Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK Nr.761/2001) vides politiku definē kā organizācijas vispārīgos darbības mērķus, principus un saistošās prasības, kas attiecas uz vidi, kā arī kā apņemšanos pastāvīgi uzlabot veikumu vides jomā.

Vides politiku veido institūciju vai organizāciju (valsts, valdības, kapitālsabiedrības, citas valsts vai privātas organizācijas) izdotie likumi, noteikumi un citi politikas mehānismi par vides jautājumiem. Vides politika ietekmē enerģijas izmantošanu un darbības ar toksiskām vielām (pesticīdiem, rūpnieciskajiem atkritumiem). Vides politika tieši vai pastarpināti virza un pārrauga cilvēku darbību, lai nepieļautu kaitīgu ietekmi uz dabas vidi un resursiem, kā arī uz cilvēku veselību un labklājību. Vides politikai raksturīga videi draudzīga attieksme, attīstības stratēģija un rīcība.

Vides politikas pamatā ir piesardzības princips, preventīvas darbības princips, princips par piesārņojuma seku likvidēšanu un cēloņa novēršanu, princips “piesārņotājs maksā”. Ilgtermiņa vides rīcības programmas nosaka darbības visās vides politikas jomās. Tās iekļautas horizontālās stratēģijās un tiek ņemtas vērā starptautiskā vides aizsardzības sadarbībā.

Vides politika ir pamatā vides resursu ilgtspējīgai izmantošanai un vides aizsardzībai, nodrošinot sabiedrības vajadzībām atbilstošu ekonomiku un vides kvalitāti. Vides politika identificē un risina vides problēmas, izvirza uzdevumus vides vadības nodrošināšanai, veido vides likumdošanas sistēmu. Ilgtermiņa stratēģijās būtiska nozīme ir politiskiem lēmumiem, kuri risina aktuālas vides problēmas. Tiem jāpanāk, lai dabas resursu patēriņš nepārsniedz vides nestspēju, resursu pieejamību un cilvēces attīstības iespējas nākotnē. Vides politika sekmē sabiedrības iesaistīšanos vides jautājumu risināšanā, kā arī integrē vides un dabas aizsardzības jautājumus tautsaimniecības nozarēs.

Vides politika izriet no vides zinātnes un izmanto tās apakšnozaru rezultātus. Vides politika ietver virkni risināmo vides jautājumu – dabas resursu un apdraudēto sugu aizsardzība, gaisa un ūdens piesārņojums, atkritumu apsaimniekošana, ekosistēmu izmantošana, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, ilgtspējīga attīstība u. c.

Cilvēces labklājība atkarīga ne tikai no cilvēku radītā kapitāla palielināšanās, bet arī no dabas kapitāla, tai skaitā no ekosistēmu pakalpojumiem. Dabas kapitālu nevar aizstāt ar cilvēku radīto kapitālu. Dabas kapitāla un ekosistēmu pakalpojumu novērtējums naudas izteiksmē parāda patieso ekosistēmu vērtību saistībā ar ekonomiku un cilvēku labklājību. Tomēr šāda pieeja pilnībā neatspoguļojas tirgus ekonomikā, kas rada grūtības dabas kapitāla politikas veidošanā. Stingrā ilgtspēja tiek nodrošināta, ja neviena no ilgtspējīgas attīstības kapitāla formām nesamazinās – tā nepieļauj dabas kapitāla aizstāšanu ar cilvēka radīto kapitālu. Savukārt vājā ilgtspēja balstās uz pieņēmumu, ka labklājība un ilgtspēja nav atkarīga no kapitāla formas, bet tiek nodrošināta, ja kopējie Zemes kapitāla krājumi pieaug. Šīs divas atšķirīgās pieejas lielā mērā nosaka vides politikas virzību. 

