Ekosistēmu pakalpojumi ir daļa no dabas kapitāla, kas ietver visas ekosistēmas un dabas resursus (atjaunojamos un neatjaunojamos). Ekosistēmu pakalpojumu izdalīšana un grupēšana notiek, lai zinātniski pamatoti klasificētu un skaitliski novērtētu dabas vides sniegtos labumus sabiedrības izdzīvošanai, dzīves kvalitātei un ekonomiskajai aktivitātei. Tam par pamatu tika ņemts ekosistēmas koncepts, kas ir fundamentāls ekoloģijā. Tādējādi, apvienojot ekoloģijas un socioloģijas zināšanas, var adekvāti novērtēt ekosistēmu pakalpojumu piedāvājumu un pieprasījumu noteiktā teritorijā. Būtiski ir izvērtēt arī kultūrvēsturisko kontekstu cilvēka un dabas attiecībās, kā arī zemes un dabas resursu apsaimniekošanas vēsturi attiecīgajā teritorijā.

Par motivāciju ekosistēmu pakalpojumu izdalīšanai un novērtēšanai kalpoja arvien pieaugošā dabas procesu lielās nozīmes apzināšanās sabiedrībā ne tikai abstraktā līmenī, bet gan identificējot ļoti konkrētas saites starp dabas procesiem un labumiem sabiedrībai. Piemēram, publicētie pētījumi par pesticīdu negatīvo ietekmi uz bišu populācijām lika labāk apzināties apputeksnēšanas nozīmi un saistību ar pārtikas ražošanu un bioloģisko daudzveidību kopumā. Daudzie pētījumi par oglekļa dioksīda (CO₂) koncentrāciju atmosfērā saistībā ar globālajām klimata pārmaiņām raisa interesi par dažādu ekosistēmu kapacitāti veikt šo funkciju.

Ekosistēmu pakalpojumi ir operacionāls rīks – klasifikācija, kura atļauj veikt gan inventarizācijas, gan salīdzinošus novērtējumus pēc vienotas metodikas. Šāds iedalījums atvieglo ekosistēmu pakalpojumu apzināšanu, novērtēšanu un ir noderīgs arī dabas izglītībā un komunikācijā, paplašinot perspektīvu saistībā ar dabas un cilvēka attiecībam.

Saskaņā ar 2006. gada “Tūkstošgades ekosistēmu novērtējumu” (Millennium Ecosystem Assessment), ekosistēmu pakalpojumi iedalāmi četrās grupās.

• Apgādes ekosistēmu pakalpojumi – materiālo labumu, kuri sniedz tiešu ieguvumu sabiedrībai, ražošana. Piemēram, graudaugi, zivis, koksne, šķiedrvielas, medikamenti un citi.
• Regulējošie ekosistēmu pakalpojumi – ekosistēmu funkcijas, kuras nav tieši novērtējamas monetāri, bet nodrošina tautsaimniecībai un sabiedrībai svarīgas funkcijas. Piemēram, vietējā klimata regulācija, CO₂ piesaiste no atmosfēras, ūdens filtrācija, erozijas kontrole un citi. Dažās klasifikācijās regulējošie pakalpojumi tiek apvienoti ar atbalsta pakalpojumiem.
• Atbalsta ekosistēmu pakalpojumi – ekosistēmu funkcijas, kuras nesniedz labumu sabiedrībai tiešā veidā, bet nodrošina ekosistēmu funkcionēšanu un vitalitāti. Piemēram, skābekļa ražošana fotosintēzē, barības vielu aprite, biotopu nodrošināšana, bioloģiskā daudzveidība, apputeksnēšana un citi.
• Kulturālie ekosistēmu pakalpojumi – funkcijas, kuras nesniedz taustāmus materiālus labumus, bet nodrošina citas ļoti svarīgas sabiedrības vajadzības. Piemēram, pastaigas dabā, skatu ainavas, svētbirzis, vietas izjūta un citi.

Vairāki no klasificētajiem ekosistēmu pakalpojumiem (piemēram, bioloģiskā daudzveidība un CO₂ piesaiste) tiek skatīti kā atsevišķas, plašas jomas, bet dažkārt tiek klasificēti kā atbalsta pakalpojumi. Tas tiek darīts, lai izveidotu visaptverošu nomenklatūru, kurā būtu iekļauti visi identificējamie ekosistēmu pakalpojumi. Daudzos gadījumos ekosistēmu pakalpojumus, kas raksturīgi konkrētai teritorijai, grupē ekosistēmu pakalpojumu kopās (angļu ecosystem service bundles).

Ekosistēmu pakalpojumu novērtēšanas process kopumā sastāv no trim fāzēm:

1) ekosistēmu pakalpojumu identifikācija, nosakot kauzālo saikni ar ekosistēmu pakalpojumu patērētājiem,

2) ekosistēmu pakalpojumu kvantitatīvs novērtējums to patērētāju kontekstā,

3) ekosistēmu pakalpojumu ietekmes uz sabiedrības labklājību izvērtēšana (izvērtējumā ir svarīgi nodalīt starpniekpakalpojumus un galīgos ekosistēmu pakalpojumus).

