnā” (Zločín v Polné, režisors Viktors Polesnis, Viktor Polesný, 2016).

T. G. Masarika vārdā nosaukts viens no Čehijas Republikas un bijušās Čehoslovākijas apbalvojumiem – Masarika ordenis (Řád Tomáše Garrigue Masaryka), otra lielākā Čehijas augstskola – Masarika Universitāte Brno (Masarykova univerzita, dibināta 1919), ielas, laukumi, prospekti, stacijas, apdzīvotas vietas, lielākais autodroms Čehijā – Masarika trase (čehu Masarykúv okruh).