20. gs. otrā puse iezīmējās ar vairākām iepriekš nepiedzīvotām, nopietnām globālām problēmām – augošu vides piesārņojumu, kas sāka nelabvēlīgi ietekmēt biosfēru un cilvēku veselību, dabas resursu izsīkšanu un ekosistēmu pakalpojumu mazināšanos. Bija nepieciešams zinātniskais skatījums, kas radīja priekšnoteikumus vides zinātnes tapšanai, liekot pamatus arī ilgtspējas zinātnei. Zinātniskās atziņas lika apsvērt esošās pasaules attīstības nespēju risināt globālās problēmas un meklēt jaunus, nākotnei atbilstošus modeļus. Zviedru ķīmiķis Svante Odens (Svante Oden) konstatēja fosilā kurināmā sadedzināšanas sekas un 20. gs. 60. gados pievērsa starptautisku uzmanību “skābo lietu” problēmai. ASV bioloģe Reičela Kārsone (Rachel Carson) grāmatā “Klusais pavasaris” (Silent Spring, 1962) uzsvēra piesārņojuma un ķīmisko savienojumu radītās briesmas saistībā ar augošo pesticīdu izmantošanu. Zinātnieku iesaistīšanās vides aizsardzības procesos paaugstināja sabiedrības informētību par vides jautājumiem, ieviesa ražošanā modernākas tehnoloģijas, bet rūpnieciski attīstītās valstis sāka izstrādāt vides aizsardzības noteikumus. Zinātniskie atzinumi sāka ietekmēt arī likumdošanu – Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 1970. gadā pieņēma Tīra gaisa likumu (Clean Air Act). Īpašajā Eiropas likumā (Single European Act), ko pieņēma 1987. gadā, tika iekļauta vides sadaļa, kas kļuva par juridisko pamatu vienotai vides politikai visām dalībvalstīm, lai saglabātu vides kvalitāti, aizsargātu cilvēka veselību un nodrošinātu dabas resursu racionālu izmantošanu. Eiropas Savienības (ES) Līgumā (Treaty of the European Union) saistības vides aizsardzības jomā tika arvien vairāk nostiprinātas, un palielinājās Eiropas Parlamenta ietekme vides politikas izstrādē. Ar Māstrihtas līgumu (Maastricht Treaty, 1993) vide tika atzīta par oficiālu ES politikas jomu. Amsterdamas līgums (Amsterdam Treaty, 1999) noteica pienākumu integrēt vides aizsardzību visos ES nozaru politikas virzienos, lai sekmētu ilgtspējīgu attīstību. Līdz ar Lisabonas līgumu (Treaty of Lisbon, 2009) par īpašu mērķi kļuva nevēlamo klimata pārmaiņu mazināšana. Likumdošanas prasības tika īstenotas arī institucionālā jomā – 1970. gadā ASV tika izveidota Vides aizsardzības aģentūra (United States Environmental Protection Agency), bet 1973. gadā ES izveidoja Vides un patērētāju aizsardzības direktorātu (Environmental and Consumer Protection Directorate), kas tagad ir pārtapis par Vides ģenerāldirektorātu (Directorate-General for the Environment) un īsteno ES vides politiku.
Eiropas vides politikas izstrāde aizsākās līdz ar 1972. gadā Eiropas Ekonomiskās kopienas (European Economic Community) valstu un valdību vadītāju kongresu Parīzē, kad tika nolemts, ka ir vajadzīga vides politika, kas tiktu īstenota papildus ekonomikas izaugsmei, un aicināja izstrādāt rīcības programmu vides jomā. Sākotnējā Vides rīcības programma pieņemta 1973.–1976. posmam un tiek uzskatīta par pirmo ES vides politikas īstenošanas dokumentu. Līdz 2020. gadam ir spēkā Septītā vides rīcības programma “Dzīvot labi uz mūsu planētas” (Living well, within the limits of our planet).