Skatu luga “Heda Gāblere” uzrakstīta 19. gs. nogalē, laikā, kad H. Ibsena darbi strauji ieguva arvien plašāku starptautisku popularitāti. Jau no 19. gs. 70. gadu beigām viņa lugas tika daudz iestudētas ne tikai Skandināvijā, bet arī Vācijā, savukārt 80. gadu nogalē sekoja pirmie uzvedumi Anglijā un Francijā. Rakstnieks arvien vairāk apzinājās sevi kā autoru, kura veikumam ir liela ietekme sabiedrībā, tā gūstot papildu ierosmi jaunu ideju un izteiksmes formu meklējumos. H. Ibsens tiecās paplašināt lugās risināto tēmu mērogu un ieviest simboliskus motīvus, tajā pašā laikā drāmas dialogu arvien vairāk tuvinot ikdienas sarunām, iztiekot bez paskaidrojošiem monologiem un atsakoties no 19. gs. skatuves mākslai piemītošās tēlu sakāpinātās teatralizācijas. Neraugoties uz to, ka daudzi H. Ibsena laikabiedri pret lugu “Heda Gāblere” sākotnēji izturējās ar neizpratni, 20. un 21. gs. šis ir viens no visvairāk izrādītajiem viņa darbiem.

Lugas sižetā H. Ibsens pievērsis uzmanību cilvēku attiecību risinājumam, koncentrējot gan darbības laiku, kas aptver tikai divas dienas, gan personu loku, kuru veido pieci centrālie raksturi. Notikumu sākums ir kultūras vēstures stipendiāta Jergena Tesmaņa atgriešanās Norvēģijā no sešus mēnešus ilgušā kāzu ceļojuma, kura laikā viņš ārzemēs ieguva arī doktora grādu. Pretēji Jergenam, kurš ir sajūsmā par aizvadīto periodu, viņa sievas Hedas izteikumi atklāj, ka viņa ir garlaikojusies šajā ceļojumā, kura laikā vīrs daudz uzmanības veltīja studijām. Pēc atgriešanās Jergens un Heda apmetas uz dzīvi savā jaunajā un greznajā namā, kura iegāde ir saistīta ar lieliem finansiāliem ieguldījumiem, tostarp Jergena radu galvojumu. Šis pirkums veikts, atsaucoties Hedas vēlmei, kā arī domājot par profesora vietu, ko Jergenam ir cerības iegūt. Pēc viņu atgriešanās tomēr atklājas, ka uz šo vietu varētu būt konkurence, jo par Jergena sāncensi var kļūt viņa agrākais paziņa Eilerts Lēvborgs, kura karjeras veidošanu līdz tam kavēja vieglprātīgais dzīvesveids. Sižeta risinājumā atklājas ne tikai pretrunas abu zinātnieku starpā, bet arī Eilerta un Hedas agrākās attiecības. Tajās joprojām ir jūtama iekšēja spriedze, kaut gan Eilerts starplaikā ir kļuvis par fogta Elvstēda bērnu skolotāju, un fogta sieva Teja ir viņa pētījumu garīga atbalstītāja un sekmētāja. Interesi par Hedu nav zaudējis arī ģimenes draugs asesors Braks, kurš Jergena un Hedas prombūtnē piedalījās viņu jaunās mājas labiekārtošanā. H. Ibsena lugā tēloti spraigi konflikti šo cilvēku starpā, kā arī viņu iekšējās pretrunas. Luga beidzas ar Eilerta nāvi un tai sekojošo Hedas pašnāvību, kas atklāj viņas vilšanos un neapmierinātību ar savu dzīvi.    

