Ņikita Hruščovs dzimis nabadzīgā krievu zemnieku ģimenē netālu no tagadējās Krievijas robežas ar Ukrainu. Tēvs Sergejs regulāri devās peļņā uz Donbasu, vienlaicīgi uzturot saimniecību Kaļinovkā. Viņš ņēma līdzi peļņā arī Ņikitu, kad tas vēl bija bērns. 1908. gadā ģimene pārcēlās uz Donbasu, uz Juzovku (tagadējā Doņecka), kur tēvs strādāja šahtā, bet māte Ksenija – par veļasmazgātāju. Ņikita kļuva par atslēdznieka mācekli rūpnīcā, pēc tam strādāja par atslēdznieku šahtā, kas bija prestiža profesija.

Pamatskolā mācījies ne vairāk kā četrus gadus. Visu mūžu apzinājās izglītības trūkumu, bet mēģinājumi to iegūt nebija veiksmīgi. 1922. gadā iestājās Doņeckas tehnikuma strādnieku fakultātē (tās uzdevums bija sagatavot mācībām tehnikumā). Taču Ņ. Hruščovs aktīvi iesaistījās partijas darbā un mācībām acīmredzot neveltīja pietiekami daudz uzmanības, jo pēc divu gadu mācībām neieguva beigšanas apliecību.

Kā kvalificēts strādnieks Ņ. Hruščovs bija atbrīvots no iesaukšanas armijā Pirmā pasaules kara laikā. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā ievēlēts strādnieku deputātu padomē, arodbiedrību aktīvists. 1918. gadā iestājās boļševiku partijā, piedalījās Pilsoņu karā. Sākumā vadīja Rutčenkovskas (ogļraču ciemats netālu no Juzovkas) Sarkanās gvardes vienību, pēc tam bija Sarkanās Armijas politdarbinieks Caricinas frontē un Gruzijas okupācijas laikā. 1922. gadā demobilizējās. Bija Rutčenkovskas šahtas pārvaldnieka vietnieks politiskajā darbā. 1923.–1924. gadā īsu laiku pieslējās trockistiem. 04.1925. piedalījās 14. partijas konferencē Maskavā, kur Josifs Staļins (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) atstāja uz Ņ. Hruščovu milzīgu iespaidu, un viņš kļuva par dedzīgu staļinistu. 1925. gadā Ņ. Hruščovs kļuva par Staļino apgabala (Doņeckas) Petrovo-Marjinas apriņķa partijas sekretāru, bet partijas karjeru apgrūtināja trockistiskā pagātne. Ņ. Hruščovam izdevās iepatikties Lazaram Kaganovičam (Лазарь Моисеевич Каганович), kurš 1925. gadā tika atsūtīts par Ukrainas kompartijas pirmo sekretāru, un turpmāk Ņ. Hruščova karjeras izaugsme bija cieši saistīta ar L. Kaganoviču.

12.1926. Ņ. Hruščovu iecēla par Staļina (tagadējā Doņecka) partijas komitejas Organizatoriskās nodaļas vadītāju, faktiski otro sekretāru. Šajā postenī viņš aktīvi piedalījās kampaņā par pirmā sekretāra atcelšanu. Alga par to bija nozīmēšana 03.1928. Ukrainas kompartijas CK Organizatoriskās nodaļas vadītāja amatā. 07.1928. Ņ. Hruščovu izvirzīja par Kijivas pilsētas partijas komitejas otro sekretāru (līdz 1934. gadam Ukrainas galvaspilsēta bija Harkiva).

