Pirmajā posmā jaunčehi darbojās Nacionālās partijas ietvaros kā šīs partijas liberāli demokrātiskais spārns. Redzamākie pārstāvji: Karels Sladkovskis (Karel Sladkovský), Jakubs Škarda (Jakub Škarda), Jans Neruda (Jan Neruda), Prokops Hoholoušeks (Prokop Chocholoušek). Viņu vadītājs bija laikraksta Národní listy dibinātājs un izdevējs Juliuss Grēgrs (Julius Grégr). Jaunčehi veidoja opozīciju vecčehu līderiem F. Palackim un F. L. Riegeram un nebija apmierināti ar vecčehu īstenoto politiku. Visasākā kritika bija vērsta pret vecčehu sadarbību ar konservatīvi noskaņoto čehu zemju šļahtu (zemākās bruņniecības kārtas un muižniecības vairākuma apzīmējums). Šī sadarbība vēsturiski bija veidojusies, balstoties uz kopīgo interesi saglabāt čehu zemju autonomiju un iestāties pret Austrijas valdības īstenotajiem centralizācijas pasākumiem. Tomēr jau sākotnēji abiem sadarbības partneriem bija arī atšķirīgi mērķi. Ja vecčehu partijas vadība uzskatīja, ka, sadarbojoties ar šļahtu, viņu partija ar laiku iegūs vairāk balsu vietējā līmeņa pārstāvības iestādēs un tādējādi varēs stiprināt čehu pozīcijas, tad aristokrātiju tik daudz neinteresēja konkrētās zemes autonomija, bet gan tas, lai viņu līdzšinējais priviliģētais stāvoklis sabiedrībā paliktu nemainīgs.
Jaunčehi sev izvirzīja liberālus un nacionālus mērķus, savukārt vecčehi turpināja respektēt Romas katoļu baznīcas un lielo zemes īpašnieku intereses. Jaunčehi vēlējās likvidēt baznīcas ietekmi skolās, prasīja lielāku vēlēšanu sistēmas un Satversmes demokratizāciju. Uzskatu ziņā jaunčehu spārns Nacionālās partijas ietvaros nebija viendabīgs. Tā radikālākie pārstāvji Jozefs Barāks (Josef Barák), Emanuels Tonners (Emanuel Tonner) un citi darbojās laikrakstos Boleslavan, Pravda un Svoboda.
Neskatoties uz nesaskaņām, 19. gs. 60. gados vecčehiem izdevās noturēt jaunčehus Nacionālās partijas sastāvā. Nepieciešamību sadarboties noteica arī tā laika politiskā situācija, jo Bohēmijas vāciešu politiskais potenciāls tolaik bija tik liels, ka čehu pārstāvji pret viņiem varēja iestāties tikai rīkojoties kopīgi. Duālās monarhijas veidošanās laikā 1867. gadā abi spārni rīkoja kopīgas demonstratīvas akcijas. Taču ar laiku, kad opozīcijas spēki pieņēmās spēkā, no sabiedrības neapmierinātības izpausmēm demonstrācijās lielāki ieguvēji bija jaunčehi, kuri nebaidījās no pieaugošā radikālisma un pretvaldības noskaņojuma, bet tieši pretēji − paši bija šo akciju organizatori un galvenie runas vīri. Viņi centās apvienot visus opozicionāros spēkus savā vadībā. Savukārt vecčehi sabiedrības opozicionāro noskaņojumu centās izmantot, lai panāktu Austrijas valdības piekāpšanos sev būtiskos jautājumos. 1870. un 1871. gadā tika panākta nozīmīga diplomātiska vienošanās starp vecčehiem un šļahtu, kas paredzēja lielāku Bohēmijas autonomiju, tomēr, baidoties no vācu un ungāru neapmierinātības pret šādu pretimnākšanu čehiem, imperators Francis Jozefs I (Franz Joseph I) to atteicās parakstīt. Tas radīja sabiedrībā lielu vilšanos čehu politiķos; Nacionālās partijas jaunčehu spārns zaudēja jebkādu uzticību partijas vadībai – tika pieņemts lēmums par pilnīgu atdalīšanos. 1873. gada rudenī abi partijas spārni jau faktiski darbojās atsevišķi.