Jēdziena izcelsme saistāma ar mājas pārvaldību un kārtības nodrošināšanu, izprotot, ka cilvēks ir dabas vides sastāvdaļa un kā sistēmas elements atkarīgs no kopējās sistēmas funkcionēšanas kvalitātes. “Māja” šajā kontekstā uztverama gan šaurākā nozīmē kā mājsaimniecība, gan plašākā nozīmē kā planēta Zeme. 

Vides ekonomika pēta iemeslus, kāpēc tirgus mehānisms nenodrošina sabiedrībai optimālu resursu sadalījumu tā, lai dabas vide netiktu degradēta; vides regulējuma makroekonomiskos efektus; tehnoloģiju iespējas novērst piesārņojumu vai resursu izsīkumu; ekonomiskās augsmes ierobežojumus; sakarības starp iedzīvotāju skaita pieaugumu, nabadzību un vides degradāciju; ilgtspējīgas attīstības nepieciešamību un iespējamību. Vides ekonomika arī novērtē videi nodarīto kaitējumu, izveido politikas instrumentus, kas mazina resursu izsmelšanu un vides piesārņojumu, kā arī risina globālās vides problēmas. Vides ekonomika izstrādā metodes, lai vides vērtības vai tām nodarītos zaudējumus varētu izmērīt naudas izteiksmē un iekļaut tās ieguvumu un izmaksu analīzē. Tas ļauj pamatot investīcijas vides saglabāšanas projektos, kā arī noteikt sabiedrībai nodarītā kaitējuma apmēru (jeb negatīvos ārējos efektus), kas rodas no saimnieciskās darbības. Viens no vides problēmu risinājumiem ir ārējo efektu radīto izmaksu iekļaušana preces cenā, palielinot videi kaitīgo preču cenas un līdz ar to samazinot pieprasījumu pēc tām. Piemēram, ja transportēšanas cenā tiktu iekļautas izmaksas, kas saistītas ar klimata pārmaiņu nodarītajiem postījumiem, resursu izsmelšanu un gaisa piesārņojumu, tad izejvielu un preču transportēšana kļūtu ievērojami dārgāka un ekonomiski izdevīgāk būtu izmantot vietējās vai tuvāk esošās izejvielas un darbaspēku. Šādu ārējo efektu radīto izmaksu iekļaušana tiek piedāvāta ar nodokļu vai nodevu palīdzību, kā arī ar kompensāciju maksājumiem vai soda naudu par videi nodarīto kaitējumu. 

Vides ekonomika ir starpdisciplināra nozare, kurā saskaras sociālās, dabas un humanitārās zinātnes. 

Vides ekonomikas pētījumiem ir praktiska nozīme standartu, kvotu, nodokļu, depozīta, atmaksas un emisijas tirdzniecības sistēmu veidošanā, kā arī globālo problēmu risināšanā. Dažādo politikas instrumentu pielietošanas galvenais mērķis ir panākt, lai uzņēmumi un individuālie patērētāji izvēlas sabiedrībai efektīvāko vides piesārņojuma līmeni. Efektīvākais vides piesārņojuma līmenis ir tāds, kura nodrošināšanai iztērēto resursu vērtība ir vienāda ar ieguvumiem, kas rodas sabiedrībai no konkrētā piesārņojuma līmeņa.

Vides ekonomikā vides kvalitāte tiek uzskatīta par preci, kurai var noteikt pieprasījumu un piedāvājumu un līdz ar to sabiedrībai optimālo piesārņojuma līmeni. Privātām tirgus precēm patērētāju piešķirto vērtību var noteikt pēc tirgus transakcijām, taču cilvēki augstu vērtē arī tādas sabiedriskas preces kā tīrs gaiss, tīrs ūdens, cilvēkam drošs klimats, veselīgas ekosistēmas. Šīs vērtības nevar konstatēt naudas izteiksmē, jo tās netiek tirgotas un tām nav cenas, tāpēc tām tiek noteikta vides ekonomiskā vērtība. Vides vērtēšana naudas izteiksmē tiek pretrunīgi vērtēta; dažkārt to uzskata par neētisku un pat dezinformējošu. Vērtības piešķiršana bioloģiskās daudzveidības zudumam, cilvēku dzīves gadiem, dabiskai pretplūdu aizsardzībai, gaisa vai ūdens kvalitātei var radīt maldīgu priekšstatu, ka šīs lietas ir nopērkamas un aizvietojamas ar citām precēm, kurām ir tāda pati vērtība naudas izteiksmē. Tomēr pieprasījuma un piedāvājuma modelēšanai naudas izteiksme ir nepieciešama, lai varētu izmantot ekonomiskās analīzes metodes. 