07.1928. L. Kaganoviču atsauca uz Maskavu. Ņ. Hruščovs izteica vēlēšanos iestāties Rūpniecības akadēmijā Maskavā. Nepietiekamās izglītības dēļ Ņ. Hruščovu negribēja uzņemt un viņam nācās lūgt L. Kaganoviča atbalstu. Mācībās Ņ. Hruščovam gāja grūti, bet viņš drīz vien aktīvi iesaistījās cīņā pret t. s. labēji kreisā bloka (Nikolaja Buharina, Николай Иванович Бухарин, un Grigorija Zinovjeva, Григорий Евсеевич Зиновьев) piekritējiem Rūpniecības akadēmijā un 28.05.1930. tika ievēlēts par akadēmijas partijas sekretāru. Novembrī Ņ. Hruščovs pirmo reizi personīgi tikās ar J. Staļinu. Tiek uzskatīts, ka viņa straujo izvirzīšanos Maskavā veicinājis ne tikai L. Kaganovičs, bet arī kursa biedrene – J. Staļina sieva Nadežda Allilujeva (Надежда Сергеевна Аллилуева).

01.1931. Ņ. Hruščovu iecēla par Maskavas pilsētas Baumana rajona partijas pirmo sekretāru, 07.1931 par Maskavas lielākā – Krasnaja Presņas rajona pirmo sekretāru, 01.1932. – par Maskavas pilsētas partijas komitejas otro sekretāru, 01.1934. – par Maskavas pilsētas pirmo sekretāru un vienlaicīgi par Maskavas apgabala partijas komitejas otro sekretāru. 1934. gadā Ņ. Hruščovu partijas 17. konferencē ievēlēja par partijas CK locekli. 03.1935. gadā viņš kļuva par Maskavas apgabala pirmo sekretāru. Abos pirmo sekretāru amatos darbojās līdz 02.1938., kad tika nosūtīts par Ukrainas partijas organizācijas pirmo sekretāru. Vienlaicīgi Ņ. Hruščovu apstiprināja par Politbiroja kandidātu, bet 03.1939. – par pilntiesīgu Politbiroja locekli.

Karjera bija ārkārtīgi strauja pat tā laika apstākļiem. To noteica ne tikai L. Kaganoviča atbalsts, bet arī paša Ņ. Hruščova īpašības – enerģija, darbaspējas, vadītāja dotības, kā arī tas, ka Ņ. Hruščovs bija pietuvinājies J. Staļinam. Tāpat kā citi augsta līmeņa partijas darbinieki, Ņ. Hruščovs bija iesaistīts 1937.–1938. gada represijās. Viņš neapšaubīja represiju nepieciešamību principā, lai gan dažkārt iebilda, kad runa bija par cilvēkiem, kurus viņš pazina, taču uztvēra viņu arestus un sodīšanu par Iekšlietu Tautas komisariāta darbinieku kļūdām un varas pārsniegšanu.

Ukrainā represiju rezultātā bija palicis tik maz partijas darbinieku, ka Ņ. Hruščovam 04.1938. nācās uzņemties arī Kijivas pilsētas un Kijivas apgabala pirmā sekretāru pienākumus.

1938. gada rudenī J. Staļins atsauca Ņ. Hruščovu uz Maskavu, lai viņš atrisinātu problēmas ar Maskavas pilsētas apgādi ar dārzeņiem, gatavojoties ziemai, kā arī veiktu “tīrīšanas” Maskavas partijas organizācijā. J. Staļins bija iecerējis iecelt Ņ. Hruščovu par PSRS valdības (Tautas Komisāru padomes) vadītāja vietnieku, tomēr Ņ. Hruščovam izdevās pārliecināt, ka Ukrainā viņš būs noderīgāks. 1939. gadā Ņ. Hruščovam kā Ukrainas kompartijas vadītājam bija būtiska loma Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu rezultātā PSRS okupētās Rietumukrainas sovetizācijā.

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Ņ. Hruščovs bija vairāku fronšu (Dienvidrietumu, Staļingradas, Dienvidu, Voroņežas, Pirmās Ukrainas) kara padomes loceklis. Viņa svarīgākā funkcija bija būt starpniekam starp J. Staļinu un fronšu pavēlniekiem. Ņ. Hruščovs vēlāk apgalvoja, ka kara laikā viņam sāka rasties šaubas par J. Staļina nemaldīgumu. Tas bija saistībā ar militāro katastrofu pie Kijivas 09.1941., ar neveiksmīgo uzbrukumu Harkivai 05.1942., kā arī lielajiem cilvēku zaudējumiem Kurskas kaujas laikā 07.1943. Visos šajos gadījumos J. Staļins ignorēja ģenerāļu argumentus un deva rīkojumus, kas noveda pie lieliem cilvēku zaudējumiem. Ņ. Hruščovs beidza karu ģenerālleitnanta pakāpē.

