Lugas konflikti ir ievirzīti un risināti starp pieciem centrālajiem tēliem, no kuriem nozīmīgākais un grūtāk skaidrojamais ir Hedas Gābleres raksturs. Lugas notikumu laikā Hedai ir 29 gadi. Viņa ir ģenerāļa Gāblera meita, kura augusi tēva tiešā tuvumā un ietekmējusies no viņa uzskatiem, pieradusi pie lepna un aristokrātiska dzīvesveida. Hedai piemīt možs un ass prāts, tomēr pēc tēva nāves iespējas sevi izpaust kļūst arvien ierobežotākas. Viņas laulības ar Jergenu Tesmani daudziem ir pārsteigums. No Hedas puses tas ir mēģinājums nodrošināt savu statusu sabiedrībā, tomēr Jergens ir vāja rakstura cilvēks bez tādām ambīcijām, kas apmierinātu Hedas godkāri, pilnīgs pretstats gan enerģiskajam un bohēmiskajam Eilertam Lēvborgam, gan racionālajam Brakam, kura dzīve ir balstīta uz mērķtiecīgu aprēķinu. Viena no H. Ibsena lugas nozīmīgākajām tēmām ir sievietes nespēja realizēt savu potenciālu sabiedrībā, kurā centrālās lomas spēlē vīrieši, kam arī ir visas tiesības pašizpausmei, kādu tie īsteno atbilstoši savām vēlmēm un talantam. Savukārt sievietes statusam noteicošās ir attiecības ar vīrieti, un viņas loma lielā mērā ir ierobežota ar atbalsta sniegšanu un pat uzupurēšanos vīrieša darbam. Šādas sievietes piemērs ir lugā tēlotā Teja Elvstēda, kura ir bijusi Eilerta iedvesmotāja pēdējo gadu laikā, savukārt pēc viņa nāves ir gatava palīdzēt Jergenam, proti, pēc saglabātajiem rokrakstiem atjaunot Eilerta manuskriptu, kurā ir aplūkota nākotnes kultūras veidošanās. Turpretī Heda sevi jūt un apzinās kā spēcīgu un patstāvīgu sievieti, kurai šāda piemērošanās nav pieņemama, un viņa pati vēlas būt citu likteņu noteicēja. Šī vēlme notikumu gaitā iegūst sakāpinātas izpausmes, jo, vēloties no jauna iegūt ietekmi pār Eilertu, Heda izaicina viņu pārkāpt tās atturīgās dzīves normas, ko viņa saista ar Tejas iespaidu. Eilerts dodas uz asesora Braka sarīkoto vecpuišu ballīti un pēc šīs uzdzīves pazaudē savu gandrīz jau pabeigto manuskriptu. Kad mazliet vēlāk tas nokļūst Hedas rokās, viņa to sadedzina kā nevēlamu liecību par Tejas nozīmi Eilerta dzīvē. Heda lugā metaforiski pielīdzina šo manuskriptu Tejas un Eilerta bērnam, un šī iedoma atklāj gan garīgā darba statusu 19. gs. nogales sabiedrībā, gan Hedas vilšanos savā dzīvē, kurā trūkst agrākā lepnuma un spožuma. Viņas individuālā pieredze tādējādi ir cieši saistīta ar būtiskām pārmaiņām sabiedrībā.