Vides ekonomikā izmanto gan neoklasiskās ekonomikas metodes, gan specifiskas metodes, kas saistītas ar vides ekonomisko vērtēšanu: kontingenta vērtēšanas, atklātās priekšrocības, tirgus cenu, aizvietošanas, kaitējuma novēršanas u. c. metodes. Kontingenta vērtēšanas metodēs ar aptaujas palīdzību tiek jautāts, cik lielu vērtību naudas izteiksmē cilvēki būtu gatavi maksāt par vides precēm: gan vietējām, gan tādām, kuru labumus viņi, iespējams, nekad neizmantos, piemēram, par Lielo Kanjonu vai kādu apdraudētu dzīvnieku sugu. Šīs metodes izmantošanā pastāv iespēja rasties nobīdes kļūdām, taču tā ir vienīgā metode, kas ļauj noteikt gan tiešo izmantošanas vērtību, gan ar izmantošanu nesaistīto vērtību (saglabāšanas, mantojuma un pastāvēšanas vērtību). Atklātās priekšrocības metodēs vides preču vērtību nosaka, novērojot preču cenas, kas tieši vai netieši saistītas ar vides kvalitāti, piemēram, līdzīgu dzīvojamo māju tirgus cenas dažādas ekoloģiskās kvalitātes apstākļos (hedonisko cenu metode) vai arī – atpūtnieku gatavība tērēt laiku, degvielu, amortizāciju, lai apmeklētu dabas objektus (ceļojuma izmaksu metode). Tirgus cenu metodē kā dabas objekta vērtības mērs tiek izmantota no tā iegūto tirgojamo resursu (piemēram, koksnes, ogu, sēņu, zivju) vērtība. Aizvietošanas metodē par vērtības mēru kalpo izmaksas, kas rodas, sabiedrībai aizvietojot ekosistēmas pakalpojumu ar cilvēka radītu tehnoloģiju pakalpojumu, piemēram, ūdens attīrīšanas izmaksas attīrīšanas iekārtās.

Vides ekonomika veidojās 20. gs. 60.–70. gados, kad sabiedrībā radās apziņa, ka tautsaimniecības attīstība, kas neņem vērā cilvēkus kā dabas sastāvdaļu, nodara zaudējumus viņu labklājībai. No vienas puses, industrializācija un iedzīvotāju skaita pieaugums palielināja pieprasījumu pēc resursiem un piesārņojums auga, no otras puses – paaugstinoties dzīves līmenim, it īpaši attīstītajās valstīs, pieauga pieprasījums pēc labākas vides kvalitātes. Vienlaicīgi ekonomikas teorijā tika izstrādātas koncepcijas un metodes, kas ļāva attīstīties vides ekonomikai kā atsevišķai apakšnozarei. Neoklasiskajā ekonomikā preču un pakalpojumu ražošanu pamatā nodrošina trīs kategorijas: zeme, darbs un kapitāls. Vides ekonomikā kategorija “zeme” tiek paplašināta – tā ietver dabas resursus, ko veido ne tikai derīgie izrakteņi, bet arī gaiss, ūdens, ekosistēmu pakalpojumi, Saules radiācija, vides spēja absorbēt atkritumus un tamlīdzīgi. Turklāt tiek uzsvērta šo resursu ierobežotība, kas nosaka to, ka neierobežota ekonomiskā augsme nav iespējama. Vides ekonomika sākotnēji ietvēra gan problēmas, kas saistītas ar dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, gan atkritumu un piesārņojuma pārvaldību, taču, sākot ar 21. gs., dabas resursu ekonomika tiek nodalīta kā atsevišķa apakšnozare.