08.1943. Sarkanā armija atbrīvoja Harkivu, kas līdz Kijivas atbrīvošanai kļuva par Ukrainas galvaspilsētu, un Ņ. Hruščovs uzņēmās republikas pagaidu administrācijas vadību. 11.1943. administrācija pārcēlās uz Kijivu.

02.1944.–03.1947. Ņ. Hruščovs atkal bija Ukrainas KP pirmais sekretārs un vienlaicīgi Tautas Komisāru padomes (kopš 04.1946. – Ministru padomes) priekšsēdētājs. 1946.–1947. gadā sakarā ar badu Ukrainā viņš uzstājīgi lūdza Maskavas palīdzību. Pēc vilcināšanās J. Staļins atļāva sniegt nelielu palīdzību, taču izlēma, ka Ņ. Hruščovs netiek galā ar saviem pienākumiem. Par pirmo sekretāru uz Ukrainu 03.1947. nosūtīja L. Kaganoviču. Ņ. Hruščovu atbrīvoja arī no Kijivas pilsētas pirmā sekretāra amata, viņš saglabāja vienīgi Ukrainas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja posteni. 26.12.1947. Ņ. Hruščovu atjaunoja Ukrainas partijas pirmā sekretāra amatā, bet viņš atteicās no valdības vadītāja posteņa.

12.1949. Ņ. Hruščovu pārcēla uz Maskavu – par VK(b)P (no 1952. gada – PSKP) CK sekretāru, vienlaicīgi viņš ieņēma Maskavas apgabala un pilsētas pirmā sekretāra amatu. J. Staļins Ņ. Hruščovu iecēla arī par partijas Orgbiroja (līdz 1952. gadam faktiski CK Sekretariāta) locekli. Ņ. Hruščovs šajā laikā ietilpa J. Staļina izvēlētajā Politbiroja locekļu šaurajā lokā, ar kuru viņš apsprieda lēmumus un pavadīja brīvo laiku.

J. Staļina skatījumā Ņ. Hruščova izvirzīšanai vajadzēja mazināt G. Maļenkova un Lavrentija Berijas (krievu Лаврентий Павлович Берия, gruzīnu ლავრენტი პავლეს ძე ბერია) ietekmi, turklāt Ņ. Hruščova uzdevums bija pārraudzīt Maskavas partijas organizāciju, kuru J. Staļins pēc t. s. Ļeņingradas lietas arī turēja aizdomās par separātiskiem noskaņojumiem. Tomēr Ņ. Hruščovs atturējās no liela mēroga “tīrīšanas”.

J. Staļins nomira 05.03.1953., bet viņa tuvākie līdzgaitnieki par turpmāko amatu sadalījumu bija izlēmuši, viņam vēl dzīvam esot. Ņ. Hruščovs iegāja valdošajā trijotnē. Viņš kļuva par PSKP CK sekretāru (toreiz formāli nebija pirmā sekretāra amata, bet faktiski viņš ieņēma J. Staļina posteni partijā) un tika atbrīvots no Maskavas partijas organizācijas vadītāja pienākumiem, G. Maļenkovs (J. Staļina dzīves pēdējos 2–3 gados otrais cilvēks valstī) ieguva Ministru padomes priekšsēdētāja amatu, bet L. Berija kļuva par PSRS iekšlietu ministru.

Ņ. Hruščova politiskais svars bija mazāks nekā abiem pārējiem līderiem, taču viņā atklājās politiķa talants, enerģija un viltība, kas ļāva atbrīvoties no visiem konkurentiem cīņā par vienpersonisku varu PSRS. Bīstamākais konkurents bija L. Berija, kura arestu Ņ. Hruščovs noorganizēja jau 26.06.1953., panākot tam G. Maļenkova un citu augstākās vadības pārstāvju atbalstu. 07.1953. PSKP CK plēnumā tika panākts partijas aparāta atbalsts L. Berijas arestam, eventuālajai notiesāšanai un sodīšanai ar nāvi.

