Ekonomiskā izaugsme ir jebkuras valsts svarīgākā ekonomikas problēma, jo tas ir galvenais priekšnosacījums iedzīvotāju labklājības līmeņa paaugstināšanai. Ekonomiskā izaugsme ir tautsaimniecības spēja jeb kapacitāte saražot vairāk preču un pakalpojumu nekā agrākos laikos. To var novērtēt kvantitatīvi pēc reālā iekšzemes kopprodukta (IKP) procentuālā pieauguma noteiktā laika posmā vai pēc reālo ienākumu pieauguma uz vienu valsts iedzīvotāju (reālā IKP pieauguma uz vienu iedzīvotāju procentos).

Pateicoties ekonomiskajai izaugsmei, samazinās pastāvošā pretruna starp sabiedrības neierobežotajām vēlmēm un ierobežotajiem resursiem, samazinās dažādu sociālo grupu ienākumu nevienlīdzība, tiek risinātas sociālās aizsardzības un citas problēmas.

Ekonomiskā izaugsme un ar to saistītās problēmas – ražošanas iespēju pilnīga izmantošana un reālo vidējo ienākumu palielināšana uz vienu valsts iedzīvotāju – ir ļoti būtiski makroekonomikas jautājumi. Tos kā prioritārus mērķus izvirza arī dažādu valstu valdības un pakārto tiem savu ekonomisko politiku, pieņemot, ka ekonomisko aktivitāšu pieaugums kāpina arī dzīves kvalitāti un veicina iedzīvotāju labklājību. Mūsdienās ar jēdzienu “ekonomiskā izaugsme” saprot ilglaicīgas nacionālās tautsaimniecības attīstības tendences, kas nodrošina reālā nacionālā ienākuma (reālā IKP) pieaugumu. Ekonomiskā izaugsme var notikt gan ekstensīvā, gan intensīvā veidā. Ekstensīvās izaugsmes gadījumā ražošanas apjoma pieaugums notiek arvien lielākas resursu piesaistes dēļ, arī – palielinoties nodarbināto skaitam, kam neseko ražošanas izmaksu samazinājums. Intensīvās izaugsmes gadījumā ražošanas palielināšana notiek, kvalitatīvi pilnveidojot esošos faktorus, kam seko kopējo izmaksu samazinājums. Šajā gadījumā izaugsmi nosaka vispārējās produktivitātes pieaugums, t. i., darbaspēka efektivitātes palielināšanās un kapitāla un citu ražošanas līdzekļu efektīvāka izmantošana.

Laika gaitā ir izstrādāti vairāki desmiti ekonomiskās izaugsmes modeļu. Katrā ir izcelti atšķirīgi faktori. Tos var iedalīt ekonomiskās izaugsmes galveno faktoru grupās.

1. Piedāvājuma faktori, kas nosaka ražošanas iespējas:

• dabas resursi (dabas resursu daudzums un kvalitāte);
• kapitāls (izmantojamā kapitāla daudzums un kvalitāte);
• darbaspēks/cilvēkkapitāls (darba resursu daudzums un kvalitāte);
• tehnoloģiskie faktori, kas atspoguļo tehnoloģisko progresu;
• institucionāli organizatoriskie (ražošanas organizācijas faktori, sociālās un kulturālās tradīcijas) un informatīvie faktori.

2. Pieprasījuma faktori, kas nodrošina kopējā patēriņa līmeņa pieaugumu, lai būtu iespējams pilnīgi izmantot ražošanas potenciālu:

• privātā patēriņa līmenis;
• sabiedriskā patēriņa līmenis;
• investīciju līmenis;
• tīrais eksports (ārējās tirdzniecības bilance).

3. Sadales faktori, kas nodrošina optimālu resursu sadali.

Mūsdienās par būtiskākajiem izaugsmes faktoriem uzskata ražošanas faktoru pieejamību un faktoru produktivitāti, kur būtiskas ir tehnoloģijas un inovācijas.

Dažādu faktoru ietekme uz valsts ekonomisko izaugsmi var būt atšķirīga atkarībā no tās attīstības līmeņa. Valstīs ar zemu ienākumu līmeni (attīstības valstīs) svarīgi ir panākt, lai būtu pietiekami daudz dabas un darbaspēka resursu, tāpēc galvenā uzmanība ir jāpievērš to attīstībai. Ekonomikai attīstoties (pārejot uz vidēju ienākumu līmeni), tās balsts ir investīcijas fiziskajā kapitālā (ražošanas tehnikas un tehnoloģiju iegādē). Savukārt, ja pāriet no vidēja ienākuma līmeņa uz augstu ienākumu līmeni (attīstītajās valstīs), galvenā uzmanība ir jāpievērš ieguldījumiem cilvēkkapitālā, kā arī zinātnes un pētniecības attīstībā. 

Noturīgs ienākumu pieaugums sākās pirms aptuveni 250 gadiem – līdz ar industriālo revolūciju. Pirms tam ekonomisti ilgi atteicās ticēt, ka noturīgs ienākumu līmeņa kāpums vispār ir iespējams, jo izaugsmes periodiem sekoja salīdzinoši ilgi trūcīgie gadi. Piemēram, Tomass Roberts Maltuss (Thomas Robert Malthus) 18. gs. beigās paredzēja, ka cilvēce mūžīgi dzīvos ar ienākumu līmeni, kas tik tikko pārsniegs izdzīvošanas slieksni. Līdz pat 20. gs. sākumam nebija arī pieejama aktuālā statistika, kas varētu to apliecināt, jo jēdziens “iekšzemes kopprodukts”, kas ir galvenais ekonomiskās izaugsmes procesu raksturojošais rādītājs mūsdienās, radās tikai neilgi pirms Otrā pasaules kara. 