Lugas konflikti ir ievirzīti un risināti starp pieciem centrālajiem tēliem, no kuriem nozīmīgākais un grūtāk skaidrojamais ir Hedas Gābleres raksturs. Lugas notikumu laikā Hedai ir 29 gadi. Viņa ir ģenerāļa Gāblera meita, kura augusi tēva tiešā tuvumā un ietekmējusies no viņa uzskatiem, pieradusi pie lepna un aristokrātiska dzīvesveida. Hedai piemīt možs un ass prāts, tomēr pēc tēva nāves iespējas sevi izpaust kļūst arvien ierobežotākas. Viņas laulības ar Jergenu Tesmani daudziem ir pārsteigums. No Hedas puses tas ir mēģinājums nodrošināt savu statusu sabiedrībā, tomēr Jergens ir vāja rakstura cilvēks bez tādām ambīcijām, kas apmierinātu Hedas godkāri, pilnīgs pretstats gan enerģiskajam un bohēmiskajam Eilertam Lēvborgam, gan racionālajam Brakam, kura dzīve ir balstīta uz mērķtiecīgu aprēķinu. Viena no H. Ibsena lugas nozīmīgākajām tēmām ir sievietes nespēja realizēt savu potenciālu sabiedrībā, kurā centrālās lomas spēlē vīrieši, kam arī ir visas tiesības pašizpausmei, kādu tie īsteno atbilstoši savām vēlmēm un talantam. Savukārt sievietes statusam noteicošās ir attiecības ar vīrieti, un viņas loma lielā mērā ir ierobežota ar atbalsta sniegšanu un pat uzupurēšanos vīrieša darbam. Šādas sievietes piemērs ir lugā tēlotā Teja Elvstēda, kura ir bijusi Eilerta iedvesmotāja pēdējo gadu laikā, savukārt pēc viņa nāves ir gatava palīdzēt Jergenam, proti, pēc saglabātajiem rokrakstiem atjaunot Eilerta manuskriptu, kurā ir aplūkota nākotnes kultūras veidošanās. Turpretī Heda sevi jūt un apzinās kā spēcīgu un patstāvīgu sievieti, kurai šāda piemērošanās nav pieņemama, un viņa pati vēlas būt citu likteņu noteicēja. Šī vēlme notikumu gaitā iegūst sakāpinātas izpausmes, jo, vēloties no jauna iegūt ietekmi pār Eilertu, Heda izaicina viņu pārkāpt tās atturīgās dzīves normas, ko viņa saista ar Tejas iespaidu. Eilerts dodas uz asesora Braka sarīkoto vecpuišu ballīti un pēc šīs uzdzīves pazaudē savu gandrīz jau pabeigto manuskriptu. Kad mazliet vēlāk tas nokļūst Hedas rokās, viņa to sadedzina kā nevēlamu liecību par Tejas nozīmi Eilerta dzīvē. Heda lugā metaforiski pielīdzina šo manuskriptu Tejas un Eilerta bērnam, un šī iedoma atklāj gan garīgā darba statusu 19. gs. nogales sabiedrībā, gan Hedas vilšanos savā dzīvē, kurā trūkst agrākā lepnuma un spožuma. Viņas individuālā pieredze tādējādi ir cieši saistīta ar būtiskām pārmaiņām sabiedrībā. 

H. Ibsena lugas notikumi risinās Jergena Tesmaņa īpašumā, kurā viņi ar Hedu nule kā ieradušies pēc kāzu ceļojuma. Sižetā attēlotajās divās dienās viņi abi no jauna satiekas gan ar Eilertu Lēvborgu un asesoru Braku, gan cenšas saprast savā dzīvē notikušās pārmaiņas, kas ir piepildījušas Jergena cerības uz akadēmisku titulu, bet Hedai nesušas vienīgi vilšanos. Pretstatā naivajam Jergenam un arī Tejai Elvstēdai, kuras dzīve bijusi pakārtota Eilerta interesēm, Heda un Braks atklājas kā citu cilvēku likteņu veikli manipulētāji. Neviens no viņiem sižeta risinājumā gan nesasniedz savus mērķus, jo neīstenojas Braka iecere kļūt par tuvāko draugu Jergena un Hedas ģimenē, savukārt Heda viļas savās cerībās atgūt agrāko ietekmi Eilerta dzīvē. Konflikta risinājuma novitāti apstiprina tas, ka H. Ibsens daudzas no aplūkotajām tēmām tikai iezīmējis, atstājot atšķirīgas interpretācijas iespējas un piešķirot svarīgu nozīmi tam, kas slēpts aiz tēlu sarunām. Drāmas teorijā šāda izteiksme raksturota kā otrā līmeņa dialogs.        