Simbolisks solis, kas apstiprināja Ņ. Hruščova pozīciju pastiprināšanos, bija viņa amata pārdēvēšana 09.1953. par PSKP CK pirmo sekretāru. Ņ. Hruščova sekmes sazvērestībā pret L. Beriju automātiski pasliktināja G. Maļenkova pozīciju. 18.06.1957. G. Maļenkovs, V. Molotovs un citi Prezidija locekļi, kuri nebija apmierināti ar Ņ. Hruščova politiku, deva atbildes triecienu. Ar septiņām balsīm pret četrām tika pieņemts PSKP CK Prezidija lēmums atcelt Ņ. Hruščovu no PSKP CK pirmā sekretāra amata un izmainīt CK Sekretariāta sastāvu. Tā kā bija pieņemts, ka CK plēnums (formāli augstākā varas institūcija partijā) Prezidija lēmumus apstiprina bez diskusijām, Ņ. Hruščova pretinieki uzskatīja, ka vairākums Prezidijā nodrošinās viņiem uzvaru. Tomēr viņi nebija ņēmuši vērā to, ka CK viņu pozīcijas bija vājākas. Arī vairāki Prezidija kandidāti (ar padomdevēja tiesībām) – Leonīds Brežņevs (Леонид Ильич Брежнев), Jekaterina Furceva (Екатерина Алексеевна Фурцева) un citi atbalstīja Ņ. Hruščovu, kurš apgalvoja, ka lēmumu par viņa atcelšanu var pieņemt tikai PSKP Centrālās komitejas locekļi. Prezidija sēde gandrīz nepārtraukti turpinājās četras dienas – līdz 21.06.1957.

PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) priekšsēdētājs Ivans Serovs (Иван Александрович Серов) un aizsardzības ministrs Georgijs Žukovs (Георгий Константинович Жуков) noorganizēja Ņ. Hruščovam lojālu CK locekļu steidzīgu nogādāšanu Maskavā ar kara lidmašīnām. CK plēnums notika 22.–29.06.1957. CK plēnumā Ņ. Hruščovam izdevās panākt vairākuma atbalstu (t. sk. dažādu procedurālu manipulāciju ceļā). Rezultātā G. Maļenkovu, V. Molotovu un L. Kaganoviču (t. s. antipartijisko grupu) izslēdza no PSKP CK sastāva, bet 1962. gadā arī no partijas. Vairākiem Prezidija locekļiem, kuri bija atbalstījuši “antipartijisko grupu”, bet CK plēnumā bija publiski nožēlojuši grēkus, sodi bija mazāki, viņus pakāpeniski izstūma no partijas vadības un ieņemamiem amatiem.

1957. gada jūnija plēnuma rezultātā Ņ. Hruščovs sagrāva staļinistus, kuri bija neapmierināti ar J. Staļina personības kulta atmaskošanu PSKP 20. kongresā 1956. gadā. Taču jāņem vērā, ka 1957. gada jūnija krīzi bija izsaukušas arī paša Ņ. Hruščova politiskās kļūdas, un viņa pretinieku kritika daudzos punktos bija pilnīgi pamatota.

Tagad Ņ. Hruščovs bija atbrīvojies no kritiķiem, ieguvis vienpersonisku varu (no 03.1958. ieņēma arī PSRS valdības vadītāja posteni) un varēja brīvi īstenot iecerētās reformas, taču viņa ārpolitiskā un iekšpolitiskā darbība izraisīja dažādas krīzes, kas pret viņu noskaņoja daudzus sabiedrības slāņus un interešu grupas, bet visvairāk partijas aparātu. Neapmierinātība pārauga sazvērestībā, kuru 1963. gadā sāka organizēt Ņ. Hruščova izvirzītie un atbalstītie funkcionāri PSKP Prezidijā PSRS Augstākās padomes Prezidija (APP) priekšsēdētāja (līdz 11.07.1964.) un CK sekretāra militāri rūpnieciskā kompleksa jautājumos L. Brežņeva vadībā.