Politisko lēmumu tapšanas gaitā tiek veiktas analīzes, piemēram, izmaksu un ieguvumu analīze. Lai mazinātu saimnieciskas darbības negatīvo ietekmi uz vidi, tiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums. Empīriskās analīzes tiek salīdzinātas starptautiski, ņemot vērā nacionālo politiku īpatnības, kas ļauj apzināt nepamanītas iespējas un riskus. Tradicionāli vides politikas praktiskiem risinājumiem izmanto tiesisko regulējumu, finanšu stimulus, veiktspējas prasības, atļauju vai licenču izmantošanu. Vides informācijas izvērtēšana un prognozēšana kalpo kā metodoloģiska pieeja, lai uzlabotu vides politikas mehānismus un sagatavotu organizatoriskas struktūras pārmaiņām un attīstībai nākotnē. Lai dziļāk izprastu vides problēmas un nepieciešamo risinājumu pamatojumu, mūsdienās aizvien plašāk izmanto starpnozaru zinātnisko ekspertīzi.

20. gs. otrā puse iezīmējās ar vairākām iepriekš nepiedzīvotām, nopietnām globālām problēmām – augošu vides piesārņojumu, kas sāka nelabvēlīgi ietekmēt biosfēru un cilvēku veselību, dabas resursu izsīkšanu un ekosistēmu pakalpojumu mazināšanos. Bija nepieciešams zinātniskais skatījums, kas radīja priekšnoteikumus vides zinātnes tapšanai, liekot pamatus arī ilgtspējas zinātnei. Zinātniskās atziņas lika apsvērt esošās pasaules attīstības nespēju risināt globālās problēmas un meklēt jaunus, nākotnei atbilstošus modeļus. Zviedru ķīmiķis Svante Odens (Svante Oden) konstatēja fosilā kurināmā sadedzināšanas sekas un 20. gs. 60. gados pievērsa starptautisku uzmanību skābo nokrišņu problēmai. ASV bioloģe Reičela Kārsone (Rachel Carson) grāmatā “Klusais pavasaris” (Silent Spring, 1962) uzsvēra piesārņojuma un ķīmisko savienojumu radītās briesmas saistībā ar augošo pesticīdu izmantošanu. Zinātnieku iesaistīšanās vides aizsardzības procesos paaugstināja sabiedrības informētību par vides jautājumiem, ieviesa ražošanā modernākas tehnoloģijas, bet rūpnieciski attīstītās valstis sāka izstrādāt vides aizsardzības noteikumus. Zinātniskie atzinumi sāka ietekmēt arī likumdošanu – Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 1970. gadā pieņēma Tīra gaisa likumu (Clean Air Act). Īpašajā Eiropas likumā (Single European Act), ko pieņēma 1987. gadā, tika iekļauta vides sadaļa, kas kļuva par juridisko pamatu vienotai vides politikai visām dalībvalstīm, lai saglabātu vides kvalitāti, aizsargātu cilvēka veselību un nodrošinātu dabas resursu racionālu izmantošanu. Eiropas Savienības (ES) Līgumā (Treaty of the European Union) saistības vides aizsardzības jomā tika arvien vairāk nostiprinātas, un palielinājās Eiropas Parlamenta ietekme vides politikas izstrādē. Ar Māstrihtas līgumu (Maastricht Treaty, 1993) vide tika atzīta par oficiālu ES politikas jomu. Amsterdamas līgums (Amsterdam Treaty, 1999) noteica pienākumu integrēt vides aizsardzību visos ES nozaru politikas virzienos, lai sekmētu ilgtspējīgu attīstību. Līdz ar Lisabonas līgumu (Treaty of Lisbon, 2009) par īpašu mērķi kļuva nevēlamo klimata pārmaiņu mazināšana. Likumdošanas prasības tika īstenotas arī institucionālā jomā – 1970. gadā ASV tika izveidota Vides aizsardzības aģentūra (United States Environmental Protection Agency), bet 1973. gadā ES izveidoja Vides un patērētāju aizsardzības direktorātu (Environmental and Consumer Protection Directorate), kas tagad ir pārtapis par Vides ģenerāldirektorātu (Directorate-General for the Environment) un īsteno ES vides politiku. 

Eiropas vides politikas izstrāde aizsākās līdz ar 1972. gadā Eiropas Ekonomiskās kopienas (European Economic Community) valstu un valdību vadītāju kongresu Parīzē, kad tika nolemts, ka ir vajadzīga vides politika, kas tiktu īstenota papildus ekonomikas izaugsmei, un aicināja izstrādāt rīcības programmu vides jomā. Sākotnējā Vides rīcības programma pieņemta 1973.–1976. posmam un tiek uzskatīta par pirmo ES vides politikas īstenošanas dokumentu. Līdz 2020. gadam ir spēkā Septītā vides rīcības programma “Dzīvot labi uz mūsu planētas” (Living well, within the limits of our planet).