Lai gan laika gaitā ir mainījušies priekšstati par izaugsmes iespējām, kā arī datu pieejamība un analīzes metodes, ekonomiskās izaugsmes teorijas joprojām darbojas ar tiem pašiem jēdzieniem un risina to pašu galveno problēmu – cilvēku vajadzību neierobežotība un resursu ierobežotība jeb kā saimniekot ierobežotības apstākļos un panākt ekonomikas izrāvienu. 

Masu saziņas līdzekļos un dažreiz arī teorētiskajā literatūrā par ekonomiku jēdzieni “ekonomiskā izaugsme” un “ekonomiskā attīstība” tiek lietoti kā sinonīmi. Tomēr tā nav, jo ekonomiskā attīstība ir plašāks un sarežģītāks jēdziens nekā izaugsme un tā nav izmērāma kvantitatīvi (ar vienu konkrētu rādītāju). Šeit būtiski ir arī kvalitatīvie aspekti, kā, piemēram, iedzīvotāju labklājības rādītāju uzlabošanās, augsto tehnoloģiju nozaru daļas palielināšanās, inovāciju līmeņa palielināšanās un citi. Ekonomiskā attīstība attiecas uz izmaiņām, kas iekļauj sevī cilvēku vajadzību nodrošināšanas uzlabojumus, kur valstis, izmantojot jaunākos zinātnes un informācijas tehnoloģiju sasniegumus, īsteno uz zināšanām balstītas kvalitatīvas izmaiņas tautsaimniecībā. Protams, ekonomiskā attīstība ir cieši saistīta ar ekonomisko izaugsmi, jo attīstība skar strukturālās un kvalitatīvās izmaiņas, kas sekmē ekonomisko izaugsmi. Tā savukārt balstās uz ekonomisko attīstību un ir atkarīga no tās. Tomēr ekonomiskā izaugsme ne vienmēr ir pietiekams nosacījums ekonomikas attīstībai. Straujas ekonomiskās izaugsmes gadījumā var veidoties situācija, kad attīstība atpaliek no izaugsmes. Tāpat IKP pieaugums ne vienmēr rada augstāku apmierinātību ar dzīvi. Pētījumi liecina, ka apmierinātība ar dzīvi ir saistīta ar materiālās labklājības pieaugumu tikai līdz noteiktam slieksnim, taču, pārsniedzot šo slieksni, materiālās labklājības pieaugums vairs nepaaugstina apmierinātību ar dzīvi. Tiecoties pēc materiālās labklājības, mazinās iedzīvotāju sociālais kapitāls, izirst draugu un paziņu loks, līdz ar to krītas apmierinātība ar dzīvi.

Jebkura saimnieciskā darbība rada ietekmi uz apkārtējo vidi, tāpēc būtiski ir sabalansēt šos aspektus. Ekonomiskā izaugsme tās agrīnajā fāzē, kad par galveno nozari lauksaimniecības vietā kļuva rūpniecība, radīja būtisku vides piesārņojumu. Tomēr vēlāk, attīstoties tehnoloģijām un mainoties tautsaimniecības struktūrai, kad svarīgāki kļuva pakalpojumi, slodze uz vidi samazinājās. 1972. gadā Romas klubs (Club of Rome) publicēja savu pētījumu “Izaugsmes ierobežojumi” (Limits to Growth), kurā pirmo reizi tika izteikta doma, ka cilvēces izaugsme nevar turpināties bezgalīgi, jo tās resursi ir ierobežoti. Vēlāk, 1987. gadā, Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Pasaules Vides un attīstības komisija (World Commission on Environment and Development) publicēja ziņojumu “Mūsu kopīgā nākotne” (Our Common Future), kas plašāk pazīstams kā “Bruntlandes ziņojums” (Brundtland Report). Tajā pasaule tika brīdināta par nepieciešamību panākt progresu tādā ekonomikas attīstībā, kas ir ilgtspējīga un var tikt uzturēta, nenoplicinot dabas resursus vai nenodarot postu dabai un neradot risku nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējām. Tajā starptautiski atzīti politiķi, ierēdņi un dabas aizsardzības un attīstības eksperti lika analizēt un domāt par cilvēka negatīvo ietekmi uz vidi, kā arī par inovatīviem, konkrētiem un reāliem veidiem, kā šo situāciju mainīt un uzlabot. Tas prasa būtiskas izmaiņas sabiedrības domāšanā, ekonomiskajā un sociālajā struktūrā, patēriņa un ražošanas modeļos.

Tāpat ekonomiskā izaugsme pati par sevi neatrisina citas nozīmīgas problēmas, piemēram, neskatoties uz IKP pieaugumu, pasaulē turpina pieaugt gan nabadzība, gan nevienlīdzība. Jau kopš 20. gs. 70. gadiem ir novērojama tendence, ka arvien mazāka skaita cilvēku rokās nonāk arvien lielāks kapitāls, tajā pašā laikā pieaug tādu cilvēku daudzums, kuri nevar nodrošināt savas vajadzības.