Ģeodaudzveidība veido daļu no dabas daudzveidības (dabas kapitāla). Tā ir daudzveidība (unikalitātes, skaita, platības, pieejamības un citos aspektos) Zemes nedzīvās dabas elementos – ģeoloģijā, ģeomorfoloģijā, augsnēs un hidroloģijā. Galvenās komponentes, kas veido ģeodaudzveidību:

• ģeoloģiskie elementi – ieži, nogulumieži, minerāli, fosilijas – atspoguļo Zemes vēsturi un veido minerālos resursus;
• ģeomorfoloģiskie elementi (reljefa formas) – kalni, ielejas, piekrastes formas, alas, ledāji, erozijas veidojumi, tektoniskie objekti un citi;
• augšņu daudzveidība – augšņu tipi, struktūra un ķīmiskais sastāvs – ietekmē veģetāciju, produktivitāti un oglekļa (C) apriti;
• hidroloģiskie objekti – upes, ezeri, purvi, pazemes ūdeņi – ir būtiski gan sauszemes ekosistēmām, gan cilvēku vajadzībām (patēriņam).

Ģeodaudzveidības elementi ir nozīmīgi gan zinātniskos, izglītojošos, kultūras, estētiskos kontekstos, gan saimnieciskā ziņā. Ģeodaudzveidība ir pamatā ekosistēmu pakalpojumiem, piemēram, ūdens attīrīšanai, nogāžu stabilizēšanai, augsnes auglības uzturēšanai un klimata regulācijai.

Ģeodaudzveidības koncepcija radās kā reakcija uz bioloģiskās daudzveidības koncepcijas plašo izmantošanu, atzīstot, ka dabas bagātības veido ne tikai dzīvā daba, bet arī nedzīvā daba (abiotiskā komponente). Tādējādi ģeodaudzveidība tiek uzskatīta par bioloģiskās daudzveidības abiotisko analogu.

Zemes abiotiskie elementi – ieži, reljefa formas, augsnes un hidroģeoloģiskie objekti – ir tikpat būtiski ekosistēmu funkcionēšanā un bioloģiskās daudzveidības pastāvēšanā kā dzīvie organismi. 20. gs. otrajā pusē vides aizsardzības diskursā dominēja bioloģiskā daudzveidība, bieži vien ignorējot abiotiskās (ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko) struktūras, kas veido biotopu pamatni. Pieaugot bažām par vides degradāciju, neilgtspējīgu zemes izmantošanu un ģeoloģiskā mantojuma apdraudējumiem, zinātnieki un dabas aizsardzības speciālisti atzina vajadzību pēc visaptverošākas pieejas, kas iekļauj arī nedzīvās dabas vērtības.

Šī nepieciešamība vēl vairāk aktualizēja ekosistēmu pieejas izmantošanu dabas aizsardzībā – šajā pieejā abiotiskā vide kalpo kā pamatsistēma dzīvās dabas sistēmām. Arī globālo klimata pārmaiņu kontekstā pastāv nepieciešamība dziļāk izprast Zemes virsmas procesus un to nozīmi, kas izceļ ģeodaudzveidības lomu kā rīcībpolitikas neatņemamu sastāvdaļu.

Ģeodaudzveidība ir starpdisciplinārs jēdziens, kas savieno ģeoloģiju, ģeomorfoloģiju, augsnes zinātni, dabas aizsardzību, telpisko plānošanu, resursu pārvaldi un apsaimniekošanu, ekoloģiju un vides plānošanu. Ģeodaudzveidības jēdziens primāri tiek izmantots Zemes zinātnēs un planetārajā ekoloģijā. Mūsdienās ģeodaudzveidība tiek arvien vairāk iekļauta ilgtspējīgas attīstības stratēģijās, vides novērtējumos un izglītības programmās.

Termins “ģeodaudzveidība” pirmo reizi tika plašāk pielietots 20. gs. 90. gadu sākumā, īpaši Lielbritānijā un Austrālijā. Britu Ģeoloģijas dienests (British Geological Service) un organizācija “Dabiskā Anglija” (Natural England) bija vieni no pirmajiem, kas sistemātiski izmantoja šo jēdzienu dabas aizsardzības plānošanā un izglītības programmās. Koncepcijas attīstību ietekmēja bioloģiskās daudzveidības koncepcijas piemērs, kas palīdzēja veiksmīgāk komunicēt ģeoloģisko objektu aizsardzības tematiku sabiedrībā.

Pirmās oficiālās definīcijas uzsvēra ģeoloģisko (ieži, minerāli), ģeomorfoloģisko (reljefs, procesi), paleontoloģisko (fosilijas), augsnes un hidroloģisko elementu daudzveidību, to sistēmas un savstarpējās mijiedarbības. Kopš 21. gs. sākuma ģeodaudzveidības jēdziens arvien biežāk tiek iekļauts aizsargājamo teritoriju pārvaldībā, vides novērtējumos, UNESCO globālo ģeoparku un ilgtspējīgas attīstības programmās.

Ģeodaudzveidība ir daudz jaunāka koncepcija nekā bioloģiskā daudzveidība, tāpēc saņem kopumā mazāku uzmanību un līdz ar to arī mazāku finansējumu, tomēr arvien pieaug jēdziena izmantošana un arī sabiedrības zināšanas. Tāpat pastāv arī ģeodaudzveidības mērīšanas problēma – trūkst vienotu indikatoru vai metodikas novērtēšanai (kā tas ir bioloģiskās daudzveidības gadījumā).

Ģeodaudzveidības koncepcija tiek kritizēta kā antropocentriska pieeja, respektīvi, abiotiskās vides daudzveidība un arī vērtība bieži tiek pamatota ar cilvēka ieguvumiem, nevis ar to pašvērtību. Papildus tam pastāv arī rīcībpolitikas sasaistes trūkums ar zinātni, kur trūkst koordinācijas starp politikas veidošanu un izpēti.

Ģeodaudzveidība ir pamatā ekosistēmu pakalpojumiem – labumiem, ko sabiedrība iegūst no funkcionālām ekosistēmām. Ģeodaudzveidība ir pamatā zemes izmantošanas plānošanai, jo nosaka ģeogrāfiskās ainavas makroelementus – reljefa formas, augšņu tipus un ainavu tipus. Ģeodaudzveidība ir kritiski svarīga dabas katastrofu prevencijā un seku novēršanā, vides pārvaldē un būvniecībā, jo sniedz informāciju par teritorijas ģeoloģisko uzbūvi, reljefa formām, derīgajiem izrakteņiem un pazemes ūdeņiem.

Daudzi ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie objekti ir saistīti ar vēsturiskiem notikumiem vai ir kādā citā veidā pieskaitāmi kultūrvēsturiskajām vērtībām. Ģeotūrisma kustība un ģeoparku veidošana veicina tūrismu un izglītību lauku reģionos, kā arī stiprina vietējo identitāti.