12.10.1964., izmantojot Ņ. Hruščova atrašanos atpūtā Picundā Melnās jūras piekrastē, viņi sasauca CK Prezidija sēdi, uz kuru izsauca Ņ. Hruščovu. 13.–14.10.1964. viņi panāca Ņ. Hruščova piekrišanu labprātīgi atkāpties no amata, ko apstiprināja CK ārkārtas plēnums 14.10.1964. Oficiāli viņu atbrīvoja no CK pirmā sekretāra, valdības vadītāja un citiem posteņiem “veselības stāvokļa dēļ”. Par CK pirmo sekretāru iecēla L. Brežņevu, bet par Ministru padomes priekšsēdētāju – Alekseju Kosiginu (Алексей Николаевич Косыгин). 15.10.1964. PSRS APP pieņēma dekrētu par viņa atbrīvošanu no valdības vadītāja amata.

Pēc atcelšanas no amata Ņ. Hruščovam piešķīra pensiju (500 rubļu), pārsvarā viņš uzturējās vasarnīcā Piemaskavā. Formāli līdz PSKP 23. kongresam (29.03.–08.04.1966.) Ņ. Hruščovs bija PSKP CK loceklis, bet uz CK plēnumiem viņu neaicināja. Atrodoties pensijā, Ņ. Hruščovs pēc dēla Sergeja ierosinājuma sāka ierunāt savas atmiņas magnetofonā. Daļu ierakstu slepeni izveda no PSRS un publicēja ārzemēs, kas nebija pieņemami PSRS vadībai, un Ņ. Hruščovs 10.11.1970. tika izsaukts uz pārrunām PSKP CK Partijas kontroles komitejā. Ņ. Hruščovam nācās oficiāli paziņot, ka atmiņas esot viltojums.

Ņ. Hruščovs nenoliedzami bija talantīgs politiķis, turklāt apveltīts ar enerģiju un ar izteiktu interesi par dažāda veida inovācijām un praktisku darbību. Tomēr izglītības trūkums ietekmēja viņa redzesloku un veicināja noslieci meklēt vienkāršotus risinājumus sarežģītām problēmām. Impulsivitāte, nepacietība, pašpārliecinātība kombinācijā ar neierobežoto varu, kuru Ņ. Hruščovs ieguva kā PSRS līderis, noveda pie tā, ka viņam radās iespēja savas iniciatīvas obligātā kārtā ieviest visas valsts mērogā, nerēķinoties ar iebildumiem, dažkārt pat labas idejas novedot līdz absurdam. Impulsivitāte, neapdomība un takta trūkums izpaudās arī ārpolitikā. Tomēr būtu pārsteidzīgi viņu noniecināt kā politiķi un valsts līderi. Ņ. Hruščova biogrāfs, amerikāņu politiķis un vēsturnieks Viljams Taubmans (William Taubman) raksturo viņu kā sarežģītu personību, taču vienlaicīgi kā vienu no nozīmīgākajiem 20. gs. politiskajiem līderiem. Kopumā Ņ. Hruščova darbības rezultāti kā iekšpolitikā, tā ārpolitikā bija visai pretrunīgi. Panākumi mijās ar iekšpolitiskām un ārpolitiskām krīzēm. Ņ. Hruščova atcelšana no amata bija “augšu”, t. i., CK Prezidija locekļu sazvērestība, taču tai bija plašs atbalsts partijas aparātā visos līmeņos, kā arī visos sabiedrības slāņos, kas bija noguruši no politikas svārstībām, nepārdomātiem jauninājumiem, ekonomiskajām grūtībām un Ņ. Hruščova personības ekscentriskajām izpausmēm, kā arī arvien izteiktākā viņa personības kulta.

Ņ. Hruščova lielākais nopelns bija destaļinizācija, t. i., J. Staļina noziegumu atmaskošana. Tika veiktas arī vairākas Ņikitas Hruščova laika reformas.

