Dabas kapitāls tiek uzskatīts par papildinājumu cilvēka radītajam kapitālam un sociālajam kapitālam. Viens no Eiropas Savienības (ES) Zaļā kursa mērķiem ir aizsargāt, saglabāt un stiprināt ES dabas kapitālu. Dabas kapitāla koncepcija ir cieši saistīta ar ekosistēmu pakalpojumu jēdzienu un sociāli ekoloģisko sistēmu koncepciju. Dabas kapitāls ir salīdzināms ar fiksēto resursu ekonomikā, savukārt ekosistēmu pakalpojumi ir kvantificējamie labumi, ko sniedz šis resurss. Līdzīgi kā ekonomikā, arī dabas kapitāls spēj radīt labumus (ienākumus), ja tas tiek apsaimniekots ilgtspējīgi. Uzskatāms piemērs šeit ir mežu apsaimniekošana – mežsaimniecībā ir izstrādāti ekonomiskie modeļi, lai apsaimniekotu meža resursus, kas ņem vērā ne tikai ekonomiskās intereses (peļņu), bet arī ekoloģiskās (dabas aizsardzību) un sociālās (rekreācija) intereses.

Kopš 20. gs. vidus pasaulē pieauga vides nozīmes apzināšanās cilvēces labklājībā un labbūtībā, kā arī biosfēras jēdzienu un globālo procesu savstarpējās saistības izpratne. Tradicionālie ekonomikas modeļi bieži neņēma vērā dabas resursu (plašā nozīmē) būtisko ieguldījumu ekonomikā un sabiedrībā. Apzināšanās, ka ekosistēmas sniedz būtiskus pakalpojumus, piemēram, ūdens attīrīšanu, klimata regulēšanu, augsnes auglību un apputeksnēšanu, kļuva par pamatu dabas kapitāla jēdziena definēšanai un tā integrācijai politikas plānošanā.

Dabas kapitāls ir koncepcija, kas tiek lietota ekonomikā un vides pārvaldībā. Tā sastāv no vairākiem elementiem:

• materiālie dabas resursi: minerāli, derīgie izrakteņi, augsnes, ūdens resursi, koksne un tās produkti, kā arī bioloģiskie resursi (medījami dzīvnieki, zivis, augi);
• ekosistēmas (abiotiskās un biotiskās komponentes): meži, pļavas, purvi, jūras un upju ekosistēmas, ekoloģiskās struktūras (biotopi, sugu migrācijas ceļi) un bioloģiskā daudzveidība (ģenētiskajā, sugu un ekosistēmu līmeņos);
• ekosistēmu funkcijas un pakalpojumi: apgādes pakalpojumi (pārtika, ūdens, koksne, šķiedrvielas), regulējošie un atbalsta pakalpojumi (klimata regulēšana, gaisa attīrīšana, augsnes veidošana, oglekļa (C) piesaiste, apputeksnēšana), kā arī kulturālie pakalpojumi (rekreācija, skatu ainavas, garīgās un estētiskās vērtības).

Kopš 20. gs. 70.–80. gadiem vairāki ekonomisti un ekologi, piemēram, Hermans Deilijs (Herman Daly) un Kenets Bouldings (Kenneth Boulding), sāka kritizēt tradicionālās ekonomikas pieejas saistībā ar neadekvātu dabas sistēmu nodrošināto resursu (dabas kapitāla) nozīmes novērtēšanu. Saistībā ar to parādījās pirmās idejas par ekosistēmu pakalpojumiem kā metodi, kas novērtē dabas kapitālu. Pats termins “dabas kapitāls” netika lietots līdz pat 20. gs. 90. gadiem. Termina plašāks lietojums aizsākās pēc Eimorija Lovinsa (Amory Lovins), Hantera Lovinsa (Hunter Lovins) un Pola Hokena (Paul Hawken) grāmatas “Dabas kapitāls” (Natural Capitalism) publikācijas 1999. gadā, kas pauda ideju, ka daba nav tikai bezmaksas resurss, bet kapitāls, kurš ir jāuztur un jāaizsargā tāpat kā cilvēka radītais vai sociālais kapitāls.

Kopš 21. gs. sākuma dabas kapitāla koncepcija tiek izmantota politikas plānošanā, kā arī valstu un starptautisko organizāciju izstrādātajās stratēģijās. Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades ekosistēmu novērtējums (Millennium Ecosystem Assessment, 2005. gads) un Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika (The Economics of Ecosystems and Biodiversity, 2008. gads) tieši pievēršas dabas kapitāla novērtējumam. Mūsdienās dabas kapitāla uzskaite (Natural Capital Accounting) arvien biežāk tiek iekļauta dažādos statistiskos novērtējumos nacionālā un starptautiskā līmenī.

Dabas kapitāla koncepcija tiek arvien biežāk izmantota politikas plānošanā, ilgtspējīgā apsaimniekošanā un ekonomikā, tomēr tā nav bez pretrunām. Viens no acīmredzamākajiem iebildumiem pret to ir pretestība pret dabas komodifikāciju (commodification ’pārvēršana par preci’), kas nonivelē tās iekšējo vērtību (intrinsic value), kura nav izsakāma naudā vai citos mēros. Šādas koncepcijas lietošana daļai sabiedrības asociējas ar ekspluatīvu apsaimniekošanu un līdz ar to tās vērtības pakļautību tirgus procesiem, kas nerēķinās ar visiem šī kapitāla vērtības aspektiem. Ar to saistītas arī bažas par aizvietojamības praksi, kad, piemēram, nocirsta meža vietā tiek iegādātas oglekļa kredīts, respektīvi dabas kapitāls tiek uztverts kā aizvietojams, cilvēka saražots resurss. Tipiska pretruna šajā jomā ir saistīta ar vides ētiku un vides taisnīgumu (environmental justice), respektīvi, turīgie var izvēlēties veikt darbības, kas degradē vidi, jo var atļauties samaksāt kompensāciju, tikmēr mazāk priviliģētās grupas (tajā skaitā pirmiedzīvotāju kopienas) to nevēlas un neveic, kaut arī visi ir atkarīgi no dabas kapitāla nodrošinātajiem pakalpojumiem.

Dabas kapitāla koncepcija ir saistīta ar nozīmīgo cilvēka un dabas attiecību tematiku, kas izpaužas daudzās formās. Šis filozofiskais temats tiek aizskarts daudzās filmās, grāmatās un literāros darbos, kas izgaismo cilvēces atkarību no dabas, dabas varenību, konfliktus starp ekonomiku un dabas aizsardzību, ilgtspēju, kā arī vides ētikas jautājumus un cilvēces morālo atbildību. Dabas kapitāla koncepcija stimulē vides vērtību integrāciju sabiedrības attīstības plānošanā, tomēr ir būtiski līdzsvarot monetāros, sociālos un kultūras aspektus, kas ir ilgtspējīgas attīstības pamatā.