Lai arī vides ekonomika ir viena no jaunākajām ekonomikas apakšnozarēm, kopš 2000. gada tā strauji attīstījusies. Ievērojami pieaudzis rakstu, grāmatu, starptautisko konferenču skaits. Paralēli izveidojušās arī citas starpdisciplināras apakšnozares, kas pēta vides ekonomikas problēmas: ekoloģiskā ekonomika, “zaļā” ekonomika, labklājības ekonomika, ilgtspējīgas attīstības ekonomika un citas.

Nozīmīgākie pētniecības institūti: Pasaules resursu institūts (World Resources Institute) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Vupertāles Klimata, vides un enerģijas institūts (Wuppertal Institute for Climate, Environment and Energy) Vācijā, Nākotnes resursu institūts (Resources for the Future) ASV un citi. Nozīmīgākās universitātes, kurās attīstīta pētniecība par vides ekonomikas problēmām: Vaheningena Universitāte un pētniecības centri (Wageningen UR) Nīderlandē, Stenforda Universitāte (Stanford University) ASV, Upsalas Universitāte (Uppsala universitet) Zviedrijā, Vides institūts Minesotas Universitātē (Institute on the Environment, University of Minnesota) ASV, Merilendas Universitāte (University of Maryland) ASV un citas. 

Nozīmīgākie zinātniskie žurnāli: Journal of Environmental Economics and Management (kopš 1974. gada), Journal of Cleaner Production (kopš 1993. gada), Review of Environmental Economics and Policy (kopš 2007. gada), Journal of Environmental Management (kopš 1974. gada), Ecological Economics (kopš 1989. gada), Environmental and Resource Economics (kopš 1991. gada), International Review of Environmental and Resource Economics (kopš 2004. gada) un citi. Raksti par vides ekonomiku tiek publicēti arī Nature (kopš 1869. gada) un Science (kopš 1880. gada).

Tā kā vides ekonomika ir starpdisciplināra apakšnozare, pazīstamākie pētnieki ir gan ekonomisti, gan biologi, gan ķīmiķi, gan juristi. Daudzi pētnieki devuši ieguldījumu vides ekonomikas principu izstrādē vēl pirms apakšnozares izveidošanās. Britu ekonomists Ronalds Harijs Kouss (Ronald Harry Coase) definēja, ka pilnīgas konkurences apstākļos un pie zemām transakciju izmaksām skaidra īpašuma tiesību noteikšana nodrošina sabiedrībai optimālu piesārņojuma līmeni arī bez politikas iejaukšanās (Kousa teorēma). Par šiem pētījumiem R. H. Kouss 1991. gada saņēma Nobela prēmiju ekonomikā. Elinora Klēra Olstroma (Elinor Claire Olstrom), pirmā sieviete, kura ieguvusi Nobela prēmiju ekonomikā (2009), ievērojama ar kopresursu (mežu, kopienas zemju un ūdeņu) izmantošanas ekonomiskās pārvaldības analīzi. Ernsts Fridrihs Šumahers (Ernst Friedrich Schumacher) pamatojis nepieciešamību attīstīt ilgtspējīgas, resursus taupošas, piesārņojumu samazinošas un apjomu ziņā samērīgas tehnoloģijas. Viņš viens no pirmajiem sāka kritizēt iekšzemes kopproduktu (IKP) kā labklājības indikatoru. E. F. Šumahera darbs “Mazs ir skaists” (Small is Beautiful, 1973) ir viena no ietekmīgākajām grāmatām kopš Otrā pasaules kara. Pauls Ralfs Ērlihs (Paul Ralph Ehrlich) un Džons Pauls Holdrens (John Paul Holdren) izstrādāja IPAT formulu, kas ļauj novērtēt mijiedarbību starp iedzīvotāju skaitu, materiālo pārticību un tehnoloģiskajām izmaiņām. Šī formula tālāk attīstīta, lai pētītu patēriņa, lauksaimniecības, enerģētikas u. c. jomu ietekmi uz vidi. Roberts Kostanza (Robert Costanza) devis ieguldījumu ekosistēmu kopējās ekonomiskās vērtības koncepcijas izstrādē un vērtēšanas metožu attīstīšanā. Tims Džeksons (Tim Jackson) pamatojis, ka ekonomikas augsme lielai daļai cilvēku nesniedz labklājības pieaugumu un, izprotot resursu ierobežotību un vides ierobežoto kapacitāti absorbēt atkritumus, ir skaidrs, ka labklājība nebūs iespējama, ja IKP turpinās augt.