Ideja par dabas sniegto labumu (sākotnēji – vides pakalpojumu) klasifikāciju un uzskaiti nav jauna. Par to tiek diskutēts kopš 20. gs. 70. gadiem, un kopš tā laika šī koncepcija ir kļuvusi arvien plašāk pieņemta un populāra. Jau sengrieķu filozofs Platons (Πλάτων) ap 400. gadu p. m. ē. savos darbos pieminējis saistību starp mežu izciršanu un ūdens pieejamību. Ekonomisti, piemēram, Kārlis Markss (Karl Marx), dabas resursus un zemi pieskaitīja ražošanas līdzekļiem un piešķīra tiem attiecīgu nozīmību. Vairāki rakstnieki, piemēram, Džons Mjūirs (John Muir) un Aldo Leopolds (Aldo Leopold), savos darbos uzsvēruši dabas aizsardzības nozīmi pašas sabiedrības interesēs. Pēc 2006. gadā publicētā “Tūkstošgades ekosistēmu novērtējuma” ekosistēmu pakalpojumu koncepts ieguva ne tikai zinātnisku leģitimitāti, bet arī parādījās politikas veidošanas procesos. Šajā dokumetā bija ietverts dalījums apgādes, atbalsta, regulējošajos un kulturālajos ekosistēmu pakalpojumos. Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) vides programmas paspārnē 2007. gadā sākās Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomikas pētījums (Economics of Ecosystems and Biodiversity, TEEB), kurā tika uzskaitīts dabas kapitāls un pētīts ekonomiskais ieguvums no bioloģiskās daudzveidības. 

Metodiskās pieejas, lai izveidotu ekosistēmu pakalpojumu nomeklatūras, ir balstītas uz ekosistēmu izpēti, ko veikuši dabas zinātnieki gadu desmitu garumā. Līdz ar ekoloģijas zinātnes attīstību tika precizēti ekosistēmu funcionēšanas konceptuālie modeļi, izmantoti mērījumi no satelītiem, lai precīzāk noteiktu ekosistēmu produktivitāti, kā arī piesaistīta ekonomikas nozare, kas palīdzēja precīzāk noteikt šo pakalpojumu relatīvo vērtību. Tā kā pastāv ļoti sarežģītas funkcionālās saites starp ekoloģiskajām un sociālajām sistēmām, šis darbs turpinās arī mūsdienās.  

Mūsdienās pastāv vairākas nozīmīgas ekosistēmu pakalpojumu klasifikācijas shēmas. Eiropas Savienības politikas veidošanā tiek izmantota Kopējā ekosistēmu pakalpojumu klasifikācija (Common Classification of Ecosystem Services, CICES). Tā ir ļoti detalizēta un strukturēta ekosistēmu pakalpojumu nomenklatūra, kas aptver visus ekosistēmu veidus. Ekosistēmu pakalpojumu klasifikācijas tiek veidotas ne tikai zinātniskas intereses dēļ, bet arī kā praktiski rīki, lai veidotu valsts un privāto organizāciju rīcībpolitiku. Viena no iniciatīvām, kas praksē pielieto ekosistēmu pakalpojumu koncepciju, ir maksājumi par ekosistēmu pakalpojumiem. Vairākās valstīs, piemēram, Ķīnā un Kostarikā, ir izveidotas nacionālās programmas, kas balstās uz maksājumiem par ekosistēmu pakalpojumiem – monetāras shēmas kompensācijām vietējo resursu lietotājiem.

Viens no galvenajiem ideoloģiskajiem iebildumiem saistībā ar ekosistēmu pakalpojumiem ir tas, ka tā ir sociāla konstrukcija, kas fokusēta uz cilvēka, nevis dabas interesēm. Respektīvi, ekosistēmu degradācija un ekspluatācija ir pieļaujama, kamēr tā tieši neatsaucas uz to produktivitāti jeb spēju nodrošināt attiecīgos pakalpojumus. Tas skar ekosistēmu pakalpojumu novērtēšanas ētiku un sociālos kontekstus.

Pastāv pamatots arguments, ka daudzas funkcionālās saites starp ekosistēmām un konkrētiem labumiem sabiedrībai, kuras ir pamatā ekosistēmu pakalpojumu centrālajai idejai, ir neskaidras vai strīdīgas. Cita veida kritika koncepcijai ir saistībā ar kvantitatīvo pieeju, kas mēģina vienādā veidā novērtēt ārkārtīgi dažādus (tajā skaitā nemateriālus) labumus. Adekvāta mēroga izvēle, novērtējot ekosistēmu pakalpojumus, ir kritiski svarīga, jo telpisko vienību izvēle (izmērs un konfigurācija) būtiski ietekmē aprēķinātās ekosistēmu pakalpojumu vērtības.

Ekosistēmu pakalpojumu koncepcija ir mainījusi perspektīvu zinātnē un devusi iespēju aktualizēt sabiedrībā zināmās resursu apsaimniekošanas prakses, kas lietotas jau paaudzēm. Ekosistēmu pakalpojumi ir aktuāli ekoloģiskās ekonomikas apakšnozarei, kā arī ļoti svarīgi mežsaimniecībā, lauksaimniecībā, dabas aizsardzībā, tūrismā un citās nozarēs. Ekosistēmu pakalpojumu pieejas izmantošana ļauj pieņemt labāk pamatotus lēmumus par to, kā apsaimniekot zemes resursus un novērtēt apsamniekošanas ilgtspēju.