Viena no svarīgākajām lugas īpatnībām ir tajā tēloto raksturu noslēpumainība, kas īpaši attiecināma uz centrālo raksturu Hedu. Visā lugas gaitā personas apmainās tikai ar īsām replikām, plašāk neatklājot un neiztirzājot ne savas, ne citu rīcības motīvus. H. Ibsens lugā izmantojis t. s. analītisko tehniku, īsā laika sprīdī koncentrētajos notikumos aktualizējot arī pagātnes norises, tomēr tās lugā tāpat ir tikai ieskicētas, piemēram, ģenerāļa Gāblera nozīme Hedas dzīvē. Šo notikumu interpretācija jāveido lasītājam vai skatītajam pašam. “Heda Gāblere” ir viens no tiem rakstnieka darbiem, kurā viņš, līdzīgi skatu lugai “Mežapīle” (Vildanden, 1884) un citām vēlīnajām lugām, tiecies pēc tādas tēlu izteiksmes, kas būtu maksimāli pietuvināta ikdienas apstākļiem un situācijām, vienlaikus skarot būtiskus eksistenciālus jautājumus. Hedas tēla veidojums cieši saistīts arī ar 19. gs. nogales mākslā raksturīgo liktenīgās sievietes (femme fatale) problemātiku, kas saistīta ar vīriešu bailēm no sievietes patstāvības pieauguma. 

H. Ibsena luga “Heda Gāblere” pirmo reizi publicēta 1890. gadā izdevniecībā Gyldendal Kopenhāgenā 10 000 eksemplāru metienā. Gandrīz vienlaikus tika sagatavoti un iespiesti arī lugas tulkojumi vācu un angļu valodā. Uz skatuves “Heda Gāblere” pirmo reizi izrādīta Minhenē 1891. gada 31. janvārī. Šajā pašā gadā luga uzvesta arī Helsinkos, Berlīnē, Stokholmā, Kopenhāgenas Karaliskajā teātrī (Det Kongelige Teater), Kristiānijā (Oslo), Londonā, Parīzē un citur. 1899. gadā tā izrādīta Maskavas Dailes teātrī (Московский Художественный театр) Konstantīna Staņislavska (Константин Сергеевич Станиславский) režijā, savukārt 1906. gadā aktrises Veras Komisarževskas (Вера Фёдоровна Комиссаржевская) teātrī, kur to iestudēja Vsevolods Meijerholds (Всеволод Эмильевич Мейерхольд). Lugu “Heda Gāblere” vairākkārt interpretējis zviedru režisors Ingmars Bergmans (Ingmar Bergman). 1964. gadā viņš veidoja iestudējumu Stokholmas Karaliskajā dramatiskajā teātrī (Kungliga Dramatiska Teatern), savukārt 1979. gadā – Rezidences teātrī (Residenztheater) Minhenē. Luga daudzkārt ekranizēta, sākot no 1917. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) uzņemtas mēmā kino filmas. 1963. gadā ASV televīzijas filmā pēc H. Ibsena lugas motīviem Hedas Gābleres lomā bija zviedru aktrise Ingrīda Bergmane (Ingrid Bergman). Latviešu valodā pirmais lugas iespiedums bija 1911. gadā Jelgavā Augusta Melnalkšņa tulkojumā. 1993. gadā tā publicēta jaunā Solveigas Elsbergas tulkojumā no norvēģu valodas. Pirmo reizi latviešu valodā luga izrādīta 1909. gadā Jaunajā Rīgas teātrī Pētera Rudzīša vadībā. 1929. gadā tā uzvesta Latvijas Nacionālajā teātrī Ernesta Feldmaņa režijā. 1956. gadā iestudējumu Valmieras teātrī veidoja režisors Bernhards Reihs (Bernhard Reich). Liepājas teātrī H. Ibsena lugu 1971. gadā uzveda Pēteris Vīksne. 1991. gadā režisors Mihails Kublinskis veidoja iestudējumu Latvijas Nacionālajā teātrī. “Heda Gāblere” izrādīta arī 2000. gadā kā Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa diplomdarbs Māras Ķimeles režijā. 2005. gadā Valmieras teātrī lugu interpretēja režisors Oļģerts Kroders. Izrādes scenogrāfs bija Mārtiņš Vilkārsis, Hedas lomā – aktrise Ieva Puķe.  2011. gadā režisors Elmārs Seņkovs sadarbībā ar Juriju Djakonovu sagatavoja eksperimentālu izrādi Rīgā, Andrejsalā, tur radot arī īpašu spēles telpu, t. s. Hedas māju. 2018. gadā Ģertrūdes ielas teātrī iestudējums “Heda Gāblere” tika veidots kā aktieru radošs kopdarbs.  

H. Ibsena lugai ir bijusi nozīmīga ietekme Eiropas rakstniecības attīstībā, reālisma un modernisma drāmas un teātra poētikas veidošanās procesā, kā arī feminisma ideju izplatībā, atklājot, ka rakstnieka viedoklis ir būtisks sabiedrības procesu vērtējumā.