J. Patočka neatkārtoja E. Huserla idejas un nerevidēja fenomenoloģiju, taču viņam svarīgā ir nevis izziņa un vērošana, bet atbildība par savu būšanu, jo tebūšana (pobyt) viņa ieskatā ir cilvēka dzīves sūtība. J. Patočka ir sociālpolitisks, ētisks domātājs brīvības un patiesības kontekstā, viņa pārdomu pamattēmas bija politika, vēsture, filozofija, bet to kopsaucējs ir cilvēks un vedinājums dzīvot patiesībā (žít v pravdě), nevis ļauties maldu valdzinājumam. Dzīvespasaule J. Patočkam ir dzīvot-pasaulē, tāpēc viņš E. Huserla risinājumu papildināja ar J. A. Komenska un Kūzas Nikolaja (Nicolaus Cusanus) risinājumu, veidojot nesubjektīvu jeb asubjektīvu fenomenoloģiju. Īpaši spēcīgi šāda prasība izskan divos programmatiskos darbos: “Huserla fenomenoloģijas subjektīvisms un ‘asubjektīvas’ fenomenoloģijas iespējamība” (Der Subjektivismus der Husserlschen und die Möglichkeit einer ‘asubjektiven’ Phänomenologie, 1970), “Huserla fenomenoloģijas subjektīvisms un prasība pēc asubjektīvas fenomenoloģijas” (Der Subjektivismus der Husserlschen und die Forderung einer asubjektiven Phänomenologie, 1971). Šim nolūkam J. Patočka izmantoja nojēgumu par dzīves, eksistences kustību, tāpēc viņa risinājums tiek dēvēts par dinamisko fenomenoloģiju.
Kustību ansamblī var izdalīt trīs cilvēka eksistences pamatkustības, kuras J. Patočka fragmentāri izgaismo. Pirmā pamatkustība ir pasaules pieņemšana vai iesavināšana; pieņemšana ir arī citu pieņemšana un būšana citam ar citu. Otrā pamatkustība ir pašiekļaušanās, sevis producēšana un reproducēšana. Trešā pamatkustība ir pašiegūšana, izvēršanās, atvērtība. Šāda eksistences kustība ir arī dvēsele, rūpes par dvēseli; J. Patočka pat uzsvēra, ka Eiropa un vēsture ir radusies no rūpes par dvēseli. Platons ir gluži vai neatņemama J. Patočkas domāšanas pasaules sastāvdaļa; šīs pasaules fonā ir arī filozofa Konrada Gaizera (Konrad Gaiser) darbā “Platona nerakstītā mācība” (Platons ungeschriebene Lehre, 1963) paustās idejas. Vienlaikus (atšķirībā no daudziem fenomenologiem) J. Patočkam negāja secen miesiskā fenomeni, satuvinot viņa risinājumu ar vēlīnā Morisa Merlo-Pontī (Maurice Jean Jacques Merleau-Ponty) izstrādnēm. J. Patočka uzsvēra, ka visa fenomenoloģija ir kustības izpēte.
Sava pozicionējuma skaidrošanai J. Patočka atsaucās uz J. A. Komenski, kuram pretstata Renē Dekartu (René Descartes), kurš iezīmējot izziņas dominēšanu, subjektīvismu u. tml. J. A. Komenskis J. Patočkam ļāva koriģēt E. Huserlu, un tas iezīmējas jau darbā “Jauns skats uz Komenski” (O nový pohled na Komenského, 1941). Vēlāk šādu pretstatījumu J. Patočka relativēja, tomēr pieļāva citu tagadnes, mūsdienīguma tapuma iespēju. Vienlaikus viņš nepieņēma J. A. Komenska mantojuma modernizēšanu un ideoloģizēšanu. Otra svarīgā persona čehu vēsturiskā mantojuma noskaidrošanai J. Patočkam bija filozofs un valstsvīrs T. G. Masariks. Šī pašizskaidrošanās noslēdzas ar darbu “Divi pētījumi par Masariku” (Dvě studie o Masarykovi, 1977).
Eiropeiskajā mantojumā J. Patočka skatīja rūpes par dvēseli, kas vienlaikus ir rūpes par kopienas dvēseli. Viņš aplūkoja saorganizēto un nevienam nepiederošo dzīvi, kara nozīmi mūsdienu dzīvē u. tml. J. Patočka centās parādīt atvērtības un sadarbības svarīgumu un dzīvespasaules tapšanu par pasauli. Šādu dzīvi patiesībā un brīvībā J. Patočka dēvēja par dzīvošanu nenoenkurotībā un aplūkoja jau 1939. gadā publicētajā rakstā “Dzīve līdzsvarā un dzīve amplitūdā” (Životní rovnováha a životní amplituda), kas vienlaikus raksturo viņa filozofiju.
J. Patočkas idejisko meklējumu noskaidrošanai var izmantot arī viņa paša norādītos jautājumus: kas ir vēsture? kas ir cilvēks? ko vēsture dara viņā iespējamu? Tā visa iespējošana nodrošināja J. Patočkas autoritāti čehu intelektuālajā un politiskajā dzīvē.