Kopš 20. gs. 70. gadiem galvenais forums starptautiskajām sarunām un nolīgumiem par vides politiku ir Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO). Tās pirmajai konferencei par cilvēkvides jautājumiem (United Nations Conference on the Human Environment) – Stokholma, 1972., sekoja konference “Vide un attīstība” (United Nations Conference on Environment and Development) – Riodežaneiro, 1992.; konference par ilgtspējīgu attīstību (World Summit on Sustainable Development) – Johannesburga, 2002.; un konference “Rio+20” (United Nations Conference on Sustainable Development) – Riodežaneiro, 2012.

Mūsdienu ES vides politikas uzstādījums ir inovatīva un ilgtspējīga ekonomiskā attīstība, kas atsaistīta (t. i., ekonomikas attīstība notiek, nepalielinot resursu izmantošanu) no resursu patēriņa. Bioloģiskā daudzveidība tiek vērtēta, aizsargāta un atjaunota, bet ar vidi saistītie draudi veselībai tiek mazināti. Mūsdienu ES vides tiesību akti iekļauj vairāk nekā 500 regulas, direktīvas un lēmumus.

ANO Vides programma (United Nations Environment Programme) koordinē vides aizsardzības darbības pasaulē, tai skaitā, palīdz jaunattīstības valstīm videi draudzīgas politikas un prakses īstenošanā. Tā dibināta 1972. gadā un atrodas Nairobi, Kenijā. Tai ir seši reģionālie biroji un vairāki valstu biroji. Tās darbība aptver plašu jautājumu loku saistībā ar atmosfēru, jūras un sauszemes ekosistēmām, vides pārvaldību un zaļo ekonomiku. ANO Vides programmai ir nozīmīga loma gatavojot starptautiskās vides konvencijas, veicinot vides zinātnes attīstību un informācijas apmaiņu, lai uzlabotu dalībvalstu vides politikas īstenošanu.

Globālais vides fonds (Global Environment Facility) izveidots 1991. gadā kā Pasaules Bankas eksperimentāla programma ar vienu miljardu sākuma kapitālu, lai palīdzētu aizsargāt pasaules vidi un veicinātu vides ilgtspēju. 1992. gadā, pamatojoties uz ANO Vides un attīstības konferences lēmumiem, Globālais vides fonds kļuva par pastāvīgu institūciju. Tas apvieno gandrīz visas pasaules valstis, lai praktiski risinātu vides problēmas un ir kļuvis par lielāko finansētāju globālās vides uzlabošanas projektiem. Tas nodrošina dotācijas projektiem, kas saistīti ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, klimata pārmaiņām, starptautisko ūdeņu aizsardzību, zemes degradāciju, piesārņojuma mazināšanu. Pēdējās desmitgadēs Globālais vides fonds ir nodrošinājis vairāk nekā 12 miljardus eiro dotācijas un piesaistījis gandrīz 60 miljardus eiro līdzfinansējumu apmēram 4 tūkstošiem projektu 165 valstīs, tai skaitā arī Latvijai.

ASV Vides aizsardzības aģentūra (United States Environmental Protection Agency) sāka darbību 1970. gadā, lai aizsargātu cilvēku veselību un vidi. Tai ir biroji un laboratorijas 10 ASV reģionos, kas īsteno nacionālo vides standartu nodrošināšanu konsultējoties ar valsts, cilšu, un vietējām pašvaldībām. Tās pilnvaras ietver naudas sodus, sankcijas un citus pasākumus.

