Sociāli ekoloģiskās sistēmas raksturo dažādu elementu, kas tās veido, savstarpējā atkarība un mijiedarbība, bet sistēmu kopumā – elementu kompleksitāte (sarežģītība), dinamiskums, adaptācija (pielāgošanās spēja) un telpiskais mērogs. Ekosistēmu pakalpojumi ietekmē sabiedrības labklājību un labbūtību (well-being), tādēļ cilvēku darbības ietekme uz ekosistēmām ir būtiska. Katrai sistēmai noteiktā apjomā piemīt spēja mainīties un pielāgoties ārējām ietekmēm un iekšējām izmaiņām, kas ir pamatā sociāli ekoloģisko sistēmu pielāgošanās spējai.

Sociāli ekoloģiskās sistēmas pastāv vairākos telpiskajos mērogos – no mazām vietējām kopienām līdz globāla mēroga sistēmām. Sociāli ekoloģiskās sistēmas papildus telpiskajam mērogam raksturo arī mainība laikā dažādu faktoru ietekmē (klimata pārmaiņas, tehnoloģiju attīstība, rīcībpolitikas izmaiņas).

Sociāli ekoloģisko sistēmu koncepcija uzsver nelineārās un dinamiskās attiecības starp sabiedrību (kas izpaužas cilvēku darbībā) un ekoloģiskajiem procesiem. Šīs attiecības ietver atgriezeniskās saites (feedback loops), piemēram, kā izmaiņas zemes izmantošanā ietekmē bioloģisko daudzveidību, kas ietekmē pārtikas drošību un vides politiku kopumā.

Sociāli ekoloģisko sistēmu koncepcija uzsver adaptīvās apsaimniekošanas nozīmi, kā arī spēju pielāgoties mainīgiem apstākļiem. Šeit jāpiemin biologa Gareta Hārdina (Garrett Hardin) 1968. gada ideja par “kopīgo resursu traģēdiju” (tragedy of the commons), kas ilustrē sekas kopīgi izmantota resursa degradācijai, kad tā lietotāji par prioritātēm izvirza savas intereses. Šis ir labs piemērs tam, kādēļ ir vajadzīga adaptīvā apsaimniekošana.

Sociāli ekoloģisko sistēmu koncepcija parādījās, jo sabiedrībā pieauga izpratne par cilvēku atkarību no dabas, respektīvi, dabas un sabiedrības sistēmas ir savstarpēji saistītas, un to pilnvērtīgai izpētei vajadzīga integrāla perspektīva. Tradicionāli ekosistēmas un sabiedrība tiek pētītas atsevišķi, tomēr ir parādījusies vajadzība pēc holistiskākas pieejas, kas apvienotu ekoloģijas, ekonomikas, socioloģijas un pārvaldības perspektīvas.

Sociāli ekoloģisko sistēmu koncepcija ir cieši saistīta ar ilgtspējīgas attīstības idejas īstenošanu praksē. Tā piedāvā holistisku ietvarstruktūru (framework), kas palīdz labāk izprast un pārvaldīt mijiedarbību starp sabiedrību un dabas sistēmām.

Strukturāli sociāli ekoloģiskās sistēmas sastāv no ekoloģiskās (biofizikālās) apakšsistēmas un sociālās (sabiedriskās) apakšsistēmas, un šo sistēmu funkcionālajām saiknēm (saitēm). Ekoloģiskā apakšsistēma ietver ekosistēmu struktūras (mežus, ūdensteces, mitrājus), ekosistēmu procesus (vielu apriti, fotosintēzi, ekoloģisko sukcesiju), bioloģisko daudzveidību un dabas resursus (ekosistēmu pakalpojumus). Sociālo komponenti veido indivīdi un sabiedrības (communities), pārvaldības struktūras un institūcijas, sociālie tīkli, vērtību sistēmas un tradīcijas, kā arī ekonomiskās sistēmas. Nepārtrauktā mijiedarbība starp šīm apakšsistēmām izpaužas kā resursu izmantošanas lēmumi, atsauces reakcijas no cilvēku darbībām (piemēram, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās) un sabiedrības izglītošanās (social learning) no izprastajām sakarībām.

1970.–1980. gadā pasaulē nostiprinājās uzskats, ka cilvēku darbības un to sekas nevar skatīt atrauti no dabas procesiem. Šis bija arī periods, kad bija populāras sistēmu teorijas un ekosistēmu ekoloģijas idejas. 20. gs. 90. gados sākās sociāli ekoloģisko sistēmu koncepcijas formulēšana, kur nozīmīgu ieguldījumu deva Noturības alianses (Resilience Alliance) zinātnieki. Zviedru zinātnieks Karls Folke (Carl Folke) un kanādiešu zinātnieks Bazs Holings (Buzz Holling) veicināja sociāli ekoloģisko sistēmu teorijas attīstību izturētspējas un pārvaldības aspektos. Elinora Ostroma (Elinor Ostrom) Indianas Universitātē (Indiana University) Amerikas Savienotajās Valstīs izstrādāja sociāli ekoloģisko sistēmu pieeju kopīgo resursu pārvaldībai. Viņi visi uzsvēra, ka cilvēku sabiedrības un ekosistēmu mijiedarbība jāanalizē kā vienota un dinamiska sistēma.

Sociāli ekoloģisko sistēmu koncepciju praksē pastāv vairākas pretrunas un no tām izrietošie izaicinājumi. Pretrunas rodas, jo tiek mēģināts apvienot principiāli atšķirīgus domāšanas veidus, telpiskos un funkcionālos mērogus un intereses. Šīs pieejas stiprā puse ir holistiskais skatījums, bet tā arī rada kompleksitāti un pretrunas. Šīs pretrunas ir svarīgi diskusijas punkti, kas palīdz sistēmu labāk izprast un pārvaldīt.

Vairāki sociāli ekoloģisko sistēmu koncepcijas aspekti (it īpaši tie, kas saistāmi ar tiesībām, tradicionālo dzīvesveidu, vērtīgiem resursiem un minoritātēm) praksē rada pretrunas. Piemēram, zivju resursu apsaimniekošanā piekrastes joslās saduras ekoloģiskie mērķi (zivju populāciju un biotopu saglabāšana un atjaunošana) ar tradicionālo dzīvesveidu piekrastes ciemos, kur zvejniecība ir kultūras sastāvdaļa.

Tas iezīmē daudzkārt sastopamos vērtību un interešu grupu konfliktus sociāli ekoloģisko sistēmu koncepciju praksē; ne vienmēr starp resursu patērētājiem un apsaimniekotājiem vai pārvaldītājiem sasniegtie kompromisi ir taisnīgi vai ilgtspējīgi.

Mūsdienās sociāli ekoloģiskās sistēmas ir svarīga koncepcija vides pārvaldībā, ilgtspējīgas attīstības politikas plānošanā un klimata pārmaiņu adaptācijas pasākumu plānošanā. Koncepciju izmanto pilsētvides plānošanā, dabisko resursu pārvaldībā, klimata riska novērtējumos un politikas izstrādē.