Pēc Ņ. Hruščova atcelšanas no amata nepopulārākie jaunievedumi pakāpeniski tika atcelti vai arī mīkstināti. Tomēr pamatos Ņ. Hruščova laikā PSRS bija mainījusies tik ļoti, ka atgriezties atpakaļ pie J. Staļina laika totalitārisma vairs nebija iespējams. Uz L. Brežņeva laika “stagnācijas” fona Ņ. Hruščova valdīšanu daudzi atcerējās kā laiku, kad, neskatoties uz svārstībām, pastāvēja brīvāks ideoloģiskais klimats un intelektuāla aktivitāte. Ņ. Hruščovs būtībā bija sagatavojis ceļu perestroikai, ne velti tās sākuma posmā aktīvākie tās atbalstītāji nāca no t. s. 60. gadu paaudzes.

Padomju Savienības Varonis (Герой Советского Союза, 1964), trīskārtējs Sociālistiskā Darba Varonis (Герой Социалистического Труда, 1954; 1957; 1961). Ņ. Hruščovs apbalvots ar septiņiem Ļeņina ordeņiem (Орден Ленина), Suvorova ordeni (Орден Суворова), I un II pakāpe, Kutuzova ordeni (Орден Кутузова), Tēvijas Kara I pakāpes ordeni (Орден Отечественной войны) un Darba Sarkanā Karoga ordeni (Орден Трудового Красного Знамени), 12 medaļām, vairākiem ārvalstu ordeņiem un medaļām. 2006. gadā viņam pēc nāves piešķirts Ingušetijas ordenis “Par Nopelniem” – par represēto tautu reabilitāciju.

Pēc PSRS sabrukuma Kalmikijā, Ingušetijā un citās Krievijas Federācijas republikās Ņ. Hruščova vārdā nosauktas ielas, pieminot viņa lomu šo tautu reabilitācijā.

Pēc Ņ. Hruščova nāves viņa ģimene pasūtīja kapa pieminekli skulptoram Ernstam Ņeizvestnijam (Эрнст Иoсифович Неизвестный), kuru izslēdza no Mākslinieku savienības pēc tam, kad viņš iesaistījās strīdā ar Ņ. Hruščovu izstādē Manēžā 1962. gadā. Piemineklis sastāv no divām daļām – balta un melna marmora, starp kurām novietota Ņ. Hruščova galva bronzā. Baltā un melnā kontrasts metaforiski atspoguļo gan paša Ņ. Hruščova personību, gan viņa politiskās darbības pretrunas, gan arī attieksmi pret viņu šodien.

Staļinisti un Krievijas Impērijas ideologi nevar piedot Ņ. Hruščovam destaļinizāciju, ne bez pamata uzskatot, ka tieši ar to ir sācies PSRS sabrukums. Viņu attieksme pret Ņ. Hruščovu ir neslēpti naidīga. Naidīgums un personības noniecināšana īpaši izpaudās saistībā ar Krievijas Federācijas īstenoto Krimas aneksiju 2014. gadā, kas tika attēlota kā pussalas “atgriešanās” pēc tam, kad Ņ. Hruščovs 1953. gadā to bija uzdāvinājis Ukrainai. Mihaila Gorbačova (Михаил Сергеевич Горбачёв) un Borisa Jeļcina (Борис Николаевич Ельцин) pretinieki velk paralēles starp viņu darbību un Ņ. Hruščova reformām un personībām kā destruktīvām un PSRS iznīcinošām.

Kā otrā plāna personāžs, Ņ. Hruščovs parādās daudzās spēlfilmās, kuru galvenais personāžs ir J. Staļins vai arī kurās ir attēlota dzīve PSRS Ņ. Hruščova valdīšanas laikā. Kā pirmā plāna personāžs Ņ. Hruščovs ir spēfilmā “Pelēkie vilki” (Серые волки, režisors Igors Gostevs, Игорь Аронович Гостев, 1993), kas veltīta Ņ. Hruščova atcelšanai no amata. Cīņa par varu Maskavā 1953. gadā un Ņ. Hruščova loma tajā attēlota politiski satīriskajā filmā “Staļina nāve” (The Death of Stalin, režisors Armando Januči, Armando Giovanni Iannucci, 2017).