ES vides politiku veido un īsteno visas dalībvalstis, kas pārstāvētas Vides ministru padomes (Environment Council) darbā un kas sanāk četras reizes gadā. Vides likumdošanu veido Eiropas Parlaments (European Parliament) kopā ar Eiropas Savienības Padomi (Council of the European Union). Eiropas Parlamentā izveidota Vides, sabiedrības veselības un pārtikas drošības komiteja (EU Parliament Environment, Public Health and Food Safety committee), kas pārrauga un ir atbildīga par Eiropas Komisijas (European Commission) medicīnas un vides aģentūru darbību. Eiropas Komisijai ir ne tikai ekskluzīvas tiesības ierosināt jaunu vides politiku, bet arī pienākums nodrošināt vides politikas ieviešanu. ES Vides Ģenerāldirektorāta galvenā funkcija ir ierosināt jaunu vides likumdošanu un panākt, lai dalībvalstis īsteno pasākumus, par kuriem tās vienojušās. Ģenerāldirektora pakāpe ekvivalenta valsts ministrijas augstākajam ierēdnim. Vides ģenerāldirektors sniedz ziņojumus ES vides komisāram. ES vides politikas īstenošanā iesaistītas daudzas institūcijas: Eiropas Vides aģentūra (European Environment Agency), Eiropas Vides informācijas un novērošanas tīkls (European environment information and observation network), Eiropas Vides politikas institūts (Institute for European Environmental Policy) u. c. 1974. gadā vides aizsardzības grupas no visām dalībvalstīm izveidoja centrālo pārstāvniecību Briselē, nodibinot Eiropas Vides biroju (European Environmental Bureau). Eiropas Komisija sniedz atbalstu šīm grupām un aktīvi veicina to līdzdalību vides politikas veidošanā, veidojot konsultatīvas komitejas, kā arī nodrošina līdzekļus, lai uzturētu galvenās grupas. Eiropas vides birojs ir Eiropas lielākā vides organizāciju federācija ar apmēram 140 dalīborganizācijām, kas strādā pie daudzveidīgiem vides jautājumiem, sadarbojoties ar ekspertiem, zinātniekiem un politiķiem. 

Nozīmīgākie pētnieki un politīķi: Gro Brundtlande (Gro Harlem Brundtland), Norvēģijas politiķe, ANO Vides un attīstības komisijas vadītāja (1983–1987), kuras vadībā 1987. gadā izstrādāts ziņojums “Mūsu kopīgā nākotne” (Our Common Future), kas pieprasīja iekļaut vides jautājumus politiskajā darba kārtībā, saistot vidi un attīstību kā vienu jautājumu. Amerikāņu vides zinātniece Donella Medouza (Donella H. Meadows) ar kolēģiem 1972. gadā publicēja grāmatu “Izaugsmes robežas” (The Limits to Growth), kas aprakstīja iespējamās Zemes un cilvēku sistēmu mijiedarbības sekas. Daži no datormodelētajiem scenārijiem pieļāva globālās sistēmas sabrukumu 21. gs. laikā, kas izraisīja plašas diskusijas pasaulē un lielā mērā veicināja vides politikas attīstību. Britu ekonomists Nikolass Sterns (Nicholas Stern) 2006. gadā publicēja apjomīgu pārskatu par klimata pārmaiņu ekonomiku, kas plašāk pazīstams kā “Sterna pārskats” (Stern Review on the Economics of Climate Change), kas izvērtēja globālās sasilšanas ietekmi uz pasaules ekonomiku. Tas ir būtisks kā līdz šim lielākais un plašāk pazīstamais un apspriestais šāda veida ziņojums.

Nozīmīgākie periodiskie izdevumi: Review of Environmental Economics and Policy (kopš 2009. gada; Oxford Journals); Journal of Environmental Economics and Management (kopš 1974. gada; Elsevier); Environmental Science & Policy (kopš 1998. gada; Elsevier); Environmental Policy and Governance (kopš 1991. gada; Wiley Online Library); Global Environmental Politics (kopš 2001. gada; MIT Press); Journal for European Environmental & Planning Law (kopš 2004. gada; Brill Publishing House).  

Nozīmīgākās monogrāfijas: A. J. Jordan and C. Adelle (ed.), Environmental Policy in the European Union: Contexts, Actors and Policy Dynamics (2012). C. Knill and D. Liefferink, The Establishment of EU Environmental Policy (2012). P. M. Hildebrand The European Community’s environmental policy, 1957 to ’1992’ (1993). J. H. Meyer, Green Activism, The European Parliament’s Environmental Committee promoting a European Environmental Policy in the 1970s (2011). C. Adelle, A. Jordan and J. Turnpenny Policy Making (2012).